“Skaļā gara” nedarbi

Poltergeists, žurnāls Taini XX veka

Kas tas tāds poltergaists, šodien plaši zināms pateicoties daudzskaitlīgām publikācijām MIL, filmām un grāmatām. Taču par cik šī parādība ir visai reta, lielākais iedzīvotāju vairākums izturas pret tādām publikācijām apmēram tā pat, kā pasakām par Hariju Poteru. Citu starpā ir nopietni poltergeista pētnieki, kuri vāc materiālus par šo parādību.

Veča melnā

Lūk liecība no Ņižņijnovgorodas poltergeista pētnieku grupas arhīva.vienā bo grupas dokumentiem rakstīts, ka 1988.gada 17.oktobrī vietējā iedzīvotaja Lubova Belousova pasūdzējās; viņas dzīvoklī jau dažas dienas notiek dīvainas lietas – te sāk vārīties tējkanna uz gāzes plits, kuru neviens neaizdeda, te virtuvē stāvošais modinātajs uzlido gaisā, un pēc tam, izveicot virāžu, sit pa saimnieka muguru, pēc tam ar blūkšķi nokrīt uz grīdas. Citā reizē veļa skapī izrādās savandīta, bet pēc tam no plaukta viesistabā ne no šā ne no tā krīt metāla sifons. Un par cik dzīvoja zēns, sestklasnieks Oļegs, pētnieki nolēma veikt eksperimentu, kura gaitā Oļegs tika hipnotizēts un vinam sāka uzdot jautājumus.

“Kurš pārvietoja modinātaju?”

“Veča melnā,” - atbildēja Oļegs.

“Bet skapī kurš rakājās?”

“Dīvains radījums... Līdzīgs sivēnam... Tikai tas nav sivēns – tas pārklāts matiem, bet degunā viņam ir rags...”

Kā izturēties pret šādām liecībam? Ja veča melnā patiesi varēja izmantot hipnotisku iedarbību, tad sagaidīt to pašu no sivēna-vienradža būtu vienkārši nesaprātīgi.

Vēlāk šajā dzīvoklī veica attīrīšanas rituālu – atnesa no baznīcas svēto ūdeni, iededza sveci un nolasīja lūgšanu. Un brīnumus kā ar roku aizslaucīja!

Šīs parādības nosaukums pašreiz plaši pazīstams: poltergeists tulkojumā nozīmē “skaļais gars”. Doteis termins oficiali atzīts relatīvi nesen. 1911.gadā tas pirmo reizi parādījās “Britu enciklopedijā”, bet 1965.gadā iegāja angļu-vācu vārdnicā. Protams, piemeklēt parādībai vārdu – tikai pirmais solis nezināšanas novēršanai, taču solis ļoti atbildigs, jo noteikt atbilstību starp nezināmo un tā vārdisko apzīmējumu faktiski nozīmē atainot savu viedokli par to.

Sargieties no klauvēšanas pie durvīm

Daudzi poltergeisti sākas ne ar elektriskām parādībām vai priekšmetu lidojuma, kā apgalvo tautas dziednieks Viktors Isakovs, bet gan no klauvēšanas pie durvīm. Dzīvokļa saimnieki palūkojas aiz durvī, taču neko neatrod. Bet tas – pirmais “burvja” kontakts. Klauvējiens ir pārbaude hipnotizēšanas iespējamībai, pirmā saimnieku uzmanības pievēršana tā azimutā. Bet principā hipnoze tiek veikt acumirklī, uzskata Isakovs, jebšu “burvis” ne tikai izmanto maģiskās zināšanas, bet tam arī ir tiešām hipnotizētāja spēj uaizmetņi. Tas, pie visa, spējīgs, esot telpā, būt apkārtējiem... neredzams! Viņa iedarbiba uz cilvēku apziņu tāda, ka galarezultātā notiek “burvja” ārējā apvalka “izslēgšana” no klātesošo uztveres. Un tādā (neredzamā) stāvoklī viņš rada nekārtibas mājās.

Meitene uz skapja-kupe

Senindiešu filozofija runā par to, ka “gara grauds ir katrā no mums”. “Neformālie” pētnieki poltergeistu saista ne tikai ar dzīviem cilvēkiem, bet arī ar mrrušiem.

Par tādu prātojumu izejas punktu kalpo doma par to, ka nāves brīdī kāda substance pamet cilveka fizisko ķermeni un turpina eksistēt piezemes telpā. Ir ipotēze, ka poltergeista parādība tiek izraisīta ar mirušo mentālās butības palīdzību (“mental” – no angliskā “doma”).

“Kad es uzņemu poltergeistu, tad lasu lūgšanas domās, - saka Permas psihiatrs Vasīlijs Pjankovs. – “Piemēram, atveda pie manis desmitgadīgu meitenīti – te viņa pēkšņi atradās uz skapja-kupe, kaut arī uzlīst uz tā var tikai ar saliekamo trepju palīdzību. Te viņas portfelis pārvēršas zilā zpīdumā un aiziet cauri sienai, te uz paša dzīvokļa sliekšņa no viņas nolidoja apģērbs un viņa palika pavisam plikiņa, par bez apakšbiksītēm. Pie kam viņas apģērbs atradās iebāzts ledusskapī...

Pirmajā seansā es viņu nosēdināju blakus, sāku blakus viņai plātīt rokas. Un sajutu stipru akstumu, it kā svelošs caurums, kurš aiziet kaut kur meitenītes dzilumā, - šausminoša, bailīga sajūta. Es domāe devu uzstādījumu, pēc tam vēl. Es cenšos runāt, bet ne ar meitenīti, bet ar poltergeistu, kurš pārņēmis bērnu. Neizdzenu viņu, nē, tas ir nepareizs termind – es censos atrast ar viņu kopīgu valodu, izskaidroju, ka tā nedrīkst, ka tas taču ir bērns. Lūk tā es novadīju četras nodarbības ar meiteniti – katru nedēļu pa divām trim stundām. Pamazītēm viss no viņas aizgāja.

No kurienes man šīs spējas? Man vecmamiņa liela dziedniece bija, bet vecvectēvs pa mātes līniju izārstēja pacientus no aktīvas satrakošanās.