Pirms kaujas gladiatrises ietērpās praktiski tajos pašos amunīcijas priekšmetos, kā to darīja vīrieši. Zināms, ka šādas cīkstones tērpu veidoja īsi bruncīši, elkoņu un kāju sargi, bet ar to atšķirību, ka dāmas šeit neizmantoja ķiveres, jo viens no viņu uzdevumiem bija savu matu un to sakārtojuma demonstrēšana skatītājiem. Un, kā jau to varētu nojaust, gladiatrises ne ar ko nepiesedza savas krūtis, kas, protams, izvirtušajiem romiešiem lika sajūsmā teju vai aizrīties.

Par pirmajām arēnu karotājam kļuva verdzenes – sīrietes, dagomietes, masaju un citu afrikāņu cilšu pārstāves. Taču sākotnēji viņām nācās cīnīties nevis ar sev līdzīgām būtnēm, bet gan ar… savvaļas dzīvniekiem. Galvenā balva bija potenciāla brīvības iemantošana: uzvaras gadījumā gūstekne vairs neskaitījās verdzene. Taču laikam jau nav grūti nojaust, ka nebija īpaši daudz tādu agrīno gladiatrišu, kurām bija paveicies…

Taču jau drīz rīkotājiem kļuva skaidrs, ka tādas cīņas ir tieši tas, kā akūti pietrūcis nepiesātināmajai romiešu publikai. Par pirmajām “profesionālajām” gladiatrisēm kļuva Romas brīvās pilsones no priviliģētajām šķirām. Turklāt, izrādās, gribētāju esot bijis tik daudz, ka kādā brīdī pat nācies ieviest striktu vecuma cenzu – kopš 11.gada bija noteikts, ka arēnā cīkstēties drīkst tikai tās meitenes, kurām jau apritējusi 20.gadskārta.

Tiesa, realitātē gladiatrises romiešu sabiedrībā baudīja gan popularitāti, gan arī kļuva par izsmiekla un kaunināšanas objektu: Kolizeja skatītāji sajūsminājās par viņu kareivīgo garu, taču ārpus arēnas viņas dēvēja par pērkamajām sievietēm un tamlīdzīgi. Un, godīgi sakot, nemaz nav iespējams lāgā kaut ko kategoriski apgalvot, - bija vai nebija tiem pēdējiem taisnība. Laikam jau bija gan. Jo… Esot zināms, ka viens no kaismīgākajiem sieviešu arēnas cīņu vērotājiem bijis imperators Domiciāns, kurš ieviesis modē nakts cīņas, kad gladiatrisēm tikai lāpu izgaismojumā nācās stāties pretim vienai otrai vai arī speciāli iepriekš satracinātiem zvēriem, vai arī vīriešiem. Tās gladiatrises, kuras spēja sevi parādīt no vislabākās puses arēnā, varēja rēķināties ar “banketa turpinājumu”, kūstot par ērti lietojamām mīlniecēm īpašajās imperatora dzīrēs. Zināms, ka leģendārajam imperatoram Kaligulam esot paticis rīkot ilgstošas orģijas ar gladiatrisēm, un par tādu vakarēšanu kulmināciju parasti kļuva ar zobeniem bruņotu pilnībā kailu gladiatrišu divkauja.

Var piebilst, ka Senajā Romā skatītāji pulcējās ne jau tikai nolūkā skatīties gladiatrišu cīņas. Kolizeju pārsvarā piepildīja tie, kuri vēlējās izbaudīt īstenu priekšnesumu jeb izrādi, tāpēc asiņaino publisko slepkavošanu vajadzēja arī pietiekami krāšņi noformēt, piemēram, to visu pārvēršot teatralizētā uzvedumā ar krietnu devu erotikas piejaukuma. Gladiatrises nekad negāja arēnā nesagatavotas, iepriekš izejot visīstāko “jaunā karavīra kursu”, un tādām dāmām Romā bija ierīkotas speciālas skolas, kurās no agra rīta līdz vēlam vakaram “skolnieces” apmācīja visus neparastā aroda smalkumos un prasmēs.

Tostarp gladiatrisēm bija spēkā tāds pats kodekss, kāds bija vīriešiem gladiatoriem, dāmas nodeva zvērestu, pasludināja sevi par “juridiski mirušu personu”, sakāves gadījumā apsolīja neveikt apkaunojošu bēgšanu, bet gan lepni pavērst savu kaklu pretinieka ierocim vai arī veikt pašnāvību. Vēstīts, ka tādus noteikumus ievērojusi arī pazīstamākā no gladiatrisēm Herardeska Manotuksa, kura 11 mēnešu laikā izcīnīja vismaz 200 uzvaru, taču beigās tomēr nespēja pieveikt nodevīgu punduri, kurš iedūra viņai mugurā trejzobi. Vēstīts, ka pēc tā viņas ķermeni acumirklī sacirta gabalos un turpat satracinātās publikas priekšā izbaroja zvēriem…