Diemžēl pamošanās viņai sanāca jau citā vietā, proti, vietējā slimnīcā. Nav grūti saprast viņas izbrīnu un pārdzīvojumus, pēc atjēgšanās cenšoties saprast vai vismaz uzminēt iemeslu tam, kāpēc viņa tur atrodas. Iespējams, viņa iedomājās visu, ko vien cilvēks varētu iedomāties, izņemot tikai to, kas bija noticis patiesībā: “laimīgā kārtā” gulošajai Annai tieši virsū bija uzkritis unikāls ārpuszemes izcelsmes objekts – gluži konkrēti 3,86 kilogramus smags meteorīts, kas spēja caursist mājas jumtu un bēniņu griestus, tad istabā trāpīt radioaparātam un atsitienā no tā vēl arī pa gulošās Annas gūžu. Par laimi, cietusī tika sveikā cauri tikai ar krietnu zemādas asinsizplūdumu, citu nopietnu traumu viņai nebija.
Savdabīgo meteorītu par godu pilsētiņai nodēvēja par Silakogu, kurš, kā to nav grūti iedomāties, ir Hodžesas vārdā nodēvētais meteorīts. Pilsētas vārds lielā mērā ietverts arī tādēļ, ka meteorīta nokrišanu redzējuši arī daudzi citi tās iemītnieki, izbaudot to, kā mēreni krāšņu skatu. Lai gan to, ka tas nācis tieši no kosmosa, visi uzzināja tikai vēlāk.
Savukārt Annai arī vēl bez fiziskām ciešanām nācās izbaudīt virkni citu problēmu. Protams, viņa kļuva par slavenību, un tas, kā labi zināms no mūsdienu sadzīves, ne gluži vienmēr nes laimi. Šajā gadījumā, kad runa bija par meteorītu, kas tik satriecošā veidā iekritis gluži vai klēpī cilvēkam, to savā īpašumā pēkšņi vēlējās praktiski ikviens, kam vien nebija slinkums to paust. Vispirms, protams, objektu izpētīja militārie speciālisti, noformējot oficiālu slēdzienu. Bet faktiski tūlīt pat arī sākās cīņa par “komiskās rotaļlietas” iegūšanu savā rīcībā – kaimiņi, paziņas, mājas īpašniece un tā tālāk. Taču Anna kopā ar vīru izlēma unikālo priekšmetu pārdot izsolē un par iegūtajiem līdzekļiem vismaz saremontēt sabojāto mājas jumtu. Lai to varētu paveikt, vispirms vajadzēja oficiāli noformēt īpašumtiesības uz šo meteorītu, un tad arī iesākās Annas ģimenes īpaši melnā josla. Viņi cerēja, ka sāksies īstena cīņa par šo meteorītu, taču pēc tā, kad to izlika pārdošanā, izrādījās, par naudu to nevienam tomēr nevajag. Rezultātā īpašniekiem nācās vilties un vienkārši atdot unikālo objektu Alabamas vēstures muzejam, kur tas joprojām atrodas.
Tostarp popularitāte, vispārējā un jo īpaši žurnālistu pastiprinātā uzmanība panāca to, ka izjuka Annas ģimene, pēc kā viņa krita pamatīgā depresijā, kas savukārt izraisīja virkni citu nopietnu slimību, un 1972.gadā Anna nomira no nieru mazspējas, tiesa, tā arī saglabājot savu vietu vēsturē kā pirmais cilvēks, kurš ar debess ķermeni sastapies “tieši vaigā”. Tostarp vēlāk gan noskaidrojās, ka kāds netālu dzīvojošs fermeris tajā pašā dienā laukā atradis otru šā objekta daļu, tikai viņam atšķirībā no Annas uzsmaidīja veiksme: viņam vēlāk tomēr izdevās itin izdevīgi pārdot šo debesu velti un par iegūtajiem līdzekļiem iegādāties pilnībā jaunu māju un automašīnu!