1909.gada 25.janvārī visas Pēterburgas avīzes aizgūtnēm stāstīja saviem las1ītājiem par neparastu aplaupīšanu. Londonā divi ārzemnieki, kuru nacionalitāte tā arī palika nezināma, apturēja automobili, kurā gumijas manufaktūras kalpotāji veda naudu, kas bija izmaksājama strādniekiem. Laupītāji nogalināja kasierus ar šāvieniem no revolveriem, paķēra maisus ar naudu un ieleca garāmbraucošā tramvajā. Ieraugot, ka policisti uz velosipēdiem metās pakaļ, noziedznieki sāka draudēt vagona vadītājam ar ieročiem un pieprasīt, lai tramvajs attīstītu maksimālu ātrumu. Tomēr policisti, trakā ātrumā minot velosipēdu pedāļus, sāka panākt tramvaju. Laupītāji saprata, ka viņiem neaizbēgt no soda un izdarīja pašnāvību. Nekaunīgā aplaupīšana un galvu reibinošā velosipēdistu pakaļdzīšanās pakaļ tramvajam atbīdīja otrā plāna nelielu avīzes ziņu par spiritistu jubilejas pasākumu: „Šī gada 25.janvārī Pēterburgas pulciņš pētījumiem psihisma jomā nosvinēja savu piecpadsmito jubileju. Biedru daudzskaitlīgajā sapulcē tika nolasīta atskaite par spiritisma attīstības gaitu pēdējos piecos gados. No atskaites redzams, ka ar katru gadu spiritisms iegūst ar vien lielāku līdzjutēju skaitu. Spiritisti lielījās savā starpā, ka uz Zemes ir 30 miljoni spiritistu.”
Nostradams brunčos
Cik žēl, ka nevienam neienāca prātā uzskaitīt šodienas visādu mistisko strāvojumu sekotājus, tomēr var ar pārliecību teikt, ka viņu skaits jau sen pārsniedzis 30 miljonus. Patiešām, Pēterburgas spiritistu pulciņa biedri būtu pārsteigti par fenomenālo ātrumu, ar kādu okultās mācības iekaro jaunās Krievijas plašumus. Karmas attīrīšana, lāsta noņemšana, trešās acs atvēršana no neizzināmā jomas droši ienākušas sadzīves pakalpojumu sfērā, kas tiek piedāvātas praktiski uz katra soļa. Mistika ir pārvērtusies par labi pārdodamu preci. Bet vai tad par to sapņoja pirmsrevolūcijas rūdījuma okultisti? Nē, viņi pieļāva, ka viņu sekotāji turpinās pētījumus ārpusrobežu gudrības jomā, ka nākošās paaudzes beidzot atmnēs aizkapa dzīves, teleportācijas, psihisma, mesmerisma, magnētisma un tamlīdzīgu mistisko „ismu” noslēpumus. Tomēr „rati joprojām ir tur”, neviena no noslēpumainām parādībām neieguva zinātnisku izskaidrojumu, bet tajā pat laikā neizskaidrojami piepildās pazīstamu spiritistu sliktākie paredzējumi.
1911.gadā klajā nāca grāmata „Planētas nāve”. Tās autore Vera Ivanovna Križanovskaja izklāstīja lasītājiem drūmu cilvēces pirmsnāves agonijas ainu un paredzēja izmaiņas, kuras norisināsies īsi pirms mūsu planētas bojāejas: „Pasaule pārdzīvoja drausmīgus satricinājumus, bet ģeoloģiskie apvērsumi vietām jūtami izmainīja zemes ģeogrāfiju. Vēl briesmīgāki un iznīcinošāki politiskie apvērsumi satricināja visas sabiedrības iestrādes. Visur uzplaiksnīja briesmīgas revolūcijas, slīcinot asinīs un noslaukot visu, kas vēl bija palicis no senām iestrādēm. Šī iznīcinošā krīze radīja jaunu sabiedrību, kura bija nesaprotama un pretīga iepriekšējām paaudzēm. Iedzīvotāji mira biedējošos daudzumos tikai tādēļ, ka sievietes tikai un vienīgi negribot kļuva par mātēm, un ģimenes, kurās bija divi bērni, bija retums. Jaunatne „nobeidza” izglītību izteikti izvēles priekšmetos, pasniegšana pie kam – tikai virspusēja, tādēļ, ka slinkuma dēļ vairākums atteicās no nopietnas garīgas darbības. Nožēlojama literatūra aprobežojās ar avīžu lapelēm, kas atšķaidīja dienas notikumus un pikantus skandālus; lielus sacerējumus lasīt nevienam nebija ne laika, ne vēlēšanās. Skolota noziedzība vadīja cilvēci. Tik apgūti okultās pasaules tumšie spēki un pielietoti tā, kā vien elle māk to darīt.” Tā ir tikai neliela apokaliptisko paredzējumu daļa, kurus var atrast grāmatas „Planētas nāve” lappusēs, un piekritīsiet, ka tajos ir ne mazums atpazīstamo mūsu laika pazīmju.
Krievu publika, kritusi uz visu ārzemju, vienmēr debesīs cēlusi Mišelu Nostradamusu, kaut arī viņa paredzējumi ir ti miglaini, ka tos viegli var „piedzīt” jebkuram notikušam notikumam. Vera Ivanovna Križanovskaja paredzējumu skaita un kvalitātes ziņā daudzkārt pārspēja savu franču kolēģi un atšķirībā no slavenā astrologa nekad nešifrēja pareģojumus, bet ar krievu tiešumu vēstīja lasītājiem rūgtās patiesības. Pie tam vēl Križevskajas madāma saskatīja nākamībā daudzus tādus interesantus sīkumus, kuri vīriešiem – pareģiem vienkārši ir nesasniedzami. 1911.gadā dāmas vēl savilka jostasvietas ar baismīgo korsešu palīdzību un uzslaucīja ielas ar saviem garajiem svārkiem, bet Križanovskajas madāma droši aprakstīja modes dāmas, kuras valkās atklātus, apspīlētus tērpus un iznīcinās grumbas ar elektrisko vannu palīdzību. Cik žēl, ka viņas paredzējums, ka mākslīgie zobi kļūs nevajadzīgi, jo slimā zoba vietā izaudzēs jaunu – veselu un nebojājamu -, vēl nav piepildījies.
Laikabiedri Veru Ivanovnu uzskatīja par dīvainu un nesaprotamu sievieti, Križanovsaja bija vairāk kā astoņdesmir romānu autore – vēsturisku, mīlestības un okulto, tomēr Vera Ivanovna vienmēr teica, ka viņa nev vienīgais savu darbu radītājs, bet kad viņa sāka stāstīt par savu līdzautoru, tad nesagatavotiem klausītājiem uz galvas sāka kustēties mati. Paranormālo parādību pētnieki brīdināja, ka Križanovskajas dzīvi vajag skatīt caur īpašu, okulto redzesleņķi, savādāk nevar izprast dziļo neparasto parādību jēgu, kas viņu pavadīja visu dzīvi. Un tomēr pamēģināsim pastāstīt par Veru Ivanovnu Križanovskaju – krievu Nostradamusu brunčos, par sievieti, kura mēģināja kļūt par pareģi Dzimtenē, kur pat pagātne ir neprognozējama.
Spiriti. Un kas viņi ir?
„Es, Džovanni Močenigo, paziņoju, ka daudzas reizes esmu dzirdējis no Džordano Bruno, kad sarunājos ar viņu savā mājā, ka pasaule ir mūžīga un pastāv neskaitāmas pasaules, ka Kristus veica šķietamus brīnumus un bija mags, un dvēseles, kuras radījusi daba, pāriet no vienas dzīvas dvēseles citā...”. Uz šī ziņojuma pamata Džordano Bruno tika notiesāts sadedzināšanai sārtā. Noklausoties inkvizīcijas tiesas spriedumu viņš iekliedzās: „Sadedzināt – nenozīmē noliegt!” Okulto novirzienu sekotāji arī šodien ir pārliecināti, ka viņus nosoda līdzīgi kā Džordano Bruno, pat nemēģinot noliegt, pie kam degošās lāpas ugunskuram pienes gan baznīcnieki, gan ateisti, gan zinātnieki, gan nezinošie tautas pārstāvji, kas nodarbojas ar spiritisku garlaicības mākti vai arī naudas izdevīguma dēļ.
Neskatoties uz nesapratni un izsmieklu, Pēterburgas izpētes pulciņa psihisma jomā ik nedēļu novadīja spiritisma seansus, jo tas taču bija vienīgais veids, kā izprast cilvēka dvēseli, bet tajā, ka cilvēkam ir dvēsele, viņi nemaz nešaubījās. Spiriti pulcējās pulciņa vadītāja Sergeja Valerianoviča Semjonova dzīvoklī, kurš ieņēma augstu posteni Personiskajā Viņa Imperatoriskās Augstības kancelejā. Viesmīlīgais saimnieks nopietni nodarbojās ar filosofiju un slepenajām zinībām, taču tas viņam netraucēja vest jautru dzīvesveidu, aizrauties ar jaunām meitenēm un kolekcionēt frivola satura mākslas priekšmetus. Par cik gari neparādās tur, kur ir kaut neliels mājiens uz vieglprātīgu dzīvesveidu, sagatavošanās viesu atbraukšanai sākās ar to, ka no viesistabas tika iznesta smagā kailās Psihes statuja, noņēma no sienām gleznas, kas attēloja harēma gūstekņu peldēšanos. Pēc tam kalpi izstūma istabas vidū vieglu galdu uz četrām kājām un blīvi aizkāra logus, lai seanss norisinātos pilnīgā tumsā. Labākais laiks kontaktiem ar gariem – deviņi vakarā, bet 15 minūtes līdz noteiktam laikam spiriti ieņēma savas vietas ap galdu. Pēdējā telpā parādījās stalta gara dāma tumšā kleitā. Tā bija mājas saimnieka sieva Vera Ivanovna Križanovskaja....
Var teikt, ka tie bija gari, kas iepazīstināja Veročku Križanovskaju ar viņas nākošo vīru. Gvardes virsnieks un ģenerāļa meita sastapās 1877.gadā spiritiskā seansa laikā. Verai bija divdesmit gadu, bet Sergejs Valerianovičs Semjonovs bija vecāks daudz veiksmīgāks dzīvē. Madmuazele Križanovskaja vārgas veselības un finanšu problēmu dēļ pameta Jekaterinas institūtu, kurā viņa mācījās. Viņas tēvs ģenerālis Ivans Antonovičs Križanovskijs izputēja, galvojot par vienu no saviem biedriem. Ģenerāļa draugs parādu neatdeva, un Križanovskiju īpašums tika aprakstīts un pārdots izsolē. Ģenerālis nespēja pārdzīvot izputināšanu un aizgāja garu pasaulē, ar kuru Veročka iemācījās kontaktēties jau bērnībā. Viņa auga kā ļoti slimīgs bērns: ārsti noteica, ka meitenei attīstās tuberkuloze. Vera, parasto bērnu prieku apdalīta, dienas lielāko daļu pavadīja tēva bibliotēkā. Sarāvusies kamoliņā lielā krēslā viņa lasīja visu pēc kārtas – beletristiku, vēsturiskās grāmatas, tehniskās, zinātniskās grāmatas, taču visvairāk viņai patika biezie folianti par okultismu. Vera lieliski saprata, ka viņas slimība nav izārstējama, un pārciest domas par drīzo nāvi viņai palīdzēja ticība visspēcīgajiem, labajiem magiem, kuri noteikti atnāks viņai palīgā. Taču no kosmiskajām tālēm viņai nācās nolaisties uz zemes.
Kad Verai palika piecpadsmit, māte aizveda viņu uz Pēterburgu un iekārtoja Augstdzimušo jaunavu institūtā, aiz kura kārdinošās izkārtnes slēpās visai nepatīkama proza. Institūtnieces pastāvīgi bija pusbadā, maizes gabals ar sviestu brokastīs un nesaprotama ķēpa pusdienās bija viņu parastais racions. „Bālu, tieviņu, nīkulīgu jaunkundžu, ar zilām asinsvadu stīdziņām uz pieres, ar caurspīdīgu matētu ādu uz sejas” bariņi gluži kā spoki klīda pa institūta koridoriem, sapņojot par ēdienu un mīlestību. Guļamistabās bija auksti, taču bija noteikts gulēt vieglos naktskreklos, apsedzoties ar nolietotām segām. Vera Križanovskija bija ļoti salasījusies meitene, un likās, ka mācībās viņa varēja pārspēt visas savas mācību biedrenes. Taču pat tāds katrai jaunai meitenei nepieciešamais mācību priekšmets, kā franču valoda, viņai nepadevās, bet sacerējumi izsauca nākošajai rakstniecei šausmas, viņa nemācēja sasaistīt divus vārdus. Ziemassvētku priekšvakarā literatūras skolotāja paziņoja audzēknei Križanovskajai, ka viņu nepalaidīs mājās uz brīvdienām, ja par sacerējumu viņa atkal saņems „neapm”. Vera līdz vēlai naktij nosēdēja ar zīmuli rokā, taču nevienu rindiņu tā arī neuzrakstīja. Taču no rīta viņa atklāja zem spilvena savu blociņu ar sacerējuma tekstu, kas bija uzrakstīts nepazīstamā rokrakstā, bez atstarpēm starp vārdiem un pieturzīmēm. Vera pārrakstīja melnrakstu tīrrakstā un atdeva skolotājai. Sacerējums, kuru uzrādīja audzēkne Križanovskaja, tik novērtēts ar augstāko atzīmi, bet Veročka ieguva jo lielāku pārliecību, ka gari viņu novēro un aizsargā.
Križanovskaja „atlūdzās” no institūta un sāka apmeklēt spiritisma seansus. Drīzumā – pilnīgi nejauši, kā tas vienmēr mēdz būt, - atklājās viņas neparastās spējas. Vienā no sapulcēm spiriti izlēma pārbaudīt, vai var ar priekšmetu, kuri pieder kādam no viesiem, palīdzību noteikt viņa nākotni. Verai Ivanovnai ielika rokā brošu, viņa uzreiz sajuta stipras sāpes sirdī, un iekritusi stāvoklī, kas līdzīgs ģībonim, ieraudzīja izmocītu sievieti kāpjot pa trepēm debesīs. Kad viņa pastāstīja par savu vīziju, pilnīga gara auguma dāma, pārpilna veselības, iekliedzās:
- Atdodiet manu brošu, mīlulīt! Es nemaz netaisos mirt.
Vera samulsa un sāka atvainoties, taču sašutusī dāma piesprauda brošu un aizgāja. Pēc divām nedēļām kļuva zināms, ka brošas īpašniece pēkšņi nomirusi no asinsizplūduma plaušās. Izpildījies pareģojums pievērsa Verai Pēterburgas spiritu uzmanību, un pirmkārt, Sergeja Valreianoviča Semjonova uzmanību. Laikam, Vera paredzēja, ka ar šo cilvēku viņa nodzīvos četrdesmit bezmākoņu gadus un uzreiz piekrita kļūt par viņa sievu. Laulība atrisināja visas viņas problēmas. Bezpūrniece, mācījusies uz valsts rēķina, pārvērtās bagātā sabiedrības dāmā, kas pārģērbās sešas reizes dienā ar istabenes palīdzību, dejoja ballēs, apmeklēja teātrus, bet galvenais, viņai bija iespēja veltīt visu savu brīvo laiku, kas viņai bija pārpārēm, spiritismam.
„Tik daudzi, kas māk paredzēt, un tik maz, kas māk brīdināt”
Atgriezīsimies Sergeja Valerianoviča Semjonova mājā, kur spiritiskā seansa dalībnieki sadevās rokās izveidojot ķēdi un sāka dziedāt.... Parasti dziedāšana, okultās literatūras lasīšana vai nopietnas mūzikas klausīšanās turpinājās apmēram piecpadsmit minūtes, pa šo laiku Vera Ivanovna, pildot mediuma lomu, iekrita transā. Viņas rokas kļuva aukstas, ķermenim pārskrēja trīsas, bet seja savilkās sāpīgā grimasē.
„Jūs esat šeit?” jautāja Sergejs Valerianovičs, vēršoties pie mirušo gariem, kurus pievilka mediuma magnētiskais spēks. Nesagaidot atbildi, viņš ielika sievas rokā laikas cimdu. Redzējums atnāca pie Veras Ivanovnas uzreiz, tas bija neticami skaidrs: spīdīgs kronis lēnām nolaidās no debesīm un izrotāja jauna vīrieša galvu, bet pēc tam viļņojoša cilvēku jūra pārvērtās asiņainā masā, un nebeidzama ratu virkne, piekrauta līķiem, izstiepās pa grumbuļainu ceļu, pazūdot naksnīgajā melnumā.... pēkšņi, gluži kā atjēgusies no briesmīga sapņa, Vera Ivanovna klusā, taču ļoti skaidrā balsī sāka stāstīt pārsteigtajiem klausītājiem viņas redzētās ainas, taču nespēja pabeigt, jo viņu smacēja asaras. Spiritistu pulciņa biedri lūdza Sergeju Valerianoviču atklāt cimda īpašnieka vārdu. Viņš piekrita, taču pieprasīja nekad neatklāt šo noslēpumu. Kapa klusumā, kas iestājās, viņš paziņoja, ka cimds pieder troņmantiniekam cesarevičam Nikolajam Aleksandrovičam.
Traģisko notikumu paredzēšana imperatora Nikolaja II kronēšanas laikā – Križanovskajas pati pazīstamākā spiritiskās prakses epizode. Kā apgalvo domubiedri – spiritisti un daudzskaitlīgie biogrāfi, tas tika veikts vēl ilgi pirms 1896.gada 18.maija, kad Maskavā uz Hodinskas lauka tika nozīmēta dāvanu izdalīšana par godu kronēšanai. Katrs atnākušais varēja saņemt maisiņu, kurā atradās krūze ar Viņu Augstību iniciāļiem, mārciņa ruļļa, pusmārciņa desas un prjaņiks ar ģerboni. Dāvanas tika mestas pūlī, satrakojušies cilvēki sāka spiest cits citu, krītot bedrēs, kuras bija aizmirstas aizrakt līdz svētku sākumam. Vairāk kā tūkstotis cilvēku gāja bojā vai tika sakropļoti, kas netraucēja Nikolajam II mierīgi dejot karaļa ballē.
Ja paskatīties uz šo pareģojumu ne no okultā, bet kritiskā redzesleņķa, tad paliek neskaidrs, kāpēc pulciņa biedri lauza doto zvērestu un pastāstīja par pareģojumu? Un vēl viens naivs jautājums. Sergejs Valerianovičs Semjonovs bija augstu stāvošs ierēdnis, tuvs imperatora galmam. Kāpēc viņš, zinot, ar ko beigsies cara dāvanu izdalīšana Hodinskas laukā, nebrīdināja organizatorus par nepieciešamību aizrakt bedres, kurās krita cilvēki, un ieviest policijas nožogojumu elementārās kārtības uzturēšanai? Un kāda ir pareģojumu jēga, ja tie neapturēja nevienu paredzēto revolūciju vai epidēmiju, neatdzesēja iekarotāju iekarošanas tieksmi, neierobežoja tirānu nejauko dabu? Laikam, lai saņemtu atbildes uz šiem nevienkāršajiem jautājumiem, nepieciešams novadīt spiritisku seansu, kurā gari dos mums saprātīgu izskaidrojumu, pretējā gadījumā nāksies akli ticēt Veras Ivanovnas spiritiskajām iespējām.
Līdzautors, kas neprasa honorāru
Par Križanovskajas literāro talantu var spriest, izlasot viņas daudzskaitlīgos darbus, taču arī šeit ne viss ir tik vienkārši. 1880.gadā Vera Ivanovna aizbrauca uz Franciju. Veselībai un radošumam labvēlīgajā klimatā viņa sāka savu rakstnieces darbību. 1886.gadā klajā nāca viņas pirmais romāns „Epizode no Tibērija dzīves”, uzrakstīts franču valodā, kuru, kā jūs saprotat, viņa nekādi nevarēja institūtā apgūt. Pēc tam viens pakaļ otram sāka parādīties vēsturiskie romāni, kuru darbība norisinājās te Ēģiptē, te Senajā Romā, te viduslaiku Eiropā. Par romānu „Senās Ēģiptes dzelzs kanclers” Francijas zinātņu akadēmija Križanovskajai piešķīra „Akadēmijas virsnieks” goda titulu un apbalvoja ar Akadēmisko palmu ordeni, kurš tiek piešķirts par nopelniem izglītības un zinātnes jomā.
Krievijā romāns „Dzelzs kanclers” tika iespiests tulkojumā no franču valodas tikai 1899.gadā. Aleksejs Maksimovičs Gorkijs savā rezenzijā „Vaņkina literatūra” to nolīdzināja ar zemi, uzskatot, ka tas ir tikai smagnējā valodā uzrakstīts Bībeles leģendas pārstāsts par brīnišķo Jāzepu. Un arī visi citi rakstnieces darbi Gorkijam nepatika: „Šī kundzīte – spiritiste, okultiste un visa noslēpumainā cienītāja. Ir viņai liels romāns „Laulības tirgus”, kurā nedarbojas, bet daudz runā mediumi, gari, velni un tamlīdzīgi mošķi. Es lasīju šo romānu, kaut arī tā saturu tā arī neatceros, - taču tas man ir piedodams jau tāpēc vien, ka tajā nav satura, taču vienīgi mēģinājumi un ložņāšana satīras un misticisma virzienā. Romāni bez satura – ļoti modīga lieta, taču mēģinājums apvienot satūru ar misticismu pietiekami noteikti ieskicē Križenovskajas kundzes prāta portretu.”
Spiriti nolieca galvas Križenovskajas kā mediuma talanta priekšā, mediuma, kurš prata vienkārši sazināties ar mirušo gariem, bet viņas kā rakstnieces daiļrade izsauca neviltotu sajūsmu: „Vairumam lasošās publikas viņa bija atklāts, bieži pirmais posms dvēseles okultas uzkāpšanas Gaismas Valstībā ķēdē, pie kam pat ne ar nosliecēm uz misticismu, viņa mācēja ievilkt „noslēpumu pasaulē” ar savu okulto romānu nepārspēti aizraujošo fabulu.” Laikam, taisnība ir kaut kur pa vidu šiem polārajiem viedokļiem, un var piekrist visa neparastā pētnieces Jeļenas Ivanovnas Rerihas viedoklim, kura rakstīja: „Līdzās ne mazai banalitātei, Križanovskajas grāmatas satur īstas pēles. Es neesmu pret to, lai lasītu viņas grāmatas. Daudzām apziņām, lai iedegtos, vajag tās aizraujošais fantastiskums”. Tomēr pati Vera Ivanovna nevarēja pilnā mērā atbildēt par savu grāmatu saturu, viņai taču bija visai neparasts līdzautors. Viņš vienmēr ieradās bez uzaicinājuma. Vera Ivanovna, sajutusi viņa klātbūtni, apklusa, bālēja un sāka atkārtot vienu un to pašu frāzi: „Ātrāk zīmuli un papīru.”
Sēžot krēslā pie pazema galdiņa, uz kura vienmēr gulēja tīra papīra kaudzīte un zīmulis, viņa rakstīja ar aizvērtām acīm minūtes 20 – 30, pēc tam iekrita ģībonim līdzīgā stāvoklī. Papīra lapiņas, uz kurām bija viņas kārtējā romāna jauna nodaļa, bija vienmēr parakstītas ar vienu un to pašu vārdu – Ročesters. Vera Ivanovna tā stāstīja par savu līdzautoru: „Tas nav pseidonīms. Tā sauc astrālo būtību, kura man diktē daiļdarbus. Superjūtiga kontakta stāvoklī viņš stāsta man par savām dzīvēm. Tieši es uzstāju, lai viņa vārds tiktu norādīts. No sākuma viņš centās panākt, lai par autoru tiktu uzskatīta es. Bet es – tikai viņa domu un jūtu izteicēja, viņa atmiņu par iepriekšējām dzīvēm pārstāstītāja.” Spiritiem tāda līdzautorība nav nekas pārsteidzošs. Viņi šo metodi sauca par automātisko rakstību, tā būtība ir tajā, ka mediuma roka tiek kontrolēta ar „tās puses būtības ēterisko roku”. Rakstniekam tāds līdzautors ir vienkārši atradums: strādā bez brīvdienām, honorāru neprasa un par kritiku neapvainojas. Protams, Križanovskajas sadarbību ar garu var izskaidrot ar viņas krāšņo fantāziju, tomēr radošais process ir tik pat noslēpumains, kā cilvēka dvēsele. Lielais rakstnieks un cienījamais džentlmenis Čarlzs Dikenss teica, ka savu darbu uzrakstīšanas laikā viņš skaidri dzird katru vārdu, bet viņa romānu personāži atrodas blakus un sarunājas ar viņu.
Križanovskaja uzskatīja Ročestera garu par savu skolotāju un debesu aizgādni, taču bezķermeniskais līdzautors neuzskatīja par vajadzīgu izstāstīt viņai par gaidāmajām nelaimēm. Ročesters nebrīdināja Veru Ivanovnu, ka 1917.gadā pie varas nāks boļševiki, ka viņai nepieciešama aizbraukt uz labklājīgo Franciju un paķert līdzi dārglietas un vērtīgos priekšmetus. Križanovskaja ar meitu Tamāru, kura slimoja ar tuberkulozi, atrada glābiņu igauņu pilsētā Narvā. Iespējams, Verai Ivanovnai gribējās būt tuvāk Petrogradai, kurā palika viņas vīrs. Sergejs Valerianovičs Semjonovs 1918.gadā tika arestēts un pazuda cietumā. Križanovskaja nesaņēma honorārus par saviem darbiem. Nabadzība bija briesmīga. Kamēr Verai Ivanovnai bija spēks, viņa pildīja pašu smagāko darbu kokapstrādes rūpnīcā, bet pēc tam, lai nenomirtu badā, zīlēja uz kārtīm. Rakstnieces zemes gaitas beidzās 1924.gadā. Viņas skapī nebija pat vienkārša krekla, kapavieta tika piešķirta bez maksas, kā ubadzei. Tad kāpēc Ročestrera gars noklusēja?