Vairāk nekā trīsdesmit gadus no sava mūža Sergejs Georgijevičš atdeva Tālajiem Austrumiem - Amūras apgabals, Piejūras novads, Pieamūra. Strādāt sāka kā mehanizatora māceklis, pēc tam bija traktorists kolhozā. Dienēja Klusā okeāna flotē, pēc demobilizācijas strādāja par korespondentu varākās Tālo Austrumu avīzēs. Sākoties karam kā brīvprātīgais devās uz fronti. Karu sāka 1941. gadā kā ierindnieks, pabeidza 1945. gadā jau kā kapteinis. PSKP biedrs no 1943. gada, ticis apbalvots ar Sarkanā karoga un Tēvijas kara ordeņiem, kaujas medaļām.
Pēc demobilizācijas, Maskavā mācījies literatūras kursos, strādājis izdevniecībā "Molodaja gvardija" par zinātniskās fantastikas redakcijas vadītāju (1958-1973). Publicēties sāka no 1950. gada. Pirmā ZF publikācija - garstāsts bērniem "Aļoša Perecs homunkulu zemē" (1959). Viņa daiļrades galvenā tēma (neskaitot fantastiku, viņš rakstīja arī piedzīvojumu stāstus un romānus par jūru) - jūras plašumi un kosmosa tāles. Daži viņa darbi ir veltīti Tālajiem Austrumiem - "Kliperis Orions", "Ne visai Klusais okeāns"; Lielajam Tēvijas karam - "Trakais tīģeris", "Zaļā raķete".
Viņa fantastisko darbu - garstāstu "Mūžīgais vējš"(1970) un "Lielā lagūna" (1977) - notiek tuvā, komunistiskā nākotnē un veltīti okeāna apguves problēmām un kontaktu nodibināšanaia ar delfīniem. Bet romānā "Košsarkanā planēta" (1973) sižets risinās uz marsa, kur cilvēce atklāj cilvēkveidīgus robotus - pēdējos Marsa civilizācijas pārstāvjus, kura ir gājusi bojā ekoloģiskā katastrofā. Ekoloģiskajais tēmai ir veltīts arī stāsts "Tīģera zvaigzne" (1971), kur nākotnes cilvēki attīra mūsu planētu no pagājušo gadsimtu radioaktīvajiem atkritumiem.
Vēl 9 garstāstus bērniem un jaunatnei viņš ir sarakstījis piedzīvojumu literatūras garā ("Siltā straume", "Dzērvju ceļš", "Dziedošie akmeņi", "Sprādziens okeānā", "Divcīņa atolā" un citus).
No 1966. gada Sergejs Žemaitis ir profesionāls rakstnieks, viens no slaveno "Jaunās gvardes" sēriju: ikgadējā izdevuma "Fantastika" (1962-1991), 25 sējumu "Mūsdienu fantastikas bibliotēkas" (1965-1973) un "Padomju fantastikas bibliotēkas" (1967-1991) "tēviem-dibinātājiem". Par šo redakciju Arkādijs Strugackis atcerējās tā: "Nebija nekādu melu... Atnesu es Žemaitim ""Neglītos gulbjus", viņi jau bija ievietoti tēmatiskajā plānā [1968. gadā, bet tad izslēgti], nu un viss tāds... un atnāku es pie viņa, tātad, pēc nedēļas. "Nu kā, - saku, - Sergej, vai izlasīji?" Paņem mapīti, "Jūs esat labi rakstnieki, Arkaša. Ņem un ej, un ej, un ej no šejienes..." Viss bija godīgi".
Taču 1973. gadā izdevniecības redakcijas kurss tika krasi mainīts un toreizējais redakcijas sastāvs (Sergejs Žemaitis, Bella Kļujeva, Svetlana Mihailova) tika padzīts. [Hruščova atkusnis bija beidzies pavisam - t.p.] Inteliģentajam un maigajam cilvēkam S. Žemaitim tajā laikā jau bija 65 gadi un viņu nosūtīja pensijā, bet viņa vietā tika nozīmēts Jurijs Medvedjevs. Rezultātā Sergejs Grigorjevičs dabūja infarktu.
Rakstnieka dzīves dati. Dzimis 1908. gada 10. (23.) septembrī - miris 1987. gada 8. septembrī.
http://archivsf.narod.ru/1908/sergey_zemaytis/index.htm
Rakstnieka dēls Sergejs Sergejevičs Žemaitis (1952) arī kļūst par rakstnieku. Izdevis divus fantastikas romānus "Abstraktais cilvēks" (1991) un "Planējot virs Paradīzes vārtu bezdibeņa" (2009). Pirmais stāsta par cilvēka apziņas parapsiholoģiskajiem pētījumiem. Otrais cenšas iezīmēt jaunas pasaules radīšanas iespējas, taču varoņi konstatē, ka šo pasauli cilvēkiem grib radīt "iebrucēji no kosmosa". Strādājis žurnālā "Znaņije - sila" ekoloģijas nodaļā un rakstījis par šo tēmu.