Laika sprīdis, kurā Zemeslode vienreiz apceļo Sauli, jeb, kā mēs šodien sakām, - gads (astronomijā zvaigžņu jeb sideriskais gads) tautas dziesmās diezgan bieži attēlots ar sakrālajiem skaitļiem, izvietojot tos kosmiskā koka zaros, lapās, ziedos, ogās.

Latviešu folklorā kā telpas, tā laika izteicējs skaitlis visbiežāk ir deviņi. Bez tam skaitlis 9 folklorā bieži vien norāda uz minimālo laika ciklu - nedēļu (savaiti), latviešu senās laika skaitīšanas mēra vienību, kurā bija deviņas dienas. (Fakts no Janīnas Kursītes rakstiem, 1999.)

Svētā koka aprakstā atkārtojas trīsreiz pa deviņiem elementiem:

Sajāja bramaņi augstajā kalnā,

Sakāra zobenus svētajā kokā.

Svētajam kokam deviņi zari,

Ik zara galā deviņi ziedi,

Ik zieda galā deviņas ogas. LD 34075

Svētais koks + 9 zari x 9 ziedi x 9 ogas = 1 + 729 = 730.

Augstais kalns – pasaules centra ekvivalents, - ar zobenu bramaņi (īpaši priesteri, kas nodarbojās ar zirgu upurēšanu un laika cikla atjaunošanu pie kosmiskā koka), nodala veco gadu no jaunā.

Tā kā senie indoeiropieši dienas un naktis skaitīja atsevišķi, tad :

730 ir viena gada 365 dienas un 365 naktis.

Dainās skaidri noprotama atšķirība starp parasto (īso) un garo gadu, kas atkārtojas katru ceturto gadu. Četru gadu (vasaru) laikā uzkrājas izmaiņas vērojumos:

Trīs vasaras Saulīt' lēca

Purvā lejas rāvienāi,

Ceturtāji vasarāji

Lec ozola pazarē. Ltdz 10015

Ceturtais gads, kad Saule “lec ozola pazarē”, iespējams, simbolizē t.s. garo gadu (ar 366 dienām) – trīs parastā garuma gadu cikla noslēgumu. (Fakts no Janīnas Kursītes rakstiem, 1996.)

Salīdzinot latviešu senās gadskārtas svinību īstos datumus un nosaukumus ar tiem, kas vēlāk parādās Gregora kalendārā, redzams, ka daudzos gadījumos palikuši gan senie svinību nosaukumi, taču svinēšanas darumi par dažām dienām mainījušies. Piemēram, vasaras saulgriežos (21. vai 22. jūnijā) visgarākai dienai seko visīsākā nakts, kas dainās apdziedāta kā Jāņu nakts, kuras norises sākās iepriekšējā vakarā. Tāpēc latviešu gadskārtā Jāņu vakars ir (21.) 22. jūnijā un Jāņu diena svinama pēc īsākās nakts, t.i., (22.) 23. jūnijā. Pussvēte pirms Jāņiem – Zāļu diena (kas tagad ar “regulu” noteikta Līgo diena, kaut gan vasaras saulgriežu svētku latvju dainas nedaudzina Līgo dienu):

Zāļu dienas vakarā

Pērkons Jāni stipri rāja:

Kam tas nāca tautiņās

Nepuškotu cepurīti.    LD 32963

Vērojams, ka vistālākā senatnē latviešiem gada sākums bijis vasaras saulgriežos – Jāņos. Tas izteikts dainā, kur zelta zirnis (Saules simbols) un ozols (gada simbols) kopoti ar Jāni – vasaras saulgriežiem:

Es pārsviedu zelta zirni

Par sudraba ozoliņu,

Lai tas krita skanedams

Uz Jāniša cepuriti.     LD 33142

Jāņi – gada īsākā nakts un vienas dienas (nakts) svinības – varēja būt atskaites punkts nākamās gadskārtas sākumam:

Īsa īsa Jāņu nakts

Par visām naksniņām:

Te satumsa, te izausa,

Pie Jānīša uguntiņas.  LD 32891

Tā mūsu senči pēc dienas garuma, t.i., dienu no dienas vērodami Saules lēktu un rietu, varēja nonākt līdz visgarākajam laika posmam, kas ritmiski atkārtojās, t.i., gadam, un nekļūdīgi noteikt, kad un cik ilgi ievērojamas gadskārtas svinības.

Latviešu gadskārtas svētes – Lieldienas, Jāņi, Miķeļi, Ziemassvētki, ko svin Saules gada astronomiski svarīgos punktos,  - veido pamatu latviešu senajai laika skaitīšanas sistēmai.

Šī laikskaites sistēma, kas savas skaidrības un vienkāršības dēļ viegli iegaumējama bez uzrakstīta kalendāra un neprasa gadskārtējus pārkārtojumus vai sarežģītus aprēķinus, ir izveidota kā mūžīgais kalendārs, kur gadskārtas notikumi paliek savās vietās nemainīgi gadu pēc  gada (garajā gadā pieliekot vienu dienu Lieldienām, pārējās svinamās dienas ar to netiek izbīdītas no savas vietas).

Astronomiskie gadalaiki nav pilnīgi vienāda garuma (89-94 dienas), taču senlatviešu laikskaites sistēmā ar astoņu laiku vienādo garumu (45 dienas x 8 laiki = 360 dienas) gadskārtu svinību vieta gadu ritumā nenojuka, jo Lieldienas un Ziemassvētkus svinēja vairākas dienas (5 vai 6) ārpus kārtas. Tā mūsu senčiem varēja būt mūžīgais kalendārs, kurā dienas nosaukums un notikumi nemaina savu vietu gadu no gada. (Zvaigžņotā debess, 2003. pavasaris.)

Šis loģiskais un vienkāršais senlatviešu kalendārs ir celts gaismā Grīnu – Marģera un Māras – grāmatā Latviešu gads, gadskārta un godi (Linkolna, 1983.), taču par hipotēzes līmenī nav pieminēts Mitoloģijas enciklopēdijā (Rīga, 1994.), kur latviešu senās laika skaitīšanas sistēmā tiek uzsvērta Mēness loma, lai gan pētījumi liecina, ka mēnesis kā laika mēra apzīmējums atšķirībā no Mēness kā debesu spīdekļa apzīmējuma parādās tikai 18. gadsimtā (tikai 12(!) dainās no vairākiem simtiem Mēness dainu runā par mēnesi kā par laika vienību – vai tas vien jau nenorāda uz to, ka šī laika mērvienība ir ieviesta jaunākos laikos?).

P.S. Gadalaiku shēmu skatieties attēlā.