Ods iedzeļ dinozauram, bet mirkli pēc tam ielīp sveķos un iet bojā. Miljoniem gadu vēlāk uzņēmīgi zinātnieki no kukaiņa iegūst dinozaura asinis un klonē seno dzīvnieku. Gluži kā klauvēdams pie durvīm no tālas pagātnes, dinozauru mazulis izsit caurumu olā un sper pirmo grīļīgo soli pasaulē.

Tāda ir „Juras laikmeta parka” recepte dinozauru atdzīvināšanai, taču tas, kas izskatās viegli Holivudas kinostudijās, var būt neiespējami reālajā pasaulē. Jaunākie pētījumi liecina, ka DNS maksimālais „derīguma termiņš” ir 6,8 miljoni gadu. Līdz ar to zinātniekiem šķietami zūd jebkādas cerības no jauna radīt dinozaurus, jo senie dzīvnieki izzuda pirms vismaz 65 miljoniem gadu.

Tomēr, lai gan mēs nekad neredzēsim dzīvu T.rex, reiz varbūt ieraudzīsim senā dinozaura mūsdienu versiju. Slavenais amerikāņu paleontologs Džeks Horners no Montānas štata universitātes (ASV) lolo ieceri „uzbūvēt” savu dinozauru.

Pētnieks grib pavērst evolūciju atpakaļ un ar moderno gēnu tehnoloģiju starpniecību laboratorijā radīt dinozauru, ņemot talkā tā mūsdienu radinieci – vistu. Šā putna gēnos snauž dinozaura iezīmes. Horners, vienkārši sakot, grib „izdzēst” no vistas gēniem, piemēram, knābja un spārnu attīstības programmas, tādējādi atmodinot senās dinozauru iezīmes un izveidojot tā dēvēto vistozauru.

Vistai ir neliela, strupa aste, bet zinātnieks grib izslēgt gēnus, kas atbildīgi par tās saīsināšanu, un radīt garu un spēcīgu asti, kāda bija dinozauriem. Vistozaura radīšanā viņš plāno ņemt talkā gēnu transplantāciju, proteīnu injekcijas un dažādus medikamentus. Tomēr patlaban vēl nav iespējams paredzēt, cik daudz laika vajadzēs, lai identificētu visus gēnus, kas jāpārveido moderna dinozaura radīšanai. Tādēļ filmā skatāmos senos dzīvniekus mēs realitātē tik drīz, visticamāk, nepieraudzīsim.