Pēc nāves (un džini ir mirstīgi) grēcīgs gars arī gāžas Ellē, ko vairs nekad neatstās. Taču tas neattiecas uz šaitaniem, kas ir dzimuši Džahannamas liesmās. Ifrīti ir īstie uguns dēmoni – daudz spēcīgāki par viņu virszemes brāļiem. Cilvēku pasaulē tie ir viesi un ir vajadzīga kaut vismazākā uguntiņa, lai uzturētu to klātbūtni. Piemēram, ifrīts var iekļūt mūsu pasaulē caur ugunskuru. Tāpēc pāri ugunij nedrīkst lēkt, jo pat viegls spēcīga šaitana pieskāriens var izsaukt sifilisu vai paralīzi.

Atšķirībā no zemākajiem džiniem, ifrīti vienmēr cilvēkiem parādās kā biedējoša izskata vīrieši. Tie ir ragaini, sarkanādaini milži. Tādu briesmoni ieslēgt lampā var tikai liels burvis. Taču to ir vērts darīt. Ļaunums ir šaitana dabas pamatu pamats, bet savam pavēlniekam šaitans būs bezgalīgi uzticīgs. Viņa spēks ir neizmērojams. Viens pats tas spēj iznīcināt veselu pilsētu. Bet, ja vajag, tad vienā mirklī atgādās vajadzīgo lietu no tālām zemēm.

Maridi.

Var redzēt, ka pat ifrīta spēks nav absolūts. Kuri tad ir tie īstie džini, kosmiski varenie vēlmju izpildītāji? Tie ir baltie džini, maridi – bijušie pagānu dievi, kuru vara ir sašķobījusies ar islama atnākšanu.

Maridi nav Iblisa radinieki un to ķermeņi nesastāv no liesmām bez dūmiem, bet ir no gaisa. Daži teologi uzskata tos par ēteriskām būtnēm. Atšķirībā no atmosfēras apstākļiem marids savā dabiskajā formā ir, vai nu pilnīgi caurspīdīgs, vai arī ir līdzīgs mākonim. Dusmās tas ir kā nikns tuksneša virpuļviesulis. Ja vēlas, džins var sabiezināt savu ķermeni, pieņemot šakāļa, skorpiona vai čūskas izskatu. Tam pieejams ir arī cilvēka izskats, kurā džins ļoti atgādina Tolkina Sarumanu: cēls vecis žilbinoši baltās drānās. Izskatīties savādāk marids nevar vai negrib. Gaisa daba maridam ļauj lidot, mirklī izkūpot gaisā, izplešoties līdz gigantiskiem izmēriem un iekļūstot vissīkākajās spraugās. Tomēr, pat gāzveidīgā formā tas ir materiāls. Cieši aiztaisītu trauku marids nevar. To arī izmanto burvji, kas sapņo noķert un padarīt par vergu šo džinu.

Tikai nedaudzi no baltajiem džiniem ir pieņēmuši īsto ticību. Pārējie ir pat ne ugunspielūdzēji, bet pat jūdaisti, tāpēc īsteni ticīgajam labāk ar tiem nesaistīties. Taču kārdinājums ir pārāk liels. Traukā ieslodzītais marids, kas kādreiz ir bijis dievība, var pēc pavēles mainīt pat realitāti, veikt īstus brīnumus un pat ar zelta zivtiņas vieglumu izpildīt jebkuras vēlēšanās. Patiešām – jebkuras, bez ierobežojumiem!

Cits jautājums, ka to darīt džins negrib. Izsakot vēlēšanos, ir rūpīgi jāizsver katrs vārds, jo katru pavēli marids cenšas izpildīt tā, lai sagūstītājam no tā celtos kāds sliktums. Un parasti tam tas arī izdodas. Baltie džini ir neiedomājami viltīgi. Mirstīgajiem ir ļoti grūti apspēlēt tos.

Vislielāko labumu no burvju lampas var iegūt tad, ja džins tomēr ir pieņēmis īsto ticību. Taču īstenticīgie maridi ir liels retums un iepriekš uzzināt par džina ticību nav iespējams. Pagānu ticībā esošais džins noteikti samelos, ka ir musulmanis. Bez tam, labā džina spēks ir “kosmisks” tikai līdz pusei. Viņš neparko nepildīs vēlēšanās, kas nav saskaņā ar Allaha gribu.

Jūras briesmoņi.

Savos klejojumos Sindbadam ir nācies būt uz arābu krakena – zartana - muguras. Dienvidu jūrās salai līdzīgais krakens nav galvkājis, zivs, čūska, bet ir gigantisks bruņurupucis. Desmitiem gadu tā bruņas paceļas virs viļņiem. Vēji ir sanesuši uz tā augsni un sēklas. Zartana muguru klāj palmu meži un jūrasbraucēji bez bailēm var izsēsties uz peldošās salas, lai atrastu patvērumu pēc kuģa katastrofas vai tāpat vien, lai salasītu kokosriekstus.

Taču būs nelaime, ja cilvēki sāks rakt aku vai iekurs uguni. Sajutis sāpes, zartans ienirs, ūdens virpuļos ieraujot līdzi neveiksmīgos ceļotājus. Visos citos gadījumos gigantiskais bruņurupucis nekādas briesmas nerada. Tā ir miermīlīga radība.

Toties dandans – jūras gigants no persiešu mītiem – ir plēsīgs valis. Par laimi, cilvēku gaļa viņam ir nāvīga inde. Dandans zina par to un baidās no cilvēkiem kā no uguns. Tomēr, briesmonis dažreiz iet bojā, kad nejauši ir norijis kādu slīkoni. Un tā ir vienīgā iespēja nomedīt dandanu, kura aknu taukiem ir burvju spēks. Tas, kas ierīvēsies ar šiem taukiem, iegūs spēju elpot zem ūdens.

Brīnumputni.

Arābijas tuksnešos dzīvo brīnumputns – anka, teiksmas par to visai atgādina leģendas par fēniksu. Bet ir vēl trakāki putni.

Vienradzis al-karkadans ir tik liels, ka var uzdurt uz raga ziloni. Taču tos abus viegli aiznesīs putns ruhs, kura ola ir tik liela, ka tās apkārtmērs ir 50 soļi. Nelaime pār jūrasbraucēju, kas tādu olu ir sasitis. Sindbads var liecināt, ka tad putns sekos kuģim un metīs uz to veselas klintis.

Uzskata, ka mītu par putnu ruhu pamatā ir reālu putnu – epiornisu kaulu un olu atrašana Madagaskarā. Visādā ziņā, pēc Marko Polo ziņotā, Hubilajhans, gribot iegūt ruha spalvas sarīkoja ekspedīciju tieši uz šo salu. [Epiornisi sasniedza svarā 400 kg un izmira tikai pirms apmēram 1000 gadiem, lai gan klīda leģendas, ka tie it kā esot redzēti pat vēl 19. gs. Ir pat zināms to vietējais nosaukums – vorompatra – t.p.]

Taču epiornisa olas tomēr ir daudz mazākas nekā 50 soļi apkārtmērā. Visdrīzāk ruhs ir absolūti mītisks radījums. Tas ir atnācis arābu pasakās no persiešu leģendām par Simurgu – viedu putnu – kalnu, kas barībā izmantoja pūķus. Simurgs pats ir cēlies no vēl fantastiskāka zvēra – spārnotā suņa ar zivs asti Senmurva.

Guli.

Pati tumšākā džinu pasuga – guli, ko var satikt starp drupām vai kapsētās. Tie ir Eiropas vurdalakiem līdzīgi briesmoņi: tādi kā vilkači, slepkavas un līķēdāji. Taču atšķirībā no vurdalaka guls nav dzīvais mironis. Arābu mitoloģijā vispār nav vietas miroņiem, kas ir atdzīvojušies. Tur nav pat spoku. Viņpasaule vairs neizlaiž tos, kas tajā nonākuši – ne cilvēkus, ne džinus.

Uzskata, ka guli arī ir šaitani – Iblisa radījumi. Taču šajos nakts radījumos uguns daba kaut kā nekādi neparādās. Guls nebaidās no ūdens un vispār liekas visai taustāms briesmonis. Līķi viņam ir barības objekts un atraks tas tikai svaigu kapu. Sadrupuši kauli jau vairs nav ēdami. Ja miroņu nav, guls var ēst arī dzīvos. Šis monstrs drīzāk ir cilvēkēdājs, ne kā līķēdājs. Tādēļ par guliem arābi sauc, ne tikai kapsētas džinus, bet arī mežoņus – kanibālus un kapu aplaupītājus. Īstais guls arī pievāc zeltu un drēbes no kapa.

Briesmoņa āriene ir mainīga, tāpat kā Eiropas vilkacim. Naktī guls var izskatīties kā hiēna, milzīgs suns, dažādu plēsoņu kroplīgs mistrojums, vai radījums, kurā cilvēka pazīmes ir sajaukušās ar zvēra izskatu. Dienā šis džins, lai nepievērstu sev cilvēku uzmanību, izskatās kā pelēcīga sieviete – ne veca, kupraina ragana, bet arī ne jauna skaistule. Vīrieši-guli – kutrubi – ir sastopami retāk vai arī labāk slēpjas.

Bet slēpties guliem nākas. Atšķirībā no citiem džiniem, tiem nepakļaujas maģija, tie nemāk izklīst kā dūmi, nevar kļūt neredzami vai vienā mirklī pārcelties aiz trejdeviņām zemēm. Austrumu vilkači ir visai ievainojami. Nogalināt tos var ar zobenu no Damaskas tērauda (ieroci, kas ir vērtīgs, bet nemaz ne rets arābu zemēs) vai arī ar lodi no vara, sudraba vai zelta.

Pazemes džini.

Daudzu arābu leģendu vidū, kas izskaidro džinu izcelšanos, ir arī tāda, saskaņā ar kuru šie radījumi ir pirmo cilvēku pēcnācēji. Ādams un Ieva tā steidzās apdzīvot tukšo Zemi, ka radīja pēcnācējus partijās pa četrdesmit gabaliem uzreiz. Dabiski, ka ar tādiem tempiem domāt par kvalitāti nebija laika un tikai puse no ādamītiem kaut kur bija derīgi. Pārējie izrādījās tik kropli, ka Ieva nespēja tos redzēt.

Visžēlsirdīgākais Allahs iežēlojās par “neveiksmīgo” Ādama un Ievas bērnu pusi, saglabāja briesmoņus dzīvus un pārvietoja tos uz pazemes valstību. Džiniem aizliedza parādīties virs zemes dienā, kad viņus varēja ieraudzīt cilvēki. Taču apmaiņai pazemes iedzīvotāji ieguva brīnumainas spējas. Tādā veidā, pazemes džini, kurus Irānā sauc par deviem vai diviem, ir radinieki Bībeles milžiem. Un sastāv šīs būtnes, nevis no gaisa, nevis no uguns, bet gan no miesas un asinīm.

Divus apraksta kā ar vilnu apaugušus, zvēriem līdzīgus, šausmīgus, bieži ragiem rotātus milžus, kas ir lielāki par cilvēkiem apmēram divas reizes. Taču, neskatoties uz ārējo līdzību ar troļļiem, pazemes džini nemaz nav mežoņi. Katrs no viņiem ir mags. Pazemes valstībā paceļas lepnas pilis, kuru pagrabi ir pilni ar dārgumiem un brīnumainiem sadzīves priekšmetiem.

Alās ir izveidoti brīnišķīgi dārzi, ko neapgaismo saule, bet spīdoši kristāli.

Tomēr, divi vienalga uzskata, ka attiecībā pret viņiem ir pieļauta netaisnība, un neieredz cilvēkus.

Upju džini.

Sacerot teiksmas par pirms islama ēru, Tuvo Austrumu tautas vēl nezināja, ka vēlāk Allahs izveidos džinus no tīras uguns. Tāpēc daļa no Arābijas pārdabisko būtņu ir saistīti ar ūdeni. Ūdens un uguns ir mūžīgie ienaidnieki. Un, ja uguns dēmoni ifrīti vienmēr ir vīrieši un vienmēr ir ļauni, tad ūdens džinnijas, strautu un avotu gari vienmēr ir brīnišķīgas jaunavas, kas pret cilvēkiem izturas labvēlīgi.

Ūdens džinnijas var redzēt pa dienu, taču no tiešiem saules stariem tās izvairās, slēpjoties grotos vai virs strauta augošu krūmu biezajā ēnā. Pielabināt upju jaunavas var ar ziediem un smaržām. Kaut arī no burvestībām viņām ir pieejama tikai ilūzijas, dzinniju dusmas ir briesmīgas. Tās vienkārši pārtrauc ūdens tecēšanu un tuksnesī tas nozīmē – nāvi.

Persieši tās sauc par “peri”, bet uzbeki par “juvhi”. Irāņu nāras vieglāk iet uz kontaktu ar cilvēkiem un pat var kļūt par varoņu sievām. Persiešu teiksmās pasaku būtnes ir apveltītas ar brīvu gribu. Tie ir arābu džini, kas izpilda vēlēšanās, dod labumu vai nes ļaunu mehāniski, “neskatoties kam”, tikai tāpēc, ka tiek pieskaitīti pie labajiem vai sliktajiem spēkiem. Irāņu gari var just mīlestību vai naidu pret konkrētu cilvēku.

Brīnumpērtiķi.

Arābiju parasti uzskata par smilšu valstību – bezgalīgu tuksnesi, ko klāj barhānu viļņi un šķērso karavānu atstātās pēdas. Tā gandrīz ir patiesība. Taču pussalas dienvidrietumos, Jemenā, ko no seniem laikiem sauca par “Laimīgo Arābiju”, ir savannu, upju un pat kalnu mežu rajoni. Un šajos mežos dzīvo savvaļas pērtiķi.

Pērtiķus var sastapt arī Ēģiptē. Taču Irākā to nav. Bagdādes arābiem, kas sacerēja “Tūkstoš un vienas nakts pasakas”, pērtiķi likās kā mīkla. “Sindbada ceļojumos” šie radījumi ir rādīti kā saprātīga rase, kurai ir pašai sava valoda, ko cilvēki nesaprot, un, kurai ir sava tehnoloģija. Reiz pērtiķi aizdzina kādam tirgonim kuģi, pašrocīgi paceļot buras. Vēlāk Sindbads apmeklēja pilsētu, kur pa dienu dzīvoja cilvēki, bet pa nakti – pērtiķi, tērpti bagātās drēbēs , tirgojoties viens ar otru.

Naidīgu pērtiķu bari uzglūn ceļotājiem tālajā Indijā. Bet Bagdādes tuvumā var sastapt tikai “laimes pērtiķus”. Dzīvo tie upēs un laikam to ir vairāk nekā ūdens, jo katram cilvēkam ir savs brīnumu pērtiķis. Tam, kam ir gadījies kropls, klibs un līks pērtiķis, nāksies dzīvē saskarties ar neveiksmēm. Veiksminiekus savukārt aprūpē skaisti mērkaķi zilos svārciņos – ar sarkanu vilnu un acīm, kas apvilktas ar kadžalu [antimonu, krieviski – suŗmu – t.p.].

Šeherezades pasakas.

Brīnumaino arābu pasaku pasauli mums atklāj “Šeherezades tūkstoš un viena nakts”. Šī darba vēsture ir noslēpumaina pati par sevi un vēl joprojām tas ir zinātnisku strīdu objekts.

Formāli darbība norisinās Irānā, persiešu šaha Šahrijara pilī. Tas bija cietsirdīgs valdnieks un, vienreiz saskāries ar sievietes neuzticību, kopš tā laika pēc pirmās kāzu nakts lika sodīt ar nāvi katru savu izredzēto. Taču, kā zinām, Austrumos valda, nevis šahi, bet gudrie vezīri. Un ar pēc izcelšanās gudro vezīra meitu Šeherezadi izkapts trāpa akmenim. Tūkstoš un vienu nakti viņa valdniekam stāsta tik aizraujošas pasakas, ka nabags tā aizklausās, ka aizmirst, kāpēc ir atnācis. Tūkstoš naktis Šahrijars atliek soda izpildīšanu, bet pēc tam vispār atsakās no asinskārajiem nodomiem.

Tajā pašā laikā, neskatoties uz stāsta persiešu ierāmējumu, krājuma gars ir tīri arābisks, lielākā pasaku daļā notikumi risinās Irākā, VIII gadsimta Bagdādē – Haruna ar-Rašida laikā. Taču tajā pašā laikā tiek minēti X un XIII gadsimta notikumi, bet sadzīves apraksti noteikti nāk no Vēlajiem Viduslaikiem. Varoņi dzer kafiju, smēķē tabaku, kas arābu zemēs kļuva pazīstams tikai XV-XVI gadsimtu mijā, un pat lieto šaujamieročus. Pati “Bagdāde” ir aprakstīta tik rūpīgi, ka tajā var pazīt... XVI gadsimta sākuma Kairu. Arī arābu valodas īpatnības, kurā ir sarakstītas pasakas, tiek saistītas ar mameluku Ēģipti.

Krājums ir veicis garu ceļu. “Tūkstoš un vienas nakts” pamatā patiešām atrodas persiešu teiksmas “Hezer-efsene”, kas veidojušās VII-X gadsimtā. Irāņu eposs neapšaubāmi ir populārs arābu vidū. Pirmie tā tulkojumi visdrīzāk parādās tieši Bagdādē X-XIII gadsimtā. Jau no turienes pa visiem Tuvajiem Austrumiem izklīst Šeherezades pasakas, kurās leģendas par irāņu varoņiem sajaucas ar grieķu un indiešu mītu elementiem, Bagdādes trokšņaino tirgu avantūrstāstiem, arābu pārlikumiem no Krusta karu laka bruņinieku romāniem, kā arī “tautas” ģeogrāfiju un kosmogoniju.

Kairā zem nezināma autora spalvas iznāca galīgā krājuma redakcija, no kuras apbrīns bija tik liels, ka mēs joprojām atceramies Aladina burvju lampu, viltīgo Bagdādes zagli, lidojošos paklājus un drosmīgo Sindbadu.