Senās ēkas īpašnieki vienmēr zināja, kādas priekšrocības piedāvā viņu īpašums, un kad XX gadsimta 30.gadu sākumā viņi māju izlika izsolē, bija daudz pircēju. Viņi māju varēja pārdot dārgāk, bet, gluži pretēji, tad, kad viņu īpašumu gribēja iegādāties klosteris, viņi cenu pazemināja.
Īpašnieki bija reliģiozi cilvēki un savu lēmumu nekad nav nožēlojuši. 1934.gadā pils tika pārveidota par klostera skolu, un pašā pirmajā gadā, kad tajā apmetās Svētā Miķeļa klostera māsas, notika vairāki neizskaidrojami notikumi.
Viena no mūķenēm nokrita no balkona un nomira. Policija veica izmeklēšanu, taču noziegumu nekonstatēja un lieta tika izbeigta. Māsas nonāca pie secinājuma, ka nelaimīgajai sievietei varētu būt bijuši kādi slēpti iemesli, lai izbeigtu savu dzīvi. Turklāt mirusī bijusi noslēgta, klusa un nekomunikabla sieviete. Kas notika viņas dvēselē, to zina tikai Dievs.
Ar to neveiksmes nebeidzās. Pēc kāda laika skolā izcēlās ugunsgrēks. Neviens necieta, taču ēka tika bijāta. Bija vajadzīgs laiks, lai to atjaunotu iepriekšējā izskatā. Pēc tam tikai vienas vasaras laikā sekoja vesela traģisku notikumu virkne. Pirmais nomira bērns, kurš pēc kritiena rotaļu laukumā dabūja stingumkrampjus.
Pēc nedēļas sekoja vēl viena nāve, no asinsizplūduma smadzenēs nomira skolnieks. Nepatikšanas Kelvedonholu nepameta arī nākamajā gadā. Septembrī dīķī tika atrasta viena noslīkusi māsa. Pēc pāris nedēļām viens no skolniekiem saslima ar plaušu karsoni un nomira. Turklāt laiks bija ļoti sauss un silts.
Mūķenes, kas skolā mācīja, lūdza Dievu pēc žēlastības, bet viņš viņām sūtīja arvien jaunus pārbaudījumus. Rudenī pa trešā stāva logu izkrita viens no apmeklētājiem un gāja bojā. Kelvedonholu atkal bieži apmeklēja policija, taču lieta izrādījās tik tumša un dīvaina, ka maz ticams, ka to pētu atrisināt pat pats Šerloks Holmss.
Viss liecināja par to, ka nelaimīgo sievieti pa logu kāds ir izgrūdis, taču vainīgo atrast neizdevās. Svētā Miķeļa klostera māsas bija stingri pārliecinātas, ka šeit ir iesaistīti ļaunie gari, un viņas sāka lūgt vēl intensīvāk. Kopš apmeklētājas nāves bija pagājusi mazāk nekā nedēļa, kad abate skolu slēdza un visas mūķenes aizveda.
Abate visur esošajiem reportieriem atzinās, ka viņasprāt, šajā vietā ir apmeties kaut kas “velnišķīgs un šausmīgs”, un visas māsas domājot tāpat. Nelaimīgie žurnālisti noskaidroja, ka pēc priesteru uzaicinājuma pili bija apmeklējis eksorcists, kura vārds palika noslēpumā. Viņš pilī veica nepieciešamos rituālus, bet mūķenes neuzdrošinājās atgriezties seno velvju sienās.
1937.gadā Kelvedonhola atkal tika izlikta pārdošanā. To iegādājās parlamenta deputāts un bagātas baņķieru un alus darītāju dinastijas pārstāvis sers Henrijs Čennons, kurš Anglijā bija pazīstams ar iesauku “maks”. Par Čennona bagātību Lielbritānijā stāstīja leģendas.
Tomēr jau no pirmajiem soļiem pa savu jauno īpašumu visvarenais Henrijs izjuta neizprotamu nemieru. Čennons noteikti bija dzirdējis par Kelvedomholas bēdīgo slavu, taču pragmatiskais uzņēmējs maz domāja par māņticību. Tomēr, lai izvairītos no jebkādiem pārpratumiem, Čennons iesvētīt ēku uzaicināja bīskapu no tuvējās Brentvudas pilsētas.
Lai cik savādi tas nebūtu, bet tas palīdzēja, un sers Henrijs īpašumā, kuru mīlēja no visas sirds, mierīgi nodzīvoja līdz sirmam vecumam. Taču citpasaules spēki vairs nebija tik laipni pret viņa dēlu Polu, kurš pili mantoja pēc tēva nāves. Turklāt tie, it kā nolēmuši atriebties slavenā uzvārda pārstāvim, uzbruka viņam no visa spēka.
1986.gadā notika pirmā nelaime. Pola meita Olīvija, izlutināta un kaprīza meitene, pārspīlēja ar alkoholu un narkotikām un devās uz citu pasauli. Viņas ķermenis tika atrasts dzīvoklī, ko viņa īrēja studiju laikā. Viņa studēja prestižajā Oksfordas koledžā. Izcēlās briesmīgs skandāla, un Eseksas Parlamenta deputāts Pols Čennons savai politiskajai karjerai bija spiests pielikt punktu.
Tiesa, pagāja vairāki gadi, skandāls aizmirsās, Pols saņēma valsts sekretāra amatu transporta lietās. Bet tiklīdz viņam atkal sāka veikties, viņš saņēma jaunu triecienu. Šķita, ka kāds apzināti liek priekšā kāju, vienu pēc otras.
Parlamenta debatēs, 1988.gada decembrī, Čennons kaislīgi aizstāvēja ideju par uzticību sabiedriskā transporta sistēmai, un tieši tajā brīdī, kas viņš Pārstāvju palātā gatavojās izteikties, lai sāktu savu runu, Londonā sadūrās trīs vilcieni.
12.decembris kļuva par Lielbritānijas melno dienu. Kopumā bojā gāja 35 cilvēki un vairāk nekā tūkstotis tika ievainoti. Negadījuma iemesls bija nesaprotami luksoforu signāli. Luksoforu sistēmā bija noticis īssavienojums. Angļi nepaguva atgūties no šī trieciena, kad viņus pārņēma jauns.
1988.gada 21.decembrī aviokompānijas “Pan American” Boeing 747-121 pacēlās no Londonas Hītrovas lidostas un devās uz Ņujorku. Tajā brīdī, kad lidmašīna lidoja virs Skotijas, kravas nodalījumā, kas atradās kreisajā pusē, notika spēcīgs sprādziens. Lidmašīnas sānos izveidojās caurums. Boeingam tika norauts “deguns”, un apcirstā, degošā lidmašīna gāzās lejā.
Degošās lidmašīnas atlūzas nokrita Skotijas ciematā Lokerbijā. Bojā gāja 270 cilvēki (259 lidmašīnā un 11 uz zemes). Notikušā izmeklēšana ilga trīs gadus, un par vainīgiem terorakta izdarīšanā tika atzīti divi lībieši, no kuriem viens vēlāk tika atzīts par nevainīgu.
Pēc neatkarīga ziņojuma par teroraktu “Lokerbija 747” publicēšanas Čennona vārds atkal kļuva populārs. Pati Mārgareta Tečere norādīja un viņa nekompetenci un neprofesionalitāti, un izdeva rīkojumu par valsts sekretāra atlaišanu.
Pols Čennons apmetās Kalvedonholā un vadīja vientuļnieka dzīvi. Runā, ka bijušais valsts sekretārs sajuka prātā. Viņam mieru nedeva nelaimēs bojāgājušo spoki, kuri viņu senajā pilī apmeklēja ar apskaužamu regularitāti. Pēc viņa nāves Čennona mantinieki mēģināja pārdot Kalvebonholu.
Klīst baumas, ka viens no pircējiem bijis Krievijas binesmenis Boriss Berezovskis. Tomēr, uzzinot par Kalvedonholas slikto slavu, bēguļojošais krievu uzņēmējs priekšroku deva citiem mājokļiem, pilij Askotas pilsētā, Brekšīras grāfistē, un mājai Surrejā.
Tomēr tas neglāba oligarhu no bankrota un priekšlaicīgas nāves. Kas zina, varbūt arī tās pilis, ko iegādājās viņš, bija nolādētas? Pilis Lielbritānijā ir kā cilvēki, ar dažiem labi saprotas, bet citus nevar ne acu galā ciest un nemitīgi dzen ārā no īpašuma.
