Lūk tikai nez kāpēc ne visiem māksliniekiem kaķi iznak, teiksim tā, pareizi. Nē, mēs nerunājam par naturalistiskiem vai multfilmu atveidojumiem. Jo vairāk, mēs tikai viegli pieskārsimies pie relatīvi mūsdienu mšksliniekiem. Taču galvenokārt mes piedāvājam pievērst uzmanību viduslaiku zīmējumiem. Tiem, kuros kaki kalpo ne par gleznas centrālo daļu, bet kādam šausminošam tās papildinājumam.
Lucifers no Rišeljē
Kā tad tā? Makslinieki, kuri dzīvojuši pietiekami sen, vienalga bija un palika makslinieki. Un to apstiprina viņu parakstītie meistaru audekli, kur cilvēki, augi, mājas un dzīvnieki (izņemot kaķus) vairāk kā līdzīgi paši sev reālajā dzīvē. Taču kas ar kaķiem ir ne tā? Vai, ja citādi izteikties, viņus par ko kropļoja?
Mēs nedaudz parakājamies vēsturiskajās hronikās un kaut ko noskaidrojām. Pirmkārt, Katoliskā baznīca (bet Viduslaikos tā bija vēl tāds spēks) kaķus visu laiku ne pārāk mīlēja, taču tas arī nav jaunums. Izņemot, tomēr, ne maz zināmo kardinālu Rišeljē, kura personiskajā aizgādībā atradās desmitiem kaķu un kaķeņu (vienam, starp citu, iesauka bija Lucifers, kas spilgti raksturo kardināla humora izjūtu). Visi pārējie kulta kalpi pret kaķiem izturējās daudz saltāk.
Pie tam neaizmirsīsim, ka Rišeljē – tas jau ir XVII gadsimts, bet mēs ar jums izskatām daudz agrāku glezniecību. Un tā, kāpēc Viduslaiku mākslinieki atainoja kaķus tādā šausmīgā veidā?
Tas pāvests ir vainīgs
Pēc darba arhīvos mums radās vairākas versijas. Apskatīsim tās visas. Pirmā versija – “katolistiskā”: XIII gadsimtā Romas pāvests Grigorijs IX oficiāli paziņoja, ka viņš kaķus nemīl tādēļ, ka viņi pa tiešo saistīti ar velnu. Un ja reiz pāvests nemīl kaķus, secīgi, neviens kārtigs katolis nedrīkst viņus mīlēt. Tiesa, pāvestam bija zobs uz melniem kaķiem, taču roklaižas galminieki pārcentās, un tāpēc pēc vadības uzstāšanās tika visiem kaķiem neatkarīgi no vilnas krāsas.
Gleznotājiem nodeva pāvesta domas par kaķiem, un tie sanīka. Mēs atkal atceramies, ka gleznotāji mīl zīmēt kaķus, bet tagad ko darīt? Un mūzu kalpi sāka izgrozīties, kurš nu uz ko spējīgs. Par pašu izpatītāko veidu kā uzzīmēt kaķi un nenokļūt inkvizīcijas rokās kļuva atbalstīt pāvesta viedokli, tas ir atainot kaķi tieši par to, par ko viņu uzskatīja Grigorijs IX, bet tieši – sātana pakalpiņu.
Uzspēlē kaut ko aizkustinošu
Un guberņa devās gleznot! Jūs tikai paskatieties uz jebkuru no šiem šedevriem. Tāda sajūta, ka tur ir atainots nevis mājas Vasjka, bet pats Belcebuls, tikai ar trīssturainām ausīm un četrām kājām.
Vēl viens veids – kaku “cilvēciskošana” un to kombinācija ar citiem faunas pārstāvjiem. Dažos audeklos mēs varam ieraudzīt dzīvnieku, kurš skumji spēlē uz vijoles, lutas (pat uz volinkas) vai jebkura cita instrumenta; kaki gandrīz “necilvēcīgu” fizionomiju vai viņam neraksturīgu funkciju izpildē. Vai, piemēram, kaķi, kurš skatās no gliemežvāka.
Vēl mēs nolēmām, ka gleznotāju nemācēšana atainot kakus arī bija saistīta ar pāvesta pazinojumu. Pateica no kanceles, ka kaķi – tas ir slikti, un kārtigie gleznotāji godīgi pārstāja viņus zīmēt. Galarezultātā paši pārstāja mācēt atainot kaķus un arī skolniekus nevarēja šajā mākslā iemācīt. Rezultātā uz audekliem sāka parādīties tādi lūk šausminošie kropļi.
Tuvāk mūsdienām
Un lūk mēs nolemām, ka atradām atbildi uz iepriekš uzstādīto jautajumu, un nomierinājamies ar to, taču, kā izrādījās paagri. Turpmākie meklējumi noveda mūs pie svaigākiem audekliem. Piemēram, itāļa Annibale Karračči glezna ar nosaukumu “Divi bērni, kuri plucina kaķi”, kura uzzīmēta XVI gadsimtā. Fizionomija kaķim, teiksim tieši, dīvaina, bet šeit tas ir saprotams – “labie” bērneļi mēģina ar vēža spīli noķert nabaga dzīvnieku aiz auss, bet kaķim tas ir acīmredzami sāpīgi un nepatīkami.
Uz Francisko Goijas gleznas “Dons Manuels Osorio Manrike de Suņiga, bērns”, kura uzgleznota aptuveni 1787. gadā, atainoti, vispār, bērns, vārna, būris un trīs kaķi. Pie kam pats bērns, putns un būris izskatās pieņemami prezentatīvi, bet lūk kaķiem atklāti demoniski purnu izskati. Noerikti te neiztika bez svētās inkvizīcijas ietekmes, ar kuru māksliniekam visu laiku radās konflikti uz glezniecības pamata.
Apskatīsim vēl svaigaku gleznu. Dzīvojošais XIX gadsimtā gleznotājs Džordžs Ketlins mīleja ceļot pa dzimto Ameriku un pa ceļam gleznot ceļā sastaptos indiāņus. Indiāni, jāsaka, viņam padevās meistarīgi, bet lūk kaki, kurš dzīvoja Ostendas viesnīcā un kurš mīlēja spēlēties ar kamoliem un diegiem, tik pat meistarīgi atainot neizdevās. Kaut, var būt, tas ir tapēc, ka Ketlins – makslinieks un viņš “tā redz”? Taču vienalga briesmīgs viņam izdevās kaķis, piekrītiet. Labāk viņš pie indiāņiem paliktu.