Tajā pašā laikā jucekli izmantoja izraēlieši, lai aizbēgtu no verdzības. Zemes garozas plaisa pacēla daļu no Pārejas jūras dibena (Veļikovskis nepiekrita tam, ka tā varētu būt Sarkanā jūra, kas tā tika nosaukta tāpēc, ka bija piesārņota ar agrāk pieminētajiem sarkanajiem putekļiem) un izraēlieši pasteidzās pa izveidojušos zemes šaurumu tikt otrā krastā. Ēģiptiešu armija mēģināja viņiem sekot, taču par laimi, milzīgs zibens no komētas galvas triecās pret Zemi tā, ka šaurums negaidot atkal pazuda zem ūdens un armija noslīka. Izraēlieši devās tajā virzienā, kādā lidoja komēta, tā bija līdzīga dūmu stabam dienā un uguns stabam naktī.
Taču kaut kur komēta palīdzēja cilvēcei, konkrēti ar debess mannu. Saskaņā ar Veļikovska teoriju, “komētas astes galvenokārt sastāv no oglekļa un gāzveida ūdeņraža”. Konkrēti tāpēc no debesīm lija nafta. Viņš pieņēma, ka komētas lidojuma dēļ “[Zemes] atmosfēra pazaudēja dažas savas vielas, pārsvarā oglekli un ūdeņradi līdzīgā veidā... Atdzisuši naktī ogļhidrāti kondensējās un no rīta izveidoja rasu. No siltuma graudi sabirza un iztvaikoja, taču slēgtā traukā viela varēja tikt uzglabāta ilgi”.
Tas, ka Veļikovska teorijā parādās ogļūdeņražu lietus un vēlāk ogļhidrāti, daudzus, tajā skaitā arī Karlu Saganu, pārliecināja, ka Veļikovskis tos neatšķīra (ogļūdeņraži ir tipiski naftas produkti, ogļhidrāti – cietes produkti) un, izlasot Veļikovska grāmatu “Worlds in Collision” (Pasaules sadursmē; 1950.), rodas aizdomas, ka kritiķiem var būt taisnība. Taču šajā gadījumā to pilnīgi pierādīt nevar, varbūt vienkārši teksts ir neskaidrs. Taču iespējamā nesaprašanās noveda pie tā, ka vēlāk Veļikovska piekritēji mēģināja radīt mehānismu, kurā ogļūdeņraži pārvērstos par ogļhidrātiem. “Ogļūdeņraži komētas astē, kas nolija pār Zemi kā karsta benzīna lietus un appludināja to ar naftu, tagad lēnām Zemes atmosfērā pārvērtās (iespējams, baktēriju iespaidā, bet varbūt bezgalīgo elektrības lādiņu dēļ) par ēšanai derīgu vielu...”, - raksta grāmatā “Doomsday: The Science of Catastrophe” (Pastardiena: zinātne par katastrofu; 1977.) Freds Varšovskis.
Pēc tam komēta, laikam, atgriezās, nolidoja tuvu garām Zemei un Ješua vārdā uz laiku apturēja tās griešanos, pēc tam devās tālāk un gandrīz sadūrās ar Marsu. Rezultātā Marsu izsita no orbītas tā, ka tas, savukārt, divas reizes gandrīz nesadūrās ar Zemi. Beigās Marss un komēta (Venēra) iegāja savās tagadējās orbītās, liekot Zemei mieru un, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, tās orbīta un kustības virziens palika gandrīz tādi paši kā iepriekš.
Veļikovskis nebija pirmais, kas domāja, ka Zemes vēsturē (un konkrēti, arī cilvēces vēsturē) satuvināšanās komētām spēlēja savu lomu. Analoģiskas teorijas izvirzīja Viljams Vinstons (1667 – 1752), kas rakstīja par to 1696. gadā, un Ignatiuss Donelli (1831 – 1901), kas vēstīja par nezināmu Atlantīdu savā grāmatā “Ragnarok” (Ragnaroka; 1882.).
Pēc tam, kad 1950. gadā gaismu ieraudzīja grāmata “Pasaules sadursmēs” (agrāk Veļikovskis uzrakstīja grāmatu “Age in Chaos” - “Gadsimti haosā” - ko līdz 1952. gadam neizdeva), prese pacēla Veļikovski līdz Ņutona un Einšteina līmenim. Iemesls bija skaidrs: grāmatā bija daudz citātu no dažādiem seniem avotiem, tajā varēja atrast daudzas precīzas sakarības starp tiem. Tajos laikos paralēles starp senajām leģendām un debess ķermeņu kustību atrada reti. Vēl vairāk, astronomiem patika arheoloģija, bet arheologiem – astronomija. Diemžēl, tam bija dabiskas sekas.
Zinātnes sabiedrība nikni kritizēja grāmatu vēl pirms tā tika izdota. Drīz pēc tās izdošanas, kamēr grāmata vēl atradās bestselleru sarakstā, publicēšanas tiesības ASV pārgāja no izdevniecības “Macmillan” rokām izdevniecībai “Doubleday”, tāpēc ka zinātnieki draudēja boikotēt akadēmiskos mācību līdzekļus, ko izdeva pirmā izdevniecība. No sabiedrības viedokļa puses, šī vētra un histēriskais protests daudzejādi atgādināja (iedomāto) Vatikāna reakciju uz Galileju un Koperniku. Atskatoties atpakaļ, var spriest, ka zinātnieki vienkārši nespēja cienīgi noformulēt savu atbildi uz pirmo, nopietno XX gadsimta pseidozinātnisko grāmatu.
Veļikovska teorijā ir trūkumi. Nav attiecīgu norāžu Austrumu astronomiskajos pierakstos, kas nāk no tiem laikiem, kaut gan varēja gaidīt, ka tāda katastrofa tiks pieminēta kaut vai garāmejot. Vēl vairāk, ir rakstiska liecība par babiloniešu zinātnisko sasniegumu, kuri atklāja, ka Venēra nav divi debess ķermeņi (rīta un vakara zvaigzne), bet viens. Tas bija apmēram 1600. gadā p. m. ē., tajā pašā laikā Mozus izvairījās no komētas daudz vēlāk, kaut kur ap 1200. gadu p. m. ē. Pat neērti atzīmēt, ka Venēras masa ir daudz lielāka, nekā kādai tur komētai. Ja Veļikovska teorija iekšēji ir saskaņota, tad eksistē viena liela problēma ar apgalvojumu, it kā Venēra, lai cik arī tā nesvērtu, aizgāja garām Zemei (apmēram 1000 kilometru attālumā): Mēness joprojām atrodas savā orbītā. Ja Venēra patiešām būtu izgājusi starp Zemi un Mēnesi, tad tad neizbēgami tas novestu pie tā (pat ja prognozētas citas sekas), ka Mēnesi atsviestu kosmosā; gan drīz neiedomājami, kā tas varētu būt savādāk, ja savstarpēji iedarbojas divi lieli un viens maziņš debess ķermenis. Gandrīz neiedomājami: eksistē ļoti maza varbūtība, ka Mēness varētu nokļūt eliptiskā orbītā un šī orbīta paliktu iepriekšējā plakne. Taču šodien Mēness orbīta ir tikai nedaudz izstiepta. Jā, stipri izstiepta orbīta ar laiku varēja sarauties. Taču diemžēl, šādam spriedumam nav seguma, ebreju kalendārs, kas tika sastādīts pirms apmēram 2500 gadiem, liecina, ka mēneši toreiz bija apmēram tik pat gari kā tagad (mēnesis ļoti lēni pagarinās tāpēc, ka Mēness ļoti lēni attālinās no mums). Saskaņā ar Veļikovska pagaidu shēmu, šis kalendārs esot radīts mazāk nekā 1000 gadu pēc Venēras tuvošanās Zemei, tajā pašā laikā, Mēness orbīta varēja atjaunoties un kļūt stabila, ne visai izstieptā orbītā, tikai pēc daudziem tūkstošiem gadu.
Un visbeidzot: ja Venēra palidotu tik tuvu, zemestrīces, vulkānu izvirdumi un paisumi – visi kopā noslaucītu dzīvību no Zemes virsmas, labākajā gadījumā izdzīvotu vienīgi vienšūņi.
Lai pilnībā saprastu hipotēzes datus un tās trūkumus (to, cik dīvaini vajadzēja virzīties Venērai, lai tas sakristu ar Veļikovska aprakstītajiem notikumiem), tas ir, trūkumus, ar kuriem saskaras jebkura teorija, kas mēģina pierakstīt komētām vulkāniskus izvirdumus uz citām planētām utt., rekomendēju grāmatu “Scientists Confront Velikovsky” (Zinātnieki pret Veļikovski; 1977.), ko sastādījis Donalds Goldsmits. Diemžēl, Veļikovskis neatļāva publicēt grāmatā dokumentu, ko pats bija iesniedzis konferencei.
Gaismas nesējs ēters.
Pasaka par gaismas nesēju ēteri, šo noslēpumaino, nenoteikto vielu, kas piepilda visu telpu un kas vada gaismu un siltumu, radās vēl XVII gadsimtā, kad konfliktēja gaismas viļņveida un korpuskulārās teorijas. Kristiāns Heigenss (1629 – 1693), piemēram, uzskatīja, ka gaismas viļņi ir gareni, tādi paši, kā skaņas viļņi: vibrējoša ģitāras stīga pārmaiņus saspiež un izpleš gaisu ap sevi visos virzienos; šie saspiestie un retinātie apgabali pārvietojas gaisā, rezultātā sāk vibrēt bungādiņa un mēs šo gaisa spiediena maiņu dzirdam kā skaņu. Taču, ja gaismas viļņi būtu normāli viļņi, tad ir skaidrs, ka ir jābūt arī vadītājam, kas tos saspiež. Tas nevar būt gaiss, jo mēs redzam Sauli, kaut arī to no gaisa atdala kosmosa līcis. Tāpēc vadītājam būtu jābūt visur esošam jebkādās izpausmēs.
Īzaka Ņutona dogma, ka gaismai ir korpuskulāra daba, tas ir, tā ir daļiņu, nevis viļņu plūsma, visa XVIII gadsimta laikā neļāva apspriest ēteri kā fizikālu vidi. Taču 1801. gadā angļu fiziķis Tomass Jungs (1773 – 1829) veica pētījumus, kas atkal apstiprināja gaismas viļņu teoriju. XIX gadsimta otrajā pusē arī pārsvarā valdīja viedoklis, ka visus fiziskos fenomenus var izskaidrot no mehānikas redzes viedokļa. Tas laiks bija pārāk sastindzis, lai varētu atdzimt ideja par ēteri, kas varētu “nest” ne tikai gaismas viļņus, bet arī citas parādības, tādas kā gravitācijas un magnētiskos spēkus. Laikam, šīs hipotēzes vislielākie piekritēji bija divi visizcilākie XIX gadsimta fiziķi: barons Kelvins (1824 – 1907) un Džeimss Klērks Maksvels (1831 – 1879).
Gaisma, protams, nesastāv no gareniem viļņiem un mūsu laikos tas ir pilnībā pierādīts; tomēr, ja ja gaisma virzītos pa tādu vadītāju kā ēters, tam vajadzētu izsaukt sekojoša, gareniska viļņa efektu. Tā kā šāda viļņa pazīmes nevarēja atrast, tad palika tikai viens secinājums: ēters nesaspiežas, jo tas ir ciets! Un tā bija tikai viena no tā dīvainajām īpašībām. Gaismas ļoti lielais ātrums pierādīja to, ka ēters ir ļoti elastīgs pie gandrīz minimāla blīvuma. Tam bija arī intensīva iedarbība: gravitācijas spēks, kas notur Zemi pie Saules saskaņā ar vienu avotu bija vienāds ar vienu miljonu miljonu tērauda stabu desmit metru diametrā, ieskaitot spraugas starp stabiem, tie tad aizņemtu kvadrātu ar malu garumu 10 000 kilometri. Tāpat ēters neradīja berzi, jo pēc ātri kustošiem objektiem, tādiem kā planētas, nebija manāms, ka kaut kas bremzētu to kustību.
Tomēr, bez šaubām, ēteru varēja atrast! Vācu-amerikāņu fiziķis Alberts Mihelsons (arī, Maikelsons, 1852 – 1931) izdomāja gudru eksperimentu. Ja Zeme kustas cauri ēteram, tad gaismas stars, kas būtu vērsts pareizā leņķī pret Zemi, bet pēc tam atgriezies izejas punktā, vienmēr atnāks izejas punktā ātrāk, nekā stars, kas sūtīts virzienā uz Zemi un atstarojies no augstāka “plūsmas” punkta. Mihelsons vairākas reizes mēģināja atrast laika starpību starp dažādos virzienos laistiem gaismas stariem, vissarežģītāko eksperimentu viņš veica kopā ar amerikāņu fiziķi Edvardu Morliju (1838 – 1923) 1887. gadā. Nekādu laika starpību atrast neizdevās.
Tas bija satriecoši. Liekas, ka to varētu izskaidrot tikai divos veidos:
- Zeme guļ ēterā. Taču te kaut kā sāk ost pēc ģeocentriskas kosmoloģijas: kāpēc Zeme būtu vienīgais kosmiskais ķermenis Visumā, kas atrodas “absolūta miera” stāvoklī?
- Īru fiziķa Džordža Ficdžeralda (1851 – 1901) un holandiešu fiziķa Hendrika Lorenca (1853 – 1928) izteiktais viedoklis izrādījās pareizs, kaut arī neparasts: objekti, kas kustas nedaudz saīsinās savas kustības virzienā ( tā “mērstieņi” pamainīja savu garumu tādā veidā, ka noslēpa gaismas noietā garuma nevienādību).
Iespēja, ka neeksistē pats ēters, acīmredzot, nevienam neienāca prātā, izņemot Ernstu Mahu (1838 – 1916), līdz Alberts Einšteins (1879 – 1955) 1905. gadā neizveidoja savu slaveno relativitātes teoriju. Šī teorija noraidīja “absolūtā miera” un “absolūtās kustības” jēdzienus un parādīja, ka Lorenca-Ficdžeralda saspiešanās var notikt arī bez tāda šaubīga faktora kā ēters līdzdalības.
Vispasaules apledojuma teorija.
Iespējams, visvairāk pazīstamā no visām neoortodoksālajām kosmoloģijām ir Vispasaules (jeb kosmiskā) apledojuma teorija – austriešu kalnu inženiera Hansa Gērbigera (1860 – 1931) garabērns. 1913. gadā viņš publicēja milzīgu darbu ar nosaukumu “Glazial-Kosmogonie” (Ledāju kosmogonija), kurā teorija tiek rūpīgi aprakstīta. Teorija ir tik sarežģīta un tik lielā mērā runā pretī veselajam saprātam, ka es varu to aprakstīt tikai īsumā.
Zvaigznes ir tikai lieli ledus gabali. Vienīgais ķermenis Visumā, kas patiešām ir zvaigzne (kā mēs to saprotam) ir Saule. Taču, tā kā visu kosmosu piepildu ūdeņradis, kaut arī retināts, berze (gaisa pretestība) izkropļo visas orbītas: dažādi debess objekti pa spirāli virzās Saules virzienā un galu galā iekritīs tajā. Kad tas notiek, uz Saules parādās plankums. Ja ķermenis bija zvaigzne, tās ledus izkūst un tā daļa tiek izmesta atpakaļ kosmosā; momentā, kad šis ledus sasniedz Zemi, tas jau ir sasalis, veidojot mazus kristāliņus: tieši tā veidojas mākoņi lielā augstumā.
Pēc būtības, Zeme un Saule ir Visuma “baltās vārnas”, tāpēc ka visi pārējie debess ķermeņi ir, ja ne pilnīgi radīti no ledus, tad vismaz daļēji ar to pārklāti. Piemēram, Gērbigers paziņoja, ka Marsu klāj ledus okeāns apmēram 400 kilometrus dziļumā un, ka tas kādreiz kļūs par Zemes mēnesi, ja tikai tas neaizlidos garām un neienirs tieši Saulē. Īstenībā, Zeme un visas pārējās planētas gaida vienāds liktenis – tās beigs savu dzīvi, nokrītot uz Saules, taču tās nomainīs citi ķermeņi. Gērbigers laikam uzskatīja, ka aiz Plutona seko bezgala daudz citu planētu un, ka tās tuvojas Saulei kā pa konveijera lenti.
Mierinājums ir apstāklī, ka līdz tam, kad mūsu pasaule iekritīs savā ugunīgajā kapā, laika vēl daudz, kaut eksistē arī vairāk reāli draudi: Mēness pa spirāli tuvojas Zemei un sadursies ar to. Tas nav pirmais Zemes mēness, tam bija vairāki priekšgājēji, pēdējais no tiem nokrita samērā tuvā pirms vēstures laikā. Šī katastrofa ticami izskaidro vairākas leģendas, pati zīmīgākā no tām ir leģenda par plūdiem. Analoģiskā veidā, pašreizējā Mēness savažošana radīja visādas problēmas, tādas kā polu maiņa un Atlantīdas nogrimšana. Deniss Saurats savā grāmatā ”Atlantis and the Giants” (“Atlantīda un giganti”, 1957.) ar šīs teorijas palīdzību izskaidroja vārdus no Bībeles “uz zemes tajā laikā dzīvoja giganti”. [Man gan liekas, ka Bībele runā par Dinozauru laikmetu :) - t.p.] Kad iepriekšējais mēness pa spirāli tuvojās Zemei, tās gravitācija mijiedarbojās ar Zemes gravitāciju un tāpēc cilvēki izauga augumā lieli.
Vispasaules apledojuma teorija var likties kā vienkārši murgi, ne vairāk bīstami, kā katra cita neoortodoksāla hipotēze, par kurām rakstīts šajā grāmatā [Tulkots nav, lasiet grāmatu! - t.p.]. Taču tā divu iemeslu dēļ izrādījās neatdalāma no vācu nacisma pieaugošā viļņa. Pirmkārt, nacionālisti-antisemīti centās noraidīt jebkuru fiziku un kosmoloģiju, kas balstījās uz ebreja (Einšteina) idejām, un viņiem gribējās radīt jaunu, āriešu kosmoloģiju un, jo vairāk atšķīrās tā no “ebreju” teorijas, jo labāk. Loģika, pamatotība un visi pārējie saprāta instrumenti bija trausli šķēršļi pret šo naida vilni. Tas, ka jaunā kosmoloģija nāca no austriešu zinātnieka-amatiera, bija papildus priekšrocība: galu galā, vai tad pats Hitlers nebija austriešu politiķis-amatieris? Otrkārt, daži teorētiķi sprieda, ka āriešu iedzimtais pārākums pār visu pārējo cilvēci – ir rezultāts viņu senču “tuvībai” ledainajiem ziemeļiem pēdējā ledus laikmeta laikā. Atkal ledus! Tā taču nevar būt vienkārša sakritība! Bija acīmredzams, ka, noraidīt Vispasaules apledojuma teoriju, bija tas pats, kas noraidīt āriešu pārākumu.
Lapiņā, ko 1953. gadā izdeva Gerbigera institūts, tiek rezumēts: “Galīgo pierādījumu Kosmiskā apledojuma teorijai mēs iegūsim, kad cilvēks pirmo reizi veiks nosēšanos uz ledus klātā Mēness virsmas”.