Patiešām velnišķīgi gigantisks izdevums
Sātana bībele jeb Gigantiskais kodekss (Codex Gigant) ir lieizmēra ar roku viduslaikos sarakstīta grāmata, kuras izmēri patiešām ir iespaidīgi: augstumā 91,5 un platumā 50,1 centimetrs. Tomēr īpaši iespaidīgs šķiet šā senlaiku manuskripta svars – 78 kilogrami! Šajā manuskriptā jeb foliantā ir 310 pergamenta lapas, un kopā ar vākiem tā biezums ir 22 centimetri.
Viena no izplatītākajām leģendām vēstī, ka šī gigantiskā manuskripta lappušu izveidošanai izmantota lielākajiem grēciniekiem novilktā āda. Protams, leģenda izraisa vajadzīgo baisuma pakāpi, taču mūsdienās visnotaļ precīzi noskaidrots, ka tai ar realitāti nav nekādas saistības. Proti, patiesībā šā manuskripta lappuses izgatavotas no teļu ādas. Zināms arī tas, ka visas šīs gigantiskās grāmatas izveidošanai esot bijušas nepieciešamas vismaz 160 dzīvnieku ādas!
Saturiskajā ziņā manuskripts galvenokārt veltīts reliģiskām tēmām: tajā ietverta gan seno jūdu Vecā Derība un Jaunā Derība, reliģiski un medicīniski traktāti, vēsturiski apraksti, kā arī Seviļjas Isidora “Etimoloģija”- enciklopēdija par visām lietam un parādībām strikti kristietiskā redzes leņķa traktējumā. Mūsdienu pētnieki pauduši, ka Gigantisko kodeksu gluži pamatoti var dēvēt par viduslaikos pieejamo visu zinību krātuvi.
Šis pārsteidzoši rūpīgi nostrādātais darbs ir bagātīgi ilustrēts ar lielu daudzumu miniatūru, margināliju un ornamentu. Bet viena no pazīstamākajām šīs grāmatas ilustrācijām ir 290, lapā ievietotais milzīga izmēra sātana attēls. Tam gluži noteikti bija jābūt ļoti iebiedējošam, baisinošam zīmējumam, kam tumšajos viduslaikos ikvienam iedzīvotājam, kuram nācās redzēt šo foliantu, neizbēgami vajadzēja sirdī izraisīt neizdzēšamu iespaidu. Visdrīzāk, tieši tāpēc Gigantiskais kodekss arī iemantoja neoficiālo nosaukumu, kas cita starpā krietni vien labi “aizgāja apritē”, proti – sātana bībele.
Neiespējamais padarīts par iespējamu
Bet ar to vien vēl nebeidzas šī fantastiskā manuskripta saikne ar sātanu.
Proti, astoņas lapas pirms “cilvēku sugas ienaidnieka” baisā attēla pilnībā noslīcinātas tintē, bet vēl astoņas vienkārši izrautas un, protams, bez pēdām pazudušas. Kas jeb kurš tādā veidā sabojajis manuskripta lapas, un vai tas izdarīts tīšām vai kaut kā gluži nejauši, un – ja tīšām, tad kam bijis nepieciešams tik ļoti par to norūpēties, un tamlīdzīgi jautājumi joprojām paliek bez atbildes. Iespējams, tas ir tikai banāls vandālisms aprobežoto kristiešu tradicionālā manierē, jo, kā zināms, viņi savas ticības apmātībā spējuši iznīcināt arī itin lielu daudzumu cilvēku un sagraut par pietiekami stiprām uzskatītas senlaiku būves, kur nu vēl kaut kādas papīra lapas. Lai gan virkne okultisma un sazvērestības teoriju atbalstītāju pauduši, ka šīs zudībā gājušās Gigantiskā kodeksa lapas, visdrīzāk, sevī saturējušas unikālu informāciju par sātana īsteno iedabu. Savukārt vēl virkne pētnieku pat uzskata, ka tur bijusi detalizēti aprakstīta Filozofu akmens jeb tātad mūžīgās dzīvošanas recepte…
Vēl kāds pavediens, kas saista šo grāmatu ar sātanu, ir tās sarakstīšanas noslēpums. Rokraksta pētīšanas speciālisti noskaidrojuši, ka Gigantisko kodeksu uzrakstījis un pats savām rokām ilustrējis viens konkrēts cilvēks. Savā ziņā tas varētu arī nelikties kaut kas ļoti īpašs, taču – runa tomēr ir par viduslaikiem, proti, šī grāmata kopumā izveidota un noformēta, pilnībā iztiekot bez iespiedtehnikas mūsdienu izpratnē. Raugi, 12.gadsimtā jeb tātad laikā, kad izgatavota šī grāmata, cilvēces rīcībā vēl nebija pat visprimitīvāko drukāšanas iekārtu. Līdz ar to kopumā viss manuskripts tapis tikai un vienīgi rūpīgā roku darbā, un, kā aprēķinājuši mūsdienu pētnieki, noslēpumainajam šī darba radītājam tam nolūkam bijuši vajadzīgi aptuveni 30 gadi!
Kas šeit līdz ar to ir vairāk nekā būtisks? Tas, ka tajā gadījumā, ja šis izgatavotājs darbu uzsāka vēl kā ļoti jauns cilvēks, pilnībā pabeigt to viņš varēja tikai jau ļoti cienījamā vecumā. Bet viduslaikos cilvēku vidējais dzīves ilgums praktiski nepārsniedza 40 gadus, un, piemēram, 50 gadu vecumu sasniedzis cilvēks jau skaitījās unikāli pārsteidzošs un praktiski nevarīgs sirmgalvis aptuveni mūsdienu simtgadīga cilvēka analoģijā. Gluži droši!
Protams, šī Gigantiskā kodeksa radīšanas vēsture nevarēja neradīt arī biedējoši baisu galveno leģendu, kas pauž, ka tās sarakstīšana uzticēta kādam mūkam un šo darbu viņam vajadzējis paveikt… vienas nakts laikā. Absolūti bezcerīga situācija. Un tad mūks vērsies pēc palīdzības pie paša nelabā, kurš visnotaļ laipni izpalīdzējis nelaimīgajiem cilvēkbērniem. Tikai, kā to nav grūti iedomāties, pretim par to mūkam nācies atdot sātanam savu dvēseli. Skaidra lieta, jautājumu nav…
Ceļojošais gigants
Par pietiekami biedējošo reputāciju šis patiešām unikālais viduslaiku manuskripts pilnā mērā un galvenokārt var pateikties ne tik daudz saistībā ar savu saturu, cik visam drūmajam un neparastajam, kas ar to saistīts. Mūsdienās noskaidrots, ka Gigantiskais kodekss tapis mūsdienu Čehijas teritorijā esošās Podlažickas draudzē, kur arī pēc tam glabājies. Aptuveni pēc 100 gadiem tas dīvainā kārtā sācis apceļot Čehijas pilsētas un klosterus, bet nekur neaizkavējies ne mazāk un ne ilgāk par tiem pašiem 100 gadiem. Kāda no papildu leģendām vēstī, ka “ieradies” Kutnagotā, Gigantiskais kodekss it kā esot izprovocējis mēra epidēmiju, kas diemžēl paņēmusi pilnībā visu pilsētiņas iedzīvotāju dzīvības.
Krietnu devu eļļas ugunī pielējusi arī nepārejošā dažāda mēroga okultistu, kuri allaž norūpējušies par neparastām filozofu, alķīmiķu un citas tamlīdzīgas publikas, kuras pārstāvjus tajos drūmajos laikos mēdza vienkārši sadedzināt sārtā, interese pat šo manuskriptu. Lai gan pēc būtības nekur īpaši nav vēstīts, ka viņi tur patiešām būtu atraduši kaut ko sev vairāk vai mazāk noderīgu.
Bet savu nekoordinēto ceļošanu par sātana bībeli dēvētais manuskripts beidza 17.gadsimtā, kad to kā kara trofeju savās rokās sagrāba tolaik ārkārtīgi agresīvie zviedri, kuri bija okupējuši teju vai pusi kontinentālās Eiropas. Kopš tā laika Gigantiskais kodekss uz visiem laikiem pameta Čehiju, kļūstot par Zviedrijas Karaliskās bibliotēkas kolekcijas sastāvdaļu.
Tiesa, arī tur šim manuskriptam neklājās gluži mierīgi. Piemēram, jau 1697.gadā izcēlās ugunsgrēks, un, glābjot no liesmām, grāmatu vienkārši izmeta laukā pa logu. Gandrīz 80 kilogramus smagais foliants diemžēl nelaimīgā kārtā nokrita tieši uz galvas kādam cilvēkam. Rezultātā grāmatu izdevās izglābt, savukārt cilvēks gāja bojā…
Bet kopš tā laika ne tas pats, ne arī tā vainas dēļ neviens neesot cietis. Periodiski Gigantisko kodeksu izstāda plašākās ekspozīcijās Zviedrijas Nacionālajā bibliotēkā, kur to var aplūkot plašāka publika un kur tam allaž esot garantēti panākumi. Tiesa, muzeju darbinieki gan uzskatot par vajadzīgu izstādīt tikai tās kopiju. Sak, tomēr ej nu sazini, kas un kā vēl var atgadīties saistībā ar šo noslēpumaino grāmatu…
