Zīlīte aiz loga

Reiz es atnācu mājās pusdienās. Sēžu, ēdu. Un pēkšņi uz palodzes nosēdās zīlīte un sāka klauvēt pa logu.

• Slikta pazīme! – es teicu sievai.

Un tiešā, pēc minūtēm piecpadsmit man izsūtamais karavīrs atnesa man telegrammu no Marata-lielā. Tajā viņš bez īpašiem sīkumiem paziņoja, ka Vitju nogalinājuši, un lūdza atbraukt uz bērēm.  Bet tikai tajā laikā Piedņestrā sākās karš un apstākļi bija tam atbilstoši. Bet tā kā Vitja man nebija radinieks, atsaucoties un kara darbībām, komandieris mani neatlaida.

Kas mani gaida?

1993.gadā pēc kara beigām es atvaļinājos uz rezervi un, diezgan nopietni parosījies, es iekārtojos darbā. Sieva tajā laikā strādāja skolā par matemātikas skolotāju un bieži vien aizsēdējās līdz vēlam laikam sagatavojoties nodarbībām un skolnieku burtnīcu pārbaudei.

Un lūk reiz es aizgāju gulēt un man rādījās sapnis. Sēžam mēs ar Vitju pie mums virtuvē un sarunājamies. Es saprotu, ka guļu un sarunājos ar mironi. Par ko runājām, neatceros. Zinu tikai, ka pajautāju viņam:

• Reiz tu tagad atrodies tajā pasaulē, laikam, zini, ko es šajā ne tā daru un par ko tur no manis paprasīs?

Seja Vitkam pēkšņi kļuva briesmīga. Varbūt, viņam kļuva aizvainojoši, ka viņš bija gājis bojā jauns, bet es joprojām esmu dzīvs un cerību pilns? Vispār, mans biedrs pēkšņi sāka krist zem galda un, satvēris mani aiz potītēm, novilka sev līdzi. Tajā momentā man galvā radās skaidra doma: “Ja viņš mani aizvilks, es vairs nepamodīšos!”. Es sāku lūgties sapnī un pamodos. Skatos, sieva joprojām sēž pie rakstāmgalda. Pametu acis uz pulksteni – izrādījās, nogulēju kopumā minūtes četrdesmit. Un kas apbrīnojami, man bija skaidra sajūta, it kā manas kājas tikko kā kāds būtu stingri saspiedis.

Iedzer ar mani!

Pagāja gadi divdesmit. Un pēkšņi man atkal sapnī parādījās Vitkja. Stāvam mēs ar viņu kaut kādā sadrupušā un netīrā vārtrūmē. Viņš tur rokās lēta vīna pudeli un divas duļķainas šķautnainas glāzes.

• Iedzer ar mani, - saka, un tā uzstājīgi.

Bet es nez’ kāpēc zinu, ka ja ar viņu kopā iedzeršu, tad nepamodīšos. Pieklājīgi atsakos, izdomāju visādus iemeslus, saku, ka steidzos ļoti, piedāvāju iedzert nākamajā reizē. Viņš tomēr neatkāpjas, pat ielej glāzēs vīnu. Un es, izjūtot bailes, milzīgas sirdsapziņas mokas un kaunu, vienkārši aizbēgu. pamodos viss aukstos sviedros. sirds klauvējas kā pēc laba izskrējiena.

Pēc kāda laika Vitjka man atkal parādījās sapņos. Šajā reizē es viņu redzēju no attāluma. Viņš bija baltā kostīmā. Pastāvēja, paskatījās uz mani, pagriezās un aizgāja. Kopš tā laika viņš man vairs nerādījās sapņos. Acīmredzot, pārdomāja mans biedrs ņemt mani līdzi.