Foto kapsētā

Šis stāsts kalpo kā apstiprinājums tam, ka “raganu zemes” spoki patiešām pastāv. Pirms vairākiem gadiem angliete Kristīna Hamleta, kura sevi uzskatīja par ekstrasensi, devās uz kapsētu, kas atrodas netālu no Pendl-Hill, lai apmeklētu sava vectēva kapu. Ejot pa sērīgajām alejām, viņa pēkšņi ieraudzīja sievietes ēnu, kas parādījās netālu no viena sena kapakmens. Kristīna kaut kādu iemeslu dēļ nemaz nenobijās no mistiskās parādības, bet ar savu veco fotoaparātu steidzās nofotografēt neaptveramo vīziju. Tiklīdz viņa to izdarīja, spoks pazuda, un sieviete devās pie kapakmeņa, lai izlasītu uz tā iegravēto uzrakstu. Kapakmens bija ļoti vecs, un bija iespējams saskatīt tikai tur dusošās dāmas vārdu, Džaneta Prestona, apglabāta XVII gadsimtā. Bet precīzus “nemierīgās” dzīves un nāves datumus neizdevās noskaidrot.

Kad Kristīna atnāca mājās, viņa uzmanīgi apskatīja uzņemtās fotogrāfijas. Un, lai gan viņas telefona modelis bija diezgan vecs, tas joprojām spēja iemūžināt sievietes figūras kontūras.

Strīds par augstpapēžu kurpēm

Vēlāk, izpētījusi “augsta profila” Pendle Hill raganu prāvu, Kristīna Hamleta izteica pieņēmumu, ka viņai ir izdevies nofotografēt vienu no slavenajā prāvā apsūdzētajām. Mūsdienās daudzi piekritīs, ka lielākā daļa apsūdzību bija vienkārši nepamatotas. Lankašīras raganu prāva savu popularitāti ieguva pateicoties iespaidīgam ziņojumam, ko tolaik uz Londonu nosūtīja tiesas sekretārs Tomass Pots.

Viss sākās ar banālu strīdu par parastām… matadatām. 1612.gada sākumā vienpadsmit gadus veca meitene vārdā Alisone Devisa no Pendl-Forest ciema netālu no ciema uz ceļa ubagoja. Garām gāja ceļojošs tirgotājs Džons Lovs, un jaunā dāma sāka lūgt viņam dažas matadatas. Tomēr tirgotājs bija pārāk slinks, lai izpakotu savas preces, un tāpēc meitenei atteica, turklāt ļoti rupji. Lūdzējai arī vārdi kabatā nebija jāmeklē, un viņa tirgotājam pateica briesmīgu lāstu. Varbūt, domstarpības būtu norimušas, ja Džonu Lou dažas dienas vēlāk nebūtu piemeklējusi paralīze. Lūk, kā Tomass Pots savā ziņojumā krāsaini aprakstīja nelaimīgā tirgotāja stāvokli: “Ar velnišķīgo burvestības mākslu viņa galva bija pagriezta uz vienu pusi, acis un seja bija sašķobījušās, viņa runu nebija iespējams saprast, kājas no cirkšņa līdz pašai apakšai pārstāja viņam klausīt, arī rokas pārstāja viņam klausīt, īpaši kreisā, plaukstas bija pagrieztas uz āru, viņa ķermenis kļuva nederīgs jebkādam darbam”.

Tirgotāja dēls nolēma, ka tēva pēkšņajā slimībā ir vainojamas Alisonas burvestības, un iesniedza vietējām varas iestādēm pret viņu denonsāciju. Savādi, bet pratināšanas laikā meitene ātri atzinās, sakot, ka burvestības viņai iemācījusi vecmāmiņa, akla astoņdesmit gadus veca zāļu pazinēja, kas bija pazīstama visā apkārtnē, un kuru ciematā sauca par Veco Demdaiku. Kad kundze tika atvesta uz tiesu, viņa nelokāmi noliedza visas pret viņu celtās apsūdzības. Tomēr, izmantojot izdevību, Vecā Demdaika nekavējoties savas kaimiņienes Annu Vitlu un viņas meitu Anniju Redfernu nosauca par raganām, ar kurām viņai ir bijušas ilgstošas nesaskaņas.

Tādējādi kaislības tiesā tikai uzliesmoja arvien vairāk. Abas ģimenes (starp citu, diezgan daudzskaitlīgas) apsūdzēja viena otru visos mirstīgo grēkos, un tāpēc likuma sargi nolēma ar šo lietu pienācīgi tikt galā, un līdz lietas atrisināšanai četri galvenie aizdomās turamie tika turēti cietoksnī.

Vakariņas pirms Lieldienām

Grūti noticēt, bet tiesnešu šaubas kliedēja… ģimenes vakariņas, kuras Lielajā Piektdienā rīkoja Elizabete, Vecās Demdaikas meitas Džanetas (vēlāk Prestones) liecība, kurā apsūdzēja savu māti, vecmāmiņu, brāli un citus radiniekus kalpošanā velnam. Viņas liecība tiesas procesā būtībā bija vienīgais pierādījums. Rezultātā tiesas spriedums bija nepārprotams: 10 cilvēki tika atzīti par vainīgiem un 1612.gada 17.augustā Lankasteras pilī, Lankašīōras galvenajā cietoksnī, tika pakārti. Tā grāfistes daļa, kur notika tiesas process, Anglijā tika nosaukta par “raganu zemi”, un šis nosaukums tai ir līdz pat šai dienai.

Izraktā būda

Kopš tā laika Lankašīras iedzīvotāji pret Penfl-Hill un apkārtni izturas ar piesardzību. Runā, ka šeit klīst ar nāvessodu sodīto raganu dvēseles, meklējot tos, kas ir vainīgi viņu nāvē. Tāpat runā, ka tās uzbrūk vēlīniem ceļotājiem un aizved viņus uz mirušo pasauli. Tam, ka Pendl-Hill ir svēta vieta, piekrīt arī paranormālo parādību pētnieki. Viņi apgalvo, ka kalnam piemīt “citpasaulīga” aura. Daži pētnieki, pulcējoties grupās, tā virsotnē pavadīja naktis. Bet šie drosmīgie cilvēki nesteidzās publiskot sava darba rezultātus.

Tomēr 2012.gadā kāds atklājums apstiprināja, ka Pendl-Hill ir neparasta vieta.

Tā gada vasarā Barli ciematā, kas atrodas aizsargājamā kalna pašā pakājē, ieradās arheologu ekspedīcija. Iedomājieties, kad pēc vairāku dienu izrakumiem viņi atklāja vecas mājas fragmentus, kas, domājams, celta XVII gadsimta sākumā.

Tas fakts, ka šī māja kādreiz piederēja raganai, nevienam neizsauc nekādas šaubas. To apstiprina mumificējies kaķa līķis, kas, domājams, vienā no mājas sienām bija iemūrēts dzīvs. Varbūt, pēc raganu tiesas māja nonāca pie kāda no viņu radiniekiem vai paziņām, kas acīmredzami nebija saistīts ar tumšajiem spēkiem. Tieši tad nabaga dzīvnieks samaksāja ar savu dzīvību, kļūstot par šīs ēkas talismanu no velna kalpiem, kuri, pēc jauno īpašnieku domām, pēc senām atmiņām varēja šeit ieskatīties.

Lai kā arī tur būtu, Lankašīras raganu vēstures angļu pētnieks Saimons Entbistls izvirzīja versiju, ka arheologu atrastā māja ir slavenais Malkina tornis, kur regulāri notika raganu sabati. Tā nav nejaušība, ka šī būve tika atklāta tiesa procesa 400.gadadienā. tomēr vēsturnieki joprojām nezina, vai tā ir vai nav taisnība.