Komacu Rītdienas nolaupītāji plauktā ilgi gaidīja savu lasītāju, tas ir, mani. Īstā reize pienāca, kad patiešām neko sevišķi gudru negribējās. Grāmatas pirmo ceturtdaļu sastāda īsi stāsti. Starp stāstu izlasīšanu un šo rindu tapšanu pagāja kādas trīs nedēļas. Nevienu stāstu vairs neatcerējos. Tomēr atmiņā palika kopējā noskaņa vai varbūt, precīzāk sakot, stāstu izskaņa. Nekā priecīga. Varētu pat teikt, ka autoram savos stāstos trāpīgi izdodas norādīt uz kapitālistiskās sistēmas trūkumiem. Galu galā grāmata publicēta 1977. gadā, kad ne tuvu nepublicēja kuru katru ārzemnieku.
Kaut kas skaists un japānisks autora stāstos tomēr ir. Galvenais iemesls, kāpēc tos neatceros, ir garstāsts, kas aizņem lielāko daļu grāmatas. Tajā galvenā varoņa, parasta strādnieka dzīvē uzrodas kāds citplanētietis, ko sauc par 1268911 Goemonu. Izrādās, Goemons prot iznīcināt skaņu un padarīt ieročus nelietojamus. Ar to viņš neplātās, tas tiek konstatēts it kā starp citu. Goemonam ļoti gribas satikt Japānas imperatoru, bet to saorganizēt nav nemaz tik vienkārši. Citplanētieti nolaupa, mēģina pārliecināt strādāt noteiktu cilvēku labā un tā tālāk, bet diez kas jēdzīgs nesanāk. Visbeidzo galvenajam varonim Goemons dod izvēli – atjaunot ieroču spēku visā pasaulē, vai tomēr nē. Viņš izvēli tā arī neizdara.
Subjektīvais baudījums 6/10. Neko daudz negaidīju un apmēram to arī saņēmu. Trūka neparedzamības, ticamības momenta, iespējas just līdzi.