Runājot par reliģiju, gribu saprast, kāpēc par spīti fantastu pareģojumiem reliģija turpina spēlēt visai svarīgu lomu sabiedrībā. Pat grūti atcerēties, kurš no autoriem vispār ir pieļāvis tādu iespēju! Nenotikušās nākotnes pasaulēs zinātnes autoritāte vienmēr ir bezgalīga. Zināšanu gaismā absurdajai paliekai vajadzēja jau iznīkt. Taču tā ir visus pārdzīvojusi un jūtas lieliski. Īstenībā, rakstnieki kārtējo reizi ir nokļuvuši ekstrapolācijas gūstā. Sākot ar XVIII gadsimtu, reliģijas loma pakāpeniski samazinājās. Likās, ka tā tas būs vienmēr. Reliģija tāpat kā zinātne, izskaidro pasauli – un zaudē tai šajā jomā. Taču fantasti un futurologi neņēma vērā, ka pasaules izskaidrošana ir tikai viena no reliģijas funkcijām. Turklāt tālu ne pati galvenā. Tomēr ir vēl viena lieta, kas netika ņemta vērā: reliģija "izskaidro" pasauli par visiem 100%. Zinātne to nekad nedara, jo nav spējīga to izdarīt. Jauni atklājumi nepārtraukti apgāž vecās teorijas vai papildina tās, arī tagad, kad reliģija piedāvā absolūtu pasaules ainu, zinātne ir spiesta atzīt, ka nospiedošo daļu no Visuma aizņem tumšā enerģija ar tumšo matēriju, ka eksistē hipotētisks multiverss vai visapār - nekā tāda nav... Pašreizējiem līdzekļiem nevienu no šīm teorijām nav iespējams pierādīt. Zinātne arī uzskata, ka cilvēku kā sugas uzdevums ir: radīt pēcnācējus, izaudzināt tos un tad vecā paaudze mierīgi var mirt nost, jo nav vairs vajadzīga. Nepiedāvājot alternatīvu atbildi uz jautājumu par dzīves jēgu un pēcnāves eksistenci, zinātne var uzbrukt tikai šaurā frontes sektorā, tāpēc pieprasījums pēc garīdzniekiem saglabājas. Cilvēkiem gribas ticēt, ka viņu misija uz Zemes ir kaut kas lielāks par vienkāršu sugas turpināšanu. Vēl viena iespēja, ko piedāvā zinātne - civilizācijas progress. Taču reāli, ko mēs redzam? Progress ir novedis cilvēci uz globālas, ekoloģiskas katastrofas sliekšņa, kad jau tiek runāts, ka tagadējā paaudze ir pēdējā, kas vēl spēs to, ja ne apturēt, tad - novilcināt. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka cilvēces garīgās attīstības progress, sen zināma lieta, krietni atpaliek no zinātniski-tehniskā progresa. Ja pasaules liela daļa cenšas veicināt garīgu progresu un tas nav noliedzams. Šodien tādi notikumi, kas ievadīja 1. pasaules karu, pie jauna vispasaules kara nav noveduši jau 70 gadus. Kaut kas neiedomājams, ja salīdzina ar cilvēces vēsturi. Tomēr, liela pasaules daļa "progresē" atpakaļgaitā. Cits nepatīkams – un neparedzēts – pārsteigums ir izrādījies viltus zinātnes, dziedniecības un mistisko prakšu uzplaukums. Likās, ka pasaulē jau sen nav vajadzības pēc tumsonības, taču ar paskaidrojumiem, kāpēc brīnumi nenotiek, nevar apmierināt cilvēka vajadzību pēc brīnuma. Mūsdienu neticīgajiem jau ir viegli sludināt augstāko spēku neesamību, īpaši tad, ja paši nav nokļuvuši bezizejas situācijās. Kā drūmi joko, nokļūs tāds cilvēks apstākļos, kad viņa vai viņa tuvāko izdzīvošana karāsies mata galā - uzreiz Dievu atcerēsies...