Sešdesmitajos gados Itālijā valdīja brīvības gar. 1968.gada 26.jūnijā, tikai mēnesi pēc Itālijas studentu protestiem, kad gandrīz visas Itālijas universitātes pārņēma pēc revolucionārām izmaiņām alkstoši jaunieši, Romas avīze Il Messaggero publicēja ziņu: “Uz mākslīgās platformas pie Rimini krastiem izveidota jauna valsts”. Piecpadsmit dienas vēlāk iknedēļas žurnāls Panorama publicēja plašāku rakstu Simts miljoni liru par nevienam nevajadzīgu salu. Ažiotāžu bija izraisījusi līdz šim nepieredzēta situācija – 1925.gadā dzimušais itāļu arhitekts, Boloņas Universitātes profesors un vizionārs Džordžo Rosa nepilnu puskilometru no Itālijas teritoriālo ūdeņu robežas četru gadu laikā bija uzbūvējis salu, ko pasludināja par neatkarīgu valsti. Pēc Rozas domām, salai bija jākļūst par vietu, kurp cilvēks varētu aizbēgt no apkārt valdošajiem politiskajiem, ekonomiskajiem un sociālajiem stereotipiem un konstruktiem. Rožu sala bija divstāvīga platforma 20 x 20 metru platībā, atradās 11,6 kilometrus no Rimini, 500 metrus aiz Itālijas teritoriālajiem ūdeņiem. Tās stāsts ilga tikai dažus mēnešus, taču ir atstājis neizdzēšamas pēdas sešdesmito gadu pārmaiņu laika vēsturē.
Salas tapšana
Vieta, kur vēlāk parādījās sala, bija slavens ar aukstiem, spēcīgiem vējiem, kas bieži vien rada īsus, augstus viļņus, kādus izturēt var tikai visstiprākās konstrukcijas. Turklāt jebkādai cilvēka radītai būvei te bija jāiztur arī Adrijas jūras sāls ietekme uz tērauda konstrukcijām. Tādēļ bija nepieciešamas īpašas zināšanas, lai šādā vietā uzbūvētu stacionāru platformu. Džordžo Rozam tādas bija – viņš pat patentēja nozīmīgu inovāciju: īpašus peldošus pilonus, kurus bija iespējams aizvilkt līdz nepieciešamajai vietai, lai pēc tam nostiprinātu jūras dibenā, izmantojot milzīgas skrūves.
Roza vēlāk stāstīja: “Pēckara periodā ieguvu industriālo objektu inženiera grādu un sāku strādāt ostu plānošanas darbos. Tomēr mana kaislība palika jūra, un 1957.gadā sāku projektēt būvi, kas spētu izturēt viļņu spēku. 1964.gadā sāku testēšanu – plāns bija uzbūvēt īpašu konstrukciju un noenkurot to atklātā jūras vietā, kur bija iespējams sasniegt grunti. Projektu oficiāli reģistrēja ar patenta numuru 850.987 un nosaukumu Sistēma salu būvēšanai no tērauda un stiprināta betona industriālām un civilām vajadzībām.”
Salas būvei nepieciešamo detaļu sagatavošana bija ilgstošs un dārgs darbs vairāk nekā desmit gadu garumā, ko īstenoja Roza kopā ar dažiem draugiem. Vairākas reizes Itālijas varasiestādes mēģināja panākt būvniecības pārtraukšanu, uztraucoties, ka sala kļūs par šķērsli jūras navigācijai. Kopējās salas būves izmaksas sasniedza 1000 000 livru (aptuveni 400 000 eiro mūsdienu vērtībā). Naudas nekad nepietika, un komanda lielākoties strādāja tikai trīs dienas nedēļā. Būtisks atbalsts bija Rozas drauga Maurīcio Orlandi, kura tēvam piederēja kuģniecības uzņēmums. Rozas komanda 11,6 kilometru attālumā no Itālijas krastiem iedzina trīsdesmit cementa pāļus deviņdesmit centimetru platumā, ko nostiprināja ar dzelzsbetona pīlāriem.
Salu nosaukums bija vārdu spēle, atsaucoties gan uz inženiera uzvārdu, gan tās radītāja sapni par “krāsainu rožu lauku jūras vidū, tik tālu no Itālijas ierobežojumiem, lai sala būtu brīva un to neskartu Itālijas fiskālie noteikumi”. Itālijas nodokļu politikas apiešana bija salas finansiālās eksistences pamatideja – Roza bija iecerējis platformu izmantot kā vietu, no kuras atpūtnieku laivām pārdot lētu benzīnu, izvairoties no Itālijas nodokļiem.
Dzīve uz Rožu salas
1967.gada 20.augustā sala atvēra piestātni interesentiem un atpūtniekiem. Intervijā presei Roza stāstīja: “Mana kaislība bija jūra, tās brīvā, neskartā ainava un skatam neierobežotais horizonts tālu no stresa, smoga un politiķiem”. Uz 400 kvadrātmetru lielās salas sāka darboties bāri, restorāns un pat pasta nodaļa. Rozas plāns bija gūt peļņu, apkalpojot tūristus un pārdodot benzīnu ārpus Itālijas nodokļu zonas. Drīz vien sāka ierasties pirmie atpūtnieki, kam sekoja uzņēmēji un piekrastes plejboji. Pietika tikai ar stundu ilgu braucienu buru laivā, lai cilvēks nonāktu maģiskā vietā ārpus Itālijas jurisdikcijas.
Ikdienas dzīvi uz salas nodrošināja trīs cilvēki. Sala bija sadalīta sektoros, izveidojot pat ielas. Piemēram, pasta nodaļa atradās Via Bizet 3, bet tās pilnā adrese mākslīgi veidotajā esperanto valodā skanēja tā – L.T.insulo de la Rozoj Vojo Bizet 3 – Havena Verde – border crossing of Bimini (Forli-Italy). Dzeramo ūdeni sala saņēma no 280 metru dziļuma urbuma. Par spīti baumām, uz salas nebija ne kazino, ne arī pirātiskas raidstacijas.
1967.gadā uzņemtajās fotogrāfijās redzami desmitiem cilvēku, kas atpūšas salas restorānā, bārā, iepērkas suvenīru veikalā un pasta nodaļā. Atpūtnieki baudīja kokteiļus un izklaidējās vizinoties ar ūdensslēpēm, ko ātrlaivas vilka ap salu. Par spīti mazajiem izmēriem un vēl mazākam iedzīvotāju skaitam, salas publicitātes kampaņa bija iespaidīga – pa pasauli ceļoja salas pastkartes, bet stāsti par salas bāru un deju placi drīz vien radīja leģendas par “baudu salu” Vidusjūras krastos, kur ikdiena bija saules gaismas pielieta. Kopējo apburošo atmosfēru papildināja kafijas aromāts un intriģējoša sajūta, ka esi daļa liela eksperimenta.
Salas leģendas
Salas apmeklējums daudziem radīja sirreālas sajūtas. Džordžo Rozo dēls vēlāk atcerējās, kā uz ziņām par salu reaģēja viņa klasesbiedri: “Viņi skatījās uz mani kā uz marsieti no citas planētas”. Sala zināmā mērā arī bija cita pasaule – uz tās nebija nodokļu, bet likumu saraksts bija ļoti īss. Ar laiku leģendas par dzīvi uz salas kļuva aizvien fantastiskākas. Vieni stāstīja, ka uz “baudu salas” darbojas naktsklubs un kazino, kur uz augstām likmēm spēlē nelegāli spēlmaņi. Citi apgalvoja, ka sala ir spiegu paradīze un mājvieta pirātiskajām raidstacijām. Leģendas salu padarīja par kaut ko līdzīgu Džeimsa Bonda stila ļaundaru paradīzi – daži politiķi pat izteica bažas, ka sala varot kļūt par patvērumu PSRS kodolzemūdenēm, kas izvietojušas slepenu bāzi zem necilās virszemes infrastruktūras.
Realitāte gan ne tuvu nebija tik iespaidīga, jo patiesā dzīve uz salas bija diezgan vienkārša, bet skaļākie notikumi salas īsajā vēsturē bija vien dažas deju ballītes visas nakts garumā. Ja runājam par leģendām, drīzāk tāds apzīmējums piedien nevis notikumiem uz salas, bet gan tās konstrukcijas tehniskajam risinājumam un stāstam par tā īstenošanu.
Neatkarības centieni
1968.gada 1.maijā Džordžo Roza oficiāli pasludināja savas peldošās Rožu salas Esperanto Republikas (Esperanta Respubliko de la Insulo de la Rozo) mikronācijas neatkarību. Par salas prezidentu kļuva pats Roza, finanšu ministra amatu ieņēma Marija Alverna, iekšlietu ministra portfelis tika Karlo Čierici, bet ārlietu ministra – Čezarinai Mezīni. Valdības politisko platformu veidoja trīs pīlāri – tūrisms, cīņa par starptautisku atzīšanu un sakaru sistēma (pasta nodaļas darbība, telegrāfs un radio). 1968.gada 24.jūnijā uz salas notika preses konference, kur īpašnieki skaidroja savu politisko pozīciju. Roza lepni paziņoja Itālijas varasiestādēm, ka sala atrodas starptautiskajos ūdeņos un Itālijai nav nekādu tiesību iejaukties salas dzīvē.
Par salas valūtu kļuva mills ar kursu viens mills – 100 Itālijas liru. Tiesa, sala nekad taustāmā veidā valūtu neizlaida, taču tā vietā salas īpašnieki sāka drukāt pastmarkas. Kopā izdeva 5000 pastmarku, katru 30 millu vērtībā. No visas tirāžas periodā no 1968.gada maija līdz jūnijam pārdeva aptuveni 1000 pastmarku. Atlikušās vai nu pazuda, vai tika iznīcinātas kopā ar salu. Zināms, ka Rožu salas pastmarkas rotāja aptuveni 100 vēstuļu, pēdējo reizi tās izmantotas 1968.gada jūnijā.
Salas izveidošana bija iepriekš nepieredzēts gadījums, kas pievērsa arī juristu uzmanību. Itālijas skatījumā salas izveidošana vienlaikus bija provokācija un apkaunojums – varasiestādes Rožu salu redzēja kā vietu, kur tūristiem paveras iespēja izvairīties no nodokļu maksāšanas. Paradoksālā kārtā nepatika pret salas eksistenci apvienoja visus Itālijas politiskos spēkus – pat šķietami brīvību un vienlīdzību aizstāvošā Itālijas Komunistiskā partija Rožu salu uzskatīja par vietu, kur veidojas pretvalstisks anklāvs, savukārt konservatīvie politiķi salu iedomājās kā komunistisku paradīzi. Birukrātus kaitināja tas, ka sala neiekļāvās nekāda veida noteikumos un regulējumos, kā arī izvairījās no nodokļu sloga.
Salas okupācija
1958.gada 25.jūnija vakarā, tikai 55 dienas pēc neatkarības pasludināšanas, Itālijas militārās policijas karabinieri kopā ar Finanšu policijas ierēdņiem salu pārņēma savā kontrolē. Salas iemītnieki padevās bez cīņas, bet Itālijas kara flote ap salu novietoja patruļlaivas, kas nepieļāva cilvēku atgriešanos uz Rožu salas. Bija sākusies Rožu salas okupācija un blokāde. Džordžo Roza iesniedza formālu lūgumu pēc palīdzības ANO un Eiropas Komisijai Strasbūrā, taču tas bija noraidīts. Salas izveidošana satrauca daudzu valstu ierēdņus, kuri Roza projektā saredzēja draudus jūras likumu sistēmai, kas tieši varētu ietekmēt tādus jautājumus kā ekskluzīvā ekonomiskā zona un teritoriālie ūdeņi.
Roma savā pozīcijā bija stingra: Roza sala neeksistē, un tā nedrīkst pastāvēt! Nākamajā dienā pēc salas ieņemšanas parādījās atsevišķas pastmarku loksnes, apzīmogotas ar tekstu Milita Italia okupato (Itālijas militārā okupācija). 1968.gada izdevums International Law Journal rakstā Rožu salas gadījums sprieda, ka Rožu salas īpašnieku pretenzijas uz suverenitāti, neatkarību un starptautiskajām tiesībām ir nepamatotas. Opozīcijā šim viedoklim bija eksperti, kuri uzskatīja, ka sala starptautiskajos ūdeņos nepārkāpj nekādus likumus. Sākās tiesas procesi, līdz beigu beigās Itālijas Augstākā tiesa atteicās atjaunot Rozam īpašumtiesības uz salu un deva rīkojumu Itālijas varasiestādēm salu iznīcināt.
Sākumā itāļu kara flotes inženieri mēģināja salu izjaukt, taču Rozas konstrukcija izrādījās ļoti izturīga un stabila. Nespējot konstrukciju demontēt, flotes virsnieki ķērās pie radikālākām metodēm un 1969.gada 13.februārī Rožu salu vienkārši uzspridzināja. Taču arī tad pirmo sprādzienu sala pārdzīvoja, vēl pāris nedēļu tās pusnogrimušajam vrakam spītējot birokrātijas lēmumiem. Punktu pielika daba – 1969.gada 26.februārī vētra aiznesa dzelmē to, kas vēl bija palicis pāri no salas.
Leģenda
Rožu salas okupācija ir vienīgā veiksmīgā jūras desanta operācija, ko veikusi Itālijas Republika visā tās pastāvēšanas laikā. Roza notikušo komentēja ar sarkastisku piezīmi: “Šis ir bijis vienīgais karš, ko Itālija ir uzvarējusi”. Tikmēr Itālijas varasiestādes izspēlēja pēdējo birokrātiski pazemojošo gājienu, Džordžo Rosam atsūtot rēķinu par salas iznīcināšanu. Roza rēķinu saglabāja kā rūgtu piemiņu par notikušo.
“1969.gadā, tūlīt pēc salas iznīcināšanas, nespējām runāt par Rožu salu – tas radīja lielas sāpes manam tēvam un visai ģimenei,” stāstīja Džordžo dēls. 1969.gadā tika izdotas trīs jaunas pastmarku partijas 20, 60 un 120 millu vērtībā, kas attēloja salas iznīcināšanas brīdi, laivu ar sarkanu karogu un frāzi Hostium rabies diruit opus non ideam – Ienaidnieka naids iznīcināja darbu, taču ne ideju.
Itālijā drīzumā mainīja arī likumdošanu paplašinot tās teritoriālos ūdeņus līdz 12 jūras jūdžu attālumam. Rožu salas stāsts kļuva par pretošanās simbolu un piemēru indivīda brīvībai valsts priekšā. “Tas ir stāsts, ko vevvecāki Rimini stāsta saviem bērniem un mazbērniem. Taču ļoti savādi ir tas, ka par šo stāstu nav atrodama nekāda informācija no ārpuses,” 2020.gadā sacīja filmas Rožu salas neticamais stāsts (L’incredibile storia dell’ Isola delle Rose) producents Mateo Rovere. Pasaulē Rožu salas stāsts kļuva par nelielu kuriozu trauksmainajā 1968.gada notikumu hronikā, taču mikronāciju entuziastiem tā ir nopietns simbols, kas līdzvērtīgs Sīlendas firstienes (Principality of Sealand) un Minervas republikas (Republic of Mienevra) pašpasludinātajām valstīm Klusajā okeānā.
Džordžo Roza aizgāja mūžībā 2017.gadā 92 gadu vecumā. Lai gan viņš zaudēja savu sapni, Roza tomēr paspēja pieredzēt tā kļūšanu par leģendu. Mateo Rovere intervijā minēja: “Kad mēs būvējām filmu ainas, mums bija nepieciešami simtiem cilvēku. Tas, ko Roza izdarīja tikai ar dažiem draugiem, bija kas neticams. Viņš bija ģēnijs”.
Sīlendas firstiste
(Principality of Sealand)
1942. – 1943. gadā Lielbritānijas kara flote un sauszemes spēki Temzas un Mersijas upes estuāros izveidoja tā sauktos Maunsela fortus – mākslīgu betona un nerūsējoša tērauda platformu virkni, uz kurām izvietoja zenītartilērijas baterijas cīņai ar vācu lidmašīnām. Pēc kara beigām platformas tika pamestas, bieži vien uz tām atstājot sakaru ierīces un citu infrastruktūru. Uz viena no fortiem, kas tobrīd atradās uzreiz aiz Lielbritānijas teritoriālajiem ūdeņiem, 1967.gadā neatkarību pasludināja atvaļinātais britu armijas majors, pirātu radiostacijas BBMS (Britain’s Better Music Station) dibinātājs Rojs Beitss.
Salas neatkarību Beitss pasludināja pēc tam, kad Lielbritānija aizliedza radīt radiosignālus no tās bijušajām jūras platformām, tai skaitā Maunsela fortiem. Pret Beitsu tika izvirzītas apsūdzības par nelegālu ieroču glabāšanu, taču Britu impērijas tiesa norādīja, ka tai nav tiesību spriest par pārkāpumiem starptautiskos ūdeņos. Beitss šo lēmumu pieņēma kā de facto salas neatkarības atzīšanu un iecēla pats sevi par Zēlandes princi. 1987.gadā Lielbritānija paplašināja savus teritoriālos ūdeņus līdz 12 jūdzēm no krasta, tādējādi iekļaujot tajos arī Zēlandi, taču tieši pret salu nevērsās.
Beitss “valdīja” salā līdz brīdim, kad vecuma dēļ nācās atgriezties Britu salās. Kopš tā laika mikronāciju, kas sevi ir pasludinājusi par mazāko pasaules valsti, vada Beitsa dēls Maikls “prinča reģenta” statusā, norādot, ka “salas populācija parasti ir aptuveni divi cilvēki”. Tiesa, tas netraucē salai, kuras moto it E Mare Libertas (No jūras nāk brīvība), uzturēt savu futbola asociāciju un komandu, kas piedalās CONIFA turnīros.
Minervas republika
1972.gada 19.janvārī dibinātā Minervas republika Tongas atola rifos tapa uz mākslīgas salas, ko 1971.gadā uzbēra ar smiltīm, kas bija vestas no Austrālijas. Projektu vadīja ambiciozais Lietuvas izcelsmes ASV miljonārs Maikls Olivers, kurš nodibināja sindikātu Ocean Life Research Foundation ar birojiem Londonā un Ņujorkā.
Uzbērtā sala bija pietiekami stabila, lai uz tās uzbūvētu nelielu torni ar karoga mastu uz tā. Sindikāta mērķis bija radīt “liberālisma citadeli”, kur “nav nodokļu, sociālās politikas, subsīdiju un jebkādas citas ekonomiskā intervencionisma formas”. Lēmums okupēt nevienam nepiederošu rifu bija nepatīkams precedents visā reģionā.
Netālu esošā Tongas karaļvalsts kopā ar Fidži drīz vien izteica pretenzijas pret jaundibināto valsti. Tongas karalis Tupou IV paziņoja, ka “Tongas labākajās interesēs ir nepieļaut cilvēku grupai, kas vēlas pelnīt naudu un kuras darbības var būt ļaunprātīgas, nostiprināties rifos”. 24.februārī Austrālija, Jaunzēlande, Tonga, Fidži, Nauru un Samoa kopīgi atzina, ka koraļļu rifs ir Tongas teritorijā. 1972.gada jūnija otrā pusē Tonga pacēla savu karogu Minervas salā. Tikmēr jukas bija sākušās arī jaundibinātās republikas iekšpolitikā – Maikls Olivers atlaida salas politisko valdību prezidenta Morisa Deivisa vadībā. Projekts sabruka. 1982.gadā grupa amerikāņu ar Deivisu priekšgalā mēģināja Minervas salu ieņemt, taču pēc trīs nedēļu ilgiem strīdiem Tongas armijas vienības kolonizatorus padzina,