Es jau arī par to nestrīdējos. Protams, “Mūks zemes malā” godam bija nopelnījis balvu. Problēma jau pavisam citur.
S. Siņakina garstāsta varonis – aeronauts Šterns izdara izcilu zinātnisku atklājumu: Zeme izrādās ir plakana un balstās uz trim vaļiem, bet debesis ir cietas un atrodas pāris desmitu kilometru augstumā. Vispār (un autors neslēpj savu iedvesmas avotu), tas ir apraksts par pasaules uzbūvi no Viduslaiku grāmatām.
Es, protams, saprotu, ka S. Siņakins necenšas mums nopietni iegalvot, ka Zeme ir plakans riņķis. Viņaprāt, tā ir veiksmīga metafora. Vajadzēja paņemt kaut kādu ideju un padarīt to par pasaules mēroga atklājumu. Varēja paņemt kādu citu ideju – pasaules ledu, piemēram. Vai flogistona teoriju. Vai vēl kaut ko tik “izcilu” no zinātnes viedokļa sen apglabātu.
Atvainojiet, bet es neticu, ne šim varonim, ne šim sižetam (secinājums – arī autoram) tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nevaru noticēt tam, ka tas ir nopietni.
Kādus lieliskus piemērus var atrast ZF, kad vientuļais varonis saceļas pret cietpaurainību, iet uz priekšu un uzvar (vai aiziet bojā, taču tik un tā uzvar, jo jebkādā gadījumā jaunais, neizzinātais gūst uzvaru pār stagnāciju, savu laiku nodzīvojušo): U. Le Gvinas “Meistari”, A. Klārka “Tumsas siena”, A. Kogsvela “Siena apkārt pasaulei”. Lai cik abstraktāks, liekas, ir jauneklis Šervans no “Tumsas sienas”, lai cik viņš ir tālāks no realitātes kā dzīvi attēlotais Šterns! Taču Šervans man ir palicis atmiņā uz visu dzīvi, gan viņa varoņdarbs, gan ideja, kuras dēļ viņš iet pret saviem ciltsbrāļiem, paliek atmiņā ar savu skaistumu un neparastumu.
“Mūks zemes malā” skaidri pierādīja: mūsdienu krievu fantastikā jaunas idejas nav vajadzīgas, ne lasītājam, kas balso ar rubli, ne rakstniekiem-fantastiem. Vēl vairāk, jaunas idejas, ne tikai nav vajadzīgas, tās ir pat kaitīgas!
Manuprāt, no tā laika (gandrīz desmit gadi ir pagājuši) situācija nav mainījusies. Agrāk varēja izvēlēties “pacients drīzāk ir dzīvs, nekā miris” vai “pacients drīzāk ir miris, nekā dzīvs”. Tagad ir skaidrs: pacients (krievu ZF) ir miris. Iemesli ir nosaukti.
***
Visus nosauktos ZF, kā fantastiskās literatūras apakšžanra, nāves iemeslus var nosaukt par ģeogrāfiski invariantiem. Rietumos mietpilsoņu vilšanās zinātnē, pārsātināšanās ar ZF idejām un tās “atšķiršana” no “varoņa” notika agrāk nekā Krievijā. Rietumu ZF saskārās ar šo problēmu pirms gadiem 30-40, fantastikas komercializācija Rietumos notika vēl agrāk – trīsdesmitajos un pat divdesmitajos gados. Par to savos rakstos rakstīja S. Lems (piemēram, “Science fiction – bezcerīgs gadījums ar izņēmumiem”) vēl pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, bet pēc tam arī grāmatā “Fantastika un futuroloģija”. Dabiski būtu pieņemt, ka Rietumos (šaurākā nozīmē – amerikāņu fantastikā) ZF bija jāizzūd, jāizšķīst citos fantastikas novirzienos vēl tad, kad padomju fantastiskajā literatūrā tieši ZF bija pieprasīta pēc ideoloģiskajiem apsvērumiem, kas nebija saistībā ar lasītāju pieprasījumu. Lai cik dīvaini arī nebūtu, par spīti visām krīzēm, kuras skāra padomju fantastiku un kuras rada atspoguļojumu daudzajās diskusijās, viena no reālajām krīzēm to neskāra pateicoties valsts iekārtai – pārprodukcijas krīze, kas saistījās ar fantastikas komercializāciju. Neskatoties uz visām runām par to, ka fantastika PSRS ir Pelnrušķīte, ka tās izdošana ir uzticēta tikai divām-trim izdevniecībām, bet pārējās fantastiku neievēro, fantastikas asortiments ir ļoti neliels, jaunumus var saskaitīt uz pirkstiem – neskatoties uz visu to, reālā varas attieksme pret ZF (un citas fantastikas PSRS praktiski nebija) bija tāda pati (vai gandrīz tāda pati) kā pret Lielo Literatūru. Fantastiem tika atļauts pat vairāk, nekā reālistiem. Meinstrīma autors, kas bija atļāvies pārāk daudz varas kritikā (vai “augšām” likās, ka pārāk daudz), varēja nokļūt nometnēs (un nokļuva – atcerieties A. Siņavski un J. Danielu) vai arī “labprātīgi” tika izsūtīts uz ārzemēm (V. Ņekrasovs, A. Galičs, A. Solžeņicins). A. un B. Strugacki par viņu daudz radikālāko “Pasaku par troiku” un “Gliemezi uz nogāzes” spēcīgi pabojāja dzīvi, tika šķirti no izdevniecībām, cenzūra trakoja, taču par laimi autorus atstāja brīvībā un viņi varēja rakstīt kaut vai atvilktnei, lai pēc tam, kad iestājās pārbūve, varētu nopublicēt tādus darbus kā “Nolemtā pilsēta”, “Neglītie gulbji”, “Ļaunuma nogurdinātie”.
Rietumos tieši tajos gados trakoja ZF krīze, par kuru rakstīja S. Lems un par kuru PSRS ne lasītāji, ne fantastikas autoriem nebija ne jausmas.
Taču neviens, vismaz man par to nav nācies lasīt, no Rietumu kritiķiem nepaziņoja, ka ZF ir mirusi, apglabāta, viņas nāve ir bijusi nenovēršama. Lasītājs arī tur bija vīlies zinātnē, neredzēja ZF “dzīvus tēlus”, taču autori turpināja piedāvāt jaunas zinātniski-fantastiskas idejas un jaunus personāžus, kas apliecinātu šīs idejas. Kas zīmīgi – izdevniecības pat nedomāja atteikties no ZF publicēšanas. Bija apsīkums, kas sākās septiņdesmito gadu beigās – astoņdesmito gadu sākumā, taču tas beidzās ar tādu autoru kā L. Nivena, K. Prista, vēlāk S. Bakstera, G. Benforda, G. Igana, V. Vindža, D. Simonsa, T. Čana un daudzu citu autoru parādīšanos, par kuriem Krievijā neko nezināja, tāpēc ka šos autorus krievu valodā netulkoja (ar to iemeslu, ka ZF ir mirusi, lasītājam tas nav vajadzīgs, kāpēc tērēt naudu tulkojumam un grāmatu izdošanai, kuras tāpat neviens nepieprasīs?). Un, protams, visu šo laiku turpināja rakstīt ZF korifeji A. Klārks, R. Hainlains, A. Azimovs, K. Saimaks (kuru fantastiku, iespējams, nevar pieskaitīt stingrai ZF, taču kuru darbi pēc sava gara un pasaules uztveres ir stingri zinātniski).
PSRS (pēc tam Krievijā) fantastikas evolūcija atpalika no Rietumu fantastikas par fāzi – tās pašas krīzes, paaudžu un viļņu maiņas notika ar trīsdesmit gadu atpalikšanu. Tam par iemeslu bija tas, ka žanra brīvā attīstībā iejaucās valsts, bremzējot procesus, kas paši no sevis notiktu daudz ātrāk.
Pirms desmit gadiem, kad Krievijas ZF atradās vēl klīniskās nāves stāvoklī, nevis neatgriezeniski mirusi, vajadzēja veikt reanimācijas pasākumus, un mirušo vēl varēja izvilkt no viņpasaules. Kādēļ? Tāpēc, ka sabiedrības apziņā ZF nav vienīgi lielumā maza (arī iepriekšējos laikos tā nebija liela – tajā skaitā, arī Rietumos, kur “uzplauka visi ziedi”) literatūras sektora būšana vai nebūšana. Lasītāju interese pret ZF ataino sabiedrības interesi pret zinātni. Intereses kritums pret ZF notiek vienlaikus ar intereses kritumu pret populārzinātnisko literatūru. Taču arī tās ir sekas, rezultāts, nevis procesa cēlonis. Trešais no augstāk minētajiem faktoriem – sabiedrības intereses kritums pret zinātni ir cēlonis intereses krišanai pret populārzinātnisko un zinātniski-fantastisko literatūru.
Tas ir ļoti nopietni – galu galā, nav tik svarīgi, kas notiks ar kādu no literatūras novirzieniem. Daudz svarīgāk, kas notiks ar sabiedrību, ar valsti, kur zinātne nav pieprasīta, kur zinātnei netiek atvēlēts pietiekami daudz līdzekļu (pēc mūsdienu mērauklas), kur nenotiek pasaules mēroga atklājumi, netiek ražotas (un pat konstruētas) vismodernākās iekārtas un aparāti. Krievijas zinātnieki labprātāk veic pētījumus aiz robežām, bet jaunatne nelabprāt iet zinātnē, labāk apgūstot praktiskākas un naudīgākas lietas.
Kad (un ja) valsts atbalsts Krievijas zinātnei atgriezīsies vismaz tajā līmenī, kāds tas bija pirms trīsdesmit-četrdesmit gadiem, tad arī varēs diskutēt par iespēju reanimēt ZF – un ne tikai ZF, bet arī citus novirzienus, kas ir saistīt ar ZF literatūru.
Sabiedrībai, valstij zinātne nav vajadzīga – un grāmatu veikalu plauktos ļoti grūti atrast, ne tikai ZF, bet arī kvalitatīvas populārzinātniskas grāmatas. “Sapujušos” Rietumos par pašiem pēdējiem zinātnes sasniegumiem raksta vienkāršā un visiem pieejamā valodā (māk taču!) tādi korifeji kā S. Hokings, R. Penrouzs, S. Vainbergs, D. Doičs, M. Kaku – visi paši pazīstamākie zinātnieki, tajā skaitā Nobeļa prēmijas laureāti. Bet Krievijā? Kādreiz populārzinātniskas grāmatas rakstīja tādi izcili zinātnieki kā I. Šklovskis, V. Ginzburgs, J. Zeļdovičs, I. Novikovs – rakstīja populāri par pašu jaunāko un svarīgāko zinātnē. Tagad nav tāda līmeņa autoru un tādu grāmatu nav.
Populārzinātniskā literatūra ir aizgājusi ZF pēdās.
Tas ir slikti, nevis tāpēc, ka pazudis kāds literatūras novads, kas ļoti centās, bet tā arī nesasniedza “meinstrīma” līmeni. Slikti tāpēc, ka ZF bija spogulis. Tajā atspoguļojās zinātnes reālie sasniegumi, tajā skaitā, pasaules. Pazuda sasniegumi zinātnē, pazuda populārzinātniskā literatūra, nomira ZF. Ķēdīte ir vienkārša.
Runā, ka tagad Krievija pieceļas kājās, jo bija uz ceļiem. Lieliski. Tikai, lai ceļoties kājās, tā galīgi nesabradā zinātni, kas kādreiz bija valsts lepnums, jo atvēra cilvēcei ceļu uz kosmosu.
Bez attīstītas zinātnes valstij nav nākotnes. Piecelties no ceļiem var, taču, stāvot uz māla kājām, ko nebalsta zinātne un jaunākās tehnoloģijas, tās atkal ātri salieksies.
ZF ir tikai spogulis, indikators. Ja spogulim nav ko atspoguļot, vai tas ir labi Krievijai?
***
Dažas piezīmes nobeigumā.
B.N. Strugackim ir taisnība, ka ZF bojāeja ir saistīta arī ar izdevniecību darba komercializāciju. S. Lems par to rakstīja jau 1972. gadā, konkrēti runājot par Rietumu fantastiku. Pēc S. Lema domām latiņa fantastikā ir nolaidusies zemāk par grīdlīsti, tāpēc ka kādā etapā (Rietumos tas notika vēl trīsdesmitajos gados, bet pie mums pēc PSRS sabrukuma) fantastika kļuva par tīri komerciālu literatūru, atšķirībā no meinstrīma – Lielās Literatūras. Un ja meinstrīmā autoram ir jācenšas uz virsotnēm (citādi nebūs labas kritikas, stipendijas un prēmijas, kas meinstrīmā ir arī ar materiālu segumu, kas palīdz mierīgi nodzīvot gadu-divus, sacerot jaunu romānu), tad fantastikā viss ir otrādi – autoram ir jānolaiž latiņa, citādi nebūs tirāžu, un tātad, arī izdevējs neizdos viņa grāmatas. Izņēmumi ir reti, S. Lems min tikai vienu piemēru – F. Diku.
Un vēl, pēc S. Lema novērojuma, ja autors ir ielauzies meinstrīmā un tur nostiprinājies, tad viņš pēc tam var uzrakstīt jebkādu muļķību fantastikas žanrā, bet kritiķi teiks: “O, autors izmēģina sevi jaunos žanros un viņam sanāk lieliski!” Taču, ja autors no sākuma raksta fantastiku un gūst tur panākumus, tad, kaut arī viņš pēc tam sarakstītu ģeniālu meinstrīma sacerējumu, kritiķi teiks: “Fantastikas autors ir centies pārkāpt sava geto robežas un, protams, viņam nekas nav sanācis.” Piemēri no krievu fantastikas ir zināmi. Lielākā daļa no J. Lukina darbiem ir vāji saistīti ar fantastiku – ja viņš no sākuma būtu publicējies kā Lielās Literatūras autors, tad “Brīnumdara portrets jaunībā”, “Mūsu caurumainā esība”, “Ārstēsimies” bez šaubām būtu kritiķu novērtēti kā lielisks paraugs autora jaunradei, kas izmanto fantastikas elementus,lai paspilgtinātu savu daiļradi. Taču J. Lukins ir fantasts “pēc definīcijas” un Lielās Literatūras kritiķi viņu vienkārši neievēro. Tajā pašā laikā, no jebkura fantastiku zinoša cilvēka viedokļa par vājiem atzītiem darbiem: T. Tostojas “Кisa”, V. Sorokina “Opričņika diena”, kritiķi raksta kā par lieliskiem sasniegumiem, Lielās Literatūras ielaušanos fantastikas lauciņā...
ZF savas dzīves laikā nekļuva par Lielās Literatūras daļu. Vai varēja kļūt? Vai vajadzēja?
***
Mūsdienu grāmatizdevēju aprindās ir radies jauns termins – grāmatu produkts. Grāmata, kurai nav sakara, ne tikai ar Lielo Literatūru, bet kaut ko mākslai piederīgu vispār. Grāmata, pie kuras, ne tikai nenobirdināsi asaru, bet, pie kuras pat domāt nevajadzēs, lai saprastu, kas apslēpts starp tās vākiem. Par laimi Krievijas ZF nomira, nepaspējusi kļūt par grāmatu produktu. Diemžēl daudzi citi mūsdienu fantastikas virzieni arvien vairāk tuvojas tieši šī grāmatu produkta līmenim.
Ja ZF būtu dzīva, tā spētu pretoties šim procesam.
Bet tagad – ko tur lai saka.
Amen.