Redzēja, dzirdēja, zināja...
Reimonds Duglass Bredberijs ieradās pasaulē 1920. gada 22. augustā Amerikas pilsētā Vokiganā, kas atrodas Ilinoisas štatā. Piedzima viņš mātes grūtniecības 11. mēnesī un varbūt tieši tāpēc viņam visu dzīvi bija izcila atmiņa. “Es labi atceros, kā man pārgrieza nabas saiti, atceros, kā es pirmo reizi zīdu mātes krūti. Murgi, kas moka jaundzimušo stingri ir ierakstīti manā apziņas špikerī jau no pirmajām dienām, - Bredberijs rakstīja. - Zinu, zinu, ka tas nav iespējams, vairums cilvēku neko tādu neatceras. Ārsti apgalvo, ka bērni piedzimst vēl līdz galam neattīstījušies un tikai pēc dažām dienām un pat nedēļām iegūst spēju redzēt, dzirdēt, zināt. Taču es taču – redzēju, dzirdēju, zināju...”
Interesanti, ka savu otro vārdu Duglass viņš ieguva par godu slavenajam aktierim Duglasam Fērbenksam, kuru dievināja viņa māte, zviedriete Marī Estēre Moberga, kas piederēja senai dzimtai. Viņa tēvs savā ziņā arī bija amerikāņu aristokrāts, jo bija pirmieceļotāju, kas ieradās Amerikā vēl 1630. gadā, pēctecis. Taču tāda izcelšanās nesolīja bagātību un stāvokli sabiedrībā: Leonards Bredberijs strādāja par vienkāršu telefonu tehniķi.
Briesmonis.
Bredberiju ģimenei nācās piedzīvot daudzas nelaimes. Rejam bija vecākais brālis, nosaukts par godu tēvam par Leonardu. Kopā ar viņu piedzima dvīņubrālis Sems, kas nomira divu gadu vecumā. Bet, kad Rejam palika seši gadi, piedzima māsiņa Elizabete, kas arī drīz vien nomira. Zēnu satrieca šīs nāves, kas nākotnē piedeva viņa daiļradei traģiskas notis...
Agrīnā bērnu aiziešana no dzīves piespieda māti Marī Etēri attiekties pret Reju ar īpašu uzmanību, viņa uzmanīja viņu pat sīkumos. Lūk, tā nākošais rakstnieks atcerējās savu bērnību: “Es kāpju pa kāpnēm un redzu šausmīgu briesmoni, kas gaida mani uz pēdējā pakāpiena. Es iekliedzos un skrienu, cik ātri vien varu, pie mammas un mēs kāpjam pa kāpnēm augšā kopā ae viņu. Briesmonis tūlīt pat paslēpjas – mamma tā arī nevienu reizi viņu neieraudzīja. Reizēm man bija žēl, ka viņai trūkst manas iztēles... Visus pirmos desmit manas dzīves gadus dažādi spoki, skeleti un citādas bērnu šausmas pastāvīgi mita manā galvā”.
Uz Holivudu - ar skrituļiem.
Rejs auga ne jau tajos labākajos apstākļos – tajos gados Štatos sākās Lielā depresija. Tēvs zaudēja darbu un ģimene, meklējot labāku dzīvi, 1934. gadā pārcēlās uz Kaliforniju, uz slaveno Losandželosu. Iespējams, ka zināmu lomu pārbraukšanā nospēlēja Reja vecāku aizraušanās ar kino. Arī zēnu apbūra kinematogrāfa maģija un, kad viņš kļuva par slavenu rakstnieku, viņš labprāt atradās paziņu attiecībās ar režisoriem un rakstīja filmu scenārijus.
Nokļuvuši Losandželosā, Rejs ar brāli bieži devās uz Holivudu - vizināties ar skrituļiem un pavērt slavenus aktierus. Dažreiz tas viņiem izdevās. Vienreiz Rejs, ne tikai ieraudzīja, bet ar iepazinās ar kinodīvu Luellu Pārsoni, kurai tā iepatikās ziņkārīgais puisēns, ka viņa pat aizsūtīja zēnu uz mājām ar savu limuzīnu.
Žila Verna dēls.
Taču pakāpeniski puisēns pameta skrituļslidas un kustīgas spēles. Viņa dzīvē parādījās jauna aizraušanās – grāmatas. Viņš lasīja visi pēc kārtas, no komiksiem līdz Dostojevska romāniem. Reja izglītība aprāvās ar vidusskolas beigšanu, taču grāmatas izrādījās viņa “ūniversitātes”, kas dāvāja jaunietim zināšanas daudzās dzīves nozarēs. Tās arī parādīja ceļu dzīvē, Rejs nolēma kļūt par rakstnieku, izveidot savas fantastiskās pasaules. “Žils Verns bija mans tēvs, Herberts Velss – gudrs vectētiņš, Edgars Po – brālēns. Komiksu varoņi: Flešs Gordons un Baks Rodžerss – maini brāļi un biedri. Lūk, arī visi mani radiņi, - viņš atzinās. - Vēl piebildīšu, ka mana māte droši vien bija “Frankenšteina” radītāja Mērija Šellija. Par ko gan es citu vēl varēju kļūt ar tādu ģimeni, ja ne par rakstnieku-fantastu”.
Pati labākā sieva.
Un Bredberijs ķērās pie spalvas. Īpašas iespējas pilnībā nodoties daiļradei viņam nebija, jo no 18 gadu vecuma viņš jau strādāja – pārdeva avīzes. Taču brīvajā laikā viņš rakstīja stāstus un lasīja lielos rakstniekus. Viņu drukāja lētos izdevumos, agrīnie Bredberija darbi bija pavisam vāji un lielā mērā citus autorus kopējoši.
Viss mainījās, kad Rejs satika savu bijušo sievu Margarētu, ar kuru viņi 1947. gadā izveidoja ģimeni. Viņa dievināja savu vīru un ticēja viņa lielajai nākotnei. Gudrā sieviete, literatūras pazinēja, viņa atrada sava vīra darbos īsta talanta dzirksteles. Kopā viņi nodzīvoja 56 gadus, līdz pat Mārgarētas nāvei 2003. gadā. Viņa dzemdēja vīram četras meitas.
Rejs aizgāja no darba, bet Margarēta strādāja no rīta līdz vakaram, lai viņš varētu rakstīt, neatraujoties, lai pelnītu naudu. Rejs sāka radīt lietas, ko labprāt pirka nopietni izdevumi. Pakāpeniski Bredberijs kļuva slavens, turklāt – uzreiz ieguva to visā pasaulē. Viņa “Marsiešu hronikas” un “451 grāds pēc Fārenheita” kļuva par kulta romāniem.
Sadedzināt grāmatas!
Interesanti, ka 1953. gadā sarakstītais “451 grāds pēc Fārenheita” mūsu dienās ir pārvērties par sūru realitāti... Drūmās priekšnojautas nav pievīlušas romāna radītāju. Atliek tikai izlasīt dažus fragmentus no darba – un būsi pārsteigts par autora spēju ieskatīties nākotnē. “Žurnāli pārvērtās par tādu kā vaniļas sīrupu. Grāmatas – par sasaldinātiem atkritumiem. Lasītājs lieliski zināja, kas viņam ir vajadzīgs un griežoties jautrības virpulī, atstāja sev tikai komiksus. Nu un, protams, erotiskie žurnāli. Tagad jums vienmēr bija iespēja būt laimīgiem: lasīt uz veselību komiksus, visādas tur mīlas grēksūdzes un tirdzniecības reklāmas izdevumus”. “Krāsainajiem nepatika grāmata “Mazais, melnais Sambo”. Sadedzināt to. Baltajiem nepatīkama ir “Tēvoča Toma būda”. Sadedzināt arī to. Kāds ir sarakstījis grāmatu par to, ka smēķēšana veicina krūšu vēzi. Tabakas fabrikanti panikā. Sadedzināt šo grāmatu”.
Atzīmēsim, ka dažos ASV štatos ir aizliegta “Tēvoča Toma būda”. Vēl vairāk, tur ir aizliegtas arī paša Bredberija grāmatas.
“Rīkojiet dažādus konkursus, piemēram, kas labāk atceras dažādu populāru dziesmiņu vārdus, kas var nosaukt visu štatu galvenās pilsētas, vai arī kas zina, cik ievāca graudaugu ražu Aiovas štatā pagājušajā gadā. Piebāziet cilvēku galvas ar skaitļiem, piepildiet tās ar nevainīgiem faktiem, kamēr viņiem paliks nelabi. Nekas, toties viņiem liksies, ka viņi ir ļoti izglītoti. Viņiem pat būs iespaids, ka viņi domā, ka viņi virzās uz priekšu, kaut gan patiesībā viņi stāv uz vietas”. Vai arī vēl: “Dodiet mums izklaides, tusiņus, akrobātus un iluzionistus, pārgalvīgus trikus, reaktīvos automobiļus, motociklus-helikopterus, pornogrāfiju un narkotikas. Vairāk ko tādu, kas izsauc vienkāršākos automātiskos refleksus!”
Dzert alu un skatītes seriālus!
Taču citi Bredberija pareģojumi nepiepildījās... Viņš sapņoja par pilsētām uz Marsa, taču tās tur joprojām nav parādījušās. Kad rakstniekam jautāja, kāpēc tas nav noticis, viņš atbildēja: “Tāpēc, ka cilvēki ir – idioti. Viņi ir izdarījuši veselu kaudzi muļķību: izdomājuši kostīmus suņiem, reklāmas menedžera profesiju un tādas lietas kā iPhone, vietā neiegūstot neko citu, kā tikai skābu pēcgaršu. Ja mēs attīstītu zinātni, apgūtu Mēnesi, Marsu, Venēru... Kas zina, kāda tad būtu pasaule? Cilvēcei tika dota iespēja ceļot kosmosā, taču tā grib nodarboties ar patērēšanu – dzert alu un skatīties seriālus”.
P.S. Reja Bredberija pareģojumi, kas ir piepildījušies.
1950. Teleistaba ar klātbūtnes efektu stāstā “Velds” - 1992. Virtuālās realitātes zāle.
1950. Automātiskā māja stāstā “Līs lietutiņš maigs...” - 1991. “Gudrā māja”.
1953. Radioaproce stāstā “Slepkava” - 1983. Mobilais telefons.
1953. Radiouztvērēji-gliemežvāki romānā “451 grāds pēc Fārenheita” - 1990. Pilienveida austiņas.
1953. Sienas televizori romānā “451 grāds pēc Fārenheita” - 1997. Plakanie ekrāni.
1953. Elektroniskā novērošanas sistēma romānā “451 grāds pēc Fārenheita” - 1960. Novērošana no kosmiskajiem pavadoņiem un videokameras uz ielām.
1953. Diennakts bankas romānā “451 grāds pēc Fārenheita” - 1980. Bankomāti.
Par Bredberiju Vikipēdijā.
http://en.wikipedia.org/wiki/Ray_Bradbury
Mājas lapa.