Viņam vēl nav pat četrdesmit gadu, bet viņš jau ir sasniedzis visu, par ko var sapņot rakstnieks. Viņa grāmatas tiek izķertas. Un tās nav muļķīgi detektīvi, ne asaraini mīlas romāni, bet īsti literatūras šedevri, augstās mākslas paraugi.
Anglija ciena savu “galveno” rakstnieku un ieklausās katrā viņa vārdā – it kā viņš ir nacionālais dārgums, gudrais, kas ved nāciju pretī izaugsmei. ...Bet Kiplings bieži kļūdās. Un pats to arī zina. Tāpēc nemīl, ka viņu satiekot, dēvē par ģēniju vai gudro. Šim enerģiskajam, aizrautīgajam cilvēkam bija viena īpašība, kuru viņa līdzgaitnieki nenovērtēja, viņš bija – kautrīgs. Daudzi viņa noslēgtību uztvēra kā augstprātīgu lepnumu... Bija arī tas – nevajag aizmirst, kādu audzināšanu Kiplings bija ieguvis bērnībā. Taču kautrīguma bija vairāk.
72. Kiplings un politika.
Ar angļu uzvaru beidzies karš ar būriem izsauca presē veselu kritiskas polemikas vētru. Par kara šausmām rakstīja visi lielie literātori, izsacījās opozīcijas politiķi. Un ļoti ātri konservatīvo valdība, kuras laikā sākās šis konflikts tālajā kolonijā, strauji zaudēja popularitāti.
Kritika nāca no visām pusēm. Un bija pilnīgi taisnīga. Pirmo reizi militāros konfliktos angļi ķērās pie ķīlnieku arestiem un masu represijām, ievietojot nevainīgus cilvēkus – visus bez izņēmuma – koncentrācijas nometnēs. Pirmo reizi plaši tika pielietoti antihumānie, ātršāvēji ieroči – ložmetēji. Pirmo reizi radās problēma – kā rūpēties par veterāniem – karš pārvērta invalīdos tūkstošiem bijušo karavīru. Un par visu to nācās atbildēt valdošās partijas pārstāvjiem.
Viens no nedaudzajiem, kas uzstājās ar atklātu atbalstu konservatoriem, bija Kiplings. Atbildot uz viņa avīžrakstiem, parādījās ņirdzīgi feļetoni un karikatūras. Taču tie nesasniedza mērķi, Kiplings vienkārši nelikās par tiem ne zinis.
Viņš uzstājās ar atbalstu konservatoriem, ne jau cerot uz kaut kādu apbalvojumu, - tieši otrādi, pat atteicās no likumīgiem honorāriem par avīžu publikācijām. Kā sekas viņa neparastajam solim Lielbritānijas valdība spēra atbildes soli. Ar īpašu likumu Kiplingam noteica īpašu personālo likmi. Kiplings no tā laika saņēma to pašu šiliņu par katru vārdu. Un viņa stāsti sāka nest patiesi pasakainus ienākumus.
73. Sievietes tiesības.
1906. gadā Kiplings atklāj vēl vienu lasošai publikai neparastu iezīmi – viņš uzstājas kā pārliecināts feminisma pretinieks.
Tieši šajos gados Anglijā un Amerikas Savienotajās Valstīs plešas plašumā cīņa par sieviešu tiesībām. Galvenā prasība – piešķirt sievietēm vēlēšanu tiesības, pielīdzināt viņu tiesības un profesionālo darbību vīriešu tiesībām un tikt vaļā no kroplīgā pagātnes ieraduma – vardarbības ģimenē un izturēšanos pret sievieti kā pret nepilnvērtīgu būtni.
Feminisma piekritēju prasības bija absolūti pamatotas. Taču pati cīņa reizēm iegūst visai neparastas formas.
Visasākā cīņa notiek ASV, kur tā iegūst sufražisma veidolu. Sufražistes pieķēdē sevi ar roku dzelžiem pie vīriešu tualešu durvīm, maršē pa Ņujorkas ielām ar izaicinošiem lozungiem, demonstratīvi smēķē.
Konservatīvajā, puritāniskajā Anglijā ar to ir mierīgāk, taču Kiplings saskata feminisma problēmā draudus tradicionālajai kārtībai valstī. Viņš atkal raksta avīžu rakstus, kuros aicina feministes apdomāties, negraut esošo kārtību, kurā sieviete vispirms ir sieva un māte, bet tikai pēc tam savas valsts pilsone.
Neko labu Kiplingam šī pozīcija nenesa. Rasista zīmolam pievienojās vēl sieviešu nīdēja zīmols. Lai gan pats rakstnieks to nemaz nepamana.
74. Vācu draudi.
Pie Kiplinga nopelniem var pieskaitīt arī to, ka viņš ļoti ātri apjauš Vācijas militarizācijas draudus nākotnē. Viņš labi redzēja, nevarēja neredzēt, cik ātri pieaug Vācijas militārā varenība. Karakuģu, zemūdeņu būve, strēlnieku ieroču ražošana – viss tas pieaug rekordātros tempos. Bet Anglija gozējas mierā, apmierinoties tikai ar uzvaru Dienvidāfrikā, pārliecināta par savas, kā salu valsts neaizskaramību.
Avīžu rakstos Kiplings gaišredzīgi piezīmē, ka modernā kara apstākļos Lamanša šaurums nav nekāds šķērslis pret ienaidnieka sauszemes karaspēka agresiju. Ka jaunie ieroču veidi neizbēgami maina kara raksturu, ko pārliecinoši pierāda nesenās būru kampaņas notikumi. Pēc būtības Kiplings spriež par tanku vienībām tajā laikā, kad neviens pat nespēja iedomāties, ka tādas bruņotas, pašgājēju mašīnas vispār iespējamas!
Kiplingu lasīja arī šoreiz. Un ticēja viņa vārdiem – vienkāršie mietpilsoņi, nevis politiķi. Viņi šos rakstnieka brīdinājumus nopietni neuztvēra. Bet, kad presē parādījās ironiska piezīme par Konana Doila rakstu par to, ka jābūvē tunelis zem Lamanša, lai varētu apgādāt valsti ar pārtiku gadījumā, ja draudēs ilgs aplenkums, Kiplings palika pavisam bēdīgs... Kurš tad klausīs viņu, ja angļi neklausa pat Doilu?
75. Nobeļa laureāts.
1907. gadā notika tas, ko gaidīja visa Anglija un visa lasošā Eiropa. Redjardam Kiplingam piešķīra godājamo Nobeļa prēmiju literatūrā. Viņš kļuva par astoto prestižās prēmijas ieguvēju (1904. gadā prēmiju piešķīra uzreiz diviem rakstniekiem) un pašu jaunāko no Nobeļa laureātiem šajā nominācijā. Pats jaunākais Kiplings paliek arī pašlaik – kad viņš saņēma prēmiju, viņam bija tikai 42 gadi...
Saņēmis paziņojumu par to, ka viņam ir piešķirta minētā prēmija, Kiplings ar sievu sāka gatavoties braucienam uz Stokholmu. Vispirms vajadzēja uzšūt fraku – Kiplings nekad nebija valkājis tik lepnu uzvalku, vienkārši, nebija bijis iemesla. Steidzami tika atrasts drēbnieks, kas uzņēmās pāršūt gatavu fraku pēc laureāta figūras, jo šūt jaunu vairs neatlika laika.
Anglija līksmoja. Prēmijas pastāvēšanas septiņos gados Kiplings bija kļuvis par pirmo angļu rakstnieku, kas saņēmis doto prēmiju. Uz Londonu no Saseksas nomales atbrauca slavens rakstnieks, bet uz tvaikoņa klāja, kas devās uz Zviedrijas krastiem, uzkāpa nacionālais varonis.
Kā bija rakstīts oficiālajā apsveikuma rakstā, prēmiju piešķīra par “novērošanas spēju, krāšņu fantāziju, ideju briedumu un izcilu stāstnieka talantu”. Kiplings akurāti izpildīja visus ceremonijas noteikumus – izņemot vienu, viņš attiecās nolasīt šim notikumam par godu paredzēto Nobeļa lekciju. Prēmijas pasniegšanā vienīgais tāds gadījums, ko var salīdzināt tikai 1982. gada laureāta Markesa rīcību, kas uzkāpa uz skatuves, uzģērbis baltu fraku.
76. Apbalvojumi un godināšana.
Tajā pašā 1907. gadā pār Kiplingu nolija prestižu balvu lietus. No visas pasaules malām veselā straumē tecēja apsveikumi. Viņš, kuram nebija augstākās izglītības (šis apstāklis rakstniekam izsauca ironisku smaidu), saņēma Oksfordas, Kembridžas, Edinburgas un Dāremas universitātes zinātniskos goda nosaukumus. Parīzes, Srasbūras, Atēnu un Toronto universitātes piešķīra Kiplingam zelta medaļas. Viņš tika ievēlēts par daudzu akadēmiju goda locekli. Un tā tālāk, un tā joprojām...
Dažus apbalvojumus Kiplings nesaņēma tā vienkāršā iemesla dēļ, ka – vienkārši, nepiegrieza īstu uzmanību oficiālām vēstulēm. Kad viņam zvanīja uz mājām vai atbrauca uz Saseksu ar personīgu ielūgumu, rakstnieks centās atrast iemeslu, lai izvairītos no svinībām sev par godu. Krāšņas runas, svinīgas pieņemšanas viņu ļoti mulsināja. Bija arī par ko samulst – četrdesmit gadus vecs, titulēts literāts.
Protams, ja viesi uzstāja, ar kategorisku atteikšanos viņš tos neapvainoja. Ar laiku daudzi saprasta Kiplinga īstos iemeslus, lai izvairītos no godināšanas. Tāds moments bija arī rakstnieka atteikšanās no dzejnieka-laureāta goda nosaukuma, ko parasti piešķīra uz vienu gadu un, kas nedeva nekādas privilēģijas, izņemot, protams, nācijas labākā dzejnieka slavu.
Kāpēc viņš atteicās no tituliem un medaļām? Tāpēc, ka uzskatīja, ka Nobeļa prēmiju varēja saņemt cienīgāks rakstnieks. Piemēram, Marks Tvens.
77. Pirms negaisa.
Kā neviens cits, Kiplings sajuta tuvojošos pasaules katastrofu. Tas ļoti traucēja viņa darbam. Pirmskara gados, no Nobeļas prēmijas saņemšanas brīža, viņš rakstīja ļoti maz – 1909. gadā izdeva stāstu krājumu “Darbība un pretdarbība”, un vēl 1910. gadā – vēsturisku noveļu grāmatu “Balvas un fejas”.
Viņš joprojām palika labākais no labākajiem, bet pārsvarā klusēja, nevis runāja. Liekas, ka uz viņu spieda, gan kara priekšnojautas, gan slavas slogs, kas prasīja īpašu atbildību. Turklāt, visu šo gadu laikā viņam nebija iespējas ceļot. Iedomāties darbīgo, uzņēmīgo nerimšu Kiplingu ieslēgtu lauku mājas sienās šajos gados bija pilnīgi neiespējami.
Ar viņu noteikti kaut kas notika. Biogrāfi to nosauca par “talanta izdzišanu”. Taču viņam bija tik tikko pāri četrdesmit. Kāda tur izdzišana?
Nē, būtība bija pavisam citur. Viņš nepārstāja strādāt pat vissmagākajos gados. Taču no šī laika strādāja nesteidzoties, rūpīgi pulējot kā briljantu katru vārdu. Savā profesijā viņš bija, ne tikai meistars, bet – juvelieris. No tā laika, kad viņš rakstīja savu pēdējo, lielo romānu “Kimu”, Kiplings, starp citu, iztērēja minētam darbam, ne mazāk, ne vairāk kā piecus gadus (ja skaita no no pirmo uzmetumu tapšanas brīža), tiekot vaļā no ātrrakstīšanas. Viņa mērķis nebija uzrakstīto grāmatu skaits. Viņa mērķis bija pilnības sasniegšana.
78. Pasaules karš.
Vispasaules katastrofa notika. 1914. gada 4. augustā Lielbritānija pieteica karu Vācijai. Sākās pasaules karš...
Ar skumjām un grūtsirdību Redjards Kiplings vēroja, kā piepildās viņa sliktākie pareģojumi. Anglija izrādījās nespējīga stāties pretī Vācijas jūras varenībai. Pēc angļu flotes uzvaras 1914. gada 28. augustā Helgolandes kaujā sekoja angļu eskadras graujoša sakāve Koronela ragā pie Čīles krastiem tā paša 1914. gada 1. novembrī. Īpašas rūpes sagādāja zemūdens laivu uzbrukumi sabiedroto tirdzniecības karavānām, kas šķērsoja Ziemeļjūru. Gāja bojā kuģi, gāja bojā cilvēki.
Bet karš uz sauszemes vispār bija īsts murgs. Drīz pēc karadarbības sākuma Eiropā pienāca drūmas ziņas par desmitiem tūkstošiem bojā gājušiem un simtiem tūkstošiem karagūstekņu. Kiplingu laulātais pāris tūlīt devās uz Sarkanā Krusta Londonas nodaļu un piedāvāja savus pakalpojumus. Visu kara laiku viņi piedalījās hospitāļu organizēšanā, nodibināja sakarus ar karagūstekņu nometnēm, kas atradās ienaidnieka teritorijā.
Karš sagādāja angļiem daudz nelaimju. Kiplings uzskatīja par savu pienākumu atbalstīt savus līdzpilsoņus.
Kara pirmajā gadā viņš daudz uzstājās ar publiskām runām uz fronti aizbraucošo armijas daļu un Lielbritānijas hospitāļos ārstējošos, ievainoto karavīru priekšā.
79. Džons Kiplings.
Uzmundrinot līdzpilsoņus, Kiplings aicināja viņus neizvairīties no piedalīšanās karā, cildinot britu karavīru drosmi un pašaizliedzību. Kiplinga kritiķu vidū tas izsauca šķību smaidu. Taču, vai viņi zināja, ko bija ziedojis rakstnieks savas pārliecības dēļ...
Viņš dievināja savus bērnus. Bija vienmēr maigs, neatsacīja neko no viņu kaprīzēm. Viņš bērnībā pats cieta no pieaugušo cietsirdības, taču meitas un dēlu audzināja kā siltumnīcā. Viņa bērniem bija laimīga bērnība.
Taču lūk, vienīgajam dēlam Džonam palika astoņpadsmit gadu. Un tēvs sacīja:
- Dēls, tev jāiet armijā.
- Es zinu, tēvs, - dēls atbildēja.
Un viņi devās uz iesaukšanas punktu. Kopā. Šo notikumu neatstāja nepamanīta prese. Žurnālisti tūlīt metās uz Saseksu un saņēma atbildi no pašas Karolīnas Kiplingas, kura uzsvēra, ka pateiks savu un sava vīra kopējo viedokli.
- Kāpēc mūsu draugu vai kaimiņu dēlam būtu jāmirst tāpēc, lai mūsu pašu dēls paliktu dzīvs? - viņa sacīja.
Drīz no Londonas atgriezās tēvs un dēls Kiplingi. Viņi bija visai neapmierināti. Komisija bija atzinusi Džonu nederīgu militārajam dienestam. Kā viņa tēvs, arī zēns bija ļoti tuvredzīgs.
Taču viņi nepadevās. Tēvs sameklēja kara daļu, ar kuru Džons varēja doties uz fronti. Tas bija Īru gvardes brīvprātīgo korpuss. Lai dēlu ieskaitītu tā rindās, tēvs sameklēja vecos armijas draugus – virsniekus, kas bija kļuvuši slaveni karā ar būriem, un, kas pēdējo desmit gadu laikā jau bija uzdienējuši līdz ģenerāļu pakāpēm.
80. Dēla bojāeja.
1915. gada vasarā viņi atvadījās no dēla kara ostmalā, pie kura stāvēja kā vecs gludeklis pelēks transporta kuģis. Karolīna neslēpa savas asaras. Redjards centās būt stiprs, raušot no acīm nodevīgo valgumu. Pēdējā mirklī viņš apskāva dēlu un klusi sacīja:
- Par mums abiem, dēls. Par tevi un mani...
Pēc tam Kiplingi ilgi stāvēja un skatījās kā tālē pazūd tvaikonis. Viņiem likās, ka starp simtiem citu figūru viņi redz Džonu.
Šausmīgā vēsts pienāca pēc nedēļas. Džons bija pazudis bez vēsts jau pirmajā kaujā. Pēc diviem gadiem Kiplings sameklēja dēla bojā ejas aculiecinieku. Zēnu nogalināja vācu artilērijas šāviņa sprādziens. Tāpēc viņa ķermeni tā arī neviens neatrada....
Šausmīgas bēdas gāzās pār Kiplingu pāri. Un milzīga vainas apziņa. Viņa dēlam nevajadzēja, viņš nedrīkstēja karot. Kāds karotājs no pa pusei akla puišeļa, kas arī īru gvardes formas tērpā nenoņēma brilles ar smieklīgajiem, biezajiem stikliem.
Nevarēja, bet devās pretī savai bojāejai – pēc tēva gribas. To Redjards Kiplings nepiedeva sev līdz pašai nāvei.
Dēla traģiskais liktenis nospieda Kiplingu. Vienas dienas laikā viņš kļuva par pavisam citu cilvēku – par tādu, kas bija pazaudējis pašu dārgāko, bāru, apjukušu un bezgala nelaimīgu cilvēku.
No šī brīža viņš vairāk neuzstājās ar runām, nevienu nekur vairs neaicināja. Viņam priekš tā vairs nebija garīgu spēku.