Bez cikla par slaveno detektīvu Šerloku Holmsu slavenā angļu rakstnieka Artūra Konan-Doila spalvai pieder daiļdarbi daudzos dažādos žanros, no fantastiskā līdz vēsturiskajam romānam – piemēram, “Zudusī pasaule”, “Brigadiera Žerāra varoņdarbi”, “Baltā vienība”. Un arī “Baskervilu suni”, kā uzskata rakstnieka biogrāfi, viņš no sākuma netaisījās iekļaut Šerloka Holmsa un doktora Vatsona piedzīvojumu skaitā.
Garīdznieka liecība
Esot bukinistisko veikalu mīlētājs, Konan-Doils atrada grāmatu kalnos interesantu brošūru. Kāds Viduslaiku garīdznieks, tēvs Ābrams Flemings stāstīja par “Dīvainu un šausmīgu Brīnumu, kas noticis pavisam nesen vienas Bangas baznīcas draudzē”. Notikušā būtība slēpās tajā, ka 1577. gada vasaras dienā virs vietiņas Banga Norfolkas grāfistē sāka plosīties vētra. Tad Svētās Marijas baznīcā atradās apmēram 20 draudzes locekļi, kuri bija noliekušies ceļos lugšanas laikā. Šajā brīdi uzplaiksnīja zibens, nogranda pērkons, bet pēc dažām sekundēm baznīcā ielauzās nelabais milzīga suņa ar degošām acīm veidolā. Zvērs uzklupa cilvēkiem un, un saplosījis divus vīriešus, nozuda tik pat negaidīti, kā parādījās.
Pēc pusstundas elles suns parādījās kaimiņu draudzē, kur izrēķinājās ar vēl trim draudzes locekļiem. Pēc kā no jauna pazuda atstājot uz baznīcas durvīm dziļas nagu pēdas. Konan-Doils, ieinteresējies par nostāstu, apciemoja šo baznīcu un pārliecinājās par “nelabā zīmju” esamību. Tomēr dokumentālu šī notikuma apliecinājumu viņam iegūt neizdevās.
Konan-Doils bija materiālists un kā ārsts pieļāva sekojošo. Tajis laikos negaiss tiešām tika uztverts kā kaut kas mistisks. Tāpēc, iespējams, stihijas stipra trieciena brīdī gan draudze, gan garīdznieks atradās stipra stresa stāvoklī, kurš arī noveda pie masu halucinācijām. Klaiņojošs suns (pilnīgi iespējams, arī nobijās no zibens uzplaiksnījuma un pērkona dārdiem) varēja ielauzties templī. Jo vairāk, tajos laikos draudzei tika atļauts apmeklēt dievkalpojumus savu četrkājaino mīluļu pavadībā. Speciāli aprīkotā telpā viņus pieskatīja kalpotāji. Un arī lieli suņi Miglainajā Albionā nebija retums – dogi aristokrātiem un mastifi ganiem. Bet atzīmes uz durvīm – kurš var precīzi izskaidrot to izcelsmi?
Ģimenes teiksma
“Bailēm lielas acis”, - nosprieda Konan-Doils un nolika svētā tēva Abrahama grāmatiņu tālajā plauktā. Taču rakstnieks bija sabiedrisks cilvēks, un viņa paziņu lokā bija dažādu profesiju un slāņu cilvēki. Viens no viņiem bija žurnālists Fletčers Robinsons, kurš kādā mirklī pastāstīja par dažiem nostāstiem, kuri klīda pa Devonšīras grāfisti.
Saskaņā ar pirmo leģendu, melns milzīgs briesmonis ar liesmojošām acīm, no rīkles izverdošu liesmu, bija apmeties kūdras purvos. No kurienes viņš bija uzradies, precīzi neviens nezināja. Tika pieļauts, ka debesu spēki nosūtīja cilvēkiem tādu aizstāvi no ļaunuma spēkiem. No mutes mutē vietējie iedzīvotāji nodeva stāstus par “purva suni”, kurš nežēlīgi izrēķinājās ar ļaunuma spēku sūtņiem, kuri stājās viņam ceļā.
Otrā leģenda stāstīja par ļaunu skvairu Ričardu Keiblu, kurš izdalījās ar galēji cietsirdīgu tikumu. Visi apkaimē uzskatīja, ka viņš, pirmkārt, nogalināja savu sievu, bet otrkārt, pārdeva dvēseli velnam. Pēc Keibla nāves uz viņa kapa it kā redzēja suņu spokus – elles dzinejus, kuri atsūtīti pēc viņa dvēseles.
Artūrs Konan-Doils nolēma uzrakstīt stāstu uz šī sižeta bāzes, bet ja izdosies, tad arī garstāstu. Tomēr rakstniekam bija noteiktas saistības ar izdevējiem. Bet tie uzstājīgi prasīja Šerloka Holmsa un doktora Vatsona piedzīvojumu turpinājumus. Tad Konan-Doils arī pieņēma lēmumu pārdevēt folkloras sižetu.
Parādījās viltīgais misters Stepltons, kurš sapņoja kļūt par muižas īpašnieku un izmantoja slepenā vietā turētu milzīgu suni priekš tam, lai novestu līdz neprātam un nāvei patieso mantinieku – seru Henriju Baskervilu. Viņa biedējošais tēls, saskaņā ar garstāstu, bija papildinats ar fosfora palīdzību. Kritiķi atzinuši garstāstu “Baskervilu suns” par vienu no labākajiem darbiem par lielo detektīvu un viņa palīgu.