Tomēr, es negribu tagad kaunināt vecāko paaudzi – cilvēkus, kas noskaloja podā varenu valsti. Lielas lietas kļūst redzamas tikai no attāluma.
Atkārtošos, personīgi es attiecos pret Padomju Savienību pietiekami neitrāli un cenšos būt objektīvs. Iespējams, tieši tāpēc mani uzjautrina tagadējie mēģinājumi rādīt PSRS kā tādu sociālistisku paradīzi: kur varēja daudz neiespringt darbā, par brīvu katru gadu lidot uz Sočiem un stingri pēc rindas, sasniedzot trīsdesmit-četrdesmit gadu vecumu, saņemt bezmaksas dzīvokli...
... Kāds jau PSRS dzīvoja labi. Kādam klājās slikti. Pamēģināsim notīrīt no brillēm pielipušo šodienas propagandu/aģitāciju un paskatīsimies uz pagātni ar skaidrām acīm. Ja jūs kaut kādos punktos nebūsiet ar mani vienisprātis... nu ko, labojiet komentāros. Turklāt, lūdzu, neaizmirstiet, ka PSRS bija šķiru sabiedrība. Maskavas rūpnīcas direktora dēla dzīve visai nopietni atšķīrās no inženiera dēla dzīves Ustjzabolotnajā.
1. Padomju Savienībā bija daudz mazāk “černuhas”. Cilvēki centās īpaši nefokusēt uzmanību uz slikto un pateicoties tam dzīvoja daudz jautrāk. Tajos laikos īgņas un ar visu neapmierinātos uztvēra tieši tā – kā īģņas un ar visu neapmierinātos, nevis kā varoņus, kas kā ar cirvi cērt patiesību.
Tomēr lepnuma līmenis par savu valsti nebija visai augsts. Viss, kas bija imports, tika vērtēts daudz augstāk par padomju, pat tad, ja tam nebija īpaša pamata.
2. PSRS vientiesīga ne ierāvēja kults paradoksālā veidā sadzīvoja ar mietpilsoņa mantu kultu. Tagad ir grūti noticēt, bet Padomju Savienībā jūs mierīgi varēja nogalināt džinsu dēļ. Un lieta nebija tajā nomācošajā nabadzībā, kādā dzīvoja padomju pilsoņi: sliktam ēdienam un sliktam apģērbam naudas daudzmaz pietika visiem. Runa bija tieši par lietu kultu, kas PSRS sasniedza neiedomājamus augstumus.
[Atceros, ka vienreiz cilvēkus Rīgā šokēja slepkavība Braslas stacijas tuvumā: kādu jaunieti nogalināja viņa importa saulesbriļļu dēļ. Nokļuvuši ārzemēs, padomju cilvēki ķemmēja veikalus, pievācot plastmasas maisiņus. Tas bija liels šiks, ja tev bija iespēja mājās iet pa ielu ar tādu importa maisiņu rokā, pat nesaprotot, kāda reklāma ir uz tā – tulk. piez.]
Tagad ir smieklīgi atcerēties, taču padomju laikos pieauguši cilvēki nopietni uzskatīja, ka viens no galvenajiem dzīves kvalitātes rādītājiem ir labi mēbelēts dzīvoklis. Nožēlojami paklāji, kas maksāja vairākas mēnešalgas, deficītas “sienas”, pilnas ar deficītām grāmatām [kas tika piemeklētas, lai labi izskatītos – t.p.]: tas viss bija statusa rādītājs un daudzi padomju cilvēki bija gatavi pat ziedot visu savu dzīvi, dzenoties pēc lupatām un citām nevajadzīgām lietām.
Tagad – paldies, kapitālismam – lietu kults vairs nav tik aktuāls. Mēs jau pierodam lietas izmantot tīri utilitāri: tieši izmantot, bet nevis vākt gluži kā Pļuškins.
3. Taisnību sakot, atzīmēšu, ka padomju cilvēku neparastā kāre uz lietām tika kultivēta arī tāpēc, ka lietas bija likvidējamākas par naudu. Vienkārši runājot, labu mantu bija viegli pārdot, bet visai sarežģīti nopirkt.
Kad cilvēki, kas dzīvojuši PSRS ir sašutuši par to, ka inflācija apēda viņu naudu, viņi aizmirst to, ka šī nauda vairāk līdzinājās taloniem, nevis naudai. Jūras kāpostu konservus par rubļiem varēja nopirkt, cik vien gribi. Bet, piemēram, normālu apģērbu, normālu sadzīves tehniku vai visa veida automašīnas – jau nevarēja.
4. Tamdēļ Padomju Savienībā nacionālais sporta veids bija preču medības. Tā vietā, lai vienkārši aizietu un nopirktu vajadzīgo lietu – kā tas notiek pašlaik – padomju cilvēkam vajadzēja nevilšus kļūt par tirgoni - “barigu” – šī vārda sliktākajā nozīmē. Tikai viens piemērs: ieraudzījis deficītus sieviešu zābakus, padomju cilvēks tos tūlīt nedomājot nopirka, neskatoties uz izmēru. Viņš zināja, ka paziņu vidū vienmēr varēs atrast dāmu, kurai būs nepieciešamā izmēra kāja un varēs pie viņas samainīt pret tiem kādu derīgu lietu.
Starp citu, ar lietām saistīta korupcija bija totāla un tā caurauda visu padomju sabiedrību. Bez kukuļa pie miesnieka nevarēja pat gaļas gabalu nopirkt. Tika doti visdažādākie kukuļi – gan ar naudu, gan ar mantām – un visiem vajadzīgajiem speciālistiem, sākot ar santehniķi un beidzot ar ārstu – ķirurgu. Ļoti bieži kukuļi tika maskēti kā sasvstarpējā palīdzība. “Vajadzīgs cilvēks”, piemēram, prestižas augstskolas dekāns vienmēr varēja palūgt kādu palīdzību par brīvu kādam no savu studentu vecākiem.
Dzīvot pavisam bez kukuļiem, protams, varēja arī tad... taču tad dzīve bija daudz grūtāka, nekā tagad.
5. Atpūtas infrastruktūra nebija attīstīta vispār. Pietiek pateikt, lai aizietu uz restorānu, bija vai nu jādod kukulis vai arī jāstāv rindā vairākas stundas. Picas piegādes dienesta nebija kā šķiras. [Neviens pat nezināja, kas tā tāda pica ir – t.p.] Dažāda veida akvaparki un atrakcijas teorētiski bija... taču salīdzinot ar to, kas mums ir pašlaik, tie izskatījās diezgan nožēlojami, tieši tāpat kā tā laika kinoteātri.
Par braukšanām uz dažādām Turcijām/Ēģiptēm, automobiļu tūrēm pa Eiropu es pat nerunāšu. Padomju pilsonim tas bija kaut kāds absolūti nereāls, viņpasaules šiks.
Lūk teātru līmenis Padomju Savienībā bija augsts - vismaz lielākajās pilsētās... taču atkal, bez korupcijas arī tur neiztika. Spekulācija ar biļetēm bija visparastākā lieta.
[Arī aiziešana uz kino bija milzu problēma. Ja kino parādījās populāra ārzemju vai pašmāju filma, aiziet uz to bija liela problēma, stāvēšana rindā pie kases divas stundas bija normāla lieta, visbiežāk uz doto dienu visas biļetes jau bija izpārdotas, tāpēc bija jāstāv rindā pie iepriekšpārdošanas kases. Turklāt, dažām ļaužu grupām bija tiesības iet pie kases bez rindas: kara veterāniem, tālbraucējiem jūrniekiem... maksimālais biļešu skaits, ko pārdeva vienam cilvēkam, ja pareizi atceros, bija četras... nepārtraukti kāds ar absolūtu nekaunību līda bez rindas, nepārtraukti kāds bija ieņēmis rindu arī saviem radiem vai draugiem, vai kolēģiem, rinda parasti vārījās kā elles katls, kases bija vairākas un rindas arī, kasu vestibils bija maksimāli piepildīts, tā kā bieži pat nevarēja saprast, kura ir kura rinda un kur tā sākas, tāpēc arī vakarā pēc darba, nostāvot rindā divas stundas nebija nekāda garantija, ka biļeti dabūsi, jo kā likums, astoņos vakarā kases beidza savu darbu, vienalga, cik cilvēku vēl pie tām grozījās. Varbūt rodas jautājums: kāpēc tad bija tāda ažiotāža? Vairāku iemeslu dēļ. Pa TV ārzemju filmas nerādīja bieži un parasti filmas no socvalstīm, video bija nākotne, internets pat sapņos nevienam nerādījās. Kino filmas gāja vienu vai divas nedēļas un tad tika mainīta programma, tāpēc vienkāršiem cilvēkiem tā faktiski bija vienīgā iespēja šīs filmas vispār redzēt. Uz labiem koncertiem rindas bija vēl trakāka, reiz es biju iedomājies, ka vajadzētu aiziet arī uz Raimonda Paula koncertu, tieši tad viņa zvaigzne bija uzlekusi, rindā nostāvēju piecas stundas, biļeti nedabūju, jo tās paguva izpirkt – t.p.]
6. Starp citu, par biļetēm. Gigantiskas rindas pēc aviobiļetēm Padomju Savienībā bija pavisam parasta lieta. Biļetes, kā daudz ko citu, bija “jādabū”. Piemēram, iedodot kukuli. Vai arī kā variants, izstāvot garās rindas. [Atkal ar tām pašām problēmām, skatoties, kā iet tie, kuriem ir tiesības dabūt biļetes bez rindas, un ar dūrēm, nagiem, vārdiem un visu augumu cīnoties pret tiem, kas nekaunīgi lien bez rindas. Vispār, nekaunība Padomju Savienībā bija pati vērtīgākā rakstura īpašība, bez nekaunības tu vienmēr paliki astē – t.p.]
Humoristi jokoja, ka padomju cilvēks zina kāpēc dzīvo. Lai stāvētu rindās. Rindās pagāja ļoti liela dzīves daļa.
7. Protams, teorētiski varēja apmierināties ar to nabadzīgo preču un pakalpojumu klāstu, kas veikalos bija pieejams brīvi.
Taču visas sievietes jau negribēja staigāt, piemēram, vateņos. Attiecīgi, kaut kur vispirms vajadzēja dabūt mantu un pēc tam vēl pāršūt savam augumam: dabūt kādu apģērba gabalu, kas uzreiz tev derēja kā uzliets, ne vienmēr izdevās.
Atkal, kādreiz gribējās arī ēst gaļu. Bet gaļa veikalos parādījās regulāri tikai Maskavā un vēl dažās pārpilnības oāzēs... tirgū gaļa maksāja visai dārgi.
8. Klejo mīts, ka Padomju Savienībā visiem bija pilnas kabatas ar naudu.
Tas vienlaikus ir tā un nav tā. No vienas puses, jā, dažiem nauda bija ievērojami vairāk, nekā viņi spēja iztērēt tukšajos veikalos. Taču, no otras puses, ļoti daudzi dzīvoja uz pašas nabadzības robežas: pirka iepuvušus produktus, gadiem lāpīja caurumus vienos un tajos pašos garderobes priekšmetos, ekonomēja katru kapeiku.
9. Vispār, kādu sadzīves pusi neņem, visur mēs redzam, ka tai bija jātērē savs laiks vai arī bija vajadzīgs “blats”.
Piemēram, grāmatas. Kaut kādas grāmatas jau bija nopērkamas arī veikalos. [Labas grāmatas vienā momentā tika izpirktas – t.p.] Ļoti daudzas labas grāmatas varēja nopirkt, savācot zināmu makulatūras daudzumu, vai arī tās bija jāpērk puslegālos grāmatu tirgos. Tur kaut kādi “Trīs musketieri” mierīgi varēja maksāt pat divdesmit piecus rubļus – tajā laikā tā bija solīda summa.
Vai teiksim, automašīnas rezerves daļas. Jau pats automobilis PSRS bija greznuma priekšmets. Tolaik, ja tev īpašumā bija “volga”, tad tas bija daudz prestižāk, nekā tagad, ja tev ir jauns “mersedess”. Taču automobilim bija vajadzīgas arī rezerves daļas un benzīns! Ko atkal vajadzēja iegūt vai nu par blatu, vai arī par lielu naudu.
10. Jūrnieki, kas izbrauca aiz robežas, uz kopējā PSRS fona bija neiedomājami bagāti. Jo viņi varēja tērēt savus valūtā saņemtos grašus normālos veikalos: sapirka elektroniskos pulksteņus, videomagnetofonus un citas lētas grabažas, kas tagad guļ hipermārketu grozos ar uzrakstu “Izpārdošana”.
Jāpiezīmē, ka bez preču trūkuma veikalos bija arī vēl atpalikšanas faktors. Piemēram, videomagnetofoni, kas Rietumos kļuva populāri septiņdesmitajos gados, pie mums kautrīgi sāka parādīties tikai astoņdesmito gadu beigās. [To īpašnieki centās atpelnīt izdevumus, rīkojot pagrīdes videofilmu seansus, tās arī bija kā kontrabanda ievesta valstī vai arī filmas tika kopētas pat no ārzemju TV. Videomagnetofona starojumu, kad tas darbojās, varēja uztvert un pa pilsētu brauca īpašas mašīnas, kas peilēja šos pagrīdes seansus – t.p.] Mūsdienu jaunās māmiņas var iedomāties, kā bija tā laika māmiņām, kurām bija pastāvīgi jāmazgā autiņus – pampersu PSRS nebija vispār.
Mantu sadales un pakalpojumu sistēma bija neattīstīta, tāpēc katram padomju pilsonim bija pašam priekš sevis jāveido šāda sistēma. Tam aizgāja daudz fizisko un garīgo spēku.
11. Īpaši ir jāstāsta par dzīvokļu jautājumu. Padomju Savienībā tas bija viens no pašiem sāpīgākajiem: uz vienu cilvēku toreiz bija 16 kvadrātmetri, krietni mazāk, nekā pašlaik. [Vienīgi tagad daudzi jaunie dzīvokļi stāv tukši, jo nav kas tos pērk – t.p.]
Lai saņemtu dzīvokļus bija vajadzīgs ļoti labs “blats”, vai arī ilga, desitiem gadu stāvēšana rindā – bez jebkādas garantijas uz panākumiem. No rindas tevi varēja viegli izsvītrot laukā, piemēram, ja nomira kāds no ģimenes locekļiem. [Tavs dramatiskais dzīvojamās platības jautājums momentā kļuva labāks, uz vienu cilvēku pieauga kvadrātmetru skaits un varēja gadīties, ka tev jauna dzīvojamā platība vairs nepienākas. Un vēl varēja izrādīties, ka citiem ir priekšrocības, lai aizietu tev garām – t.p.]
Tieši PSRS parādījās pretīgais vārds “perspektīvas”. “Tagad mēs jums iedosim divas istabas komunālajā dzīvoklī. Jums tikai jāpiekrīt, jo tur ir perspektīvas – dzīvoklī dzīvo arī septiņdesmit gadu veca večiņa, kad viņa nomirs, jūs varēsiet ievākties arī viņas istabā.”
Nē, bija jau arī iespējas saņemt dzīvokli burtiski dažu gadu laikā. Vajadzēja tikai iestāties darbā kādā valstij vajadzīgā, bet smagā darbā, piemēram celtniecībā. Celtnieki dzīvokļus dabūja ātri.
Starp citu, runājot par deficītu, es aizmirsu pieminēt remontu. Toreiz jau nebija nekādu “maksi-māju”, “kā-rautu”, “ikea” utt. Katru nolāpīto dēlīti, katru spaini ar skrūvēm, katru tapešu rulli nācās “dabūt”. Laika un spēka tam tika patērēts ļoti daudz – īpaši, ja ņem vērā, ka arī darba spēks bija deficīts. [Visi, kas varēja, tādas mantas arī zaga no būvlaukumiem, atceros, dzirdēju stāstam metodi, kā varēja zagt krāsas no iesāktām bundžām. Nolēja vajadzīgo daudzumu, bet atlikušai krāsai piejauca ziepes, kas uzputoja atlikumu līdz bijušam līmenim un neviens nemanīja, ka kaut kas trūkst, skaidrs tikai, ka tādai krāsai kvalitāte zuda. Vispār, no visām darbavietām cilvēki zaga, iznesa visu iespējamo – t.p.]
12. Ar darbu arī bija visai slikti: vispirms jau no darba apstākļu viedokļa. Nekādu spīdošu, flīzētu tualešu vai biznes lenču itāļu restorānā, vai autostāvvietas zem biznesa centra... [Ko nu, pat tualetes papīra vietā izmantoja sagrieztas avīzes un visbiežāk tualetēs papīra nebija vispār – t.p.] no sadzīves viedokļa viss bija vienkāršāk.
Taču tie jau ir sīkumi. Daudz sliktāk bija citādā ziņā. Strādāt parasti vajadzēja ar novecojušām iekārtām. Datoru ziņā atpalicība bija gandrīz divdesmit gadi. Bieži visbanālākā veidā nebija arī vajadzīgo instrumentu, tāpat kā vajadzīgo rezerves daļu.
Nācās atkal kaut kā izgrozīties, sarunāt. Vai pat “izrādīt sociālistisko uzņēmību” - iet zagt.
Tāda interesanta nianse. Zagšana PSRS nebija nekas slikts. Nozagt darbā ķieģeļus vai uzgriežņu atslēgu komplektu neskaitījās sīkā zādzība, cilvēku uzskatīja par veiklu un drosmīgu.
13. Vēl moments no darba. Uzrakstīt atlūgumu bija grūti: cilvēku, kas strādājis vairāk kā trīs darba vietās jau uzskatīja par neuzticamu darbinieku - “lidoni”. Strādāt savā biznesā, bez šaubām, bija aizliegts. Nestrādāt arī nevarēja: bija pat speciāls pants “par slinkošanu”.
Tā dēļ cilvēki ar brīvu raksturu ļoti cieta: nonākt zem partijas vai kolektīva preses viņi nevēlējās, bet “vientuļā vilka” dzīve Padomju Savienībā bija ļoti smaga.
Starp citu, par partiju. “Vienotā Krievija” salīdzinot ar PSKP ir tas pats, kas trešklasnieks salīdzinājumā ar Nikolaju Valujevu. Darīt PSRS kaut ko nopietnu un nebūt PSKP rindās bija ārkārtīgi grūti.
14. Atsevišķi jāpiemin narkomānija. PSRS etanola narkomānija sasniedz neiedomājamu līmeni: dzēra visi. Uz nedzērājiem skatījās ar lielām aizdomām.
Degvīns un spirts bija universāla valūta – par tiem varēja iemainīt visu, ko vajadzēja. Daudziem vadītājiem vajadzēja paciest strādniekus-dzērājus, jo citu vienkārši nebija.
15. Beigās kaut kas no labā. PSRS nebija patērētāju kredītu. Pateicoties tam, padomju mantu kults neizsūca dzīvības spēkus no saviem adeptiem pavisam, vai vismaz neiedzina viņus parādu verdzībā.
Rezumēsim visu.
Vispār, dzīvot PSRS varēja. Taču tad bija jāizvēlas trīs ceļi. Vai nu tu kļūsti par pelēcīgu daunšifteri, kam bez televizora un alus no dzīves neko citu nevajag. Vai arī sāc tērēt milzīgu savas dzīves daļu pretīgai sadzīvei: stāvēšanai rindās, kontaktu uzturēšanai ar “vajadzīgiem” cilvēkiem, bikšu dibena spodrināšanai partijas sapulcēs. Vai arī veido savu profesionālo karjeru, lai sasniegtu tādas virsotnes, ka visus iepriekšējos sīkumus tavā līmenī vari atrisināt automātiski.
[PSRS sabruka, taču padomju cilvēki nekur nepazuda, bet turpināja dzīvot tādā pašā garā, kā bija pieraduši, tikai izmantojot kapitālisma priekšrocības. Tāpēc mēs arī esam, kur esam un šķiriska noslāņošanās mūsu sabiedrībā ir milzīgāka nekā Rietumos, bet tas rada tikai naidu, kas būtu varējis iet pāri malām, ja cilvēkiem nebūtu iespēju vienkārši aizbraukt, kas arī nemaz nav tik labi. Ceru, ka jūs sapratāt, no kurienes aug mūsdienu problēmu kājas! - t.p.]
Raksta oriģināls.