{3- Burvju jeb «īstajam» skvošam bija ļoti maz kā kopīga ar superātro pirti, kurā spēlē kaut kur vēl. Brīnumdari neredzēja jēgu, lai kustētos ātri. Pat bumba lidoja nesteidzoties. Grīdā un sienās tomēr bija tādā veidā iebūvētas dažas maģiskas nesaistes, lai bumba ne vienmēr atlektu no tās pašas sienas, pret kuru tā bija atsitusies. Tas bija viens no faktoriem, kas, kā vēlāk saprata Dummings Tupss, kuru viņam patiešām bija vajadzējis ņemt vērā. Nekas tā neuzbudina maģisko daļinu tā, kā sadursme pašai ar sevi, pieri pret pieri.}
- Man var kādreiz iegribēties. Un tad spēlēt, es jums teikšu, būs nāvīgi grūti, ar to lietu vidū. Mums nāksies pilnīgi pārrakstīt noteikumus.
No ārpuses sniegs aizputināja visus logus. Ziema bija pati garākā patlaban dzīvojošo cilvēku atmiņās - faktiski tik gara, ka pašu dzīvo atmiņas kļuva īsākas, jo daži vecākie pilsētnieki nosala līdz nāvei. Aukstums bija caur biezajām un sanajām sienām nonācis pat pašā Neredzamajā universitātē, izsaucot kopējas profesūras raizes un neapmierinātību. Brīnumdari var samierināties ar jebkurām neērtībām un sliktām lietām, pie nosacījuma, ja vien tās nemotiek ar viņiem.
Un tāpēc galu galā, Dumminga Tupsa projektu apstiprināja. Viņš to bija gaidījis trīs gadus. Viņa arguments, ka burvestības sašķelšana pabīdīs tālāk cilvēka zināšanu robežas, netika sadzirdēts; brīnumdari nolēma, ka kaut kā robežu pabīdīšana ir tas pats, kas pacelt lielu un slidenu akmeni. Viņa arguments, ka burvestības sašķelšana ievērojami palielinās summāro, cilvēcisko laimi, tika sagaidīts ar iebildumiem, jo visi, liekas, tāpat jau bija pietiekami laimīgi.
Galu galā, viņš riskēja pateikt, ka burvestības sašķelšana atsvabinās milzīgu daudzumu jēlas maģijas, kuru ļoti viegli var pārvērst lētā kurināmajā. Tas nostrādāja. Profesori neizrādīja interesi zinību problēmai zināšanu dēļ, taču satraucās par siltumu guļamistabās.
Tagad arī citi brīnumdari klīda pa negaidīti šauru palikušo kortu, bakstot ar pirkstiem jaunajā priekšmetā. Viņu Arkkanclers uzņēma no mutes pīpi un izklaidīgi izkratīja pelnus gar matēto, melno sānu.
- E-ē... sēr, lūdzu, nedariet tā, - Dummings teica.
- Kāpēc nē?
- Var rasties... viņš var... ir iespēja, ka... - Dummings apstājās. - Ser, būs netīrs.
- A-ā, Labs arguments. Tātad tas nav tādēļ, ka'tā lieta var uzsprāgt?
- E-ē... nē, sēr. Ha, - Dummings bēdīgi sacīja. - Sēr, tur būtu vajadzīgs kas daudz lielāks...
Arskanēja sitiena troksnis, kad skvoša bumba atleca no sienas, rikošetā trāpīja pa ierīces korpusu un izsita pīpi no Arkkanclera mutes.
- Vai tas biji tu, Dekān, - Čudakulli nosodoši teica. - Godīgi. Puiši, jūs šo vietu neesat ievērojuši gadiem, bet tagad pēkšņi visi gribat spēlēt... Tupsa kungs? Tupsa kungs?
Viņš pagrūda mazo cinīti, kas bija Universitātes pētniecības vadītāja saliekusies figūra. Dummings Tups mazliet atliecās un piesardzīgi paskatījās uz viņu caur pirkstiem.
- Es patiešām uzskatu, ja viņi pārtrauktu spēlēt skvošu, tad tā būtu laba ideja, sēr, - viņš čukstēja.
- Es arī tā domāju. Nav nekā sliktāka par sasvīdušu brīnumdari. Izbeidziet, puiši. Un nāciet tuvāk. -Misters Tupss grib vadīt projekta prezentāciju, - Arkkanclers stingri paskatījās uz Dummingu Tupsu. - Un tā būs interesanta un un ļoti informatīva, vai ne tā, Tupsa kungs? Viņš grasās mums pastāstīt, kur viņš ir iztērējis 55 879 ankmorporksas dolārus un 45 pensus.
- Un kāpēc viņš ir šabojājis ļoti labu skvoša laukumu, - piebilda Galvenais Filozofs, uzsitot pa iekārtas sānu ar raketi.
- Un vispār, vai tas ir droši? - Dekāns teica. - Es pret to, ka lien fizikā.
Dummings Tupss saviebās.
- Dekān, es varu pārliecinoši teikt, ka varbūtība iet bojā iekārtas sprādziena rezultātā ir pat lielāka par iespēju, ka jūs notrieks, kad jūs iesiet pāri ielai, - viņš teica.
- Vai tiešām? Tad jau... lai notiek.
Dummings apskatīja paša nupat izvirzīto apgalvojumu un nolēma, ka pašreizējos apstākļos nav vērts to labot. Sarunāties ar vecākajiem brīnumdariem ir tas pats, kas būvēt kāršu namiņu: ja jūs kaut ko esat uzbūvējis, kas negāžas, tad jūs cenšaties neelpot tam virsū un būvējat tālāk.
Dummings bija izdomājis nelielu sistēmu, kuru pie sevis sauca par Meliem-Brīnumdariem. Viņu pašu labā, viņš pārliecināja sevi. Nav nekādas jēgas, lai stāstītu priekšniekiem visu; viņi ir ļoti aizņemti cilvēki — viņiem paskaidrojumi nav vajadzīgi. Nav nekādas jēgas apgrūtināt viņus. Viss, kas viņiem ir vajadzīgs, tas ir stāsti, kurus viņi saprastu, un tad viņi dodas prom un pārstāj uztraukties.
Viņš pavēlēja saviem studentiem uzstādīt nelielu ekrānu skoša laukuma tālajā stūrī. Tam blakus atradās universitātes skaitļošanas mašīnas HEX termināls un kabeļi no tā gāja cauri sienai uz blakus esošo Augsto Enerģiju Maģijas ēku. Terminālam blakus bija postaments ar ar lielu sarkanu kloķi augšā, ap to kāds bija apsējis rozā lentīti.
Dummings pašķirstīja savas piezīmes, pēc tam pārlaida skatienu profesoriem.
- Khm... - viņš iesāka.
- Man kaut kur bija ledene pret klepu, - Galvenais Filozofs noteica, uzsitot sev pa kabatām.
Dummings atkal paskatījās savās piezīmēs un viņu pārņēma šausmīga bezcerības sajūta. Viņš apzinājās, ka varētu viegli kādam paskaidrot, kas ir burvestības sašķelšana, ja tas jau visu par to zinātu. Vecāko brīnumdaru gadījumā viņam nāktos paskaidrot katra vārda jēgu. Dažreiz tie bija pat tādi vārdi kā «un» un «taču».
Viņš paskatījās un ūdens krūku, kas stāvēja uz katedras un nolēma improvizēt.
Dammings parādīja glāzi ar ūdeni.
- Kungi, vai jūs apzinaties, - viņš teica, - ka šī ūdens burvestību potenciāls... tas ir, es gribu teikt, maģiskais lauks, ko rada tajā esošais stāstījs, kas liek tam būt par ūdeni un ļauj palikt par to, bet nevis par, ha-ha, balodi vai vardi... būs tik liels, ja mums izdosies to atbrīvot, ka tā pietiks, lai mūsu universitāti pilnībā pārvietotu uz mēnesi?
Viņš pavērās sanākušajos.
- Labāk būtu, ja to atstātu šeit, - teica Bezpriekšmetu Pētījumu katedras vadītājs.
Damminga smaids sastinga.
- Protams, ka mēs to visu laukā nedabūsim, - viņš sacīja. - Taču mēs...
- Vai pietiktu, lai mēs uz mēnesi pārceltu nelielu universitātes daļu? - sprieda Mūsdienu Rūnu Rīmēšanas Profesors.
- Dekānam atvaļinājums nāktu par labu, - Arkkanclers teica.
- Arkkancler! Es jūtos apvainots par šādu paziņojumu.
- Dekān, es vienkārši mēģinu atslābināt saspringto atmosfēru.
- Taču mēs varam atbrīvot pietiekošu daudzumu, lai padarītu lietderīgu darbu, - Dummings noteica, sākot jau izjust sakaitinātību.
- Piemēram, apsildīt manu kabinetu, - Rūnu Rīmēšanas Profesors sacīja. - ūdens krūzē no rīta atkal bija ledus.
- Precīzi! - iesaucās Dammings, pieķeroties piemērotajiem Meliem-Brīnumdariem. - Mēs varam to izmantot, lai uzsildītu lielu katlu! Tas arī viss! Tas ir pilnīgi nekaitīgi! Nekādā veidā nav bīstami! Tieši tāpēc Universitātes padome atļāva man uzbūvēt iekārtu. Jūs taču neatļautu, ja tas būtu bīstami, vai tad nē?
Viņš ar vienu rāvienu izdzēra ūdeni.
Visi kā viens sapulcējušies brīnumdari atkāpās par soli.
- Dod mums zināt, kā tur augšā ir, - Dekāns sacīja.
- Nes atpakaļ akmeņus. Vai arī vēl kaut ko, - Rūnu Rīmēšanas Profesors teica.
- Pamāj mums no turienes, - Galvenais filozofs piebilda. - Mums ir labs teleskops.
Dummings vērīgi paskatījās uz tukšo glāzi un vēl reiz izplānoja domāšanas procesus.
- E-ē, nē, - viņš teica. - Degvielu ir jāievieto tieši reaktorā, redz kā. Bet pēc tam... Pēc tam...
Viņš padevās.
- Maģija griežas un griežas tur, tiek pievadīta mūsu uzstādītā katla apakšā un universitātē būs labi un silti, - viņš teica. - Vai jautājumi ir?
- Bet kur tiek iebērtas ogles? - Dekāns jautāja. - Pēdējā laikā rūķi par to prasa milzu naudu.
- Nē, sēr. Ogles tur nav. Siltums... par brīvu, Dummings sacīja. Pa viņa seju noripoja sviedru lāse.
- Nopietni? - Dekāns brīnījās. - Tā tik ir ekonomija, Mantzini?! A? Kur ir Mantzinis?
- A-ā... e-ē... Sēr, Mantzinis šodien palīdz man, - Dummings sacīja. - Viņš norādīja uz galeriju virs korta. Tur stāvēja Mantzinis, smaidot savu tālo smaidu un turot rokā cirvi. Pie margām bija piesieta virve, kas bija pārmesta pār siju un turēja virs reaktora centra garu, smagu stieni.
- Ir... e-ē... neliela iespēja, ka reaktors saražos pārāk daudz maģijas, - Dummings sacīja. - Stienis ir izgatavots no svina, kas pārklāts ar pīlādzi. Redziet, kopā tie dabiskā veidā apspiež jebkuru maģisku reakciju. Tā kā, ja viss ies... ja mēs gribēsim visu apturēt, redziet, viņš vienkārši pārcirtīs virvi un, redziet, tā lieta iekritīs pašā reaktora vidū.
- Bet kāpēc tas cilvēks stāv tam blakus?
- Tas ir mans asistents, misters Turnepsems. Viņš ir rezerve, kas aizsargā no kļūmēm.
- Un ko viņš dara?
- Sēr. Viņa uzdevums ir kliegt: «Cērt virvi, velns parāvis!».
Brīnumdari apmierināti klanīja galvas. Pēc Ankmorporkas standartiem, kur pirksts tika izmantots, lai izmērītu temperatūru, tie tiešām bija galējie drošības pasākumi.
- Nu, man liekas, ka tas ir pietiekami droši, - Galvenais Filozofs sacīja.
- No kurienes jums ir tādas idejas, Tupsa kungs? - Čudakulli jautāja.
- Nu, e-ē, daudz ir manis paša pētījumu rezultāti, sēr, taču daudzas norādes es guvu, lasot Loko tīstokļus bibliotēkā.
Dummings izskaitļoja, ka tā pateikt būs pietiekoši droši. Brīnumdariem patika seno laiku gudrība, ja tā bija pietiekoši sena. Viņi uzskatīja, ka gudrība ir kā vīns, jo ilgāk izturētāks, jo labāks. Kaut ko, kas nebija zināms jau pirms vairākiem simtiem gadu, pat zināt nebija vērts.
- Loko... Loko... Loko, - Čudakulli skaļi domāja. - Tas ir Ubervaldē, vai ne tā?
- Tieši tā, sēr.
- Kaut kas nāk atmiņā, Čudakulli turpināja, kasot bārdu. - Vai tikai tas nav tur, kur bija liela, dziļa ieleja, ko iekāva kalni? Ļoti dziļa ieleja, cik nu atceros.
- Pareizi, sēr. Spriežot pēc bibliotēkas kataloga, tīstokļus atrada kādā alā Korklija ekspedīcija...
- Tur taču dzīvo daudz kentauru un faunu, un visādi citādi maģiski radījumi, atceros, ka esmu lasījis.
Vai tiesa, sēr?
- Vai tad Stenmers Korklijs nenomira no planetas?
- Es neesmu pazīstams...
- Ļoti reta maģiska saslimšana, kā man liekas.
- Patiešām, sēr, bet...
- Cik es atceros, visi, kas bija šajā ekspedīcijā, saķēra kaut ko maģiski nopietnu ne vēlāk kā pāris mēnešu pēc atgriešanās, - Čudakulli turpināja.
- E-ē, jā, sēr. Tika izteikts pieņēmums, ka tā vieta esot nolādēta. Protams, tas patiešām ir smieklīgi.
Es jūtu, ka man ir jāpajautā, Tupsa kungs...kāda ir varbūtība, ka šī lieta vienkārši uzsprāgs un iznīcinās visu universitāti?
Dummingam iesāpējās sirds. Viņš domās izanalizēja priekšlikumu un pateica taisnību.
- Nekādas, sēr.
- Bet tagad godīgi, Tupsa kungs.
Tur jau bija tas āķis ar Arkkanclera kungu. Lielāko daļu no sava laika viņš klaiņoja apkārt un uz visiem kliedza, taču, ja viņš pacentās visas savas smadzeņu šūnas savienot rindā, tad tas varēja uzvedināt viņu tieši uz tuvāko, vājo vietu.
- Nu... tajā mazticamajā gadījumā, ja viss nopietni sabojāsies, šī lieta uzspridzinās ne tikai universitāti.
- Un ko tad tā uzspridzinās?
- E-ē... visu, sēr.
- Vai jūs domājat — vispār visu?
- Jā. Telpiskā radiusā apmēram piecdesmit tūkstoš jūdžu, sēr. Ja tic HEX, tas notiks vienā momentā. - Mēs pat neuzzināsim par to.
- Un šāda iznākuma iespējamība...?
- Apmēram, piecdesmit pret vienu, sēr.
Brīnumdari atslābinājās.
- Tas ir visai droši. Es neliktu uz zirgu ar tādām cerībām uz uzvaru, - Galvenais Filozofs paziņoja. Uz viņa guļamistabas logiem no iekšpuses bija uzsalusi puscollu bieza ledus kārta. Tādas lietas spiež izstrādāt visai personīgu attieksmi pret risku.