Armēņu tautas un nācijas vēsture liek pārcelties tūkstošiem gadu senā pagātnē un pievērsties Armēnijas kalnienei – kalnu sistēmai Āzijā, Anatolijā un Kaukāzā. Lielākā tās daļa atrodas tagadējās Turcijas teritorijā, taču ietiecas arī Gruzijā, Armēnijā, Azerbaidžānā, Irānā, Irākā un Sīrijā. Šī kalniene tiek uzskatīta par vienu no civilizācijas šūpuļiem. Daiļrunīgāki par rakstu avotiem ir reģionā uzietie arheoloģiskie artefakti. Tie liecina, ka 5.-4.gadu tūkstotī pirms mūsu ēras un tur prata izkausēt varu, bet 2.gadu tūkstotī pirms mūsu ēras – dzelzi. Saskaņā ar vienu no hipotēzēm tieši Armēnijas kalnienē izgudrota dzelzs kausēšanas tehnoloģija. Tas ir pilnīgi ticami, jo šajā teritorijā atrodami derīgie izrakteņi, kas senākos laikos nodrošināja iespēju izgatavot stratēģiskas nozīmes produkciju: dzelzi, varu, svinu un alvu.

Netālu no Mecamoras apmetnes, kas atrodas Ararata ielejā, uziets viens no lielākajiem senlaiku metalurģiskajiem kompleksiem, kas tiek datēts ar vismaz 1.gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Tur kausēja alvu un varu, no kā ieguva bronzu, kas bija nepieciešama uz Ēģipti un Babilonu sūtīto ieroču – nažu, dunču, šķēpu, cirvju – izgatavošanai.

Tā kā Armēnijas kalnieni no pārējā reģiona neatdala dabiski aizsargšķēršļi, tā bija viegli pieejama ne vien tirgotāju karavānām, bet arī visdažādāko iekarotāju armijām. Teritorijas stratēģiskā nozīme bija viens no Vidusāzijas un Priekšāzijas valstu konfliktu iemesliem. Armēnija kops seniem laikiem bijusi daudzu karu epicentrā, bet tās tauta bijusi spiesta iesaistīties konfliktos ar asīriešu un mīdiešu, skitu un kimeriešu, partiešu, grieķu un romiešu karaspēkiem.’

Galvenā hipotēze par armēņu tautas izcelsmi vēsta, ka tā radusies bronzas laikmeta beigās un dzelzs laikmeta sākumā – aptuveni 13.gadsimtā pirms mūsu ēras. Tolaik Tuvo Austrumu teritorijā veidojās pirmās valstis, no kurām varenāko vidū ierindojamas Senā Ēģipte. hetu valsts un Babilona. Pēc bronzas laikmeta sabrukuma, kad visus šos valstiskos veidojumus aizslaucīja tā dēvētā jūras tautu ofensīva, jaunie iekarotāji frīģieši un no Anatolijas nākušie muški sajaucās ar vietējiem iedzīvotājiem: urartiem, hurītiem un luviešiem.

Sākot ar 1200.gadu pirms mūsu ēras, lielās pilsētas un tirgotāju ceļi kļuva tukši, bet armēņi nonāca izolācijā ar no tās izrietošo savas kultūras, valodas un reliģiskās savdabības nostabilizēšanos. Tādējādi šo tautu var dēvēt par Eiropai pietuvinātu Tuvo Austrumu senā ģenētiskā fonda glabātāju.

Armēnijas kalnienes dabas bagātības jau sākotnēji radīja ekonomiskos priekšnosacījumus tam, lai tur parādītos valsts. Tomēr iespēja tādu izveidot radās vienīgi dzelzs laikmetā. Stāties pretī daudzās cīņās norūdītajai asīriešu armijai vietējie iedzīvotāji spēja vien pēc dzelzs kausēšanas un apstrādes tehnoloģijas parādīšanās. Ar dzelzs instrumentiem bija arī vieglāk apstrādāt akmeņus, no kuriem sāka celt daudzus aizsardzībai paredzētus cietokšņus Armēnijas kalnienē.

Tad uz vēstures skatuves uznāca no Mitānijas virskundzības atbrīvojusies jaunā lielvalsts Asīrija. Tā turpināja pret urartu, hurītu un frīģiešu ciltīm vērstus karagājienus. Tāpēc 9.gadsimtā pirms mūsu ēras vietējās etniskās kopienas apvienojās jaunā valstī Urartu (arī Vana), kuras pastāvēšanas laikā visa Armēnijas kalniene nonāca viena valdnieka pakļautībā, kas ļāva ilgus gadus turēties pretī asīriešu un citu sirotāju ofensīvai. Lai arī tiešā saskarsmē urartiešu karaspēks bieži palika zaudētājos, cietokšņi vairs nedeva pretiniekam iespēju iekļūt dziļi valsts iekšienē.

8.gadsimta pirms mūsu ēras pirmajā pusē, kad valdīja Argišti I. Urartu kļuva par varenāko Priekšāzijas valsti. Uzplaukuma periodā tā stingri noturēja Aizkaukāza teritorijas, kā arī, paplašinot robežas uz dienvidiem, pārņēma savā varā tirdzniecības ceļus no Mazāzijas uz Asīriju, sagādājot senajai pretiniecei ekonomisku triecienu un atņemot iespēju importēt stratēģiskās preces – zirgus un dzelzi. Viens no šā laikposma uratru lielajiem sasniegumiem un vienlaikus arī aizsākums Armēnijas galvaspilsētas Erevānas izaugsmei bija Erebuni cietokšņa uzbūvēšana 782.gadā pirms mūsu ēras – 29 gadus pirms Romas nodibināšanas. Erebuni cietokšņa augšdaļā tika uzcelta trīsstūra formas citadele, tās pakājē izvietojot jaunās pilsētas kvartālus. Citadeles dienvidrietumu pusē, kur paveras skats uz Ararata kalnu, atradās valdnieka pils.

Urartu valsts protoarmēņu iedzīvotāji frģieši un muški, būdami mazākumā, etniski “izšķīda” starp Armēnijas kalnieni apdzīvojošo urartu, hurītu un luviešu tautām, liekot pamatus mūsdienu armēņu nācijai. Hurīti, kuri skaitliski dominēja, noteica šīs tautas pamata ģenētiku, savukārt protoarmēņi jaunajai tautai nodeva savas valodas bāzi.

7. un 8.gadsimtā pirms mūsu ēras spēku līdzsvars Priekšāzijā mainījās. Pieņēmās spēkā persiešu kultūrai un reliģijai tuvā Mīdija, kas spēja iznīcināt Urartu, iekļaujot visu tās teritoriju savā sastāvā, tiesa, uz īsu laiku. Tas notika pateicoties Mīdijas persiešu ciltī pasaulē nākušajam izcilajam karavadonim Kīram Lielajam. 550.gadā pirms mūsu ēras viņš spēja pakļaut visas persiešiem radniecīgās ciltis un sagrāba varu Mīdijā, kā arī pakļāva lielāko daļu Tuvo un Vidējo Austrumu valstu, tostarp arī visu Armēnijas kalnienes teritoriju.

Pirmās vēsturiskās liecības

Kīrs nodibināja Ahemenīdu dinastiju, un viņa pēcteči vēlāk iekaroja visus Tuvos Austrumus, Mazāziju un Ēģipti. Pēc dinastijas pārstāvja Dārija I pavēles 105 metru augstumā virs ceļa, kas savienoja pirmo cilvēces lielpilsētu Babilonu ar mīdiešu pilsētu Ekbatanu, Behinstunas klintī tika iecirsts septiņus metrus augsts un 22 metrus plats bareljefs. Ar to saistāma pirmā rakstiskā liecība par Armēniju – bareljefā līdzās citu Dārija I pārvaldīto teritoriju nosaukumiem redzams vārds “Armēnija”, ar ko tika apzīmēta lielākā daļa Armēnijas kalnienes.

Uzraksti Behistunas klintī saglabājušies līdz pat mūsu dienām. Tas daļēji bijis iespējams tāpēc, ka vairāk nekā pirms 2500 gadiem senie tēlnieki, pabeiguši darbu, iznīcināja darbam izmantotās akmens kāpnes, lai novērstu iespēju nokļūt līdz bareljefam.

Viens no pirmajiem, kurš savos darbos pieminēja Armēniju, bija 5.gadsimtā pirms mūsu ēras dzīvojošais sengrieķu rakstnieks, filozofs un karavīrs Ksenofonts. Viņa galvenais darbs Anabāze apraksta 10 000 grieķu algotņu atkāpšanos no Mezopotāmijas uz Melno jūru 401.-400.gadā pirms mūsu ēras. Toreiz grieķi pēc neveiksmīgas kaujas pie Kunaksas devās uz ziemeļiem caur Armēniju. Ksenofonts šo reģionu piemin kā “plašu un bagātu valsti” ar nostiprinājušos sabiedrību, skaidri izprotamu sociālo hierarhiju un pašpārvaldi. Vēsturnieks atzīmēja, ka valsti atpazinuši pēc tās zirgiem, ko tur audzēja persiešu karaspēkam. Ksenofonts piemin arī valdnieku Ervandu I – Ervanduni dinastijas aizsācēju.

4.gadsimtā pirms mūsu ēras Ahmenīdu dinastijas pārvaldītās persiešu valsts novājināšanās process noveda pie tā, ka Dienvidkaukāza teritorijas vai nu izslīdēja no persiešu rokām, vai arī tās saglabāja no viņiem tīri nominālu atkarību. 331.gadā pirms mūsu ēras cīņā pie Gaugamelas Maķedonijas Aleksandrs, uzvarot Dāriju III, sagrāva vienu no varenākajām Seno Austrumu valstīm – Ahmenīdu impēriju; armēņu vadoņi toreiz bija nostājušies persiešu pusē. Tomēr pēc Aleksandra nāves viņa milzīgā impērija sašķēlās daudzās mazās, savstarpēji karojošās valstiņās.

Tas bija laiks, kad armēņu tauta vēl nespēja izveidot vienotu valsti, taču parādījās virkne cita no citas neatkarīgu armēņu apdzīvotu vietu. Mazā Armēnija, kas aizņēma vēsturisko teritoriju Eifratas augštecē, pastāvēja no 4. līdz 2.gadsimtam pirms mūsu ēras. Tās galvaspilsēta Anikamaha atradās pašreizējā Turcijas Erzindžanas provincē jeb ilā. Mazās Armēnijas valdnieks Mitridats savā zemē uzbūvēja 75 nocietinātas pilis.

Sofenas karaļvalsts, kas pastāvēja no 3.gadsimta līdz 94.gadam pirms mūsu ēras, bija izvietojusies Armēnijas kalnienes dienvidrietumos, starp lēno Rietumu Eifratu un straujo Tigru. Sofena izrādījās viena no pirmajām armēņu valstīm, kas kala pati savas monētas. Tāpat no 331. līdz 200.gadam pirms mūsu ēras Armēnijas kalnienes ziemeļaustrumos pastāvēja Airaratas valstiņa.

Kommagenas karaļvalsts atradās Mazāzijā, tagadējās Turcijas teritorijā. To 163.gadā pirms mūsu ēras nodibināja Kommagenas Ptolemajs – senās armēņu dinastijas Ervanduni dinastijas pēcnācējs.

Pēc Maķedonijas Aleksandra impērijas sašķelšanās armēņu vēsturē aizsākās jauns laikmets – hellēnisms. Iepriekšējā laika periodā Armēnija, būdama politiski atkarīga no Ahmenīdu dinastijas, bija tiešā persiešu kultūras ietekmē, bet līdz ar hellēnisma izplatību to būtiski sāka iespaidot grieķu kultūra.

220.gadā pirms mūsu ēras Antiohs III Seleikīds iekaroja Airarata valsti un apvienoja to ar galveno Armēnijas apgabalu – Vana ezera baseinu. Šos apvienotos reģionus sāka dēvēt par Lielo jeb Dižo Armēniju, un tie faktiski aizņēma senās Urartu teritoriju.

Arī pārējās armēņu valstiņas kļuva atkarīgas no Seleikīdu impērijas, ko vadīja grieķu dinastija – Maķedonijas Aleksandra mantinieki. Tolaik Dižā Armēnija sasniedza vislielāko varenību. Antiohs III pēc gandrīz visu Tuvo Austrumu, Sīrijas un Mazāzijas iekarošanas nolēma iebrukt Grieķijā, lai pievienotu saviem valdījumiem arī to, taču sadūrās ar jauno, spēkā pieņemošos Romas valsti.

Pret Romu un Kleopatru

Antiohs III nenovērtēja romiešu spēkus, kas Seleikīdu karaspēku hellēņu zemē ne vien sakāva, bet arī sekoja tam pa pēdām uz Mazāziju. Pēc Antioha III zaudējuma Armēnijas karavadonis Artašess nostājās pret Seleikīdiem vērstās sacelšanās priekšgalā un pasludināja sevi par Lielās Armēnijas valdītāju. Viņa dibinātās Artašesīdu dinastijas visievērojamākais pārstāvis bija Tigrans II Lielais. Jaunībā Tigrans bija nokļuvis armēņus uzvarējušo partiešu gūstā, taču pēc kāpšanas tronī pats sagrāva Partu atņemot tai Abtropateni – pašreizējo azerbaidžāņu tautas apdzīvoto teritoriju Irānā -, un pieņēma valdnieku valdnieka titulu.

Tigrana II laikā Armēnija ieguva visplašākās teritorijas savas pastāvēšanas vēsturē – no Jūdejas un Sīrijas līdz Gruzijai un Albānijai. 1.gadsimtā pirms mūsu ēras Tigrana II lielvalsts pietuvojās Ēģiptes robežai. Romiešu vēsturnieks Sallustijs pieminējis lielu armēņu diasporu, kas dzīvoja Nīlas krastos.

77.gadā pirms mūsu ēras Vanas ezera tuvumā valdnieku valdnieks nodibināja jaunu valsts galvaspilsētu Tigranakertu. Uz turieni vardarbīgā kārtā pārvietoja daudzu Grieķijas pilsētu iedzīvotājus, līdz ar to pilsēta kļuva par vienu no hellēņu zinātnes, mākslas un literatūras centriem. Tigranakerta bija daļa no Lielās Armēnijas Arcahas provinces, kas mūsdienās ir Azerbaidžanas Agdamas rajons. Antīkie avoti vēsta, ka dižās pilsētas sienu augstums bija 25 metri, un aiz tām tika izvietoti zirgu staļļi, greznas pilis un sabiedriskās celtnes, kā arī pilsētas teātris un valdnieka parks.

Panākumu virsotnē Tigranam II nācās cīnīties ar Romas impērijas iekarotājiem – vispirms ar Lūciju Licīniju Lukullu, pēc tam ar Gaju Pumpeju Lielo. No 69. līdz 66.gadam pirms mūsu ēras Tigrans zaudēja gandrīz visu, ko bija iekarojis; Armēnija nonāca Romas ietekmes zonā.

Pēc dažām desmitgadēm romiešu pulkvedis Marks Antonijs devās karagājienā pret Partu un Armēniju, ko tobrīd vadīja Tigrana dēls Artvazads II. Izmantojot Ēģiptes valdnieces Kleopatras palīdzību un liekot lietā viltību, Antonijam izdevās Artvazadu iemānīt savā nometnē it kā uz pārrunām un sagūstīt. Pēc tam Artvazads, iekalts zelta ķēdēs, ar visu ģimeni tika aizvests uz Ēģipti kā dāvana Kleopatrai.

Savažotais armēņu valdnieks soļoja Romas pulkveža triumfa gājienā. Pēc trim gadiem Aleksandrijā viņu pēc Kleopatras pavēles sodīja ar nāvi, jo Artvazads it kā bija nežēlīgi izturējies pret vienu no valdnieces radiniekiem. Svinot savu uzvaru pār Armēniju, Marks Antonijs pavēlēja izkalt zelta un sudraba monētas. To vienā pusē bija viņa atveids un Armēnijas kronis, kā arī apļveida uzraksts “Antonija Uzvarētā Armēnija”. Otro monētas pusi rotāja vārdi “Valdnieku valdniecei Kleopatrai”.

Identitātes kodols

Pirmās tūkstošgades sākumu raksturoja Senās Romas un Partas sāncensība, un Armēnija vairs nedomāja pretendēt uz Tigrana II ģeogrāfisko mantojumu. Romiešu vēsturnieks Tacits rakstīja, ka politiskajā ziņā tā bija pārvērtusies par nelielu bufervalsti, kurai bieži nācās lavierēt starp lielvalstīm. Karu plosītās armēņu augstmaņu aprindas bija sašķeltas: daļa no viņiem bija romiešu, daļa – persiešu piekritēji. Tāda situācija nevarēja būt ilgstoša, agrāk vai vēlāk vai nu Romai vai arī Sasanīdu Persijai bija jāaprij Armēnija. Pirmajā dominēja klasiskais grieķu un romiešu pagānisms, otrajā – zooastrisms, kas bija visizplatītākā un ietekmīgākā reliģija reģionā.

Pakļauties romiešiem sākotnēji nozīmēja vienīgi valstiskuma zaudēšanu, savukārt nonākšana pilnīgā persiešu pārvaldībā – neatgriezenisku asimilāciju, kā sekas būtu tautas izzušana. Armēņu ticējumu sistēmā pastāvēja daudz līdzību ar zooastrismu, tomēr ne pilnībā. 2. un 3.gadsimtā kristietība jau bija plaši izplatījusies armēņu kaimiņos esošajās teritorijās. 3.gadsimta beigās kristiešu kopienas pastāvēja visā armēņu teritorijā, ticības piekritēju skaits bija liels. Šādos apstākļos 301.gadā valdnieks Trdats III izlēma mainīt valsts reliģiju, un tādējādi Armēnija kļuva par pirmo kristīgo valsti pasaulē.

Romiešu kari un sadursmes ar partiešiem un persiešiem, kas būtībā bija gadsimtiem ilgs nepārtraukts militārs konflikts, beidzās ar Armēnijas sadalīšanu 3.gadsimta 80.gados. Lielākā daļa no tās kļuva par Persijas sastāvdaļu, mazākā – par Romas. Romiešu daļā vietējā armēņu valdnieka vara tika likvidēta 391.gadā, kad zemi sāka pārvaldīt Romas prefekts. Otrajā daļā no 428.gada sāka valdīt irāņu vietvaldis marzbans.

Armēņus atkal apdraudēja asimilācija un varbūtība pazust no vēstures skatuves. Nākamo soli nacionālās vienotības saglābšanā 406.gadā spēra Mesrops Maštocs, izveidojot mūsdienu armēņu alfabētu. Viena versija pauž, ka viņš to tikai atjaunoja, izmantojot līdz mūsdienām nesaglabājušās senarmēņu rakstu zīmes. Cita teorija vēsta, ka šis mūks un teologs radīja arī gruzīnu alfabētu.

438.gadā Sasanīdu impērijā norisinājās reformas, kas bija saistītas ar iekšējo vienotību. Armēņiem tika atņemta virkne privilēģiju un noteikts pāriet zoroastrisma ticībā, savukārt kristietība tika aizliegta. Tas izrādījās iemesls iespaidīgam dumpim armēņu austrumu teritorijās; aizsākās karš ar Sasanīdiem. Visievērojamāko kauju 451.gadā Ararata līdzenumā armēņi zaudēja. Tikmēr nodokļu un kareivju pieplūdums no novājinātās Armēnijas ievērojami samazinājās, savukārt klejotāju ciltis sāka nopietni apdraudēt Sasanīdu valsti. Lai glābtu situāciju, persieši laika gaitā armēņiem sāka atļaut pāriet kristietībā un saglabāt etnisko savdabību.

Neskaitāmi iebrukumi

632.gadā pēc pravieša Muhameda nāves izveidojies kalifāta sāka pārņemt savā varā Sasanīdu impēriju. 645.gadā arābu armijas uzbruka armēņu teritorijām, iekarojot to lielāko daļu. 9.gadsimta sākumā Abasīdu kalifātā aizsākās spēcīga politiska, ekonomiska un kultūras krīze, kas noveda pie tā sabrukuma. 858.gadā Bagratidu dzimtas augstmanis Ašots pārņēma Armēnijas vadības grožus savās rokās. Viņš izveidoja armiju un nostiprināja varu, tāpēc kalifāts nevarēja Ašotam I atteikt valdnieka titulu. Drīz pēc Bagratidiem pastāvību ieguva Arceruni un Sjunikas valstiņas, kas atradās mūsdienu Karabahas teritorijā. Laikposms no 9. līdz 11.gadsimtam tiek uzskatīts par zelta laikmetu armēņu kultūrā un vēsturē. Taču Bagratidu valsts tika iznīcināta 1045.gadā, kad tajā iebruka oguzu rietumtjuriki seidžuki. Aizsākās gadsimtiem ilgais tjurku cilšu īstenotais armēņu izspiešanas process no viņu zemēm.

Seldžuki visātrāk nostiprinājās armēņu dienvidu zemēs, no kurienes vietējie iedzīvotāji bija spiesti emigrēt uz Bizantiju. Līdz ar to jaunais armēņu sapnis par neatkarību īstenojās agrāk hetu un Ahmenīdu pārvaldītajā Kilikijā mūsdienu Turcijas dienvidos, ko 1080.gadā savā varā pārņēma Rubenīdu dinastija. 11.gadsimtā Kilikijas valdniekiem parādījās iespēja izveidot draudzīgas attiecības ar Rietumeiropu – caur viņu zemi izgāja pirmā krusta kara krustnešu spēki, kas tika sagaidīti kā draudzīga armija. Valsts sagruva 1375.gadā ēģiptiešu mameluku karaspēka uzbrukumu dēļ, tomēr tās pastāvēšanas gadi bija ļoti būtiski armēņu vēsturē. Vairāk nekā trīs gadsimtus tautai bija iespēja attīstīt savu kultūru, zinātni, literatūru un mākslu.

No 1386.gada Armēnijā siroja mongoļu cilmes Samarkandas emīra Timura karapulki. 1453.gadā Osmaņu impērija ieņēma Konstantinopoli, un Bizantijas lielvalsts beidza pastāvēt. Aizsākās osmaņu un persiešu savstarpējie kari. 1639.gadā abas puses noslēdza līgumu, saskaņā ar kuru Rietumarmēnija, kas tobrīd veidoja lielāko daļu armēņu teritoriju, tika pievienota Turcijai, bet Armēnijas austrumu daļa – Persijai. Daudz armēņu tika sagūstīti un aizvesti, liela daļa emigrēja uz Krimu, gruzīnu un ukraiņu teritorijām.

Līdz pat 17.gadsimta sākumam, neraugoties uz visiem kariem un daļas tautas piespiedu emigrāciju, armēņi joprojām apdzīvoja tās austrumu reģionus. Pēdējās armēņu valstiskuma paliekas bija piecas pusautonomas Karabahas melikas – feodālas valstiņas, kas pastāvēja no 1600.gada līdz 18.gadsimta vidum.

Armēņu valstiskums Dienvidkaukāzā principā tika iznīcināts jau 11. un 12.gadsimrā, un tāda nebija līdz pat 20.gadsimtam. Tomēr 18.gadsimta gruzīnu aristokrāta, vēsturnieka un ģeogrāfa Kartli Vahušyi ģeogrāfiskajā kartē pašreizējās Armēnijas atrašanās vietā ieraugāms uzraksts Somkbeti, kas nozīmē – Armēnija.

Bēgļu tauta

Armēņi arvien vairāk pārvērtās par bēgļu tautu, liela daļa no viņiem bija spiesti meklēt labāku dzīvi tālās zemēs. Tjurku un persiešu kara laikā Irānas šaha Abāss I, neizjūtot lojalitāti no Erevānas un Nahčivanas rajonus apdzīvojošo armēņu puses, nolēma viņus izkliedēt visā persiešu apdzīvotajā teritorija. 1604. un 1605.gadā norisinājās 250 000 armēņu deportācija no Persijas nesen iekarotajiem rietumu apgabaliem, lai nodrošinātos pret iespējamo osmaņu un armēņu sazvērestību.

Par šajā laikā Sjuniku provincē notikušo hronika vēsta: “[Šahs] pavēlēja izraidīt visus Armēnijas iedzīvotājus, lai osmaņi atnāktu uz valsti, kas palikusi tukša. Šahs pavēlēja ar nāves un gūsta draudiem izsūtīt cilvēkus no it visurienes, kur vien viņi varēja nokļūt, izdzīt iedzīvotājus un neatstāt nevienu dzīvu dvēseli, vai tas būtu kristietis vai muhamedānis. Persiešu karaspēki, kas [tika] sūtīti pacelt tautu kājās, izdzina to no ciemiem un pilsētām, bez žēlastības dedzināja visas apmetnes, mājas un mājvietas. Tāpat arī sagatavotie siena un salmu krājumi, kvieši, mieži un citi iekrājumi – viss tika iznīcināts un nodots ugunij. Tad armēņi izklīda un katrs aizgāja, kurp acis rāda, meklējot vietu, kur varētu glābties un izdzīvot”.

Cerībā uz pastāvības atgūšanu armēņi rakstīja vēstules katoļu pāvestam, Eiropas karaļiem un Krievijas imperatoriem. No 17. līdz 19.gadsimtam dažādos virzienos ceļoja kilogramiem tādas korespondences. Sākotnēji armēņu atbrīvošanās kustība meklēja palīdzību pie Rietumeiropas valdniekiem, bet 18.gadsimtā par tās galveno balstu kļuva Krievija. Vēl 1707.gadā Krievijas caristes karaspēks iesaistījās cīņās par Dienvidkaukāza teritoriju pārdali. Pēc 1826.-1828.gada krievu-persiešu kara saskaņā ar Turkmenčajas miera līgumu Austrumarmēnija tika iekļauta Krievijas sastāvā. Rezultātā musulmaņi pārcēlās uz Persiju, savukārt vairāk nekā 40 000 armēņu no Persijas devās uz Dienvidkaukāzu. Persieši viņus dzina pāri Araksas upei, aplaupīja un iztukšoja nu jau bijušos armēņu ciemus.

1828. un 1829.gadā Krievijas-Turcijas militārā konflikta laikā krievi ieņēma daļu Rietumarmēnijas teritorijas, kurp arī sāka pārcelties trimdā dzīvojošie armēņi. Tomēr, kā parasti šādos gadījumos, turpinājās pasaules sadalīšana lielvalstu interesēs. Pēkšņi gandrīz visu Rietumarmēniju vajadzēja atdot Turcijai saskaņā ar 1829.gada Adrianopolē noslēgto miera līgumu. Tas nozīmēja, ka sāksies armēņu kā nodevēju vajāšana, tiklīdz aizies uzvarētāju karaspēks. Tādējādi 1829.gadā no tagad Turcijas pārvaldībā nonākušajām zemēm 90 000 armēņu devās uz Austrumarmēniju. Migrācijas plūsmās iestājās īsts juceklis, ko pavadīja meskaitāmas individuālās traģēdijas.

“Simtiem vajātu armēņu bēga no Persijas pierobežas hanistēm, zaudējot visu savu īpašumu”, grāmatā Kaukāza karš 1828.gadā notikušo armēņu migrāciju aprakstījis pulkvedis Vasilijs Poto. “Eksistē liecības, ka pārcēlās ne vien uz iztukšotajiem apgabaliem, bet arī iekārtojās bet arī iekārtojās vietējo iedzīvotāju atstātajās mājās, un uz šī pamata izraisījās konflikti. Īsu laiku pēc Turkmenčajas līguma noslēgšanas daļa teritoriju vairāk nekā gadu palika bez iedzīvotājiem. Tie kara laikā patvērās kaimiņos esošajās turku apmetnēs un nepieejamos Armēnijas kalnos. Citas armēņu grupas sāka pārcelties pāri Araksai un ieņēma visus iztukšojušos ciemus, kas viņiem pagadījās pa ceļam. Tādā veidā viņi izvietojās, pārņēma zemes, mājas, dārzus, dzirnavas no vietējiem iedzīvotājiem”.

1828.gadā saskaņā ar Adrianopoles līgumu iepriekšējie iedzīvotāji sāka atgriezties. “Taču atrodot savus mājokļus svešinieku rokās, viņi ar lūgumiem un dažādu pārliecināšanu piedabūja citus armēņus aizņemt savu ciemu visneizdevīgāko zemju nelielus gabalus un celt savas mājas. Citi devās kalnos un uzcēla arī pavisam jaunus ciemus,” piezīmēja Poto.

Arī 19.gadsimta otrajā pusē Rietumarmēnija, kurā dzīvoja ap trim miljoniem armēņu, joprojām palika Abdulhamida II vadītās Osmaņu impērijas jūgā. Atbilde uz osmaņu īstenoto izlaupīšanu bija armēņu sacelšanās vairākās provincēs. 1895.gadā osmaņi izlēma “armēņu jautājumu” atrisināt radikāli. Tika izveidotas īpašas bruņotas vienības šīs tautas masveida iznīcināšanai vairākās mūsdienu Turcijas un Armēnijas pilsētās un rajonos: Trapeundā, Erzurumā, Sivasā, Vanā.

Neatkarīgā Armēnija

Pirmajā pasaules karā Osmaņu impērija karoja pret Krieviju, kuras pusē bija arī armēņi. Rietumarmēnijas teritorijā viņiem pievienojās tautieši, kas iestājās pret turku varu un vēlējās atgūt neatkarību. Osmaņi vainoja armēņus karadarbības neveiksmēs. Tika nogalināti turku armijas rindās iesauktie armēņu virsnieki un karavīri. 1915.gadā turku valdība izdeva īpašu rīkojumu vietējām varām daļu armēņu iznīcināt, bet pārējos izraidīt.

1915. un 1915.gadā Turcijas teritorijā fiziski tika iznīcināti vairāk nekā miljons armēņu, vairāk nekā 600 000 aizdzīti uz Sīrijas un Mezopotāmija tuksnešiem, kur lielākā daļa no viņiem nomira. Ap 300 000 armēņu rada patvērumu Krievijā; ievērojama daļa bēgļu nonāca Eiropas un Amerikas valstīs. Osmaņi, bet vēlāk arī Turcija apgalvoja, ka milzīgo bojāgājušo skaitu radījis pilsoņu karš, kura pavadoņi bija slimības un bads.

Visā viduslaiku un jauno laiku vēsturē armēņiem neizdevās nodibināt patiesi neatkarīgu valsti. Līdz ar Osmaņu un Krievijas impēriju sabrukumu atkal uzplauka cerība uz spēcīgas armēņu valsts parādīšanos. 1918.gada aprīlī tika nodibināta Aizkaukāza Demokrātiskā Federatīvā Republika, kurai uzreiz uzbruka ar to pamieru noslēgusī Turcija. Tās militārās daļas jau tuvojās Erevānai, tomēr pēc dažām nedēļām armēņu tautas milicija kopā ar karaspēka regulārajam daļām uzbrukumu atvairīja.

Pastāvējusi tikai mēnesi, jaunā republika sašķēlās trīs daļās – savu neatkarību pasludināja gan Gruzija, gan Azerbaidžāna un Armēnija. 1918.gada 28.maijā politiskajā kartē parādījās Armēnijas Pirmā republika.

1918.gada rudenī pēc Vācijas un tās sabiedroto zaudējuma pasaules karā Turcija atbrīvoja tās ieņemtās Austrumarmēnijas zemes. Tomēr pusgadu vēlāk sākās teritoriāla rakstura konflikti starp Armēniju un Azerbaidžānu. 1920.gada decembrī turku kemalisti un padomju karaspēks iebruka Armēnijā, un Armēnijas Pirmā republika beidza sksistēt. Apvērsumā valstī varu pārņēmusī Armēnijas revolucionārā komiteja pasludināja Armēnijas PSR un lūdza palīdzību Krievijai. Vienojušies ar turkiem, Maskavas emisāri vadīja pārrunas starp padomju Azerbaidžānu un Armēniju, kuru mērķis bija noteikt šo republiku robežas. 1920.gada Parīzes miera konferences risinājums bija Kalnu Karabahu iekļaut Azerbaidžānas sastāvā, “piešķirot tai plašu reģionālo autonomiju”.

Ararata kalns oficiāli atradās Armēnijā līdz 1921.gadam, kad pēc turku-armēņu kara tika parakstīts Karsas miera līgums, kas noteica teritoriju sadali starp Turciju un padomju Krieviju – turki atteicās no Batumi, bet jaunā starptautiski atzītā robeža atstāja Araratu Turcijas teritorijā.

1922.gadā Armēnija kā viena no trim Aizkaukāza Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas (ASFPR) zemēm nokļuva PSRS sastāvā. Armēnijai zaudējot neatkarību un Rietumarmēnijai – armēņus, šīs tautas jautājums teorētiski bija atrisināts. 1936.gadā, izjūkot ASFPR, Armēnija nu jau atsevišķi tika iekļauta Padomju Savienības sastāvā. 1990.gada 23.augustā Armēnija izstājās no PSRS un deklarēja neatkarīgu valsti.

Nacionālās īpatnības

Pirmais, kurš sniedza atbildi uz jautājumu, kā izskatās Armēnijas kalnienes iedzīvotāji, bija vēsturnieks un teologs Movsess Horenaci 5.gadsimtā. vēlāk priekšstatus par armēņu izskatu papildināja Artašesidu dinastijas monētas, uz kurām attēlotajiem valdnieku profiliem ir ļoti liela līdzība ar šodienas Armēnijas iedzīvotāju sejas pantiem. Dažādi zinātnieki un eksperti uzskata, ka armēņu antropoloģiskais tips principā saglabājies nemainīgs ilgus gadsimtus.

Salīdzinot ar Kaukāza tautām, armēņus raksturo garš deguna profils, plakans pakausis, vēl viena atšķirība saistāma ar acīm – tās ieskauj biezas skropstas un uzacis. Viņiem raksturīga kāda īpatnība – acu kaktiņi tiecas lejup, kas rada skumja skatiena efektu, tomēr šī iezīme izplatīta arī citām reģiona etniskajām grupām. Armēņu auguma raksturiezīmes saistāmas ar šīs tautas tradicionālo ģeogrāfisko izvietojumu. Adaptēšanās kalnu apstākļiem noteikusi viņu nelielo augumu, plato muguru un spēcīgos roku muskuļus. Hetiem raksturīgie ērgļu deguni veidojušies skābekļa trūkuma dēļ.

Ikvienas etniskās grupas identitāti raksturu apliecina tās radītie simboli. Armēnijas galvenais simbols ir Ararats, kas valsts ģerbonī atrodas līdzās Noasa šķirstam. Daži teologi uzskata, ka lielo plūdu laikā Noasa šķirsts piestāja Ararata virsotnē, kas ir visaugstākā vieta mūsdienu Turcijas teritorijā. Ararats atrodas Araksas upes labajā krastā 16 kilometru no Irānas un 32 kilometrus no Armēnijas robežas. Senos laikos armēņi ticēja, ka parasts mirstīgais nav spējīgs uzkāpt šajā kalnā.

Neraugoties uz neskaitāmajiem kariem, armēņi spējuši saglabāt savas tradīcijas, kultūru, reliģiju un valodu. Nacionālo vērtību nodošanā no paaudzes paaudzē milzu loma bija unikāla alfabēta izgudrošanai. Eiropā savs oriģināls alfabēts ir vienīgi gruzīniem un armēņiem, pārējās nācijas rakstībā izmanto vai nu latīņu, vai kirilicas burtus. Viens no identitātes saglabāšanas stimuliem allaž bijis armēņu nacionālais tērps tarazs, ko izceļ krāsu košums un dažādas audumā iestrādātas ģeometriskas figūras. Obligāta tērpa sastāvdaļa ir galvassega. Daudzi armēņi glabā tradicionālos tērpus, ko nēsājuši viņu senči. Kopumā piegriezuma,  silueta, krāsu gammas, dekorējuma ziņā izceļami divi tērpu tipi – austrumarmēņu un rietumarmēņu.

Armēņu personvārdi tapuši no saiknes ar dabu, atbrīvošanās kustībām un kariem. Par pirmo armēņu vārdiem tiek uzskatīts Aiks – tieši pateicoties šim mītiskajam varonim, armēņu valsts sākotnēji tika dēvēta par Aiku vai Aijastanu. Aikam radniecīgie vārdi ir Armenaks, Aramaiss, Arams, Ars. Līdz ar kristietības izplatīšanos vēsturiskiem un mītiskiem varoņiem panteonā pievienojās arī Bībeles personāži, tāpēc to vārdus deva jaunpiedzimušajiem. Tautai raksturīgs strikts vīriešu un sieviešu vārdu nodalījums. Lielu daļu vīriešu nokristīja dievu, uzvarētāju un valdnieku vārdos, bet sievietēm piešķīra ne vien dieviešu un kristiešu jaunavu, bet arī uz ziediem, dabas parādībām, dārgakmeņiem attiecināmus vārdus.

Armēņu ikdienā liela nozīme ir arī uzvārdiem. Kopš seniem laikiem iegājies, ka uzvārds dod iespēju noteikt kāda cilvēka dēlu vai mantinieku, gadsimtu gaitā mainījusies vienīgi uzvārda uzbūve. 99 procenti armēņu uzvārdu tradicionāli sastāvējuši no patriarhālā vārda un galotnes “-jan”. Reizēm šai vārda daļai piesaistīta profesija. Ļoti reti sastopami uzvārdi ar galotni “-uni”, kam ir daudz senāka izcelsme.