Nodarboties ar NLO pētīšanu ir kļuvis bīstami!
Pirmo reizi par “cilvekiem melnā” sāka runāt ufologu aprindās pagājušā gadsimta 50-to gadu pirmajā pusē. 1953.gadā Alberts K.Benders, “Starptautiskā lidojošo šķīvīšu biroja” vadītājs, negaidīti paziņoja savā žurnālā, ka nokļuvis uz pilnīgi slepenas informācijas par NLO pēdām, kura saistīta ar ļoti ietekmīgiem spēkiem. Pētnieks ne tikai to neizpauda, bet pat ieminējās par to, ka kur tā slēpjas. Redzams, viņam izdevās uzzināt kaut ko tik ekstraordināru, ka viņš pat brīdināja par briesmām NLO fenomena izpētē.
Drīz vien šis ufologs izklīdināja savu organizāciju, pārstāja izdot žurnālu un pārstāja nodarboties ar lidojošo šķīvīšu pētīšanu. Vēlāk viņš atklāja sava pēkšņā lēmuma atteikties no mēģinājumiem atklāt NLO noslēpumus mēģinājumiem. Izrādās, pie viņa ieradās trīs nepazīstami cilvēki melnā, kuri uzstājīgi ieteica viņam pārtraukt pētījumus un tik tālu vinu iebiedēja ar savu izskatu un draudiem, ka viņš uzreiz pameta savas dzīves mīļāko nodarbošanos.
Ja ticēt Benderam, viņu “ārpusķermeņa” stāvoklī pārveda uz atnācēju bāzi Antarktīdā. Viņam tieši izteicās, ka atnācēji reizēm nenolaupa cilvēkus un, ja viņš nepaklausīs, viņu sagaida tāds pat liktenis. Pēc šīs noslepumainās vizītes Benderu ilgi mocīja stipras galvassāpes, kunģa darbības traucējumu, apetītes trūkums...
Bendera paziņojumu varētu pieņemt par izdomājumu. Nu apnika vīrietim nodarboties ar niekiem, vākt tenkas par “sķīvīšiem”, tad nu izdomāja tādu stāstu, lai aizietu ar cieņu un bez līdzgaitnieku ufologu nosodījuma. Tomēr Benderam var ticēt, jo analoģiski gadījumi sāka atgadīties arī ar citiem NLO fenomena pētniekiem. Pie vieniem “cilvēki melnā” ieradās uzreiz, pie citiem pirms viņu vizītes norisinājās noteikta psiholoģiska sagatavošana – dīvaini telefona zvani, biedēoši redzējumi un pat poltergeista parādības, nereti šis tika papildināts ar krasu veselības pastiprināšanos.
Parasti tas viss stipri iedarbojās uz pētnieku psihi, un kad pie viniem ieradās vīri melnā ar piedāvājumu pārtraukt pētījumus, viņi jau bija tik ļoti nospiesti, ka piekrita jebkuriem noteikumiem. Pēc tam viss viņu dzīvē atgriezās normālā ritējumā.
“Mani dosjē ie aizpildīti ar simtiem gadījumu aprakstiem (daži no tiem tagad jau ir daudzu augsti kvalificētu psihiatru izpētīti), - raksta pazīstamais amerikāņu ufologs Džons A.Kils, - kad daudzus gan vīriešus, gan sievietes, kuri izrādīja paaugstinātu interesi NLO fenomenam, biedēja ar savām vizītēm kaut kādas dīvainas peronas, izsekoja negaidīti parādošies un pazūdoši melni “kadiljaki”. Galarezultātā, pārterorizēti, viņi pārstāja nodarboties ar šī jautājuma pētīšanu”.
Ufologs piemin arī virkni NLO problēmas pētnieku noslepumainām nāvēm. Ļaundabīgs ir tas fakts, ka visi nomira 24.jūnijā... Tā, šajā datumā dažādos gados no dzīves atvadījās žurnālists, NLO pētnieks un grāmatas “Aiz lidojošo sķīvīšu kulisēm” autors Frenks Skallijs; kosmisko un raķesu pētījumu pazīstams zinātnieks Villijs Lī; pazīstams angļu ufologs un kontaktētājs Ričards Čečs, kā ari virkne citu pētnieku. Pēc Džona Kila domām “nodarboties ar NLO problēmu ir tik pat bīstami, kā arī ar melno maģiju”.
Iedomātie aģenti melnos “kadiljakos”
Daži pētnieki uzskata “vīrus melnā” (angļu Men in black – MIB) tikai par populāru pilsētas leģendu, kura izplatīta galvenokārt ASV. Pēc viņu domām, tās rašanās pamatojumu varēja būt kaut kāda amerikāņu apecdienestu iebiedēšanas akcija, kura tika speciāli veikta diezgan ekstravagantā veidā. Tomēr tāds izskaidrojums daudziem ufologiem liekas pārāk vienkāršs, jo dotajam fenomenam ir diezgan daudz aculiecinieku (to vidū ir arī likumsargi), lai novestu visu pie vienota “joka”no CRU, FBR vai ANB puses.
Sanāk, ka šis fenomens tomēr nav pilsētas leģenda, bet pilnībā reāla parādība. Tikai lūk kur meklēt tās saknes? Izejot no virknes īpatnību, kuras pavada fenomenu, iespejams pilnūgi pamatoti secināt, ka Zemes specdienesti nav ar to saistīti. Ja reiz “vīri melnā” ir tik norūpējušies par NLO noslēpumu saglabāšanu, atliek tikai pieļaut, ka viņi kaut kā ir saistīti ar lifojošo šķīvīšu pilotiem.
Populārā kino triloģijā “Cilvēki melnā” darbojas diezgan veikli un diezgan Zemes puiši, kuri nodrošina zemiešu drošību attiecībā pret visādiem citplanētiešu monsriem un pie viena saglabā noslepumā no cilvēcas nezemes viesu atrašanos uz mūsu planētas. Īstie “vīri melnā” skaidrs, ka nav šīs filmas varoņi, tiesa, redzams, arī viņi skatās Zemes kino, jo reizēm vini veiksmīgi mēģina parādīt sevi kā kādas nebūt XX gadsimta 50 – 60-to gadu otrās šķiras bojevika personāžu.
Vini vienmer tērpti caur cauri melnā – melni kostīmi, cepures, zābaki, melnas saulesbrilles. No viņu melnās garderobes izceļas tikai sniegbaltais krekla. Pat automobiļi viņiem ir tikai melnā krāsā, tie ir “kadiljaki” un “jaguāri”, kuru ražošana sen jau pārtraukta. Viņi atšķiras ar loti baltu, blāvu ādu, neizteiksmīgām sejām, diezgan neveiklām, kā robotiem, kustībām. Parādās parasti trijatā, retāk pa vienam.
Ir vājība uz augsta lidojuma izteicieniem
Kad “cilvēkiem melnā” ir darišana ar parastiem cilvēkiem, kuru rokās nokļuvusi kaut kāda informācija Par NLO vai šī fenomena realitātes lietišķais pierādījums, viņi parasti stādās priekšā kā Zemes specdienestu aģenti vai Aizsardzības ministrijas virsnieki. Šie it kā “aģenti” izņem lieciniekiem NLO uzņēmumus un to negatīvus un stingri brīdina par nepieciešamību klusēt par visu redzēto. Protams, to, ko kādas dīvainas personas stādās priekšā kā zināmu specdienestu aģenti vai Aizsardzības ministrijas darbinieki, nevarēja nevarēja nesatraukt šīs iestādes.
Zināms, ka vēl 1967.gadā ģenerālleitinants Hjuits Velss no ASV GKS izdeva slepenu memorandu “GKS virsnieku pārtapšana”. Tajā tika ziņots, ka kādi cilveki uzdod sevi par GKS virsniekiem un ar mānīšanos iegīst no civiliedzīvotājiem materiālus, kuri attiecas uz NLO. Par visiem tamlīdzīgiem gadījumiem bija nepieciešams “nekavējoties informēt vietējos GKS izlūkdienestus”. Saprotams, ka GKS izlūkiem vajadzēja pamēģināt notvert noslēpumainos “virsniekus”. Tomer lidz pat šim laikam nevienu no “cilvēkiem melnā” tā arī nav izdevies notvert.
Tie ir ļoti dīvaini radījumi!
“Cilvēki melnā” uzvedas tik dīvaini, ka rada cilvēkiem pamatotas aizdomas par viņu nosaukto statusu. Daži pēc viņu vizītes uzdrošinās piezvanīt uz FIB vai CIP, kur saņem patiesu apgalvojumu, ka pie viņiem neviens nav nosūtīts un tamlīdzīgu aģentu viņu departamentā nav. Kā tad izpaužas “cilvēku melnā” dīvainā uzvediba? Ta tā, ka, esot cilvēka veidolā, tomēr viņi nav pārāk līdzīgi īstiem cilvēkiem.
Piemēram, 1976.gadā pie amerikānu ufologa Herberta Hopkinsa, starp citu, psiholoģijas doktora un hipnologa, ieradās ļoti dīvains tips, tērpt visā melnā. Viņš stādījās priekšā kā Ņūdžersijas štata “ufoloģiskas” organizācijas viceprezidents. “Šis cilvēks atgādināja apbedīšanas biroja darbinieku vai uz feberieša karikatūru”, - atceras doktors Hopkinss, - “Svešinieka drēbes bija nevainojamā stāvoklī: uz žaketes nevienas ielocītes, bikses brīnišķīgi izgludinātas. Kad viņš noņēma cepuri, parādīgās pilnīgi plika galva. Matu nebija nekur – pat uzacu un skropstu nebija. Āda mironīgi balta, bet lūpas, pretēji, spilgti sarkanas”.
Kad šis dīvainais ciemiņš sarunas laikā nejauši pieskārās ar zamšādas cimdā tērptu roku savām lūpam, Hopkinss ar izbrīnu pamanīja, ka uz cimda palika lūpu krāsas pēdas! Svešinieks ultimatīvā formā pieprasīja, lai pētnieks iznīcinātu visus regresīvās hipnozes seansu pierakstus, kurus ufologs veica ar kontaktieriem un cilvēkiem, kuri bija pārdzīvojuši citplanētiešu nolaupīšanu.
Interesanti, ka pie tam cilvēks melnā runāja ar lielām grūtībām, viņa balss bija kaut kāda mehāniska, bet svešinieka ķermenis bija pārņemts smalkiem drebuļiem. Pēc kāda laika ufologs atzīmēja izteiktu neparastā viesa runas palēnināšanos. Vizītes beigās svešinieks ar grūtībām pateica: “Mana enerģija izsīkst. Man ir jāiet. Uz redzēšanos”. Kad viņš izgāja uz ielas, Hopkinss pamanīja uz ceļa, kurš veda uz māju, ziļbinoši spilgtu gaismas uzplaiksnījumu, kuru diezin vai varēja izraisīt automobīļa lukuri.
Gadījums ar Hopkinsu atļauj pieļaut, ka “cilvēki melnā” visai ticami var būt bioroboti, jo dzīvs cilveks diezin vai runātu apr enerģijas mazināšanos, un arī uzvestos daudz dabiskāk. Par labu biiorobotu versijai runā arī noteikta “cilvēku melnā” aprobežotības daļa uzvedībā. Stādieties priekšā, ka jūs esat citplanētietis, kurš uzdodas par cilvēku, un atrodaties vizītē zemieša mājās.
Kaut kas aprīkojumā pilnīgi iespējams var būt jums nepazīstams, taču konspirācijas dēļ neļaujat sev ne brīnīties, ne ar žestu, ne frāzi izdot savu nezināšanu par kādiem priekšmetiem vai ierīcēm. Tomēr cilvēki melnā reizēm atļauj sev tādu muļķību...
Piemēram, 1986.gada janvāri pie amerikāņa Filippa Spensera, kuram izdevās nofotografēt NLO, ieradās divi dīvaino vīri melnā, kuri stādijās priekšā kā Aizsardzības ministrijas darbinieki. Apmeklētājus interesēja NLO fotogrāfijas un to negatīvi. Pirmkārt, Spenseru ļoti pārsteidza tas, ka no kurienes viņi uzzināja par viņa veiksmīgajām “fotomedībām”, jo viņš taču vēl pat nebija paspējis nevienam izstāstīt par saviem uzņēmumiem.
Otrkārt, svešinieki vizītes laikā nodemonstrēja elementāru lietu nezināšanu. Viņi bija ļoti pārsteigti par ieslegto elektrisko gaismu un pat interesējās, kas tas tāds.... Viņu uzmanību piesaistīja arī parastā lodīšpildspalva; radās iespaids, ka viņi to redz pirmo reizi. Protams, pēc tādām “caurkrišanām” Spensers nenoticēja, ka šie divainiem cilvēkiem var būt kāds sakars ar kara departamentu. Viņš nosūtīja pieprasījumu uz Aizsardzības ministriju, no kurienes atbildēja, ka nevienu darbinieku pie viņa nav sūtījuši.
Tad kas ir “cilvēki melnā”? Saskanā ar pamathipotēzi, tie ir vai nu paši citplanētieši, kuri maskējas par zemiešiem, vai arī to bioroboti. So radījumu galvenais uzdevums – līdz minimumam saglabāt jebkuras informācijas par NLO un citplanētiešu darbību uz mūsu planētas noplūšanu. Bet lūk pec pasīstamā ugologa Džona Kila domām, “cilvēki melnā” ir kāda elektromagnētiska saprāta forma, spējīga neizskaidrojamā veidā pāriet cietā stāvoklī un pie tam pieņemt jebkuru veidolu. Pagaidām neviena no šīm hipotēzēm nevar ne apstiprināt, ne noliegt. “Cilveki melnā” joprojām ir lidz pat sim laikam dala no neatklātā NLO fenomena.