Tautas mutvārdu daiļrade – dziesmas, pasakas, teikas, leģendas -, daudzu paaudžu veidota un saglabāta līdz mūsu dienām, savā īpatnējā vērojumā, cauri tautai tuvu un saprotamu tēlu un sižetu prizmu atspoguļo pašas nozīmīgākās, svarīgākās domas un uzskatus, kas saistījuši un saviļņojuši attiecīgās zemes iedzīvotājus.
Lai kurā pasaules nostūrī būtu meklējama tautas pasakas dzimtene, pasaka vienmēr un visur bija aktīva cīnītāja par labo un skaisto, allaž bargi nosodījusi netaisnību, muļķību, ļaunumu. Taču katra tauta ar savām pasakām šīs tautas mutvārdu dzejas pamatatziņas izteic saviem vārdiem, ar saviem specifiskiem tēliem un tēlošanas paņēmieniem. Lūk, kādēļ, liekas, nekad nezudīs interese par tuvu un tālu zemju, senu un jaunāku laiku tautu daiļradi.
Raugoties no Baltijas jūras krastiem, otrā Eiropas nostūrī, Atlantijas okeāna un Ziemeļjūras skarbo ūdeņu apskalotas, atrodas Lielbritānijas salas: Anglija, Īrija un daudzas citas sīkākas salas un saliņas. Lielbritānijas salu tautu pasaku un teiku pasauli veido šejienes tautu vēsturisko likteņu atbalsis, seno cilšu ticējumu un vērojumu atspoguļojums, darba un ģimenes dzīves ieražu īpatnības, tuvākās un tālākās apkārtnes dabas apstākļu uztvere, tautas talantu poētiskā gaume un stila īpatnības.
Vēstures ritējumā Lielbritānijas salas pārdzīvojušas ievērojamas izmaiņas, kurās atbalsojās gan visas Eiropas vēsturiskās un sociālās kustības, gan arī savi, salu zemei raksturīgi procesi.
Britu salu iedzīvotāju vēstures aizsākumi meklējami tālā senatnē, Eiropas mūsdienu civilizācijas rītausmā. Pirmās ziņas par Lielbritānijas salam atrodam seno grieķu un feniķiešu rakstu avotos. Senie autori min ķeltus, kas šo zemi saukuši par Albionu. Ķelti šeit ieceļojuši no kontinenta ap 8.gs. pirms mūsu ēras, un viena no viņu ciltīm – briti – vēlāk devuši nosaukumu tagadējai Anglijai.
Romas lielvalsts centieniem pakļaut sev visu līdz tam zināmo pasauli nav šķērslis arī Lamanša jūras šaurums. Britu salās 54.-55.g. pirms mūsu ēras iebrūk Romas leģioni, un Jūlijs Cēzars savās “Piezīmēs par galliešu karu” ar cieņu atzīmē Britānijas ķeltu karotprasmi un dzimtenes mīlestību. Asiņainas kaujas rit desmitiem gadu un ievada veselu posmu Britānijas vēsturē. Sākas gandrīz 400 gadu ilgā Romas impērijas kundzība. Kas gan kaut cik ievērojamo ietekmi vietējo cilšu dzīvē un kultūrā nav atstājusi. Romieši apmetas savās nocietinātās nometnēs Anglijas vidienē, no kurām siro un laupa tuvākajā apkārtnē. Lielbritānijas rietumos un ziemeļos, kalnāju, mežu un purvu aizsegā, netraucēti turpināja attīstīties ķeltu valoda un kultūra. Apvienoti patriarhālās dzimtās, kuru atliekas šeit saglabājās līdz pat 18.gd., ķelti neatlaidīgā cīņā ar zemes dabu kopa savus kopienas laukus un ganāmpulkus.
5 gs. Romas impērija sabrūk. Jau gadsimta sākumā, 407.gadā, romiešu leģioni atstāj Britāniju, lai aizsargātu Romu no gotu vadoņa Alariha iebrucēju karapulkiem.
Seko seno ķeltu cīņa pret jauniem iebrucējiem. 5. un 6.gs. aizrit visai smagās, nežēlīgās kaujās ar anglosakšu ciltīm, kuras nāk no Ziemeļvācijas un ar 7.gs. jau nostiprinās Lielbritānijas salu vidienē. Vēl ilgi paliek neatkarīgas ķeltu ciltis Skotijā un Velsā. Divdesmit gadus 13. un 14.gs. mijā rit asiņainas kaujas, lai iekarotu Skotiju, taču bez panākumiem. Ap 12.gs. sākas mēģinājumi iespiesties Īrijā, bet tikai ar 16.gs. īstenībā notiek Īrijas iekļaušana Anglijas politiskajā un saimnieciskajā kopībā. Ievērojamas valodas, kultūras un saimnieciskās dzīves atšķirības dažādo Lielbritānijas salu rajonu starpā saglabājušās līdz pat mūsu dienām. Vēl šodien uzliesmo sarežģītu sociālu un politisku konfliktu liesmas starp Angliju un Īriju.
Anglosakšu ciltis atnes Britānijas salās feodālisma iedīgļus. Feodālo attiecību veidošanās procesā iesaistās arī pakļautie ķelti. Sarežģītā un pretrunīgā attīstībā norit sociālā diferenciācija, strauji aug brīvo kopienas locekļu slānis un to iekarošanas cīņās iegūtā bagātība; daļa ķeltu cilšu piederīgo pārvēršas vergos un veido agrā feodālisma sabiedrības pretējo polu.
Seno likumu fragmenti liecina, ka šajā laikā izveidojušās četras galvenās ļaužu kategorijas: cilšu vadoņi – reizē karavīri un lielie zemes īpašnieki -, brīvie zemkopji, apspiesto ķeltu cilšu piederīgie bez zemes un, beidzot – nepārtrauktos karos un sirojumos sagūstītie vergi.
Sabiedriskās dzīves pamatšūna ir ciema kopiena, kuru pārvalda visu brīvo ļaužu kopsapulce. Vairākas ciema kopienas veido grāfisti, kuras savukārt pakāpeniski apvienojas karalistēs.
Politiskās apvienošanās procesu sekmē divi galvenie cēloņi: nepieciešamība apvienoties pret skandināvu sirotāju iebrukumiem un kristietisma izplatīšanās. Normāņu iebrukuma priekšvakarā Anglijas teritorijā jau izveidojušās septiņas karalistes.
1066.gada kaujā pie Heistingsas normāņu hercogs Viljams sakauj Eseksas karaļa vadīto anglosakšu karaspēku un pasludina sevi par Anglijas karali. Pēc normāņu varas nostprināšanās (12.gs.) sākas jauns posms Lielbritānijas salu vēsturē un kultūras attīstībā. Strauji veidojas feodālās attiecības, neliels bagāto vasaļu slānis nežēlīgi apspiež kādreiz brīvos zemes kopējus. Augstākie sabiedrības slāņi nicina tautas senos ticējumus un ieražas, iekarotāji atbalsta franču valodu un no Normandijas līdzatvesto kultūru. Tāpat pret tautas senajiem uzskatiem un to izpausmēm varoņdziesmās, leģendās un pasakās cīnās kristīgās ticības izplatītāji.
Šajos sarežģītajos apstākļos senie nostāsti, dziesmas, ticējumi, domājams, tautas masās iegūst sava veida ideoloģiskas cīņas ieroča funkcijas savas kultūras un tradīciju aizstāvēšanā pret svešzemnieku un kristietisma uzspiesto kultūru. Tautas plašos slāņos daudzus gadsimtus dzīvo un saglabājas mutvārdos vienīgā īstā tautas literatūra, cieņa pret pagātnes dzejas darbiem.
Senākie angļu agrīnās rakstītās literatūras pieminekļi netieši sniedz samērā daudz norādījumu par tautas dzejas nozīmi un augsto vērtējumu pagātnē. Vairākos no tiem tēloti tautas dziesminieki un seno ieražu zinātāji, skan skumjas par izpostīto zemi un aizmirstajām varoņdziesmām.
Laika ritējumā neizbēgamas ir šo abu kultūras slāņu savstarpējās ietekmes – ķeltu un anglosakšu mutvārdu dzeju bagātina kā skandināvu un normāņu, tā arī kristietisma tēli un idejas. Ievērojamākais angļu senās literatūras novērtējums – dziesma par Beovulfu – neapšaubāmi izaudzis no tautas eposa tēliem un sižetiem. Galvenais varonis te cīnās ar ļauno milzi un viņa māti – purvu un pazemes valdnieci; tajā pašā laikā cīņas mērķis ir atbrīvot no burvības lāsta dāņu ķēniņa galmu; poēmas sižetā ievīti arī bībeles motīvi un tēli.
Lielbritānijas salās radušies un veidojušies folkloras motīvi turpmākajos gadsimtos bagātina viduslaiku bruņinieku poēziju visā Eiropā. Tristana un Isoldas, karaļa Artūra Apaļā galda bruņinieku tēliem cilme meklējama ķeltu un anglosakšu teikās un leģendās.
Tautas nostāsti un pasakas glabājas tautas masu atmiņā līdz pat 19.gs. beigām, neapšaubāmi veidojoties un variējoties dzīves attīstības, dažādu literāru un reliģisku motīvu ietekmē.
19.gadsimts Eiropā raksturīgs ar plašu interesi par tautas pasaku. Jau 1812.gadā brāļi Grimmi publicē vācu pasaku izdevumu, 50.-60.gados nāk klajā A.Astafjeva “Krievu tautas pasakas”, bet tikai 1890.gadā iznāk Dž.Džekobsa “Angļu tautas pasakas” divos sējumos.
Straujāk nekā citās zemēs Anglijā kapitālisma attīstības gaitā izzudis patriarhālais zemniecības slānis – galvenais tautas daiļrades glabātājs. Kaut saglabāti senie sižeti un tēli, pasaku un leģendu mākslinieciskajā veidojumā lielu ietekmi jau atstājuši jaunāku laiku uzskati. Anglija iesaistījusies pasaules politiskās un saimnieciskās dzīves straujajā ritmā, tās tautas daiļradē daudz tuva un kopīga ar citu centrālās Eiropas tautu folkloru.
Angļu tautas pasaku, tādu, kāda tā nonākusi līdz mūsu dienām, vispirms raksturo tās sižetu un tēlu internacionālais raksturs. Te atrodam daudz visām tautām, to vidū arī latviešiem, labi pazīstamos motīvus par bārenīti un mātes meitu (“Divas princeses”), par garo pupu (“Džeks un garā pupa”), par sūtni no debesīm (“Džeks Henafords”), par ķēniņa meitām, kas dažādo raksturo savu mīlestību uz tēvu (“Meldernīca”). Trūcīgi zemnieki vai amatnieki (“Pauninieks Džons”), kas cenšas uzlabot dzīvi, ir galvenie angļu pasaku varoņtēli. Daudzi visām tautām pazīstami sižeti ļoti bagāti lokalizēti; minētas konkrētas darbības vietas, personu vārdi, uzvārdi, visām pasakām spilgti izteikta tendence reālistiska tēlojuma virzienā. Tās rezultātā pasaka ļoti tuvojas tautas nostāsta formai, tai raksturīgs īpatnēji angliski atturīgs, kaut arī reizēm visai dzēlīgs humors.
Reizē ar šāda veida pasakām, kurās vērojams jaunāku laiku teicēju dzīves skatījums, daudzās angļu pasakās samanāmas arī tālas pagātnes atbalsis. Zemnieka dēls Džeks caur dzīvi iet ne tikai ar saprātu un atjautu bruņots, reizēm tam jāizmanto arī dažādi burvju priekšmeti sadursmēs ar milžiem un cilvēkēdājiem.
Beidzot, daļā angļu pasaku var saskatīt arī satura un formas radniecību ar senajiem bruņinieku stāstiem un balādēm, dažādas viduslaiku dzīves un darba detaļas.
Pavisam citā, ļoti savdabīgā pasaku pasaulē nokļūstam, ielūkojoties pārējo Lielbritānijas salu tautu daiļradē. Seno ķeltu cilšu pēcteči Skotijā, Īrijā un Velsā ievērojami bagātina Eiropas tautu folkloras tematiku ar savu pasaku, teiku un nostāstu īpatnējiem tēliem un sižetiem, kuriem paralēles vērojamas vēl vienīgi Skandināvijas tautu daiļradē.
Nav viegli saskatīt katras šīs tautas īpatnējo, nacionāli specifisko, jo vairums pasaku varoņtēlu kopīgi gan īru, gan velsiešu un skotu vēstītajā folklorā. Seno ķeltu cilšu mitoloģija un tradīcijas, ilgus gadsimtus garā, no ārpasaules noslēgtā kultūras dzīve devusi bagātu augsni līdzīgu tēlu un motīvu cilmei. Laikā, kad Anglijas vidienē strauji un nesaudzīgi ielaužas feodālisma un vēlāk kapitālisma attiecības, iznīcinot zemnieku sētas tradicionālos pamatus, Lielbritānijas ziemeļu un rietumu rajonos dzīves ritējums vēl joprojām turpina plūst seno ieražu un uzskatu noteiktajā gultnē. Rakstītā literatūra veidojas un attīstās angļu valodā, kamēr pasakas un teikas turpina pilnskanīgu dzīvi, attiecīgā rajona dialektā stāstot par senajiem priekšstatiem par dabu un cilvēku attiecībām. Vēl 1891.gadā Fr.Engelss rakstīja: “Pavadot dažas dienas Īrijā, man atkal skaidri uzausa apziņa, cik dziļi vēl turienes lauku iedzīvotāji dzīvo dzimts laikmeta priekšstatos”.
Pasaku un leģendu stāstījumos bieži sastopamies ar druīdiem – senajiem dzimtas iekārtas tautas tiesisko un reliģisko zināšanu glabātājiem: minēti arī senie varoņdziesmu un teiku zinātāji – bardi. Līdz ar dzimts iekārtu aizgājuši pagātnē druīdi un bardi, taču viņu tradīcijas dzīvo vēl šodien. Īrijā līdz pat pēdējam laikam labākie tautas teicēji mēdz sapulcēties vienkopus un pārspriest savu repertuāru. Tikai kopīgi akceptētas izmaiņas seno stāstījumu tekstos atļauts izplatīt tālāk. Skotijā, savukārt, druīdi ieguvuši pat pusmitoloģisku būtņu raksturojumu un sastopami pasaku tēlu vidū (“Alilpas karaļa bērni”).
Folkloras lielā nozīme tautas nacionālajā un sociālajā cīņā, tautas mīlestība un cieņa pret savām pasakām un to glabātājiem nodrošinājusi īru, skotu un velsiešu folklorā tik ilgu mūžu seniem sižetiem un motīviem.
Reti kāda tauta var lepoties ar tādu tautas varoņstāstu bagātību kā ķeltu pēcteči Lielbritānijas nomaļu rajonos. Te atrodamas teikas par dieviem un varoņiem, leģendāriem notikumiem tautas dzīvē, par ievērojamiem karagājieniem un iekarojumiem. Paralēli tam dzīvojušas un tāpat rūpīgi atmiņā saglabātas īpatnējas brīnumu pasakas, fantastikas pārbagātas teikas, kurās apvienots katrs ievērojamāks purvs, meža stūris vai kalnu grēda.
Pēc analoģijas ar saturā līdzīgajām islandiešu un citu Skandināvijas tautu sāgām arī īru tautas teikas (“scela” – nostāsts) bieži nepareizi dēvētas par sāgām. Tiesa, tāpat kā skotu un velsiešu folklorā, arī īru teikas mēdz grupēties lielākos un mazākos ciklos, taču parasti tās bijušas izstāstāmas vienā ziemas vakarā. Līdz mūsu dienām nonākušās pasakas bieži nav saglabājušas visus senā stāstījuma elementus, taču sižeta pamats, varoņu raksturojums visur paliek tradicionālais. Visbiežāk galvenais varonis ir zemnieks, bet sastopam arī ar visām bruņnieciskajām iezīmēm raksturotus karaļus un cilšu vadoņus.
Lielbritānijas nomaļo tautu pasaku un teiku pasaule izaugusi no dzimtā novada dabas vispārinātiem vērtējumiem. Mežonīgajos kalnos dzimuši varena spēka pārpilni milži, kas sevišķi raksturīgi īru pasakām. Ja latviešu pasaku milzis visbiežāk ir gan augumā gan spēkā pilns, bet pamuļķīgs ganuzēna vai trešā tēva dēla pretinieks, tad īru pasakās milži dzīvo un darbojas līdzīgi cilvēkiem, ir savas zemes kalnu, purvu un silu varenības un plašuma cienīgi pārstāvji. “Nokmenijas teika” stāsta par šādiem stipriniekiem, kuru gaitas un darbu bieži vien nosaka gluži cilvēciskas tieksmes un kaislības. Velsiešiem raksturīgs afanks – milzīgs briesmonis, kas mīt ezerā un ar kuru samērā viegli tiek galā atjautīgie ļaudis (“Vērši un afanks”).
Bagāti apdzīvoti ir Lielbritānijas ezeri un jūras. Velsieši stāsta par ezeru jaunavu (“Līgava no Linibanvahas”); skotu pasakā zemnieks apprec par roni pārvērstu jūras valdnieka meitu; īru pasakās darbojas ūdensvīrs, kas dzelmē glabā cilvēku dvēseles, bet reizē mīl iebaudīt arī kādu lāsi stiprāka dzēriena ( “Dvēseles krātiņos”) u.tml.
Līdz pat mūsu dienām īru, skotu un velsiešu tautās dzīvo ticība dažādiem dieviem. Īpatnējais savijums ar kristīgās baznīcas māņticības motīviem pasakās un teikās liecina, ka kristietisma elementi tikai nedaudz papildinājuši un izmainījuši seno cilšu kuplo, saturā un formās ļoti bagāto pagānisko dievu un dievību sistēmu. Katrs dzimtā novada stūrītis kalpo par mājvietu visdažādākajām elfām, rūķiem, gariņiem. Vairumam ir sava specifiska darbības vieta un uzdevumi. Ir gari, kas savā brīnumzemē aizvilina daiļas meitenes; citu parādīšanās vēsta par nāves tuvošanos. Vieni parādās cilvēkiem dažādu dzīvnieku veidā, citu galvenā pazīme ir sarkana cepurīte vai pastāvīgi kūpoša pīpe. Atrodams pat gars, kura galvenā nodarbība ir zābaku šūšana, pie tam tikai vienai kājai. Kalnu alās vai vecās pilsdrupās mīt paks, kas ļaudīm parādās kazas vai ēzeļa izskatā. To parasti sastop vientuļi ceļinieki ziemas vakaros, apstākļos, kad ļoti vajadzīgs paka gudrais padoms vai palīdzība.
Ja Lielbritānijas tautu pasaku milzis – savas zemes dabas skarbuma un varenības simbols – dzīvo it kā savu noslēgtu dzīvi, tad dažādās elfas un paki pavada cilvēku gandrīz katrā solī. Pat ģermāņu tautu pasaku rūķi labprātāk mīt pazemē un izvairās cilvēku sabiedrības, kamēr īru, skotu un velsiešu pasaku gariņi parasti ir cilvēkiem labvēlīgi un ar savu klātbūtni ienes dzīvību plašajos Lielbritānijas salu mežos un tīreļos. Teikas un nostāsti par to darbiem un arī nedarbiem garajos ziemas vakaros labi palīdzēja aizgainīt vientulības un pamestības sajūtu zemnieku sētās.
Īpatnas atbalsis Lielbritānijas salu pasakās atstājusi šejienes tautu vēsture. Skotu teicēji ar lepnumu stāsta par seno klanu vadoņu varoņdarbiem un dēkām krusta karos ( “Egnuss Makdonalds”), par klanu tradīciju lielo spēku (“Danveganas burvju karogs”). Kā liecina velsiešu pasaka “Svētais Kadogs un karalis Arturs”, pat valdnieka karapulki nevar mēroties ar tautas tradīciju burvju spēku.
No cieņas pret pagātnes notikumiem izaug domas par dzimtā novada nākotni, tautas brīvības nosargāšanu, kas ieaužas gan skotu pasakā par elfu dāvāto zaļo karogu, kas palīdz nestundā, gan velsiešu leģendā par Artura atdusas vietu. Arī teiku un pasaku grupēšanās ciklos ap vienu galveno varoni, liekas, lielā mērā izskaidrojama ar centieniem izveidot episka rakstura varoņtēlu – visas tautas interešu aizstāvi.
Līdz pat mūsu dienām Īrijas, Skotijas un Velsas ciematos gaidīti viesi ir apkārtceļojošie teicēji – tautas pasaku un gudrības glabātāji. Reizē ar fantastikas pārbagātajiem stāstījumiem tie cenšas saglabāt arī seno bardu tradicionālo stilu un stāstīšanas manieri. Parasti katrā pasakā un leģendā precīzi nosaukta darbības vieta un galvenās personas. Nereti teicējs cenšas stāstījumā ar kādu vārdu atgādināt par sevi vai arī nosaukt cilvēku, no kura šo stāstījumu dzirdējis. Pasakas bagātas trāpīgiem tautas izteicieniem un paša teicēja raksturojumiem un vērtējumiem, komiskam un humoristiskām piebildēm. Tā senie sižeti un tēli, fantastiskā milžu un gariņu pasaule savijas ar reālās dzīves vērojumiem un uzskatiem un ļauj pasakas klausītajam ar neatslābstošu interesi sekot pasakas varoņu gaitām.
Ar krājumu “Lielbritānijas salu tautu pasakas un teikas” arī latviešu lasītājam dota iespēja ielūkoties Lielbritānijas salu tautu daiļradē, to pasaku un teiku pasaulē.
