Viens no tiem, kas šo noslēpumu kas šo noslēpumu cenšas izskaidrot no zinātniskā viedokļa, ir doktors Ebens Aleksandrs, neiroķirurgs no Ziemeļkarolīnas. Viņš tāpat kā daudzi citi ārsti, nekad īsti nav ticējis dzīvei pēc nāves.
Taču 2008.gadā viss mainījās. Pēc pamošanās no dziļas komas 55 gadus vecā Aleksandra uzskati sabruka, dodot vietu pārliecībai par dvēseles, kas spēj dzīvot atsevišķi no ķermeņa, esamību.
Klīniskā nāve
Kādā 2008.gada rītā Ebens pamodās ar stiprām galvassāpēm. Viņš tik tikko spēka nokļūt līdz Linčburgas slimnīcai, kas atrodas Virdžīnijā, un kur tobrīd strādāja par neiroķirurgu. Tiklīdz Ebens pārkāpa slimnīcas slieksni, viņš zaudēja samaņu.
Pārbaude parādīja, ka Aleksandra smadzeņu daļa, kas atbild par domām un emocijām, kas būtībā mūs padara par cilvēkiem, ir paralizēta. Pēc ārstu domām, to bija izraisījusi reta bakteriāla meningīta forma, kas ļoti reti skar pieaugušos.
Zarnu nūjiņas baktērijas kaut kādā veidā bija iekļuvušas Ebena mugurkaula smadzenīšu šķidrumā un burtiski iznīcinājušas viņa smadzenes. Viņš atradās veģetatīvā stāvoklī, un vīrieša izredzes izdzīvot bija tuvu nullei.
Drīz vien doktors Ebens iekrita dziļā komā, kas ilga septiņas dienas, un kuras laikā viņš piedzīvoja klīnisko nāvi. Ārsti, kuri viņu ārstēja, vairs necerēja uz kolēģa atgriešanos dzīvo pasaulē. Tomēr septītajā dienā Aleksandram pēkšņi atvērās acis un viņš teica:
“Es biju tur, ārpus ķermeņa…”
Ceļojums nezināmajā
Pirmā lieta, ko doktors Ebens ieraudzīja savā “ceļojumā uz pēcnāves dzīvi”, bija balti un rozā mākoņi uz zila un melna fona. Virs mākoņiem viņš pamanīja “peldošus caurspīdīgus radījumus”, kas dīvaini dzirkstīja, lai gan tur nebija nekādu gaismas avotu.
Nezinādams, kā precīzi aprakstīt to, ko bija novērojis, Aleksandrs to sauca par “augstākiem esamības veidiem”. Radības, pēc doktora Ebena atmiņām, bija prieka pilnas, ko vīrietis nosauca par “brīnišķīgu dziesmu”.
Tad pie viņa it kā telepātiski bija vērsusies kāda sieviete. Lai gan viņa runāja citā valodā, viņš viņu lieliski saprata:
“Jums ne no kā nav jābaidās. Jūs esat atgriezies mājās, lai gan jūs, iespējams, to vēl neatceraties. Atmiņas nāks vēlāk. Kamēr jūs neesat atgriezies uz Zemes, es jums parādīšu šo vietu…”
“Debesu pierādījums”
Ārsti uz Aleksandra vārdiem reaģēja dažādi. Lielāka daļa, protams, neticēja viņa stāstiem, uzskatot, ka tie ir saistīti ar smadzeņu bojājumiem un pēkšņu iziešanu no komas, taču bija arī tādi, kas tos uztvēra diezgan nopietni.
“Es zinu, tas izklausās cik vien ekstraordināri iespējams. Īpaši, ņemot vērā, ka es pats esmu ārsts un varu izskaidrot notikušo no zinātniskā viedokļa, viss notika manā iztēlē. Bet tas, kas ar mani notika “tur”, nebija nekādas halucinācijas. Viss bija vēl reālāk, nekā visa mana dzīve uz Zemes. Ticiet man, smadzenes vienkārši nav spējīgas uz to.
Pirms šī notikuma es par nāves tuvošanās pieredzi biju noskaņots skeptiski. Šodien es zinu, ka tā ir realitāte. Ne tikai tas, ka visas dvēseles dzīvo vienuviet, bet to galvenā daļa, manuprāt, ir mīlestība.
Es pavadīju gadu desmitus, strādājot par neiroķirurgu prestižās medicīnas iestādēs un, tāpat kā daudzi ārsti, aizstāvēju teoriju, ka mūsu smadzenes rada apziņu un emocijas. Es domāju, ka ikviens cilvēks, kurš būtu pieredzējis un izjutis to, ko es, nekavējoties mainītu savus priekšstatus,” stāsta Aleksandrs.
2012.gadā viņš izdeva grāmatu, kurā par savu pieredzi pastāstīja detalizētāk, notikušo mēģinot izskaidrot no medicīniskā viedokļa. Viņa darbs kļuva par bestselleru, un Ebenam parādījās daudz atbalstītāju.
Raimonds Mūdijs
Jāsaka, ka Ebens Aleksandrs nebūt nav pirmais zinātnieks, kurš ticējis dzīvei pēc nāves. Piemēram, mēs varam atmiņā atsaukt Raimondu Mūdiju, Džordžijas Medicīnas skolas psihiatru, kurš ir arī Virdžīnijas Universitātes filozofijas doktors.
Viņa viedoklis pat dvēseles nemirstību mainījās pēc tam, kad 1988.gadā viņš sāka ārstēt sievieti, kura kopš dzimšanas bija akla. Viņa, tāpat kā Ebens Aleksandrs, piedzīvoja klīnisko nāvi un izdzīvoja.
Pēc atveseļošanās sieviete doktoram Mūdijas detalizēti pastāstīja par to, kas ar viņu bija noticis, kā viņa “bija uzlidojusi” līdz griestiem un “visu redzējusi no augšas”. Pēc tam viņa kādu laiku “bija ceļojusi pa slimnīcu”, līdz atgriezās savā ķermenī.
Dzīvs pierādījums
Sieviete, būdama akla, tik sīki aprakstīja ārsta rīcību, palātu un daudzas citas detaļas, ka tas Mūdiju nopietni iespaidoja, un viņš sievietes gadījumu sāka pētīt rūpīgāk. Pēc šīs nopietnās izmeklēšanas psihiatrs nonāca pie negaidīta secinājuma, proti, ka paciente nevarēja samelot vai izdomāt tik detalizētu stāstu.
Kopš tā laika viņš sāka pētīt nāves tuvošanās pieredzi, un par to uzrakstīja septiņas grāmatas. Vēlāk Raimonds Mūdijs iepazinās ar Ebenu Aleksandru, un viņi kādu laiku strādāja kopā.
“Tas, kas notika ar Ebenu Aleksandru, ir viens no pārsteidzošākajiem nāves tuvošanās pieredzes gadījumiem, par kādiem es esmu dzirdējis vairāk nekā trīs gadu desmitus, pētot šo fenomenu. Es to sauktu par īstu dārgakmeni. Ebens ir dzīvs pierādījums tam, ka pastāv dzīve pēc nāves,” saka Raimonds Mūdijs.
