2. Kardifas milzis.
1868. gadā amerikāņu arheologs Džordžs Hals no Binhemptonas pārveda no Čikāgas uz Kardifu Ņujorkas štatā un apraka sava brāļa fermā ģipsī veidotu trīs metrus garu milzi. Gigants ar labo roku bija satvēris vēderu, it kā mirstot ciestu stipras sāpes. Mistifikācija tika veidota divus gadus, Džordžs Hals ar visasākajiem instrumentiem bija izveidojis vissīkākās detaļas: nagus uz skulptūras pirkstiem, nāsis, dzimumorgānus, ādas poras. Pēc gada, 1869. gada 15. oktobrī strādnieki uzgāja apbedījumu. Cilvēki noticēja, ka atraduši pārakmeņojušos milzi vai vismaz senu statuju un tūristu bari devās uz fermu. Slavenais impresario P.T. Barnums piedāvāja par atradumu 50 tūkstošus dolāru, taču viņam atteica. Tad viņš izveidoja pats savu gigantu un paziņoja, ka tomēr ir nopircis oriģinālu. Sākās tiesas process, kura gaitā katra puse centās visus pārliecināt, ka pretējās puses īpašums ir viltojums. Rezultātā Hals atzinās, ka milzis no Kardifas ir mistifikācija.
3. Zēns balonā.
2009. gada 15. oktobrī visu pasauli saviļņoja ziņa par sešus gadus veco puisēnu Felkonu Hinu no Kolorado, kuru gaisā aiznesis paštaisīts gaisa balons. Zēnam draudēja nopietnas briesmas, tāpēc ka viņš varētu nosalt vai nosisties. Kad balons piezemējās vienā no laukiem, glābēji, kas bija ieradušies glābt zēnu, atrada balona grozu tukšu. Parādījās informācija, ka zēns varētu būt izkritis no groza lidojuma laikā. Taču drīz noskaidrojās, ka zēns ir dzīvs un vesels, un vispār nekur nav lidojis, bet tas ir joks, ko organizējuši Felkona vecāki. Agrāk viņi bija piedalījušies realitātes šovā un tagad viņiem gribējies kļūt slaveniem vēl vienu reizi. Rezultātā pret viņiem tika ierosināta krimināllieta.
4. Cionas gudro protokoli.
«Cionas gudro protokoli» parādījās XX gadsimta sākumā Krievijā un plaši izplatījās pasaulē kā tekstu krājums, kuru publicētāji nosauca par Vispasaules ebreju sazvērestību. Daži no tiem liecināja, ka šos protokolus ir rakstījuši Cionistu kongresa dalībnieki Bāzelē, Šveicē, 1897. gadā.
Tekstos tiek apspriesti plāni, lai ebreji kļūtu par pasaules valdniekiem, iekļūstot valstu pārvaldes struktūrās, sākot kontrolēt neebrejus un iznīcinot citas reliģijas. Jau sen ir pierādīts, ka «Protokoli» ir antisemītu mistifikācija, taču vēl līdz šim visai daudz cilvēku tic, ka tie ir īsti. Īpaši izplatīts šis viedoklis ir islama pasaulē. Dažās valstīs «Protokolu» pētīšana pat ir iekļauta skolu programmās. (Foto var redzēt «Protokolu» Sīrijas izdevumu no 2005. gada.)
5. Microsoft I: Katoļu Microsoft.
1994. gadā Internetā parādijās «Microsoft preses relīze», kurā tika apgalvots, ka kompānija Microsoft it kā esot nopirkusi Katoļu baznīcu. Dokumentā tika citēti it kā Bila Geita teiktie vārdi:
“Apvienojot Microsoft un katoļu baznīcas resursus, mēs spēsim padarīt reliģiju vienkāršāku un jautrāku plašākam ļaužu lokam”. «Preses relīze» izplatījās tik plaši, ka Geitam vajadzēja publicēt atsaukumu. Incidents ir iegājis vēsturē, kā pirmā, plaša mēroga interneta mistifikācija.
6. Microsoft II: Elektroniskais pasts padarīs tevi bagātu.
Cita lieliska (un daudz samudžinātāka) mistifikācija ar Microsoft iesākās apmēram tajā pašā laikā, «katoļu» incidents. Lietotāji sāka saņemt vēstules no kompānijas Microsoft, it kā lai piedalītos kādā ļoti svarīgā pētījumā. Tādēļ bija jāpārsūta saņemtā vēstule saviem paziņām. Par katru pārsūtīšanu kompānija apsolīja samaksāt $245. Taču tas vēl nebija viss. Ja cilvēks, kuram vēstule tiktu pārsūtīta, to nosūtītu vēl tālāk, tad pirmais saņēmējs saņemtu vēl $241. Un tā tālāk. Ļoti daudzi cilvēki uzķērās uz tā, lai nopelnītu tik viegli. [Te jau jāatceras arī vēstules, kas solīja padarīt tevi par miljonāru: pēkšņi vinnēta loterija, kurā tu nemaz neesi piedalījies, nezināmu ārzemju radinieku mantojums, palīdzības lūgumi no nepazīstamiem, grūtībās nonākušiem bagātniekiem, solot lielu atlīdzību utt. Tikai atsūti savus datus! - t.p.]
7. Sids Finčs — fenomenāls pičers.
1985. gada aprīlī amerikāņu žurnāls Sports Illustrated publicē stāstu par beisbola komandas New York Mets jauno ieguvumu. Tiek ziņots, ka jaunais spēlētājs Sids Finčs (Sidd Finch), kurš met bumbiņu ar ātrumu 270 km stundā (gandrīz 2 reizes ātrāk par citiem spēlētājiem), nekad nekļūdās. Turklāt Sids nekad iepriekš nav spēlējis šo spēli. Šo lielisko rezultātu viņam esot palīdzējušas iegūt nodarbības tibetiešu klosterī lielā lamas Milaraspa vadībā. Kā tas parasti arī notiek, daudzi notic šim stāstam un Sports Illustrated pārpludina lsaītāju vēstules, lūdzot pastāstīt ko vairāk par šo unikālo spēlētāju. Raksts izrādās 1. aprīļa joks, kuru bija izdomājis žurnālists Džordžs Plimtons (foto).
8. Hitlera dienasgrāmatas.
1983. gadā autoritatīvais vācu žurnāls «Stern» publicē sansacionālus fragmentus no it kā atrastajām Ādolfa Hitlera dienasgrāmatām. Dažus bloknotus ar «fīrera piezīmēm» no 1932.- 45. gadiem žurnāls esot nopircis par vairākiem miljoniem marku. Drīz izrādās, ka Hitlera dienasgrāmatas ir viltojums. Atmaskošana kļūst par vēl lielāku sensāciju par pašām dienasgrāmatām. Noskaidrojas, ka aiz mistifikācijas slēpjas bijušie nacisti, kas vēlējās reabilitēt Hitlera tēlu.
9. Sāras Peilinas izjokošana. .
Pēdējā ASV prezidenta vēlēšanu maratona laikā kandidāte uz viceprezidentes posteni no Republikāņu partijas Sāra Peilina kļūst par telefona apmānīšanas upuri. To paveica kanādiešu komiķis un radiodiktors Marks-Antuāns Odets, kas uzdodas par Francijas prezidentu Nikolā Sarkozī. Telefona sarunā Peilina ar «Nikolā Sarkozī» pagūst apspriest «politiskus jautājumus, grūtībās, dodoties medībās ar viceprezidentu Diku Čeiniju un, protams, franču prezidenta skaistuli-sievu». Sarunas laikā Odets vairākas reizes visai atklāti dod mājienus, ka tas ir joks, taču viņa līdz pašām beigām nesaprot, ka tas nav pa īstam. Piemēram, viņš paziņo, ka seko priekšvēlēšanu cīņai ar sava ASV padomnieka, franču dziedoņa Džonija Holideja palīdzību, bet kanādiešu dziedātāju Stefu Karsu «Francijas prezidents» nosauc par Kanādas premjerministru. Taču Sārai nerodas nekādas aizdomas. Sarunas beigās «Nikolā Sarkozī» pasaka, ka viņam ir ļoti patikusi «dokumentālā filma» par Peilinu, pieminot šajā sakarībā pornogrāfisko lenti “Nailin` Paylin”, kuru bija uzņēmis žurnāla Hustler dibinātājs ar aktrisi, kas bija līdzīga Sārai Peilinai, taču kandidāte uz viceprezidenta amatu tikai noteica: «Lieliski, liels paldies». Un tikai pēc tam Odets atklāj kārtis, nosaucot savu īsto vārdu un radiostaciju, kurā strādā.
10. Izjokošana Minhenes olimpiādē.
Minhenes olimpiādes laikā, 1972. gadā vācu students Norberts Sadhauss veikli iejūk 42 kilometru garajā maratonskrējienā, kad līdz beigām ir palicis mazāk par kilometru, viegli apsteidz piekusušos sportistus un nonāk pirmais pie finiša un nokļūst vispārējas uzmanības centrā kā «olimpiskais čempions». Sportista slava gan neilgst ilgi, amatpersonas viņu visai ātri atmasko. Taču vēsturē kā jokdaris viņš iekļūst.
11. Viltotais bigfuts.
2008. gada augustā pasaule beidzot uzzināja, ka zinātne beidzot ir ieguvusi savā rīcībā sniega cilvēku. Kaut arī mirušu, tomēr lieliskā stāvoklī. Par to ziņoja preses konferencē Paloalto (Kalifornijā) «kriptozoologs» Toms Biskardi un divi sniega cilvēka mednieki – Riks Daiers un Metjū Vitons. Diemžēl, tuvāk apskatot «bigfuta jeb lielpēdaiņa līķi», izrādījās, ka tas ir tikai gorillas kostīms no gumijas. Tomēr, mistifikācija izdevās varena: sensāciju par jetiju nepārpublicēja tikai sliņķis, bet ledusskapī ievietotās gumijas gorillas fotogrāfijas vēl joprojām uzpeld kā ilustrācijas rakstiem par sniega cilvēku. Zīmīgi, ka 2005. gadā Biskardi jau bija sarīkojis ko līdzīgu un visai labi nopelnīja, pārdodot pieeju onlainā, lai apskatītu it kā viņa rīcībā esošās bigfuta atliekas, kuras tā arī neviens beigās neieraudzīja.
12. Vannu mistifikācija.
1917. gadā populārajā Ņujorkas izdevumā «New York Evening Mail» parādījās viltota ASV vannu vēsture, ko bija sarakstījis žurnālists Henrijs Menkens speciāli priekš tam, lai nodemonstrētu, cik viegli apmuļķot sabiedrību ar masu mēdiju palīdzību. Rakstā bija minēti «fakti» par to, cik nelabprāt 19. gadsimta vidū Savienotajās Valstīs tika ieviestas vannas. Oficiāli it kā esot atzīts, ka mazgāšanās vannā ir kaitīga veselībai, tāpēc atsevišķās vietās šī procedūra tikusi aplikta ar drakonisku nodokli, tikusi ierobežota vai vispār aizliegta. Neskatoties uz to, ka rakstā sniegtās ziņas bija acīmredzami nepatiesas un dažviet pat absurdas, raksts kļuva plaši pazīstams un to daudzreiz citāja dažādos izdevumos un pat nopietnos zinātniskajos darbos. Tikai pēc astoņiem gadiem Menkens nopublicēja atsaukumu. Taču tas īpaši nekaitēja nepatiesajai vannu vēstures reputācijai. Tā, piemēram, 1952. gadā prezidents Trumens citēja Menkena rakstu savā runā, kas bija veltīta veselības aizsardzībai, bet jau 2004. gadā «Washington Post» pieminēja viltoto faktu no tās rubrikā «Saderam, ka tu nezini, ka...».
13. Pirmais Nesijas fotouzņēmums.
1934. gadā angļu izdevumā «Daily Mail» parādās pasaulē pirmais leģendārā Lohnesas briesmoņa foto. Attēla autors, Londonas ķirurgs Vilsons apliecināja, ka monstra attēls ir tapis nejauši, kad viņš pastaigājies ezera tuvumā. 1994. gadā atklājās, ka attēlā redzamā Nesija ir viltojums, attēlu radījuši pats Vilsons un trīs viņa līdzdalībnieki. Divi no līdzdalībniekiem jau labprātīgi bija atzinušies (1975. gadā), taču viņu teiktais bija palicis neievērots, jo ticība doktora Vilsona godīgumam, kuram, likās, nav motīvu, lai mānītos, nebija sagraujama.
14. Kreisās rokas hamburgers.
1998. gadā ātrās ēdināšanas tīkls Burger King publicēja žurnālā USA Today reklāmu par jaunu hamburgeru “Left-Handed Whopper”, kas esot speciāli radīts 32 miljoniem amerikāņiem-kreiļiem. Pēc sludinājuma, jaunumam bija tāds pat sastāvs kā oriģinālajam Whopper, taču visi ingradienti klientu-kreiļu interesēs bija pagriezti par 180 grādiem. Nākošajā dienā Burger King publicē atsaukumu, paziņojot, ka tas ir bijis tikai svētku joks. Taču tūkstošiem klientu turpina prasīt tīkla restorānos jauno sviestmaizi “Left-Handed Whopper”. Un vēl vairāk, parasto Whopper, kas esot domāts speciāli labiķiem.
15. Hovarda Hjūza autobiogrāfija.
Pagājušā gadsimta 70-tajos gados amerikāņu rakstnieks Klifords Irvings kļūst par visskaļākās 20. gadsimta mistifikācijas autoru. Pēc vairākām literārām neveiksmēm viņš iedrošinās uz afēru: ekscentriskā miljardiera Hovarda Hjūza viltotas, autorizētas biogrāfijas radīšanu. Pasākums izdodas un atnes Irvingam naudu un slavu, taču beigās viņu apvaino krāpšanā un viņš nonāk cietumā. 2006. gadā šis stāsts rod atspoguļojumu arī filmā «Mistifikācija» ar Ričardu Gīru galvenajā lomā.
16. Lēciens no Bruklinas tilta.
Bruklinas tilta celtniecība izmaksāja 16 miljonus dolāru un aiznesa 26 cilvēku dzīvības. Pēc tam šim tiltam radās slikta slava: no tā Īstriveras ūdeņos metās visai daudz pašnāvnieku. Taču pirmais lēciens no tilta izrādījās visai «sekmīgs». Trakulīgs, jauns cilvēks Stīvs Brodijs it kā nolec no tilta ūdenī, kas atrodas 42 m zemāk, par lieciniekiem ir viņa draugi. Taču vēlāk izrādās, ka Stīva drauģeļi no tilta nomet butaforisku lelli, bet viņš vienkārši īstajā laikā piepeld īstajai vietai. Taču atmaskošana nemaisa Brodijam vēl ilgi ekspluatēt savu varonīgā nirēja un lecēja no Bruklinas tilta slavu.
17. Riņķi uz tīrumiem.
Liecības par noslēpumainām figūrām tīrumos eksistē jau no seniem laikiem. Īpaši ar tām ir bagāta Anglija, un īpaši pēdējās desmitgadēs. 1991. gadā divi britu mākslinieki: Deivs Čorlijs un Dags Bauers paziņo, ka visi riņķi, kas atklāti pēdējos trīspadsmit gados uz Anglijas kukurūzas laukiem, ir viņu roku darbs. Viņi pastāsta, ka viņiem ir izdevies apmānīt zinātniekus, fermeru organizācijas un valdības dienestus. Ar kāršu, dēļu un virvju palīdzību mākslinieki izveido visai autentisku riņķi Kentas grāfistes kukurūzas laukā. Lai gan viņi pārliecina visai nedaudzus — pārāk jau prozaiski...
18. Pols ir miris.
Leģenda par Pola Makartnija nāvi, kas pazīstama ar nosaukumu Paul is dead (Pols ir miris), vēsta, ka Pols Makartnijs no grupas «Beatles» gāja bojā 1966. gadā un ir ticis nomainīts ar dubultnieku, kam bija līdzīgs izskats un balss. Leģendas piekritēji saista grupas koncerttūru pārtraukšanu šajā gadā tieši ar Pola nāvi (kaut gan koncerti tika pārtraukti jau agrāk par varbūtējo Makartnija nāves datumu). Kā pierādījumus leģendas piekritēji min dažādus «kodus» «Beatles» daiļradē (mūziku, tekstus, albūmu vāku noformējumu), kas ir veidoti speciāli, lai norādītu uz to, ka Pols ir miris. Pierādījumu vidū — skaņas, kas it kā dzirdamas, ja ierakstu spēlē otrādi, visdažādākā veida metaforas dziesmās, divdomīgi izteicieni utt. Daži no šiem «kodiem» nesaskan viens ar otru vai ar zināmiem faktiem no Makartnija un citu grupas locekļu dzīves. Ne vienmēr ir skaidrs, vai runa iet par joku, vai par «sazvērestības teoriju». Leģendu par Pola Makartnija nāvi vairākas reizes ir pētījuši sociologi. Ir apgalvots, ka baumas par Pola nāvi apzināti ir izplatījuši paši bītli, kā mistifikāciju vai reklāmas triku. Lai gan visi četri grupas dalībnieki daudzas reizes ir apliecinājuši, ka šie pieņēmumi ir meli.
19. Turīnas līķauts.
Daudziem ticīgajiem (kā šajā 78-ā gada foto) Turīnas līķauts, kas tiek glabāts Turīnas Jāņa Kristītāja katedrālē, neapstrīdams svētums, taču zinātnieka — pētnieka zinātniskais prāts neapmierinās ar reliģiskajām dogmām, cenšoties aizrakties līdz patiesībai visos tās sīkumos.
Daudzie zinātniskie pētījumi — no vēsturiskajiem, līdz radioaktīvā oglekļa analīzes - apšauba relikvijas īstumu, taču nespēj zinātniskā ceļā to atmaskot pietiekoši pārliecinoši, tieši tāpat kā arī pietiekoši pārliecinoši pierādīt, ka līķauts ir īsts. Pašreiz eksistē ne mazāk kā 1300 fiksētu hipotēžu par Turīnas līķautu. Viena no pašām populārākajām versijām ir tā, ka līķauts ir paša Leonardo da Vinči roku darbs un uz tās ir redzams pats Viduslaiku ģēnijs (to, piemēram, apstiprina radioaktīvā oglekļa analīze, kas liecina, ka līķauts ir radīts apmēram tajā laikā, kad dzīvoja Leonardo). [Par šo jautājumu skatiet tālāk divus citus rakstus — t.p.]
20. Piltdaunas cilvēks.
1912. - 13. gadā angļu arheologs — amatieris Čārlzs Dousons zinātnes pasaulei cēla priekšā agrīnā hominīda galvaskausa daļas, likās, ka tas ir trūkstošais posms starp cilvēku un primātiem, līdzās - arī akmens darbarīki, kas it kā bija atrasti turpat, izrakumos, blakus Piltdaunas ciematam.
Atradums kļuva par vienu no galvenajām gadsimta zinātniskajām sensācijām un tāda arī palika līdz 1949. gadam, kad izrādījās, ka Piltdaunas cilvēks ir - veikla mistifikācija. Galvas kausa daļas piederēja cilvēkam un orangutānam, bet akmens darbarīkiem bija tikai 2-3 tūkstoši gadu. Viss atradumu komplekss bija speciāli nokrāsots tādā tonī, kas atgādinātu vietējo granti, bet zobi žoklī bija speciāli pievīlēti. Tomēr, līdz šim laikam Dousona vaina nav pierādīta galīgi. Daži pat liecina, ka Dousons bija vienīgais no arheologu — afēristu vidus, kas nesaprata, kas īstenībā ir noticis.
[Papildus par to var izlasīt šeit: http://paxvobis.lv/evolucija/htm/sakums/x_008.htm - t.p.]
21. Pasauļu karš.
Pseidodokumentālais radiouzvedums — Herberta Velsa «Pasauļu karš», ko režisēja rakstnieka uzvārda brālis Orsons Velss, gāja gaisā 1938. gada 30. oktobrī — Visu Svēto dienas priekšvakarā — un izsauca milzīgu paniku ASV Austrumu piekrastes un Kanādas daļas iedzīvotājos. Radioluga bija veidota kā reālas reportāžas par marsiešu iebrukumu. Radiolugai ticamību piedeva arī spēles ar frekvenču maiņu, tas ir, citu raidstaciju pieslēgšana un fiktīvs prezidenta Rūzvelta aicinājums tautai. [Neviens nebija pievērsis uzmanību lugas sākumā teiktajam, ka visi notikumi ir izdomāti. Savu lomu nospēlēja arī situācija pasaulē, kas dzīvoja jauna kara gaidās — t.p.] Noticējuši iebrukuma realitātei, cilvēki krita histērijā, lēca laukā pa logiem, ķēra pirmo, kas pagadījās pa rokai un skrēja laukā no mājām. Ceļus nosprostoja mašīnu kolonnas, kas nesās uz priekšu, neievērojot satiksmes noteikumus. Valsts iestādēs, policijas iecirkņos, slimnīcās nemitīgi zvanīja telefoni, cilvēki lūdza glābt viņus. Kareivīgāk noskaņotie pilsoņi prasīja atvērt arsenālus un izdalīt ieročus cilvēkiem, steidzami mīnēt ceļus marsiešu kustības virzienā un pat nosūtīt tiem pretī lidmašīnas - pilnas ar sprāgstvielām, kuras vadītu lidotāji — nāvinieki. Parādījās pat liecinieki, kas paziņoja, ka savām acīm bija redzējuši marsiešu zvērības un tikai brīnumainā kārtā paglābušies no nāves. Viņu krāsainīe stāsti tikai uzkurināja paniku. Par laimi, no rīta kaislības pierima, cilvēki nomierinājās un sāka atgriezties mājās, bet Orsons Velss iegāja vēsturē, kā cilvēks, kuram izdevās sabiedēt Ameriku.
[ http://www.spoki.lv/aktuali/Visu-laiku-lielakie-meli/81429
Te var izlasīt par savādāku melu topu — Top 10. Septiņas mistifikācijas no desmit ir pieminētas augstāk, trīs — ir citas — t.p.]
2. AIDAHO ŠTATA NOSAUKUMS. Zinātnieki un vēsturnieki joprojām strīdas, vai šis stāsts ir patiess, bet spriediet paši. Stāsts sākas tālajā 1860. gadā, kad industriālists Džordžs Villings ieteica „Idaho” kā teritorijas nosaukumu, apgalvojot, ka vietējo indiāņu valodā tas nozīmējot – „Kur saule no kalniem parādās”. Aidaho apvidū šis vārds ātri ieguva popularitāti un ap 1863. gadu tā jau bija officiāli pazīstama kā Aidaho Teritorija. Vēlāk tomēr Villings atzinās, ka šo vārdu izdomājis un tam neesot nekāda sakara ar vietējo indiāņu valodu. Vēsturnieki turpina cīnīties par patiesību, bet šie meli kļuva tik populārI, ka pat 20. gs. Vēstures grāmatās bija sastopams šāds tulkojums un paskaidrojums.
6. TURKS. Oriģināli to uzskatīja par pirmo šaha automātu pasaulē. Tas ieguva plašu atzinību visā pasaulē. Turku 1770. gadā radīja Volfgangs fon Kempelens, lai atstātu iespaidu uz imperatori Mariju Terēzi. 80 gadus šī ilūzija pārvaldīja cilvēku prātus visapkārt pasaulei, dažādās aprindās. Izrādījās, ka viss ir ļoti vienkārši. Lielajā galdā bija atsevišķa „istabiņa”, kurā slēpās šaha lielmeistars un ar magnētu palīdzību, pārvietoja šaha figūras. Īpašu slavu Turks ieguva izstādēs Parīzē, Londonā un pat ASV. Šeit viņš sakāva daudzus cienījamus pasaules šaha lielmeistarus. Tai skaitā Bedžaminu Franklinu un pat Napoleonu. Pēc Kempelena un viņa līdzdalībnieka nāves, spekulācijas par Turka darbību uzņēma apgriezienus. To nodeva muzejā un, kad to iznīcināja kāds ugunsgrēks, tā noslēpums nāca gaismā.
7. NIGĒRIJAS URĀNA IEGUVES. 2003. gadā ASV saņēma no Itālijas armijas inteliģences dokumentus, kuros bija redzams, ka Sadams Huseins plāno iepirkt lielu daudzumu urāna no Nigērijas. Šie dokumenti bija par iemeslu iebrukumam Irākā. Protams, ka pēc dokumentu publiskošanas, tos ātri atmaskoja kā viltojumus, un pat vairāki Itālijas un ASV inteliģences darboņi izvirzīti kā aizdomās turamie dokumentu viltošanā. Kopš tā brīža šie dokumenti ir kļuvuši par intensīvu debašu un strīdu iemeslu.
Papildus informācija par Turīnas līķautu:
http://www.apollo.lv/portal/life/articles/39944/0
Turīnas līķauts nav viltojums.
«Vakara Ziņas»
Otrdiena, 1. februāris (2005) 00:07
Turīnas līķauts — drāna, kurā, kā uzskata daudzi kristieši, tika ietīts Jēzus Kristus pēc noņemšanas no krusta, — patiesībā ir daudz vecāks, nekā noteikts 1988. gadā, kad vairāki zinātnieki to nosauca par viduslaiku viltojumu, paziņojis amerikāņu ķīmiķis Reimonds Rodžerss.
Toreiz trīs laboratorijas Oksfordā, Cīrihē un Arizonā ar radioaktīvā oglekļa metodi pārbaudīja līķautu un atzina, ka tas radīts laikā no 1260. līdz 1390. gadam un nevar būt saistīts ar Kristus dzīves laiku. Kā žurnālā «Thermochimica Acta» raksta ķīmiķis Rodžerss, minētajā pētījumā analizēta tā drānas daļa, ko mūķenes bija restaurējušas pēc 1532. gada ugunsgrēka, kurā daļa līķauta apdega. Pēc viņa aplēsēm, patiesais līķauta vecums varētu būt no 1300 līdz 3000 gadu.
Linu drānā, kas ir 4,4 metrus gara un 1,2 metrus plata, redzams krustā sistā atveids, kas atgādina fotogrāfijas negatīvu. Zinātniekiem joprojām nav izdevies noteikt, kādā veidā attēls nonācis uz audekla, bet daudzi ir vienisprātis, ka tas nav nedz zīmēts, nedz spiests.
Arī strīdi par līķauta patieso vecumu turpinās jau desmitiem gadu. Pirmās liecības par tā esamību saglabājušās no 1357. gada Francijā. Kopš tā laika tas cietis pat vairākos ugunsgrēkos.