No vairākiem desmitiem tūkstošu uz Zemes atrasto meteorītu aptuveni 4% ir oglekļa hondrīti – ieži, kas ļoti bagāti ar ogļūdeņradi un pat organiskajiem savienojumiem, kā arī ar ūdeni, tā molekulas “iebūvētas” minerālu kristāliskajā struktūrā un veido aptuveni 10-20% no visas meteorītā esošās vielas.

Tos uzskata par “laika kapsulām” – Saules sistēmas pirmvielas paraugiem, no kā veidojušās akmens planētas. Tomēr šeit ir kāds principiāli svarīga moments: spēkā esošie zinātnieku priekšstati pauž, ka oglekļa hondrīti pie mums atlido no galvenās asteroīdu joslas, kas izveidojusies starp Marsu un Jupiteru, vai arī no tās tuvākās apkaimes. Šis ir tieši sistēmas daļas “izejmateriāls”. Tostarp planetologi ir pārliecināti, ka atkarībā no attāluma līdz Saulei sākotnējie apstākļi mūsu kosmiskajā saimē ievērojami atšķiras. Tas jo sevišķi attiecināms uz gaistošo vielu sadalījumu, proti, uz tādām, kas izgaro jau salīdzinošo nelielas uzsilšanas rezultātā.

Bet nesen šveiciešu pētnieki no Bernes universitātes izlēma rūpīgi izpētīt šos meteorītus nolūkā noskaidrot tajos esošā mangāna un hroma daudzumu – tās ir vielas, kuras arī uzskata par gaistošām. Turklāt materiāls ir mazliet izturīgāks, un tas pētniekiem sniedz lielisku norādi: atbilstoši šo vielu savstarpējajai attiecībai var saprast, cik lielā mērā šis materiāls spēj sevī noturēt kaut ko gaistošu, proti, cik lielā mērā tas sākotnēji bijis “sauss”. Ja salīdzinājumā ar mangānu hroma bija maz – vielu var uzskatīt par “sausu”, ja daudz – “mitru”. To bija svarīgi noskaidrot tāpēc, lai varētu pietuvināties atbildei vienam no visintriģējošākajiem zinātnes jautājumiem – par Zemes okeānu izcelšanos.

Oglekļa hondrītos mangāna un hroma attiecības izrādījās vidēji 0,84, un pētnieki to pielīdzinājuši tiem zemes iežiem, kuros šis vidējais lielums ir 0,475. acīmredzot šī Zemes viela ir ievērojami “sausāka” par šiem meteorītiem, lai gan planetologi pauduši uzskatu, ka mūsu planēta vienalga ir pārlieku bagātināta ar gaistošām vielām, arī neskatoties uz attālumu no Saules, kas ir aptuveni 150 miljoni kilometru. Saules sistēmas planētu veidošanās procesa datormodelēšana apliecināja, ka uz mūsu planētas ūdens molekulas nespēja pienācīgi noturēties uz cietas vielas gabaliņiem, tāpēc masas uzņemšanas procesā Zeme diezin vai spēja uzņemt tik daudz ūdens no protoplanetārā diska, cik var novērot mūsdienās.

Par komētām var piebilst, ka lielākais to vairākums nākušas no Neptūna orbītas, bet tur ķīmiskās reakcijas vieglāk notiek ar deitērija līdzdalību. Viena no pamata versijām pauž, ka tieši tāpēc komētu ūdens ir tik lielā mērā piesātināts ar šo smago ūdeņradi. Zemes ūdenī deitērija ir ļoti maz, un to uzskata par ļoti būtisku iemeslu, lai varētu šaubīties par to, ka Pasaules okeāns radies kā komētu bombardēšanas rezultāts.

Taču Saules sistēmas pētnieki saglabā aizdomas, ka izeja no tik sarežģīta stāvokļa tomēr ir. Viņi jau sen apcer vispopulārāko Mēness izveidošanās hipotēzi – tā dēvēto “Teijas hipotēzi”. To mēdz dēvēt arī par impakta jeb gigantiskās sadursmes hipotēzi. Atbilstoši šai versijai pašā savas pastāvēšanas sākumā, pirms aptuveni 45 miljardiem gadu, Zeme sadūrusies ar Marsa izmēra planētu, un tā rezultātā tapušās atlūzas vai to vielas radīja Mēnesi.

Pētnieki izlēma balstīties šajā hipotēzē un noskaidrot, kas šī Teija varēja būt atbilstoši ķīmiskajam sastāvam, aplūkojot trīs scenārijus. Pirmajā gadījumā hipotētiskā planēta ir identiska patlabanējai Zemes mantijai, otrajā un trešajā tā sastāv no oglekļa hondrītiem, tikai ar niansi, ka otrajā tie veido aptuveni desmito daļu no patlabanējās Zemes, bet trešajā – līdz 40% tās masas.

Noskaidrojās, ka līdz tagadējām mangāna un hroma savstarpējām attiecībām Zemes vielā vairāk noved otrais variants, proti, sadursme ar ļoti “mitru” planētu, kas ir aptuveni 10 reizes “vieglāka” par Zemi. Masas ziņā tas ir tieši tas, ko paredz hipotēze par gigantisko sadursmi. Attiecīgie pētnieku aprēķini norāda uz to, ka masīvā Teija veikusi ļoti spēcīgu triecienu, kā rezultātā kosmosā aiznesa tik daudz gaistošā materiāla, ka Zeme jau vairs nebūtu kļuvusi par tādu, kāda tā ir patlaban.