Te miris jau agrāk, te redzēts Meksikā
Irānas režīmam Džeksona nāve bijusi ļoti izdevīga – tā aprijusi visu mediju uzmanību un efektīvi iznīcinājusi irāniešu pēdējās cerības uz revolūciju. Citas teorijas piekritēji ir pārliecināti, ka Džeksons nemaz nav miris, bet inscenējis savu nāvi, lai izbēgtu no parādiem un sāktu jaunu dzīvi. Un tas neesot nekāds brīnums. Katrs taču gribētu pazust no zemes virsas, ja viņam būtu 400 miljonu dolāru lieli parādi, bet uzmācīgie kreditori spiestu palielināt ieņēmumus ar 50 nogurdinošiem koncertiem.
Daži fani esot redzējuši popmūzikas karali izklaidējamies Meksikā. Vēl ir versija, ka Maikls miris jau pirms diviem gadiem, bet Londonas preses konferencē, kurā viņš paziņojis par atgriešanās koncertiem, patiesībā uzstājies viņa dubultnieks. Daudzi fani uzskata, ka Džeksona parādīšanās martā Londonas O2 arēnā bijusi ļoti dīvaina. Ieradies ar pusotras stundas nokavēšanos, dziedātājs īsi un nesakarīgi paziņojis: "Un tas arī ir viss..." Tad nogājis no skatuves dīvainā un neierasti plašā solī. Kā apgalvo šīs versijas aizstāvji, viņš bijis pārāk garš, bet pirksti – pārāk īsi, lai tas būtu īstais Džeksons...
Masoni, ebreji, Volstrītas baņķieri...
Atgriežoties pie sazvērestības teorijas saknēm par ebrejiem un masoniem, jāsāk ar to, ka, pēc daudzu domām, ebreji pie visām nelaimēm vainojami jau tāpēc vien, ka viņi parūpējās, lai krustā piesistu Jēzu Kristu. Viduslaikos Eiropā ik pa laikam notika ebreju vajāšanas un piespiedu kristīšanas, tomēr visspēcīgais antisemītisma vilnis Eiropai pārvēlās 20. gadsimta sākumā, kad atklātībā parādījās „Ciānas gudro protokoli". Faktiski – instrukcija, kā ebrejiem ar viltu iegūt varu visā pasaulē un paverdzināt citas tautas. Ir vairākas šo protokolu izcelšanās versijas, bet mēs aplūkosim divas – populārākās.
Pēc pirmās versijas, tas viss ir blēņas, un protokoli ir krievu ohrankas viltīgs safabricējums. Teksta viltošana notikusi Parīzē 20. gadsimta sākumā un to veicis cariskās Krievijas slepenpolicijas virsnieks Račkovskis, lai ar šiem sazvērestības pierādījumiem izvērstu plašu antisemītisma kampaņu Krievijā.
Otra versija ir gluži pretēja – protokoli ir īsti. Ciānas Gudro teksti esot nolasīti pirmā cionistu kongresa slepenajā sēdē 1897. gadā Bāzelē, un to autors bijis cionistu kustības līderis Hercls un viņa tuvākie līdzgaitnieki. Viens no senebreju valodā rakstīto protokolu eksemplāriem esot izzagts un 1906. gadā nonācis Britu muzejā, kur to angliski pārtulkojis muzeja līdzstrādnieks Mardsens. Protams, ne jau tikai protokoli radīja neiecietības gaisotni pret ebrejiem. 20. gadsimta sākumā arvien ietekmīgāki kļuva daudzi ebreju izcelsmes baņķieri, uzņēmēji un politiķi – gan Eiropā, gan Amerikā. Turklāt arvien biežāk un skaļāk sāka runāt par daudzu ebreju piederību pie slepenās masonu ložas. Antisemītismu vairoja arī bailes no boļševisma, kuru pārstāvēja ne mazums ebreju, turklāt ebrejs taču bija arī komunistu garīgais iedvesmotājs Kārlis Markss. Un kā lai eiropiešiem nerastos aizdomas, ka ebreji pa kluso sazvērējušies pārņemt varu visā pasaulē?
Agrāk ne bez pamata tika vainoti un apsūdzēti sazvērestībās dažādu tautību baņķieri, kas bija iemanījušie vairot kapitālu uz citu ciešanu rēķina. Vēsturnieks Osvalds Špenglers ir paudis pārliecību, ka komunistisko kustību radījuši Rietumu baņķieri, lai vairotu savu bagātību. "Visa proletāriešu kustība (kaut ideālisti tās vadībā to neapzinās) darbojas Naudas interesēs, izvēloties Naudai izdevīgāko kursu Naudai izdevīgākajā termiņā," rakstīja Špenglers.
ASV antikomunistiskās apvienības dibinātājs Džons Berčs 1966. gadā paziņoja, ka komunisms nepavisam nav apspiesto masu kustība, tieši otrādi – tas darbojas pasaules kapitāla interesēs. Pēc ceturtdaļgadsimta amerikāņu reliģiskais un politiskais darbinieks Pets Robertsons apsūdzēja Volstrītas baņķierus, ka tie "ar entuziasmu finansēja boļševikus, uzspiežot Padomju Savienībai zaudējumus nesošu un neefektīvu sistēmu, lai šo valsti padarītu atkarīgu no šiem pašiem baņķieriem".
Runājot par pasaules pārvaldīšanas sazvērestībām, nereti tiek pieminēts arī Iluminātu ordenis, kas dibināts jau viduslaikos. Vārds 'ilumināti' tiek tulkots kā apgaismotie, un viņi veido īpaši elitāru klubu, kuru pārstāv visietekmīgākie un bagātākie finanšu oligarhi. Viņi kontrolē varu visā pasaulē un ir īstie leļļu raustītāji visās nozīmīgākajās sociālās un politiskās dzīves sfērās. Šie cilvēki ir ārkārtīgi bagāti un stāv pāri valstu likumdošanai. Iluminātiem pieder starptautiskās bankas, naftas bizness, vislielākās ražotnes un tirdzniecības organizācijas. Viņu cilvēki ir pārplūdinājuši politiskās struktūras un nopirkuši vairākumu valdību.
Slepeno iluminātu ordeni saista ar Bilderbergas klubu, kurā iesaistīti pie globālas elites piederīgi politiķi, finansisti, transnacionālo korporāciju, slepeno dienestu un masu informācijas līdzekļu pārstāvji. Bilderbergiešu galamērķis ir transnacionālas valdības radīšana. Kluba biedri slepenības apstākļos pulcējās reizi gadā uz četrām dienām maijā vai jūnijā, izvēloties pilis vai dārgas viesnīcas.
300 komiteja. Zelta miljards
Pamatoti vai nepamatoti, bet bailes no kādas grupas uzkundzēšanās cilvēci pavada nepārtraukti. Arī tagad nerimst runas par slepenām, superietekmīgām un globālām organizācijām, kas gatavojas pārvaldīt visu pasauli. To savā grāmata „300 komiteja" atklāj bijušais Lielbritānijas izlūkdienesta M16 aģents Džons Koulmans.
Viņš raksta, ka globalizācijas procesus pasaulē vada un veicina pasaules 300 bagātāko un ietekmīgāko ģimeņu apvienība, bet ekonomiski spēcīgāko lielvalstu vadītāji ir šo ģimeņu ielikteņi un gribas izpildītāji. Lai uz pasaules būtu komfortabla dzīvošana, esot izstrādāta Zelta miljarda koncepcija, kas paredz līdz 2070. gadam samazināt pasaules iedzīvotāju skaitu līdz vienam miljardam. Zelta miljardā ietilpstot ASV, Rietumeiropa, Izraēla un Japāna. Lai samazinātu iedzīvotāju skaitu, nevajadzīgā cilvēce tiekot indēta ar tabaku, alkoholu, narkotikām un iznīcināta ar kariem, epidēmijām un vakcīnām.
Nesen eļļu ugunī pielēja skandalozās grāmatas „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze" (pārtulkota un nopērkama arī latviski) autors Džons Pērkinss. Viņš atklāj, ka ekonomisko slepkavu uzdevums ir pārliecināt trešās pasaules valstis ņemt milzīgus kredītus infrastruktūras attīstībai – daudz lielākus, nekā nepieciešams. Tiklīdz šīs valstis tiek apkrautas ar milzīgiem parādiem, ASV valdība un ar to saistītās starptautiskās aģentūras iegūst kontroli pār šo valstu ekonomiku un var attiecīgi izmantot šo valstu resursus, lai būvētu savu globālo impēriju.
"Ekonomiskie slepkavas ir ārkārtīgi labi apmaksāti profesionāļi, kuri dažādām valstīm visā pasaulē izkrāpj triljoniem dolāru. Naudu, ko šīs valstis ir saņēmušas no Pasaules Bankas, ASV starptautiskās attīstības aģentūras (USAID) un citām "palīdzību" sniedzošām ārvalstu organizācijām, viņi pārsūknē uz lielāko korporāciju seifiem un to dažu bagātāko valstu kabatām, kuru kontrolē atrodas pasaules dabas resursi. Viņi izmanto krāpnieciskas manipulācijas ar finanšu atskaitēm, vēlēšanu rezultātu viltošanu, kukuļošanu, izspiešanu, seksu un slepkavības. Viņu spēle ir sena kā pasaule, un tagad, globalizācijas laikos, tās apmēri sāk kļūt draudoši. Es zinu, par ko runāju. Es pats biju ekonomiskais slepkava," raksta Pērkinss.
Maikla Džeksona nāve radīja daudz versiju un baumu. Jādomā, Džeksona kults būs tikpat spēcīgs kā Elvisa Preslija pielūgsme. Karalis ir dzīvs, un kāds kaut kur viņu ir redzējis.
Mīklainās slavenību nāves
Viena no visilgāk un visplašāk apspriestajām sazvērestībām nenoliedzami bija saistīta ar ASV prezidenta Džona Kenedija slepkavību, kas notika 1963. gadā Teksasas pilsētā Dalasā. Prezidentu nāvējoši ievainoja, kad viņš kopā ar sievu Žaklīnu brauca pa Elmstrītas ielu. Slepkavības izmeklēšanas komisija paziņoja, ka gadsimta slepkavību izplānojis un veicis viens cilvēks – Lī Hārvijs Osvalds. Tika pieļauts, ka viņu atbalstījuši nenoskaidroti sazvērnieki. Pratināšanā Osvalds savu vainu neatzina.
Kad Osvaldu pārvietoja no policijas ēkas uz cietumu, viņu tieši televīzijas kameru priekšā nošāva naktskluba īpašnieks Džeks Rūbijs. Ir vairākas alternatīvas teorijas, pēc kurām slepkavībā tiek vainoti gan amerikāņu, gan padomju specdienesti. Tomēr neviena no tām vēl nav pārliecinoši pierādīta. Pēc socioloģiskās aptaujas datiem, vairāk nekā 70 procentu amerikāņu netic, ka Kenediju nošāvis Lī Hārvijs Osvalds. Visbiežāk tiek izvirzīta hipotēze, ka prezidentu nogalinājusi CIP. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados CIP vairākkārt tika veikusi operācijas, lai iznīcinātu politiskos darboņus Dienvidamerikā, Āfrikā, Laosā un Vjetnamā, un Kenedijs esot bijis sašutis par CIP darba stilu un solījis pamatīgu reorganizāciju. Šo faktu bieži piemin kā argumentu tam, ka CIP bijusi ieinteresēta fiziski iznīcināt Kenediju.
Arī Velsas princeses Diānas traģiskā bojāeja autokatastrofā radīja ne mazums versiju un hipotēžu par patiesajiem nāves iemesliem. Autoavārija notika 1997. gada 31. augustā Parīzes automaģistrāles tunelī, un tā satrieca daudzus cilvēkus ne tikai Lielbritānijā, bet visā pasaulē. Bojā gāja arī princeses draugs Dodi al Fajeds, kura tēvs miljardieris Mohameds al Fajeds vēlāk apgalvoja, ka princese Diāna ir noslepkavota un šo slepkavību britu izlūkdienestam ir pasūtījusi karaliskā ģimene. 2006. gadā Al Fajeda prasību izskatīja un noraidīja kā nepamatotu. Izmeklēšanas komisija secināja, ka Diāna un al Fajeds ir gājuši bojā piedzēruša šofera un viņus vajājušo paparaci vainas dēļ.
Pārsteidzošas sazvērestības versijas tiek radītas arī mums kaimiņos – Krievijā. Pirms kāda laika ķīmiķis tehnologs Jurijs Muhins nāca klajā ar sensacionālu vēsti, ka Krievijas prezidents Jeļcins noslepkavots jau deviņdesmitajos gados, un viņa vietā stājies dubultnieks. Muhins skaidroja, ka ārējās atšķirības viņš pamanījis, salīdzinot īstā Jeļcina un dubultnieka ausis. Jau agrāk viņš bijis pārsteigts par Jeļcina straujajām pārvērtībām, viņam atkārtoti kandidējot uz prezidenta amatu.
"Bija slims cilvēks, un pēkšņi kļuva vesels. Tā nevar būt. Sāku vērot fotogrāfijas. Jeļcinam pirms un pēc slimības ir dažādas ausis. Bet auss zīmējums dzīves laikā nemainās – izņemot gadījumu, ja cilvēkam ir lepra. Skatāmies un mērām – te ir vienas ausis, bet te – citas," stāsta ķīmiķis. "Turklāt īstajam Jeļcinam bija cita balss un gaita. Intonāciju var nokopēt, bet tembru, toni, skanējumu – nevar."
Muhins teic, ka sākumā bijuši pat trīs dubultnieki, un viņš tos atšķirt sācis tikai pamazām. Piemēram, kādā 9. maija parādē redzēts tukls un neveikls cilvēks, bet vakarā – krietni tievāks un enerģiskāks. Turklāt ar citām ausīm. Ķīmiķis piebilst, ka jaunībā Jeļcins strādājis par mūrnieku, bet kādā televīzijas sižetā redzēts, ka viņš neprot turēt rokā špakteļlāpstiņu un nezina, ko ar to darīt. Jāteic gan, ka Muhina sazvērestības teorija Krievijas valsts oficiālajās aprindās atbalstu neguva un pārbaudīta netika.
"Izdevīgie" terora akti
Joprojām tiek lauzti šķēpi par 1999. gada septembrī notikušajiem sprādzieniem daudzstāvu dzīvojamās ēkās Krievijā, kurās bojā gāja 307 cilvēki. Pēc Krievijas tiesu instanču domām, terora aktus organizējis islāmistu institūts „Kaukāzs". Tomēr daudzi oficiālajai versijai netic un uzdod mūžam aktuālo jautājumu: "Kam tas bija izdevīgi?" Deviņdesmito gadu beigās Čečenija bija neatkarīga republika, un tai nebija ne mazākā iemesla provocēt Krieviju. Tāpēc dzīvotspējīga ir versija, ka terora aktus organizējusi VDK un Vladimirs Putins. Proti, uzreiz pēc terora aktiem Putins Čečenijā ieveda armiju un strauji pacēla savu reitingu, tādējādi nodrošinot uzvaru prezidenta vēlēšanās.
Līdzīgi analizēti 2001. gada 11. septembra terora akti Ņujorkā. Pēc notikušā ASV prezidents Džordžs Bušs paziņoja: "Mēs atradīsim tos, kas to izdarīja... Mēs viņiem liksim bēgt un sauksim pie atbildības." 85% amerikāņu atbalstīja iespēju dot triecienu valstij, kas sniedz teroristiem patvērumu, bet ASV Kongresa Pārstāvju palāta ar lielu balsu vairākumu atbalstīja Senāta rezolūciju, kas prezidentam piešķir pilnvaras "piemērot spēku, lai atrastu un sodītu terora aktu rīkotājus".
Bušs nevilcinājās mobilizēt 50 000 rezervistu, un viņa reitings, kas pirms 11. septembra bija zem 50% robežas, divās nedēļās pacēlās līdz 90%, sasniedzot rekordu ASV vēsturē. Lai finansētu karu pret terorismu, ASV nodokļu maksātāji piekrita ievērojami palielināt militāros izdevumus. Pēc 11. septembra būtiski mainījās ASV ārpolitika, tā vēl jo vairāk tika realizēta no spēka pozīcijām – pamatojoties uz terorisma apkarošanu, ASV vadītā koalīcija iebruka Afganistānā un Irākā pat bez ANO mandāta. Analizējot iepriekšminēto, sazvērestību teorijas atbalstītāji uzsver, ka uzbrukums Pasaules Tirdzniecības centram bija izdevīgs gan Bušam, gan CIP, gan Pentagonam, kā arī visai militārajai industrijai, kas guva pasakainu peļņu. Viņuprāt, terora akti rīkoti ar CIP līdzdalību.
Pavisam svaigas sazvērestības teorijas tiek vērptas ap Polijas prezidenta lidmašīnas bojāeju. Daudzi ir pārliecināti, ka Polijas augstāko amatpersonu bojāeja nav nejauša apstākļu sakritība, un to apstiprina vairākas atklātībā nonākušās ziņas. Aizdomīgu dara fakts, ka Krievijas drošībnieki ieradušies vēl pirms ugunsdzēsējiem, bet ātrā palīdzība neesot atbraukusi vispār. Vispirms tīmeklī tika publicēti poļu lidmašīnas pilotu sarunu audioieraksti, kuru autentiskums tā arī netika apstiprināts. Vēlāk kļuva pieejams video, kurā īsi pēc katastrofas dzirdami šāvieni. Visaizdomīgākais šķiet tas, ka nejaušais aculiecinieks, kurš uzņēmis video, nogalināts.
Turklāt poļu prokurori lūguši krievu izmeklētājus paskaidrot, kāpēc lidlaukā pie Smoļenskas uzreiz pēc Polijas lidmašīnas avārijas mainītas lampas. Sazvērestības teorijas piekritēji uzskata, ka tā bijusi smalki izplānota slepkavība. Polijas prezidents pārāk daudziem bijis neērts, jo bijis tiešs un teicis to, ko domā. Turklāt viņš bija savas valsts patriots un starptautiskajās sanāksmēs uzstājīgi aizstāvēja Polijas intereses. Šo īpašību dēļ viņš bijis kā dadzis acīs gan Briseles birokrātiem, gan vairāku lielvalstu vadītājiem, gan starptautiskām korporācijām. Daudziem arī nav paticis, ka Polija pat krīzes laikā kļūst ekonomiski arvien spēcīgāka un netiek apkrauta ar parādiem. Tāpēc arī ir dzimusi versija, ka lidmašīnas avāriju organizējis Krievijas Federālais drošības dienests, sadarbojoties ar citu valstu specdienestiem.
Uz vienu roku ar citplanētiešiem
Pasaules sazvērestību vēsturē netrūkst arī pavisam dīvainu hipotēžu. Šķiet, visbriesmīgākais apvainojums ticis ASV prezidentam Dvaitam Eizenhaueram, kuru apsūdz nodevībā pret visu cilvēci. Proti, vairāki pasaules ufologi ir izteikušies, ka 1953. gadā Eizenhauers izveidojis slepenu komisiju „Majestic–12", kurā ietilpuši zinātnieki, politiķi, rūpniecības pārstāvji un CIP darbinieki, un noslēdzis slepenu paktu ar citplanētiešiem.
Pakts paredzējis, ka citu planētu būtnes palīdzēs amerikāņiem tehnoloģiskajā attīstībā un apmaiņā pret to drīkstēs nolaupīt cilvēkus, lai veiktu ģenētiskus pētījumus. Panākta arī vienošanās, ka atnācēji neiejauksies zemes iedzīvotāju lietās, bet ASV valdība turēs slepenībā citplanētiešu klātbūtni uz mūsu planētas. Izplānota arī pazemes bāzu būvniecība citplanētiešu vajadzībām, kā arī šo bāzu kopīga izmantošana. Ufologi stāsta, ka sadarbība joprojām turpinoties un citplanētieši ar amerikāņiem norēķinoties, piegādājot tīru platīnu.
Šīs teorijas papildinājums varētu būt amerikāņu žurnālista Džona Kīla uzskats, ka daudzi citplanētieši mums parādoties kā "vīri melnā". Pēc Kīla versijas, tās esot dēmoniskas būtnes, kas spējot mirklī parādīties un tikpat ātri pazust. Kīls skaidro, ka vīri melnā esot augsti attīstīta saprāta elektromagnētiska forma, kas spējot radīt dažādu frekvenču starojumu, pārveidoties cietā stāvoklī un pieņemt jebkuru veidolu. Šīs ultrabūtnes mūs kontrolējot, un tām esot liela ietekme uz cilvēces attīstību. Viņi iefiltrējoties valdības struktūrās, noklausoties telefonu sarunas, kā arī izraisot cilvēkiem nereālas vīzijas.
Kosmiskās tēmas turpinājumā noteikti jāpiemin visromantiskāk nodēvētā konspirācijas teorija – Mēness sazvērestība. Amerikāņu rakstnieks Bils Keisings izvirzījis hipotēzi, ka ASV astronautu nosēšanās uz Mēness ir bezkaunīga sabiedrības āzēšana. 1976. gadā Keisings laida klajā grāmatu „Mēs nekad neesam bijuši uz Mēness", kurā bija noformulēti šīs krāpšanas galvenie aspekti. Tolaik NASA tehnoloģiskais līmenis nemaz neesot ļāvis nosēdināt cilvēkus uz Mēness. Fotogrāfijās, kas it kā uzņemtas uz Mēness, nav redzamas zvaigznes, turklāt astronautu fotofilmiņai vajadzējis izkust Mēness pusdienlaika temperatūrā, nevis fiksēt Mēness virsmu. Vairākās fotogrāfijās novērojamas optiskas anomālijas, piemēram, plīvojošs karogs vakuumā, kā arī pārsteidzoši līdzena teritorija, lai gan tur vajadzējis būt krāteriem, kas izveidojušies no moduļu nosēšanās. Jāpiebilst, ka Amerikas valdība un NASA šos apvainojumus vērtē kā muļķīgus un neuzskata par vajadzīgu komentēt.
Protams, kosmiskajās intrigās ir iesaistīta arī Krievija, un viena no sazvērestības teorijām vēsta, ka leģendārais kosmonauts Jurijs Gagarins nekad nav bijis kosmosā. Viņa lidojums esot tikai veikls inscenējums, lai kosmiskajā sacensībā šķietami apsteigtu Ameriku. Citas versijas gan liecina, ka Gagarins kosmosā tomēr bijis, tikai ne jau pirmais, bet... divpadsmitais. Diemžēl visi iepriekšējie lidojumi bijuši neveiksmīgi.
Krievu kosmosa speciālisti gan šīs spekulācijas noraida un to visu dēvē par preses pīli. Jāatzīst arī, ka Padomju Savienībā valdošais režīms bija tik slepens, ka radīja labvēlīgu augsni dažādām versijām. Tāpēc nav brīnums, ka vēl joprojām gan vēsturnieki, gan ne-vēsturnieki, analizējot padomju laiku, izvirza dažādas hipotēzes – gan ikdienišķas, gan kosmiskas.
Starp fantāziju un realitāti
Pasaule mudž no dažnedažādām sazvērestības teorijām – gan reālām un ticamām, gan fantastiskām un neticamām. Kā skaidro sazvērestību pētnieki, viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tādas rodas, ir gan valstisko, gan politisko, gan dažādu sabiedrisko organizāciju pilnīga vai daļēja slepenība. Vairāku valsts iestāžu darbības diskrētums ir pat akceptēts ar likuma spēku – it īpaši tas attiecas uz valsts drošības struktūrām. Un, kamēr vien šīs iestādes praktizēs slepenību, tikmēr sabiedrība šo struktūru oficiālos paziņojumus bieži vien apšaubīs un izvirzīs savas versijas un teorijas.
Psihologi arī uzsver, ka sazvērestību teorijas rada dziļas sociālas un psiholoģiskas vajadzības. Piemēram, cilvēks, kurš tic kādai sazvērestības teorijai, uz sazvērestības dalībniekiem pārliek savas pozitīvās un negatīvās iezīmes, kuras turklāt krietni pārspīlē. Iespējamie sazvērnieki tiek dēmonizēti, tiem pieraksta ļaunus nodomus un amoralitāti. Tas savukārt ļauj noņemt no sevis jebkurus morāles ierobežojumus – ja kāds ļaunos sazvērniekus iznīcina, viņš ir varonis, nevis slepkava. Sazvērniekiem parasti mēdz piedēvēt arī īpašas spējas – viltību, gudrību, mērķtiecību.
Zīmīgi, ka tiem, kas pieņēmuši kādu sazvērestības teoriju, vēlāk ir grūti no tās atteikties. Visi pretrunīgie fakti tiek ignorēti vai saukti par izdomājumiem un sazvērnieku izplānotām provokācijām. Un otrādi – vismazākais sīkums, kam ar konkrēto lietu pat nav nekāda sakara, tiek pievilkts "aiz matiem" un ierakstīts sazvērestības shēmā. Protams, ir arī pietiekami daudz reālu sazvērestību, un būtu muļķīgi tām nepievērst uzmanību. Tomēr arī izdomājumu netrūkst. Kā novērots, bieži vien Latvijas valstsvīru un ierēdņu kaitnieciskā rīcība tiek iekļauta sazvērestību teorijā, bet ne vienmēr vainojama ir slepena vienošanās vai kukuļošana, bet gan ierēdņu nekompetence, neprasme un muļķība. Un nav drošas metodes vai paņēmiena, kā noteikt, kas ir kas. Nobeigumā – anekdote, kuru der paturēt prātā.
Divu govju saruna:
– Zini, man šķiet, ka cilvēki mūs baro tikai tādēļ, lai dzertu mūsu pienu un vēlāk nokautu un apēstu.
– Ej tu ar savām sazvērestības teorijām! Gribi, lai viss ganāmpulks par tevi smejas?!