Vai tiešām šāds, acīmredzams, laika paātrinājums ir rezultāts pienākumiem un bažām, kas mumz uzrodas mūsu pieaugušo dzīvē? Starp citu, patiesībā pētījumi liecina, ka laiku, ko uztveram, pieaugušie izjūt ritam ātrāk, jo mūsu dzīve ir piepildīta ar steigu un burzmu.

Pastāv  vairākas teorijas, kas mēģina izskaidrot, kāpēc mūsu laika izjūta paātrinās līdz ar mūsu gadiem. Viena no teorijām norāda uz pakāpenisku mūsu iekšējā bioloģiskā pulksteņa izmaiņām. Mūsu ķermeņa vielmaiņas procesu palēnināšanās, kļūstot vecākiem, atbilst mūsu pulsa un elpošanas palēninājumam. Bioloģiskie elektrokardiostimulatori bērniem pulsē ātrāk, tas nozīmē, ka viņu bioloģiskie rādītāji (sirdsdarbība, elpošana) noteiktā laika periodā ir augstāki, līdz ar to laiks šķiet ilgāks.

Cita teorija liecina, ka laika gaita, ko mēs piedzīvojam, ir saistīta ar jaunas informācijas daudzumu, ko mēs uztveram. Ņemot vērā, ka mūsu dzīvē ienāk arvien vairāk jaunu stimulu, mūsu smadzenēm ir nepieciešams ilgāks laiks, lai apstrādātu informāciju, tāpēc laika perioda kļūst ilgāks. Tas varētu arī izskaidrot “lēno realitātes uztveri”, par ko bieži tiek ziņots, ka tā notiek dažas sekundes pirms negadījuma. Saskarties ar nepazīstamiem apstākļiem nozīmē saņemt jaunas informācijas lavīnu, kas ir jāapstrādā.

Faktiski var gadīties, ka, saskaroties ar jaunām situācijām, mūsu smadzenes uzkrāj detalizētākas atmiņas, tāpēc mūsu atmiņa par notikumu, nevis pats notikums, parādās lēnāk. To, ka tas atbilst patiesībai, pierādīja eksperiments ar cilvēkiem, kuri piedzīvoja brīvo kritienu.

Bet kā tas viss izskaidro pastāvīgu uztvertā laika samazināšanos novecojot? Teorija ir tāda, ka jo vecāki mēs kļūstam, jo pazīstamāka kļūst mūsu apkārtne. Mēs apkārtējā vidē, mājās un darbā nepamanām sīkumus. Bērniem pasaule bieži vien ir nepazīstama vieta ar daudzām jaunām pieredzēm. Tas nozīmē, ka bērniem ir jāizmanto ievērojami vairāk intelektuālā spēka, lai pārveidotu savus garīgos priekšstatus par ārējo pasauli. Šī teorija liecina, ka tādējādi bērniem laiks paiet lēnāk nekā pieaugušajiem, kar ir iestrēguši ikdienas dzīvē.

Tādējādi jo pierastāka mums kļūst mūsu ikdienas dzīve, jo ātrāk, kā mums šķiet, skrien laiks, un, ieradumi, kā likums, veidojas līdz ar vecumu.

Tika izteikts pieņēmums, ka šīs teorijas pamatā esošais bioķīmiskais mehānisms nav nekas cits kā, uztverot jaunus stimulus, neirotransmitera hormona izdalīšanās, kas palīdz mums iemācīties izmērīt laiku. Pēc 20 gadiem un līdz sirmam vecumam šī laimes hormona līmenis pazeminās, tāpēc mums šķiet, ka laiks iet ātrāk.

Tomēr šķiet, ka neviena no šīm teorijām nevar pilnīgi droši izskaidrot, no kurienes rodas laika paātrinājuma koeficients, kas palielinās gandrīz ar matemātisku noturību.

Acīmredzamais noteiktā perioda ilguma saīsinājums, mums kļūstot vecākiem, liecina par “logaritmiskas skalas” esamību attiecībā pret laiku. Logaritmiskās skalas tiek izmantotas tradicionālo lineāro skalu vietā, mērot zemestrīces stiprumu vai skaņas skaļumu. Ņemot vērā, ka mūsu mērāmie lielumi var variēt un sasniegt ļoti augstu pakāpi, mums, lai patiešām varētu izprast, kas notiek, ir nepieciešama skala ar plašāku mērījumu diapazonu. To pašu var teikt arī par laika telpu.

Logaritmiskajā Rihtera skalā (zemestrīču stipruma mērīšanai) magnitūdas palielinājums no 10 līdz 11 atšķirības no virszemes vibrāciju pieauguma par 10%, ko lineārā skala neuzrādītu. Katrs pieauguma punkts Rihtera skalā atbilst desmitkārtīgam vibrāciju pieaugumam.

Bērnība

Bet kāpēc mūsu laika uztvere būtu jāmēra ar logaritmisko skalu? Lieta ir tāda, ka mēs jebkuru laika posmu saistām ar to dzīves daļu, kuru jau esam nodzīvojuši. Divgadīgiem bērniem gads ir puse no viņa dzīves. Tāpēc bērnam šķiet, ka dzimšanas dienas ir jāgaida ļoti ilgi.

Desmitgadīgiem bērniem viens gads ir tikai 10% no viņa dzīves (padarot gaidīšanu nedaudz paciešamāku), bet 20 gadniekiem viens gads ir tikai 5% no viņu dzīves. Pēc logaritmiskās skalas divdesmitgadīgam cilvēkam būtu jāgaida līdz 30 gadu vecumam, lai piedzīvotu tādu pašu proporcionālu laika pieaugumu, kādu piedzīvo divgadnieks, gaidot savu nākamo dzimšanas dienu. Ņemot to vērā, nav brīnums, ka, kļūstot vecākiem, mums šķiet, ka laiks iet ātrāk.

Par savu dzīvi mēs parasti domājam kā par gadu desmitiem – mūsu 20, 30 un tā tālāk. Tie ir kā līdzvērtīgi periodi. Taču, ja mēs paņemam logaritmisko skalu, tad izrādās, ka dažādus laika periodus mēs kļūdaini uztveram kā vienāda ilguma periodus. Šīs teorijas ietvaros vienādi tiktu uztverti šādi vecuma periodi: no 5 līdz 10 gadiem, no 10 līdz 20 gadiem, no 20 līdz 40 un no 40 līdz 80 gadiem.

Nevēlos beigt uz depresīvas nots, taču izrādās, ka mūsu piecu gadu pieredze, kas aptver piecu līdz desmit gadu vecumu, tiek uztverta kā līdzvērtīga dzīves periodam, kas aptver 40 līdz 80 gadu vecumu.

Nu, ko, turpiniet darīt savus darbus. Laiks lido neatkarīgi no tā, vai jūs izbaudāt dzīvi vai nē, un ar katru dienu tas lido arvien ātrāk un ātrāk.