Ieguldīts rūpīgs darbs

Dana un Medaljons ir klasiskās pusaudžu piedzīvojumu fantāzijas tradīcijās ieturēts romāns. Aiz kičīgā vāka slēpjas stāsts par mums pazīstamajai realitātei paralēlu pasauli Apakšzemi, kurā neizskaidrojamā veidā ģimeniska sestdienas piknika laikā iekļūst parasta trīspadsmitgadīga pusaudze Dana. Protams, tūlīt pēc attapšanās noslēpumainu radību pilnajā citpasaulē izrādās, ka varones parastums ir tikai šķietams: par Danu vēsta seni pareģojumi, viņai piemīt pārdabiskas spējas un, kā nu bez tā, Danas misija izrādās glābt svešo pasauli no katastrofas....

Romānā nenoliedzami ieguldīts rūpīgs darbs – sīki izstrādāta citpasaules ģeogrāfija un zooloģija, detalizēti neskaitāmu izdomātu dzīvnieku apraksti un pat attēli. Arī romāna valoda ir raita, dialogi dabiski, un autore var lepoties ar spilgtu un asprātīgu iztēli. Taču sīkajā piedzīvojumu izklāstā trūkst kādas būtiskas un īsti neverbalizējamas nianses. Iespējams, tāpēc, ka Dana ir vienīgā cilvēciskā būtne visā svešo radījumu murskulī, tādējādi lasītājam nav iespējams veidot kādu nebūt atsauces bāzi uz jau zināmo realitāti, citiem vārdiem sakot, identificēties – par spīti tam, ka Apakšzemē līdztekus zooloģiskajai daudzveidībai ir ļoti daudz ikdienišķu, pat anahronisku detaļu. Piemēram, pirmais, ko Dana pamana noslēpumainajā pazemes karalistē, ir durvis ar uzrakstu „Ēdnīca”, aiz kurām tiek patērēti kartupeļi ar kotletēm, mājās ir tādas pašas mēbeles un sanitārās iekārtas kā mūsu pasaulē, arī dzīvnieki dažbrīd izskatās pēc mums pazīstamās faunas pārstāvju detaļu kompilācijām, bet Krusta iela tikusi pie sava nosaukuma „tāpēc, ka tur atrodas baznīca un kapi” (56.lpp.), kaut gan pāris rindu tālāk uzzinām, ka Apakšzemē pielūdz „četrus dievus”, nevis kādu, kas jel kad būtu ticis sists krustā, utt. Varbūt traucē fakts, ka darbos trūkst kārtīgi izstrādāta antagonistiskā, proti, ļaunā, spēka? Neraugoties uz 31.lappusē ietverto draudīgo norādi: „tev draud briesmas”, nevienu brīdi nešķiet, ka Danai kaut kas patiešām draudētu (atskaitot pēdējās desmit lappuses, kurās autore kā attapusies uzlaiž savai varonei divus pūķus uzreiz un ar to pašu arī pabeidz pirmo romānu, atstājot atšķetinājumu solītajam turpinājumam): līdz ar to zūd arī spriedze, atstājot vien nelielu ziņkāri attiecībā uz to, kāda savāda būtne gaidīs lasītāju nākamajās lappusēs.

Meklējot kaut ko ēdamu

Taču mulsinošākais ir tas, ka zvērinātu žanra cienītāju, vēlākais – otrajā nodaļā, sāk pārņemt sajūta, ka tas viss jau kaut kur lasīts, dzirdēts, redzēts. Jā, fantāzijas žanrs pēc būtības ir formulu bāzēts, taču šeit formulu daudzums diemžēl aizēnojis oriģinalitāti. Atsevišķās detaļas rada iespaidu, ka romāns sastādīts no piecām citām jau lasītām grāmatām, bet kompozīcija liek domāt, ka sižets tapis rakstīšanas gaitā, notikumus izdomājot „pa ceļam”. Un vietumis jūtams, ka sižetam paredzēto vietu īsti nav bijis ar ko aizpildīt. Piemēram, lielā daļā romāna teksta viens vai vairāki personāži kaut ko ēd, gatavojas ēst vai meklē ēdamo, turklāt katra nākamā ēdamviela noteikti ir iepriekš vēl neminēta un apveltīta ar citpasaulīgu nosaukumu, taču beigu beigās izrādās no mums pierastajiem pārtikas produktiem atšķiras tikai ar kādu niansi. Ar tādu pašu regularitāti tekstā uzrodas jauni un jauni Apakšzemes zvēri un mošķi, kuru nosaukumiem jau vairs īsti nav iespējams izsekot. Vietumis gan pavīd pa oriģinālai detaļai, atjautīgam atradumam, kas atsvaidzina tekstu, - ko vērts ir kaut vai koks Hapitons ar noslieci uz alkoholismu un pavāju humora izjūtu...

Un tā lappusi pēc lappuses, atgādinot animācijas filmu, apmētājoties ar jociņiem un, protams, ik pa brīdim meklējot ko ēdamu, uz priekšu veļas viss dzīvespriecīgais, raibi raibais mošķu kumurs, Dana periodiski tiek raustīta no viena Apakšzemes nostūra uz otru, kopā ar lasītāju gaidot, kad beidzot sāks risināties kaut kas sižetam līdzīgs; ikreiz, nokļūstot krustcelēs, no katra stūra varonei palīgā steidz zinoši un izpalīdzīgi mošķi vai kārtējais „tēlaini un episki, un sliktās atskaņās” (29.lpp.) savārsmotais pareģojums, bet lasītājs pamazām grimst neziņā, ko un vai vispār ko sagaidīt. Nopietnu iespaidu neatstāj arī tekstā lietotie izteikumi, kas diez vai saskan ar iecerēto globālo pasaules glābšanas sižetu; pareģim jāiegūst „kaut kādas tur enerģijas”, pasaules valdniekam „kaut kas nojuka” utt., kuru radītais efekts (atbilstoša personāža mutē) iederētos komiskās fantāzijas žanrā, taču šinī darbā tas acīmredzot nav bijis autores mērķis.

Tikai cita veida klucīšu kaudze

Pēc lielāka un mazāka apjoma fantāzijas žanra darbu paisuma, kas sekojot Dž.R.Tolkīna Gredzenu pavēlnieka panākumiem, XX gadsimta 60. – 70.gadus pārpludināja izdevniecības un grāmatu plauktus, šķita, ka nekas jauns un radikāls šajā žanrā vairs nav iespējams. Līdz virkne autoru – Ursula le Gvina ar femīnajā pasaules skatījumā balstīto Jūraszemes burvi, Roberts Džordans ar skarbi viduslaicīgo Laika ratu un Dž.K.Roulinga ar veiksmīgo žanru konglomerātu par Harija Potera piedzīvojumiem – pierādīja, ka tā gluži nav. Tomēr katram no šiem izcilniekiem sekoja vesela rinda epigoņu, pielūdzēju un atdarinātāju, kuru daiļrade savukārt apliecināja, ka panākumi katrā jaunā žanra pagriezienā ir iespējami tikai vienu reizi – proti, pirmo. To pierāda arī Dana un Medaljons, kas, rūpīgi būvējot savu pasauli no žanra ietvaros jau aprobētiem klucīšiem, spējis radīt tikai mazliet citādu klucīšu kaudzi, ar ko varbūt arī aizraujoši kādu brīdi parotaļāties, nevis pili, kurā apmesties uz dzīvi.

___________________

¹Būtnes ar „tādiem kā grābekļiem plaukstu vietā” (19.lpp.)

²„Koijotam un lūsim līdzīgs dzīvnieks” (77.lpp.)

³Putns, kas „no parastas vistas atšķiras tikai ar ļoti tumšu ādu” (134.lpp.)

⁴„Skābi auglīši, kas labi garšo ar majonēzi” (26.lpp.)