http://www.buran.ru/htm/history.htm
Tomēr domas par šādām sistēmām netika atmestas, cerot uz zinātnes un tehnikas progresu nākotnē. Beigās tas arī piepildījās, lai gan ne tā, kā tika cerēts.
Pirmā, lidotāju-izmēģinātāju grupa, lai piedalītos projektā „Buran”, tika izveidota 1977. gadā, Gromova Lidojumu pētniecības institūtā, sākumā tajā plānoja ieskaitīt 8 cilvēkus. Taču vēl pirms grupas izveidošanas divi kandidāti aizgāja bojā: Viktors Bukrejevs nomira no apdegumiem 1977. gada 22. maijā, ko bija ieguvis 17. maija MiG-25PU avārijā, bet Aleksandrs Lisenko gāja bojā 1977. gada 3. jūnijā, kad veica izmēģinājuma lidojumu ar MiG-23UB.
Pavisam pirmajā grupā 1977. gada 12. jūlijā ieskaitīja 6 cilvēkus: Igoru Volku, Oļegu Konoņenko, Anatoliju Ļevčenko, Nikolaju Sadovņikovu, Rimantu Stankēviču un Aleksandru Ščukinu.
Nikolajs Sadovņikovs 1977. gada beigās pārgāja strādāt no LPI uz Suhoja KB. 1978. gada beigās par lidotāju-izmēģinātāju vienības Nr. 1, kas gatavojās lidojumiem ar „Buran”, komandieri nozīmēja Igoru Volku. Projekta „Buran” kosmonautu-izmēģinātāju vienība oficiāli tika izveidota 1981. gada 10. augustā un par tās komandieri atkal tika iecelts Igors Volks. Lielā mērā tieši pateicoties šī cilvēka izcilajam talantam vienība pilnībā izpildīja unikālās mašīnas pilotēšanas sarežģītos uzdevumus.
Izmēģinātāju uzdevums bija veikt testa programmu ar „Buran” kuģa analogu, veicot testus un lidojumus atmosfērā (tieši tāpat kā amerikāņu astronauti sākumā trenējās ar „Space Shuttle” atmosfēras lidojumiem paredzēto kuģi „Enterprise”). Kuģis vai īstenībā lidmašīna ir pazīstams ar nosaukumiem: BTS-002 OK-GLI, Izstrādājums 0.02 vai BTS-02 (Boļšoj transportnij samoļot vtoroj jeb Orbitālais kuģis horizontāliem lidojuma testiem) https://en.wikipedia.org/wiki/OK-GLI — lidaparāts, kas atbilda mērogā 1:1 kosmiskajam kuģim „Buran” – bija lidmašīna-analogs, ko izmantoja eksperimentiem uz zemes, trenējot kuģa nosēšanos un pašu nosēšanos, arī automātiskajā režīmā. Aerodinamikā tomēr lidmašīnai bija atšķirības, jo uz tās atradās lidmašīnas dzinēji – četri turboreaktīvie AL-31. Tāpat arī šasija bija pagarināta uz priekšu. BTS-002 uzbūvēja 1984. gadā G. Lozino-Lozinska vadībā. No 1985. līdz 1988. gadam ar kopējo lidojumu ilgumu ap 8 stundām, lai trenētu pilotēšanas prasmes, lidaparāts veica 24 testa lidojumus. Testa lidojumu laikā puse no vienības lidotājiem, kas gatavojās lidot ar „Buran”, gāja bojā, taču šie traģiskie notikumi bija saistīti ar citām programmām vai apstākļiem:
Oļegs Konoņenko gāja bojā 1980. gada 8. septembrī, izmēģinot klāja triecienlidmašīnu Jak-38; Anatolijs Ļevčenko mira 1988. gada 6. augustā no galvas smadzeņu audzēja; Rimants Stankēvičs (Rimantas Stankevičius), kurš būtu varējis kļūt par pirmo lietuvieti kosmosā, gāja bojā 1990. gada 9. septembrī Su-27 katastrofā, aviošova laikā Salgaredas aviosalonā, Itālijā; Aleksandrs Ščukins gāja bojā 1988. gada 18. augustā, izmēģinot sporta lidmašīnu Su-26M.
Laika posmā no 1982. līdz 1986. gadam „Buran” projekta LPI kosmonautu-izmēģinātāju vienības kandidātu sarakstu papildināja: 1983. gada 25. aprīlī – Urals Sultanovs, Magomeds Tolbojevs; 1984. gada 12. jūnijā – Viktors Zabolodskis; 1986. gada 2. janvārī – Sergejs Tresvjatskis, Jurijs Šefers.
1987. gada 5. jūnijā ar Starpnozaru kvalifikācijas komisijas lēmumu viņiem visiem tika piešķirta kvalifikācija „kosmonauts-izmēģinātājs”.
1988. gadā medicīnas pārbaudes veica lidotājs-izmēģinātājs Jurijs Prihodko. 1989. gada 22. martā viņš kļuva par kosmonautu vienības kandidātu, bet 1990. gadā – par LPI kosmonautu-izmēģinātāju.
Oficiāli LPI kosmonautu vienība beidza pastāvēt 2002. gadā, ilgi pārdzīvojusi savu dibināšanas iemeslu, programmu „Buran” slēdza 1993. gadā. No visiem vienības kosmonautiem, kas izgāja treniņus, kosmosā pabija tikai divi – Igors Volks un Anatolijs Ļevčenko.
Pirmais un pēdējais lidojums.
Visai sekmīgi notikušie raķetes „Enerģija” un kuģa „Buran” testi 1988. gadā viesa optimismu šīs programmas vadītājos, kuri uzstājīgi centās panākt izmēģinājumu turpināšanu. No pieciem kuģiem „Buran”, ko tika paredzēts sākt būvēt 1976. gadā, 80. – 90. gadu mijā lidojumam gatavi bija tikai divi kuģi:
- Izstrādājums 1.01 (kas arī bija lidojis kosmosā 15.11.1988. autonomā režīmā kā OK „Buran”);
- Izstrādājums 1.02 (tā gatavības pakāpe 1990. gada sākumā tika novērtēta kā 95%, oficiāla vārda tam nebija, neoficiāli to sauca gan par „Ptičku” – „Putniņu”, gan par „Buran-2”).
Tālāko izmēģinājumu programma pastāvīgi mainījās un 1989. gada sākumā tā izskatījās sekojoši:
1991. gada IV kvartāls – 2K1 lidojums (otrais kuģis – izstrādājuma 1.02 pirmais lidojums) 1-2 diennakšu ilgs ar moduli 37KБ N37271;
1992. gada I-II kvartāli – 2K2 lidojums (otrais kuģis – izstrādājuma 1.02 otrais lidojums) 7-8 diennakšu ilgs ar moduli 37KБ N37271;
1993. gads – 1K2 lidojums (pirmais kuģis – izstrādājuma 1.01 otrais lidojums) 15-20 diennakšu ilgs ar moduli 37KБ N37270;
1994. gads – 3K1 lidojums (trešais kuģis – izstrādājuma 2.01 pirmais, pilotējamais lidojums), ilgums nezināms ar moduli 37KБИЭ.
Visiem pirmajiem četriem „Buranu” lidojumiem bija jābūt bez pilota. Kuģa 2K2 lidojumā plānoja testēt automātisku tuvošanos un savienošanos ar orbitālo kompleksu „Mir”. Sākot ar piekto lidojumu, vajadzēja izmantot trešo orbitālo kuģi 3K, kas jau būtu aprīkots ar dzīvības nodrošināšanas sistēmu un diviem katapultējamiem krēsliem. Piektais līdz astotais lidojums būtu izmēģinājuma lidojumi, tāpēc apkalpei būtu jābūt tikai no diviem kosmonautiem. Tie tika paredzēti 1994. - 95. gadā. OK piektā lidojuma apkalpe jau bija izveidota: komandieris I. Volks un bortinženieris A. Ivančenkovs, ko iekļāva apkalpē pret komandiera gribu, kurš uzstāja, lai pirmajā pilotējamā lidojumā bez viņa būtu vēl viens pilots – Rimantas Stankevičus.
Taču sakarā ar to, ka programmas gaita palika arvien lēnāka, vadība drīz vien pārskatīja kuģu izmēģināšanas plānus, samazinot lidojumu skaitu un padarot to programmas sarežģītākas. Tā, piemēram, kuģa 2K1 lidojuma programma tika izmainīta tā, ka tā praktiski atkārtoja visus 2K2 lidojuma programmas etapus. Lidojumu termiņu vairākas reizes pārcēla, pēc plāna tam vajadzēja notikt 1991. gada augustā, pēc tam 1991. gada decembrī. Programmā ietilpa:
-kuģa lidojums bezpilota variantā;
-automātiskas savienošanās ar orbitālo kompleksu „Mir” no moduļa „Kristāls” puses;
-kosmonautu, kas strādāja „Mir”, pāreja uz „Buran-2”, veselu diennakti pārbaudot tā sistēmas, tajā skaitā, distances manipulatoru;
-atvienošanās un autonoms lidojums orbītā;
-pilotējamā kuģa „Sojuz-TM” N101 starts ar cilvēkiem domāto, malējo savienošanās agregātu (АПАС-89) un tā sekojošo savienošanos ar „Buran-2”;
-„Sojuz-TM” apkalpes diennakti darbs uz „Buran-2” borta;
-atvienošanās un „Buran-2” nosēšanās bezpilota režīmā.
Visi šie trīs kosmisko objektu manevri bija domāti, lai imitētu iespējamo „Buran” apkalpes glābšanu tajā gadījumā, ja tas kaut kādu apstākļu dēļ pats atgriezties uz Zemes. Tāpēc paši kosmonauti Zvaigžņu pilsētiņā sauca eksperimentā piedalošos „Sojuz-TM” par „Sojuz-Spasateļ” – „Glābēju”.
1985. gadā KSC (Kosmonautu sagatavošanas centrā) tika izveidota kosmonautu-glābēju grupa, kurā ietilpa trīs pieredzējuši komandieri: V. Ļahovs, J. Mališevs un A. Berezovojs. 1988. gada jūlijā J. Mališevs no grupas aizgāja un viņa vietā glābēju grupā 1989. gadā ieskaitīja V. Titovu. Tajā pašā 1989. gadā A. Berezovojs un V. Titovs sāka gatavoties kā glābēji „Buran”programmā. Vajadzības gadījumā kādam no viņiem būtu kuģī „Sojuz-Spasateļ” jāevakuē avāriju cietošā „Buran” apkalpi.
Kosmonauts V. Ļahovs turpināja gatavoties kā stacijas „Mir” apkalpes glābējs. Taču daudzkārtizmantojamā kuģa izmēģinājumu lidojumi virzījās tālāk nākotnē. Pirmais, „Buran” lidojums notika tikai 1988. gada 15. novembrī. Nākamais lidojums (atkal bezpilota variantā), ko vajadzēja izpildīt otram kuģim, kā mēs zinām, tika plānots tikai 1991. gadā. Ar tik lēnu darbu tempu „Buran” pilotējamā režīmā, labākā gadījumā varētu startēt kaut kur 90. gadu vidū. Tāpēc jau 1990. gadā A. Berezovojs un V. Titovs tika atgriezti pie darba orbitālās stacijas glābšanas operācijās. 1991. gadā glābēju grupā iekļāva arī V. Afanasjevu, taču nākamajā gadā viņš no tās izstājās. Tajā pašā gadā grupu atstāja A. Berezovojs un V. Titovs. 1992. – 1994. gados kosmonautu-glābēju programmā bez V. Ļahova trenējās A. Volkovs un V. Korzuns. Taču 1994. gadā grupu izformēja.
Kad 1991. gadā pirmais, pilotējamais kuģis „Sojuz-TM” ar androgīno perifērijas savienojuma mezglu (АПАС-89) no trīs būvētajiem bija gatavs un, kad „Buran” lidojumu plāns tika pārskatīts, tika pieņemts lēmums izmantot to 2K1 lidojumā. 1990. gada novembrī KSC jau tika izveidotas divas kosmonautu grupas un sākās to sagatavošana. Pirmajā grupā (kuģu komandieri) tika iekļauti GKS Valsts Sarkankarogotā ZPI kosmonauti („Buran” militārie piloti): I. Bačurins, A. Borodajs un L. Kadeņuks. Otrajā grupā (militārie bortinženieri) iegāja: E. Stepanovs, V. Ilarionovs un N. Fefelovs. Sākumā 1991. gada decembrī plānotie „Buran-2” un „Sojuz-TM” N101 lidojumi tika pārnesti uz 1992. gada beigām. Politiskās nestabilitātes situācijai pievienojās bažas, ka sakarā ar NR „Zenit” avāriju (raķetes pirmā pakāpe bija arī starta paātrinātājs NR „Enerģija”), visi 4 paātrinātāji tiek nosūtīti uz rūpnīcu-izgatavotāju atkārtotajai pārbaudei.
1992. gada martā abu grupu kosmonauti beidza sagatavošanās kursu lidojumiem ar „Sojuz-Spasateļ” un „Buran”, un nolika eksāmenus. Tālāk gatavošanās jau bija jāveic apkalpju sastāvos (nomināli tika izveidotas apkalpes Bačurins-Stepanovs, Borodajs-Ilarionovs, Kadeņuks-Fefelovs). Taču tas nenotika, jo tad jau kļuva skaidrs, ka „Buran-2” nelidos ne tikai 1992., bet arī 1993. gadā.
Spēcīgais kosmisko pētījumu finansēšanas samazinājums no jauna lika pārnest 2K1 startu un 1993. gada beigām – 1994. gada sākumu un beigās to atcelt. „Sojuz-Spasateļ” galu galā pārvērtās par „Sojuz-TM-16”, kas uz orbitālo staciju nogādāja 15. pamatapkalpi: Genādiju Manakovu un Aleksandru Poliščuku. (Vispār atcelto lidojumu aprakstu var redzēt šajā saitē http://www.astronaut.ru/bookcase/article/article30.htm Te ir ievietos raksts no žurnāla „Aviacija un kosmonautika” 1993. gada numuriem.)
Tomēr, saskaņā ar pēdējo plānu, otrais „Buran-2” (2K2) lidojums jau tika plānots pilotējams. Šim lidojumam kā kandidāti pirmajai apkalpei gatavojās I. Volks un A. Ivančenkovs.
Pēc G. Lozino-Lozinska teiktā, jau pēc „Buran” pirmā lidojuma kļuva skaidrs, ka šis pirmais lidojums būs tam pēdējais, tāpēc detalizēta kuģa defektācija pēc lidojuma nenotika un pēc kosmētiskajiem darbiem uz tā ar viņu tika veikti darbi, lai izmēģinātu kuģa transportēšanu ar nesējlidmašīnu An-225 „Mrija”, ar sekojošu orbitālā kuģa kompleksa parādīšanu Parīzes aviošovā 1991. gadā.
Vienlaikus ar to jūtami tika palēnināti un pēc tam arī iesaldēti darbi pie izstrādājuma 1.02 Baikonurā un – arī pie izstrādājuma 2.01 Tušinas MR cehos.
Asignējumu samazināšana kosmonautikas attīstībai, intereses zudums par orbitālo lidmašīnu un Aizsardzības ministrijas jaunās, militārās doktrīnas izstrādāšana, vispārējais valsts ekonomiskais stāvoklis – tas viss piespieda atteikties no nospraustajiem mērķiem.