Atkārtoju, tie ir tikai minējumi. Taču neapstrīdams fakts ir tikai tāds, ka pavadoņa palaišana uzlika atpalikušai valstij — Padomju Savienībai — smago, kosmiskās lielvalsts slogu. Nepanesamu slogu, no kura nebija iespējams atteikties.
Lūk, kā tas notika.
Ap 1957. gadu Koroļova «saišķis» dažādos variantos jau bija raķešu karaspēka bruņojumā kā tālās darbības «zeme-zeme» tipa raķete. Citu raķešu, kuras izstrādāja Čelomejs un Jangels, darbības radiuss bija krietni mazāks. Tomēr vairāku gadu garumā Koroļovs nepārtraukti cieta no visvisādām intrigām un sava varenā pretinieka uzbraucieniem. Čelomejam diplomāta talants bija daudz lielāks, nekā Koroļovam. Kad pēc Staļina nāves Koroļovs uzbūvēja «saišķi», kas spēja nest ūdeņŗaža lādiņu un tika apbērts ar visdažādākajiem apbalvojumiem, Čelomejs atbildēja «savdabīgi», viņš pieņēma darbā un mežonīgā tempā sāka bīdīt pa karjeras kāpnēm uz augšu hruščova dēlu Sergeju. Īsā laikā viņš careviču (starp citu, apveltītu ar talantu) izbīdīja par savu vietnieku, zinātņu doktoru un pat Ļeņina prēmijas laureātu. Ar tādu vietnieku Čelomejs jutās visai droši un radīja ap savu konstruktoru biroju un savu kosmodroma daļu necaurredzamu slepenības vairogu. No zināma laika pat ieslepenotie Tiratamas kosmodroma līdzstrādnieki (bet citādi tur nemaz nebija) pat nedrīkstēja šķērsot Čelomeja «dzelzs aiskaru» - tajā pašā laikā viņa darbinieki varēja brīvi pārvietoties pa visu Koroļova zonu ar tādu attaisnojumu, ka tur atradās viss saimniecības centrs — veikali, kinoteātris utt.
Koroļovs vispār nemīlēja slepenību un cieta no tās. Rezultātā «čelomejieši» sīki zināja visu, ko dara Koroļovs, bet viņš maz zināja no tā, ko dara viņi. Taču, gan viena, gan otra puse strādāja tikai pie armijas raķetēm. Starpība bija tikai tāda, ka par visām Koroļova «saimniecības» grūtībām , neveiksmēm un kļūdām momentā uzzināja augstākā priekšniecība, bet par Čelomeja un Jangela izgāšanos nekādas ziņas uz āru neizplatījās. Un Čelomejs — turklāt ar tādu vietnieku kā S. Hruščovs — bija pietuvināts vadībai un apmīļots, bet Koroļovam nācās saskarties ar nepārtrauktām nepatikšanām.
1957. gada sākumā Koroļovs arvien biežāk Amerikas presē sāka lasīt ziņojumus par to, ka priekšā stāvošā Starptautiskā ģeofiziskā gada laikā Savienotās Valstis gatavojas palaist mākslīgo Zemes pavadoni. Pavadoņa problēmu brīvi apsprieda amerikāņu žurnālos, kur detalizēti visu apsprieda, ieskaitot arī projekta izmaksas. Sāka zibēt arī pavadoņa nosaukums «Avangards» (angliski - Vanguard), parādījās arī žēlabas par to, ka prezidents un kongress ne visai simpatizējot šai idejai un negrib tērēt miljoniem dolāru pavadonim. Mēs tagad zinām, ka tā bija pilnīga patiesība: tagad mirušais prezidents Eizenhauers absolūti nedomāja ne par kādu propagandas efektu — viņam arī neviens tādu domu nepiespēlēja. Ja prezidents zinātu, kas notiks, viņš, droši vien neatliktu senā Vernera fon Brauna projekta izpildi un tad Amerika palaistu savu pavadoni jau pirms Starptautiskā ģeofiziskā gada sākuma. [Šajā sakarā jaatceras, ka fon Brauna vācu speciālistu grupa uzstrādāja savas raķetes un pavadoņa variantu Explorer, taču amerikāņu vadība negribēja, ka pie viņiem pavadoni pirmie palaiž «ārzemnieki», tāpēc kā pirmo bīdīja pašmāju «Avangardu», tikai pēc tā vairākiem neveiksmīgiem startiem un padomju pavadoņu palaišanas, startē «Pētnieks» un kļūst par pirmo ASV palaisto mākslīgo Zemes pavadoni. - t.p.] Taču projektu «iesaldēja» un kampaņa amerikāņu zinātniskajā presē tika veltīta tam, lai vismaz «ģeofiziskā gada» laikā, tam bija jāsākās jūlijā un jāilgst faktiski, nevis gadu, bet pusotru — līdz 1958. gada beigām, starts notiktu.
Tagad ļoti grūti zīlēt, kas notiktu, ja Eizenhauers atļauju dotu ātrāk. Un, ja amerikānu prese klusētu par to, ka tiek gatavots pavadoņa starts. Iespējams, ka PSRS nebūtu uzsākusi «kosmiskās sacīkstes» līdz šim laikam — trūktu propagandas efekta. Iespējams, ka arī nebaidoties, ka Padomes varētu viņus izkonkurēt, amerikāņi tā nesteigtos izsēdināt savus cilvēkus uz Mēness un ietaupītu kolosālos miljardus. Iespējams, daudzi politiskie notikumi uz Zemeslodes noritētu pavisam savādāk, ja Padomju Savienībai nebūtu iespēju veikt raķešu šantāžu, ko lielā mērā uzturēja pirmais pavadonis...
Viss tas ir iespējams, bet nav jēgas zīlēt. Taču tā vietā varam minēt vienkāršu faktu: pirms publikācijām par pavadoņiem amerikāņu presē, ne Koroļovs, ne kāds cits Padomju Savienībā pat nedomāja par kosmosa izpēti ar šo metodi jau tuvākā laikā.
Ja šo faktu varētu apstiprināt bez jebkādām šaubām, tad būtu skaidrs, ka mīts par padomju «pārsvaru» kosmosā sabruktu. Un šo faktu var apstiprināt bez jebkādām šaubām.
Pats labākais apstiprinājums šim svarīgajam faktam ir nodrukāts padomju žurnālā «Moskva» 1969. gada 12. numurā. Atkal cenzūra palaida garām, vai arī kāds neiedomājās, cik dziļu noslēpumu nejauši atklāj žurnālā publicētā apraksta «Akadēmiķis Koroļovs» autors. Autors (jau minētais P. Astašenkovs) 167. lapaspusē citē pašu Koroļovu. Atbildot uz jautājumu, kā viņam radusies ideja palaist pirmo pavadoni, vienmēr atklātais un cilvēciskais Koroļovs paskaidro: «Mēs rūpīgi sekojām ziņojumiem par Amerikas Savienoto Valstu gatavošanos palaist pavadoni, kas ne bez nozīmes bija nosaukts par «Avangardu». Kādam likās, ka tas būs pirmais kosmosā. Paskaitījām savas iespējas arī mēs, kas ir mūsu rīcībā. Pārliecinājāmies, ka varam pacelt orbītā kaut kur virs simts kilogramiem kravas. Vērsāmies partijas Centrālajā komitejā. Tur teica: «Vilinoši. Jāpadomā...» 1957. gada vasarā izsauca uz CK. Pateica, ka varam to darīt. Tā arī radās mūsu sputņiks. Izgāja orbītā ar pirmo reizi.»
Lūdzu, pievērsiet uzmanību vārdiem «1957. gada vasarā». Un atcerieties, ka pavadonis tika palaists tā paša gada 4. novembrī. Ja arī zem vārda «vasara» saprot jūniju (bet mēs drīz redzēsim, ka ir pamats datēt vārdu «vasara» ar augustu), tad sanāk, ka četrus mēnešus pirms pirmā pavadoņa starta PSRS netika veikti nekādi sagatavošanas darbi, lai palaistu pirmo pavadoni PSRS, jo tāda gatavošanās vienkārši nevarēja sākties nekādā no slepenajiem konstruktoru birojiem ar to bargo disciplīnu bez tieša partijas CK norādījuma.
Citētajā Koroļova atbildē — toreiz, protams, nebija ne runas par kaut kādu publikāciju, intervijai bija ar atzīmi «pilnīgi slepeni» un bija domāta tikai «vēsturei» - var atrast arī visai daudz citu atklājumu. Vispirms jau minētais amerikāņu izrāviens - «mēs rūpīgi sekojām ziņojumiem par ASV pavadoņa starta sagatavošanu.» Pēc tam, tas apstāklis, ka lūgts partijas CK atļauju jau pēc amerikāņu publikācijām un augstākais partijas orgāns jūtas pārsteigts («Tur teica: «Vilinoši. Jāpadomā...»). Treškārt, un varbūt galvenokārt, vārds «vilinoši», ko it kā nejauši izmet Koroļovs. Tas liecina par metodi, kādā veidā darbojās Koroļovs. Vēršoties CK, viņš, domājams, neko nerakstīja par palaišanas zinātnisko pusi, uzmanību vēršot uz kolosālo propagandas efektu, pirmā pavadoņa «vilinājums» PSRS valdniekiem bija nozīmīgs prestiža un blefa dēļ.
Atcerēsimies, ka Hruščovs tajos gados visvairāk lielījās ar to, ka grasās «apdzīt Ameriku». Koroļovs iedeva viņam rokās reālu iespēju to izdarīt. Lūk, kāpēc konsruktora priekšlikums bija tik «vilinošs»!
No otras puses, Koroļovs spēcīgi riskēja.
Raķete, ar kuru viņš grasījās palaist pavadoni, pirmo reizi bija startējusi tikai augustā. Tas tika ziņots padomju presē, pēc tam atkārtots visās Koroļova biogrāfijās. Konstruktoram vajadzēja mežonīgi steigties. Viņš cerēja uz to, ka propagandas dēļ Hruščovam nekas nebūs žēl — un patiešām, viņš uzreiz ieguva savā rīcībā visu ZPI-88 un fabriku Kaļiņingradā. Otrkārt, no amerikāņu preses Koroļovs zināja, ka ASV diez vai lidz gada beigām notiks pirmais starts, tur jau neviens nesteidzās!
Tomēr, vajadzēja risku samazināt līdz minimumam. Koroļovs saprata, ka svarīgi vienkārši palaist orbītā ap zemi agrāk par amerikāņiem kaut kādu priekšmetu — un panākt, lai tas signalizē par sevi, lai visa pasaule noticētu, ka tas ir reāls. Tāpēc viņš jau uzreiz nolēma, ka pavadonim jābūt maksimāli vienkāršam un jāsatur tikai pietiekami spēcīgs radioraidītājs. Liecina tas pats P. Astašenkovs: «Sergejs Pavlovičs lika priekšā nesarežģīt pirmā pavadoņa konstrukciju — izveidot to maksimāli vienkāršu. Tas pat ieguva nosaukumu PS (prosteišij sputņik = vienkāršākais pavadonis)».
Protams, Koroļova biogrāfs neraksta, kāpēc konstruktors tā centās visu vienkāršot. Taču mēs jau zinām: viņš ekonomēja katru minūti un saprata, ka vienkāršu pavadoni ir izgatavot ātrāk, nekā sarežģītu. [Tagad raksta, ka īstenībā pirmā iecere ir bijusi palaist pavadoni, ko palaida otro, taču nosprieduši, ka var arī ātrāk ar ne tik sarežģītu konstrukciju — t.p.]
Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, raķete mazāk uztrauca Koroļovu, nekā pavadonis. Raķete jau bija gatava un vajadzēja tikai mazliet to modificēt — kaujas galviņas vietā, augšējā, otrajā pakāpē bija jānostiprina vienkāršākais pavadonis. Protams, arī tas prasīja laiku — Koroļovs dienas un naktis pavadīja rūpnīcā, Kaļiņingradā, kur blakus cehos notika raķēsu pakāpju un pavadoņa montāža. Runā, ka pēdējās dienas pirms starta Koroļovs vairs nav skatījies rasējumos — viņš piedzina pavadoni raķetei, kā saka konstruktori - «uz vietas», izmantojot savu spīdošo inženiera intuīciju un «speccietuma» pieredzi, vienkārši norādot, kur kas ir jāpieslīpē. Turklāt, viņam bija tāds lielisks palīgs kā L. Voskresenskis, kas viņu saprata no pusvārda, un speciāli atlasīta tehniķu un augsti kvalificētu strādnieku grupa. Šiem ļaudīm Koroļovs atklāti apsolīja «zelta lietu», tiklīdz pavadonis izies orbītā, un viņi strādāja, nežēlojot spēkus, daudzas stundas bez pārtraukuma.
«Zelta lietus», patiešām, nolijā pār visiem, kas gatavoja pavadoni. Pat apkopējas telpās, kur to montēja, tika prēmētas ar prēmiju trīs mēnešu algas apmērā. Jo augstāku amatu ieņēma konkrētā persona, jo lielāka kļuva prēmija. Apkopējas tajos laikos saņēma kaut kur ap 10 rubļiem nedēļā (pēc mūsu laiku oficiālā valūtas kursa — tas ir apmēram 11 dolāri, bet faktiski, daudz mazāk), bet tādi lidojuma gatavotāji kā, piemēram, akadēmiķis Gluško — 350. (Arī šodien padomju rūpnīcas direktors vai galvenais inženieris saņem 15 reizes lielāku algu, nekā vidēji strādnieks, 20 reizes vairāk, nekā apkopēja...). [Protams, tie ir dati uz grāmatas iznākšanas laiku! - t.p.]
Padomju preses izdevumos ir publicētas kāda inženiera atmiņas, kas tajā laikā ir strādājis pie pirmā pavadoņa Koroļova grupā. Ieskatam, raksturīgs fragments, kas labi parāda Sergeja Koroļova sajūtas un garastāvokli šajā periodā. Inženieris raksta:
«Es mīlu, lūk tā, no malas vērot Sergeju Pavloviču. Ienāk viņš kādu reizi vēlu vakarā cehā, kur uz stāpeļiem guļ milzīgās raķetes masa, atlaiž inženierus un konstruktorus, kas viņam seko, apsēžas sāņus un klusē. Seja — domīga, domīga. Laikam par kaut ko domā. Un tad pēkšņi, it kā nokratījis no sevis viņu pārņēmušās domas (uzsvars, mans — L. V.), ātri pieceļas. Pavisam cita, nekā pirms mirkļa, seja. Un kategorisku, neapstrīdāmu, skaidru norādījumu kaskāde. Spēj tikai tās izpildīt.»
Lasītājiem Padomju Savienībā, kuriem tikai bija domāts minētais fragments, Koroļova domīgums neko neizsaka. Vairums PSRS iedzīvotāju, kurus bija apstulbinājusi nepārtrauktā propaganda par «mūsu lieliskajām uzvarām kosmosā», nezināja ne Koroļova pagātni, ne to, kā radās pirmā pavadoņa ideja. Neviens, pilnīgi neviens PSRS nezina, ka pirms pavadoņa starta pār Koroļovu klājās varenā pretinieka Čelomeja ēna, kas kodīja lūpas no skaudības un momentā būtu «nogremdējis» Koroļovu, ja tas ciestu neveiksmi. Padomju pilsoņiem nebija ne jausmas, ka tajā pašā laikā Koroļovs domāja arī par citu pretinieku — ASV. Pretinieka spēkus bija jāatmodina mazai, apmēram 60 cm diametra lodītei, pie kuras domīgs sēdēja Koroļovs. Jā, Sergejam Koroļovam bija par ko padomāt šajās, viņa dzīves izšķirošajās dienās. Atkāpšanās ceļu nebija...
Kaut gan, viss, kas man zināms par Koroļovu, liecina pret «atkāpšanos». Atkāpties, kad bija uzlikta dzīvē visaugstākā likme, Koroļovs noteikti negribēja. Tāda nebija šī cilvēka daba. Un tomēr viņš saprata, ka iet uz avantūru, uz blefu, ka drīz būs vajadzīgas jaunas avantūras, jauns blefs — un izstāšanās no šīs spēles nav paredzama. Padomju tehnikas atpalicība Koroļovam bija zināma labāk, nekā visiem citiem. Raķetes bija valstī pati svarīgākā rūpniecības produkcija — un tomēr pat tām trūka karstumizturīgu sakausējumu, mūsdienīgu plastmasu, nebija miniatūras elektronikas, ne simtiem citu vajadzīgu komponentu.
Lai nu kas, bet Koroļovs jau nu zināja, kā padomju konstruktoram ir pastāvīgi jāizgrozās, jāmeklē apkārtceļi un visādi aizvietotāji tur, kur amerikāņu un vispār Rietumu inženieris vienkārši pasūtīja pazīstamus, pie viņiem esošus materiālus un izstrādājumus. Katrs sīkums — precīzs vārsts, membrāna ar vajadzīgiem raksturlielumiem vai kāda nestandarta lieta — izauga par gigantisku problēmu. Šādas «problēmas» nācās risināt pašā augstākajā līmenī katru dienu, patērējot milzums laika, neticamus izdevumus un spēcīgu nervu spriedzi.
Es tagad atļaušos nelielu atkāpi no šīs nodaļas tiešās tēmas, lai ilustrētu stāvokli padomju rūpniecībā.
Manos ieslodzījuma gados es kādu laiku pavadīju nometnē, kas bija izvietota... gandrīz Maskavas centrā, Šabolovkas ielā 46, tieši pretī vecajam televīzijas tornim. Nometne 700 ieslodzītajiem piederēja nelielai rūpnīcai, kas ražoja tehniskus izstrādājumus — galvenokārt blīves — no ādas un gumijas. Tad lūk, ādu apstrādes cehs šajā rūpnīcā bija absolūts monopolists valstī — ādas blīvējumu ražoja tikai tur, visādas manžetes, starplikas un visdažādāko diametru gredzenus. Ja kādā skaistā dienā šis cehs nez kādēļ nodegtu vai apstādinātu darbu, tad notiktu šausmīga katastrofa — no ierindas izietu viena pēc otras valsts rūpniecības nozares. Jo ādas blīves bija visdažādāko mašīnu, presu, darbagaldu, pacēlāju, dzelzceļa dumpkaru uc. būtiskas sastāvdaļas. [Dumpkars ir kravas vagons, vairāk līdzīgs kravas kastei, beramu kravu pārvadāšanai, aprīkots ar pašizgāzēja iekārtu — t.p.]
Iespējams, ka ieslodzītie bija izvēlēti kā darba spēks šajā rūpnīcā tieši “uzticamības” dēļ. Ieslodzīto darba spējas nodrošināja pati “stiprākā” Staļina organizācija – Iekšlietu ministrija. Pēc rūpnīcas organizatoru domām, ar šādu darba spēku nevajadzēja būt personāla trūkumam, nekādiem darba kavējumiem, darba sākuma kavēšanai, dzeršanai darba laikā un strīdiem par darba apstākļiem. Turklāt, vajadzības gadījumā varēja piespiest apcietinātos strādāt arī svētdienās (kas, starp citu, arī visai bieži tika darīts).
Un patiešām, darba disciplīna bija, tā teikt, augstumos. Taču ražošanas tehnika pārsteidza ar atpalicību. Rokas preses, mehāniskās grieznes, piesūcināšanas vannas, kuras piepildīja ar rokām – viss tas izskatījās kā nācis no pagājušā gadsimta. Bet mehāniskajā darbnīcā, kurai vajadzēja uzturēt iekārtas darba kārtībā, darbojās virpošanas darbagalds “München ”, kas tiešām bija būvēts XIX gadsimtā - 1896. gadā!
Rūpnīca ražoja divdesmit tūkstošus ādas blīvējumu veidus – ja skaita visus tipus un izmērus.
Tas sūtīja tos tūkstošiem uzņēmumiem-pasūtītājiem visā valstī. Taču nekāds uzņēmums nevarēja tāpat vien pasūtīt rūpnīcai to vai citu izstrādājumu. Lai pasūtītu kaut ko, pirmkārt, vajadzēja saņemt PSRS Valsts plānā tā saucamo «ādas fondu», tas ir, dokumentu, kas atļauj rūpnīcai izlietot tik un tik daudz ādas dotā pasūtītāja vajadzībām. Otrkārt, vajadzēja iesniegt vajadzīgo izstrādājumu sarakstu ar precīzu katra izstrādājuma skaitu gadu uz priekšu. Beidzot, bija jāsaskaņo tehniskie noteikumi un detaļu rasējumi — tas bija pats grūtākais: ar novecojušajām rūpnīcas iekārtām nekādus sarežģītus blīvējumus izgatavot nebija iespējams. Tiklīdz kāds pasūtītājs atnesa sarežģītus tehniskos noteikumus, viņam teica «nē». Bieži bija tā, ka šī «nē» dēļ pasūtītājam bija jāmaina savas mašīnas konstrukcija — jāpiemēro mašīna blīvējumam! Citos gadījumos pasūtītājs mēģināja piespiest rūpnīcu pieņemt viņa noteikumus un tāpēc sāka sūdzēties pašās augstākajās instancēs — Ministru Padomē un partijas CK, pastāvot uz to, ka viņu ražojums ir milzīgi svarīgs. Gadījās, ka partijas CK pēc tam pavēlēja Iekšlietu ministrijai (nevis rūpnīcai, protams, ka augstākajās aprindās sprieda tikai ministriju līmeņos) «gādāt, lai tiek izpildīts svarīgs valsts aizsardzības pasūtījums». Tad iesākās panika, uz rūpnīcu brauca dažādi valsts drošības orgānu ģenerāļi, rezultātā ieslodzītajiem inženieriem vajadzēja strādāt dienu un nakti, lai izgudrotu kādu sarežģītu spiedogu esošajai rokas presei. Līdz ar to citu izstrādājumu veidu ražošana strauji kritās un uz to pašu partijas CK lidoja citu — arī svarīgu un arī «aizsardzībai» domātu — uzņēmumu sūdzības par to, ka «ka tiek norauti valstij īpaši svarīgi pasūtījumi». Līdzīgs, panisks stāvoklis radās visai bieži, bet mierīgu, normālu darbu bez notikumiem es neatceros vispār, kaut arī nostrādāju tur četrus gadus — līdz pašai Staļina nāvei.
Šodien Šabolovkā Nr. 46 nometnes vairs nav — taču rūpnīca ir palikusi, tajā strādā brīvi nolīgts darba spēks un pieder ta Maskasvas pilsētas izpildu komitejas Vietējās rūpniecības pārvaldei. Tomēr, gan pasūtījumu izpildes drudzis, gan «tirgošanās» ar sarežģītiem izstrādājumiem un sūdzības partijas CK turpinās. Jo simtiem un simtiem izstrādājumu rūpnīca joprojām ir monopolists!
Tas bija tikai viens, niecīgs, taču svarīgs piemērs. Līdz šim padomju eksperimentālajos institūtos, tajā skaitā atomu un raķešu, noteikti ir kāda pašmāju, visprimitīvākā stikla pūtēju darbnīca un labs stikla pūtējs tiek vērt'wets augstāka par spējīgu inženieri. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka pasūtīt kādu izstrādājumu no stikla ar noteiktu sastāvu un vajadzīgo formu PSRS nav kam. Tas ir, teorētiski to var — ir pat «monopolisti» - taču praksē jūsu pasūtījumu neizpildīs pat pēc gada.
Reiz prezidents Eizenhauers bija tik neuzmanīgs, ka paslavēja kādā izstādē padomju auto «Moskvič», un kāds amerikāņu automobīļu tirgonis ātri pasūtīja PSRS izmēģinājumam 200 «Moskvičus». Maskavā to uztvēra kā «īpaša valsts svarīguma» pasūtījumu un rūpnīca sāka gatavot divsimt «superauto» ar katras detaļas īpašu kontroli, īpašu apdari un krāsojumu. Taču nelaime bija tā, ka pēc amerikāņu drošības standartiem mašīnas vējstiklam vajadzēja būt izgatavotam noteikti no tripleksa — tācu PSRS, kā pēkšņi atklājās, liekto tripleksu negatavoja neviens. Viens inženieris — virsbūves speciālists no Maskavas autorūpnīcas padzirdēja, ka kādā mazā, Maskavas eksperimentālā stikla rūpnīcā kādreiz tādi mēģinājumi ir tikuši darīti. Šis inženieris devās «izlūkos» - kaut kāda iemesla dēļ iekļuva rūpnīcā, parunāja ar meistariem un noskaidroja, ka patiešām, kādreiz kāds ir mēģinājis tripleksu liekt. Tūlīt pat uz PSRS Ministru padomi lidoja lūgums un tur, «lai izpildītu īpaša valsts svarīguma pasūtījumu», pavēlēja īsā laikā saražot 200 liektus tripleksa vējstiklus. Stikla rūpnīcā ātri saprata, kas ir bijis «izlūks», piezvanīja inženierim - virsbūvju speciālistam pa telefonu un pilnīgi nopietni pateica, ka, lai viņš — nelietis — vairs neiedrošinās rādīties viņu rūpnīcā: tagad tiks norauti visi plāni, neviens nedabūs prēmijas, bet visi ņemsies ar to nolādēto tripleksu un turklāt nekas tāpat arī nesanāks.
. Piebildīšu, ka pēc ilgām mocībām kāds liekto tripleksa stiklu daudzums tomēr tika izgatavots, tomēr neviens «amerikāņu» «Moskvičs» uz Ameriku tā arī netika aizsūtīts — virs PSRS teritorijas notrieca amerikāņu lidmašīnu U-2 un attiecības starp abām valstīm saasinājās. Ļaunas mēles runāja, ka nekur CIP un notriektajam pilotam Pauersam nebija tik daudz draugu, kā mazajā Maskavas stikla rūpnīcā...
Par tādām lietām var stāstīt bez gala. Pat manā nelielajā un īsajā inženiera praksē (es 1955.-56. gados strādāju par inženieri autorūpnīcā) viegli var atcerēties daudzus piemērus. Atceros, kā es vedu no Maskavas uz Gorkiju, uz rūpnīcu «Krasnaja Etna» trīs sajūga spiedatsperes, kas tika ņemtas no angļu auto Austin . Mūsu rūpnīca gribēja, lai «Krasnaja Etna» (atsperu monopolists PSRS) savītu tieši tādas pat atsperes «Moskvičam». No tā nekas neiznāca: «Krasnajā Etnā» ar nopūtu aplūkoja atsperes, pievienoja dinamometram, uzlika uz vibratora — un skumji pasmaidīja. «Tādas atsperes mēs taisīsim tikai komunismā», - man teica. Padomju valodā tas nozīmē — nekad.
Austin sajūgu, kā sapņoja mūsu konstruktori, nokopēt neizdevās. Vajadzēja vienkāršot un veidot sliktāku. Šis vienkāršotais un sliktākais sajūga variants strādā «Moskvičos» vēl līdz šai dienai. Un strādā, protams, slikti. [Te es varu atcerēties dzoļos padomju laikus, kad visu cilvēku sapnis bija, iegūt kādu labas kvalitātes mantu no ārzemēm, Padomju Savienībā jau daudz kas bija, taču lielākoties sliktas kvalitātes, piemēram, Daugavpils kurpes, kas ieberza tulznas jau pirmajā valkāšanas dienā un bija tik cietas, it kā taisītas no koka. - t.p.]
Es neesmu strādājis ŗaķešu nozarē un personīgi neesmu izbaudījis turienes tāda veida «problēmas». Taču šajā rūpniecībā man ir pietiekoši daudz draugu. Neiedziļinoties tehniskajās detaļās, viņi man apliecināja, ka manā autorūpniecībā grūtības ar materiāliem un komplektējošām detaļām ir vienkārši bērnu spēle, salīdzinot ar «problēmām», kas eksistē pie viņiem.
Atgriezīšos tagad pie Koroļova. Nav šaubu, ka saprotot priekšā stāvošās lielās grūtības, konstruktoram jau bija kaut kāds plāns, lai ar tām cīnītos. Skaidri sakot, nevis «kaut kāds», bet pilnīgi noteikts plāns — to noskaidroja viņa tālākā darbība. Tuvākajā laikā par biņa devīzi, kas tika vērsta valdībai, bija: dodiet vēl, citādi mūs apdzīs. Un tas darbojās, Pēc 1957. gada 4. oktobra, kad kosmosā uzlidoja pirmais pavadonis, Koroļovs ieguva kaut ko daudz vērtīgāku par «zelta lietu» - viņš ieguva savā pārraudzībā vairākus uzņēmumus un ierīkoja tur kaut ko līdzīgu Vissavienības pavadoņu ražošanas kombinātam.
Tas, ko Koroļovs neieguva, bija atklāta atzinība. Hruščovs stingri nolēma, ka tas nenotiks un uz visiem laikiem padarīja Koroļovu un viņa līdzstrādniekus par «spokiem». [Droši vien savu lomu nospēlēja arī tas, ka Koroļovs bija bijušais «zeks», viņu atklāti cildināt, nozīmētu arī atklātībā izvilkt šos faktus. Galu galā, PSRS nepārtraukti notika, nevis bijušā nožēlošana, bet Staļina laiku reabilitācija. Tieši tāpat kā mūsdienu Krievijā: represijas — nepieciešamais ļaunums; Staļins nav represiju iniciators, visu darīja zemākstāvošie bosi, vēl šonedēļ redzēju par to sarakstītu krievu grāmatu, kurā Staļins padarīts par padomju tautas demokrātijas tēvu (nopietni!), bet viņa «ļaunie» padotie pretojušies tam un slepkavojuši savus biedrus. Starp citu, ne jau kādā krievu grāmatnīcā redzēju, bet Valterā un Rapā!? — t.p.] Šie cilvēki, kuru adresē avīzes neskopojās sacenšoties ar slavinājumiem un augstiem izteicieniem, tā arī palika tikai «zinātnieki un inženieri, kas uzbūvēja pavadoni» vai «pavadoņa radītāji». Koroļovu sāka saukt par «Galveno Konstruktoru» [Droši vien, ja Staļins būtu dzīvs, tad tā sauktu viņu! -t.p.], bet akadē'miķi Keldišu par «Kosmonautikas Teorētiķi». Zīmīgi, ka tagad, pat propagandas auros pēc kārtējā kosmiskā starta, šie apzīmējumi vairs netiek lietoti. Pirmais no propagandas izzuda jēdziens «Kosmonautikas Teorētiķis», jo Keldišu ievēlēja par Zinātņu akadēmijas prezidentu. Termins «Galvenais Konstruktors» pazuda līdz ar Koroļova nāvi. Tagad it kā «galveno» vispār vairs nav. Pilnīga bezpersonība un anonimitāte.
Pirmais mākslīgais Zemes pavadonis tika palaists 1957. gada 4. oktobrī, Padomju Savienībā. Tas bija personīgs divu bijušo Staļina nometņu impērijas ieslodzīto — Koroļova un Voskresenska — triumfs. Taču vēl lielākā mērā pavadonis bija tā režīma triumfs, kas savā laikā iesēdināja Koroļovu un Voskresenski aiz restēm, kas nevainīgu cilvēku iznīcināšanā tālu apsteidza Hitleru, kas vēl līdz šai dienai turpina mīdīt kājām cilvēka tiesības.
Sākās lielais, kosmiskais blefs.
Turpinājums sekos