Kas attiecas uz universitātēm un citām augstākajām mācību iestādēm, tad formāli arī tur notiek zinātniskais darbs. Taču, tā kā tas ir jādara tiem pašiem pasniedzējiem, studentiem un aspirantiem, kuri jau tā ir ļoti aizņemti mācību procesā, un tā kā lielus līdzekļus «universitātes zinātnei» neizdala, tad kaut cik nozīmīgi darbi fundamentālajās un lietišķajās zinātnēs universitātēs un mācību institūtos, kā likums, nenotiek.
Pēc kara Padomju Savienībā sāka veidot nodalītus zinātnes centrus, kas ir attālināti no pilsētām un citām apdzīvotām vietām, - tā sauktās «zinātnes pilsētiņas». Par pirmo tādu «pilsētiņu» kļuva centrs, kurā veica (un veic arī līdz šim) atom- un kodoltermisko ieroču izstrādi. Kur šī slepenā pilsēta ir izvietota, es nezinu, kaut arī esmu pazīstams ar daudziem cilvēkiem, kas tur ir strādājuši vai strādā. Visi viņi šo noslēpumaino apdzīvoto vietu dēvē dīvainā vārdā «Problēma». Pilsētu «Problēma» dibināja, ne jau kaut kas, bet bēdīgi slavenais Lavrentijs Berija - «padomju Himlers», Staļina slepenpolicijas vadītājs, slepkava un bandīts, tagad jau nošauts. Tieši Lavrentijam Berijam Staļins uzdeva «organizēt» atombumbu ražošanu un šo uzdevumu, principā, Berija arī izpildīja.
Padomju Savienības kodolieroču galvenais konstruktors visu šo laiku no pirmajām dienām ir akadēmiķis Jurijs Haritons — tuvākais māceklis un līdzstrādnieks tagad mirušajam akadēmiķim Joffe, liels zinātnieks, bet ārēji ne ar ko neievērojams, maza auguma cilvēciņš. Padotie izturas pret viņu ar lielu mīlestību un akadēmiķis ir pazīstams ar labsirdīgu iesauku «Rahitons».
Pilsētā Problēma uzleca arī cita lieliska zinātnieka, akadēmiķa Andreja Saharova zvaigzne, tikko pabeidzis 1945. gadā Maskavas universitātes Fizikas fakultāti, viņš ātri kļūst par vadītāju visiem darbiem pie kodoltermiskās (ūdeņraža) bumbas izstrādes. Dažādos laikos šajā pilsētā ir strādājuši tādi izcili zinātnieki kā akadēmiķi Bogoļubovs, Zeļdovičs, Vainšteins un citi.
Grūtības padomju atom- un ūdeņraža ieroču izstrādē bija neiedomājamas — droši vien lielākas, nekā raķetniekiem. Un nevajag domāt, ka tās tika pārvarētas tikai, iegūstot spiegošanas datus no Rietumiem. Iekārtas, mašīnas, kas nepieciešamas urāna bagātināšanai vai litija hidrīda ieguvei, vai citiem sarežģītiem procesiem, neviens no Rietumiem neveda. Pa daļai pilsētas problēma iedzīvotājiem palīdzēja tas, ka Padomju Savienībā jau no pirmsrevolūcijas laikiem eksistēja spēcīga fiziķu skola, kas bija slavena ar tādiem vārdiem kā Ļebedevs, Fridmans, Joffe, Landau, Kapica, Foks, Tamms. Daļēji palīdzēja lielie talanti — tiešie darbu izpildītāji — Haritons, Kurčatovs, Saharovs, Bogoļubovs. Un beidzot, atomzinātnieku rīcībā bija neierobežoti resursi un viņu vajadzībām varēja novirzīt jebkuru uzņēmumu valstī, un galu galā, viņiem strādāja viss padomju spiegošanas mehānisms ārzemēs.
Bez pilsētas problēma tika radītas vēl vairākas citas zinātnes pilsētiņas — slepenas un ne slepenas.
[Šo to par slepenajām un slēgtajām pilsētām var uzzināt šādās interneta adresēs. Var pāriet arī uz rakstiem citās valodās: angļu, arī - lietuviešu, igauņu, latviešu, protams, ka nē. Interneta resursi Vikipēdijā latviešu valodā ir vienkārši smieklīgi. Ja tauta netic svai nākotnei, tad jau skaidrs — kam mums tas, var taču lasīt citās valodās:
http://www.forum.rubcovsk.ru/showthread.php?p=47887
Tas pats Berija “dibināja” vairākas citas zinātnes pilsētiņas, piemēram pilsētu Dubna, 129 km uz ziemeļiem no Maskavas. Līdz Staļina nāvei pilsēta bija slepena – tur fiziķi strādāja, paātrinot elementārdaļiņas un pētot augsto enerģiju elementārdaļiņas. Tieši tur “norīkoja” strādāt no Rietumiem atvesto profesoru Pontekorvo – bijušo Enriko Fermī līdzstrādnieku, kas kopā ar viņu bija radījis pirmo atomreaktoru ASV. Tur, Dubnā līdz sava mūža beigām strādāja lielais zinātnieks, akadēmiķis Vekslers, tur arī pašlaik pētījumus veic viens no atomsabrukšanas atklājējiem, akadēmiķis Fļerovs.
Uz četrdesmito un piecdesmito gadu robežas tika dibināta vēl viena slepena pilsēta – Obņinska, 105 km uz dienvidrietumiem no Maskavas. 1954. gadā Obņinskā, akadē'miķa ļeipunska vadībā tika uzbūvēts atomreaktors, kas ar tvaiku apgādāja nelielas elektrostacijas turbīnu ar jaudu 5 tūkstoši kilovati. Tā bija pasaulē pirmā atomelektrostacija. Bez tās, Obņinskā darbojās Fizikas-enerģētikas institūts, Medicīnas radioloģijas intritūts un citi.
1955. gadā pēc Hruščova iniciatīvas Novosibirskas tuvumā tika radīta “PSRS Zinātņu akadēmijas Sibīrijas nodaļa” Ukrainas matemātiķa, akadēmiķa Mihailia Lavrentjeva vadībā. Tagad tā ir pilsēta ar vairāk nekā 40 000 iedzīvotāju, ar universitāti un daudziem zinātniski-pētnieciskajiem institūtiem. “Akademgorodoku”, kā to neoficiāli sauc, apmeklē ārzemnieki un tas ir pazīstams visā pasaulē. Tomēr, arī tur ir daudzas vietas un veselas ēkas, kur bruņota apsardze neielaiž nepiederošos un, kur tiek veikti slepeni, militāri pētījumi.
Padomju Savienībā ir arī citi, līdz šai dienai slepeni, pilsētu tipa pētnieciskie centri, kas nav norādīti kartēs, kuriem nav nosaukuma un kas tiek apzīmēti tikai ar numuriem. Tāds statuss ir arī «kosmodromam Baikonura» Tiratamas tuvumā, kas tiek apzīmēts tikai ar pasta adresi «Kzilorda-50».
Viss tas izskatās diezgan iespaidīgi. Un tomēr, zinātnes — teorētiskās un lietišķās — Padomju Savienībā attīstās lēni, bet zinātnes sasniegumu ieviešana dzīvē notiek vēl lēnāk. Padomju zinātni ierobežo smagas, orgāniskas kaites, kas raksturīgas visam režīmam valstī.
Tādas galvenās kaites var izdalīt četras — kaut arī ir ne mazums arī citu, mazāk svarīgu. Pirmā: nepārtraukta zinātnes lietu uzraudzība no no augstākās priekšniecības - pilnīgu profānu — puses. Otrā: nepieciešamība visus pētījumu rezultātus (jebkurā zinātnē) samērot ar valdošo ideoloģisko koncepciju, tā saukto «marksismu-ļeņinismu». Trešā: neiedomājams konservatīvisms, sabiedrības ekonomiskās struktūras stīvums un kā rezultāts — bailes no visa jaunā, bailes no atbildības iespējamās neveiksmes priekšā. Ceturtā: slepenība.
Padomju Savienībā ir centralizēts viss, tajā skaitā arī zinātnes «vadīšana». Ārēji tas izskatās tā, ka visi pētījumi tiek koordinēti un tos vada PSRS Zinātņu akadēmija. Taču tā tikai liekas. Pirmkārt, ne jau visi ZPI un KPB ir pakļauti Akadēmijai. Milzīgs skaits visādu ZPI un KPB nospiedošais vairākums «pieder» visdažādākajām ministrijām, nozaru pārvaldēm un komitejām. Piemēram, atomfizikas pētniecības centri ir pakļauti PSRS Ministru padomes Atomenerģijas komitejai, bet vairums ar to saistīto KPB — Vidējās mašīnrūpniecības ministrijai. Raķešu pētniecības zinātniskās iestādes ir pakļautas Aviācijas rūpniecības ministrijai un Aizsardzības ministrijai. Otrkārt, eksistē divas papildus birokrātiskās virsbūves, kurām ir milzīga vara: PSRS Ministru padomes Zinātnes un tehnikas valsts komiteja un Partijas Centrālās komitejas Zinātnes nodaļa.
Tā ir milzīga ierēdņu armija, kas varbūt strādā ar vislabākajiem nodomiem, taču tik un tā bremzē zinātni. Turklāt, izšķirošajos brīžos paliek, ne jau nodomi, bet ierēdņa zināšanu līmenis un šis līmenis tomēr ir biedējoši zems.
Vispirms, vadošās intances prasa no zinātniskajām iestādēm, lai tās sastādītu un iesniegtu apstiprināšanai bezgalīgus «nākošo darbu plānus». Šajos plānos, pēc senas padomju tradīcijas noteikti ir jānorāda, kādu labumu nesīs dotā iestrādne, kad to ieviesīs dzīvē. Bet ko zinātnieks var pateikt šajā sakarā? Pirms darba sākuma viņš ir spējīgs pateikt tikai to, ka viņu šī tēma interesē, viņš pat nezina, vai tiks sasniegts kāds redzams rezultāts. Taču, ja tā tiks uzrakstīts plānā, tad neviens ierēdnis nevienā instancē tādu plānu neapstiprinās. Tāpēc nākas fantazēt. Katram zinātniekam, sacerot šādus fantastiskus darbu plānus, saskaņojot tos bezgalīgās instancēs, paiet milzums laika.
Taču, lai cik arī plāns ir fantastisks, arī tas ļoti negatīvi ietekmē ikdienas darbu. Lieta jau tā, ka ierēdņi, kas vada zinātni, ne tikai sēž savos kabinetos un noēd veltīgi viņu uzturēšanai tērētos gigantiskos līdzekļus. Viņi vēl brauc pa zinātniskajām iestādēm un pieprasa, lai šie plāni tiek pildīti. Tāpēc nevar sastādīt plānu-fantāziju un nodarboties ar kaut ko citu. Vajag pēc iespējas darīt visu tā, lai atbraukušie revizori neuzsāktu «grautiņu», lai viņi aizbrauktu ar iespaidu, ka plāns tiek pildīts. Šādai acu aizmālēšanai tiek tērēts laiks, līdzekļi un nervi.
Īpaši grūti ir tad, kad zinātniekam vajag sakopot spēkus kādai abstraktai problēmai, kas nesola tūlītējus rezultātus. Dabūt līdzekļus tādas tēmas izstrādei var tikai tad, ja to apstiprinās augstākstāvošās instances, nosakot to par nākošā gada plāna daļu. Labi vēl, ja izdodas kaut kā šo tēmu sasaistīt ar izmantošanas iespēju militārām vajadzībām – piemēram, attiecībā uz kodolfiziku vai kvantu ģeneratoru teoriju, vai bakterioloģiju. Tad plānā var kaut vai miglaini ieminēties par tās nozīmīgumu “aizsardzības” nozarē. Taču, ja runa ir par gēnu pētīšanu, vai vēl sliktāk, par sanskrita rakstību – tad ir slikti. Tad ierēdņi, kas apstiprina plānu, momentā atceras par vajadzību taupīt valsts līdzekļus – jo viņi, galvenie valsts bagātību izsaimniekotāji, vārdos visi ir par visstingrāko ekonomiju. Un tēma tiek izgāzta.
Galvenais rezultāts šādai tumsonīgai attieksmei un iluzorai “līdzekļu ekonomijai” ir tas, kas jau tika minēts iepriekš: padomju zinātnes un tehnikas vienpusīga attīstība. Ir raķetes un bumbas, taču nav plastmasu, stikla, gumijas, medikamentu, papīra (tas ir, visu to, bez šaubām, ražo, taču sliktas kvalitātes un absolūti nepietiekamos daudzumos). Ir virsskaņas lidmašīnas, taču nav automašīnu un ceļu (piezīme iekavās attiecas arī uz tiem). [Varbūt kāds vēl atceras bēdīgi slavenās Daugavpilī ražotās kurpes, kuras valkājot, uz kājām obligāti uzberzās asiņainas tulznas – t.p.] Ir gigantiskas elektrostacijas, taču pusei no visas valsts apdzīvotajām vietām nav elektrības, jo valstī trūkst elektrolīniju, kabeļu, sadales staciju.
Ar šo nelaimi ir ļoti grūti cīnīties, kaut gan tās sliktumu, liekas, tagad apzinās pat visaugstākajos varas ešelonos. Tādēļ būtu jāmaina visa pārvaldes struktūra, ne tikai zinātnē, bet visā sabiedrībā — bet radikālas pārmaiņas visvairāk baida konservatīvo padomju vadību. Tāpēc vara bez gala izdod pērkondimdošus rīkojumus un lēmumus par «zinātnisko pētījumu plānošanas uzlabošanu», par «zinātnes efektivitātes palielināšanu» un tā tālāk, - bet ierēdņi turpina darīt savu darbu, stimulējot militāri tehniskās problēmas un bremzējot darbu citās nozarēs. [Atceros, kādreiz augstskolā, kara katedrā viens no pasniedzējiem atcerējās, ka vienā Krievijas apgabalā, kurā viņš dienējis, bija 10 lielas celtspējas celtņi, 8 no tiem piederējuši armijas daļām — t.p.] Nekāda ļauna griba vai pretvalstiski nodomi šiem ierēdņiem nav — ir vienkārša dzīves gudrība. Viņi zinā, ka par zinātnisko pētījumu neizdošanos, piemēram, nesekmīgiem raķešu degvielas pētījumiem, viņi var zaudēt savu vietu, karjeru vai pat galvu, bet noņemot tēmu par tādu vai citādu ķīmisko preparātu izraisītām mutācijām uz mušām-drozofilām sliktākajā gadījumā var būt tēvišķīgs rājiens.
Vēl katastrofiskāks pēc saviem rezultātiem ir otrais manis minētais, organiskais padomju zinātnes trūkums — nepieciešamība pakļaut zinātni komunistiskajām dogmām. Pati zinātves virzība, pats progress ir pastāvīga jabkādu dogmu apgāšana, jo tās balstās uz iepriekšējo, tātad — zemāko zināšanu līmeni. Bet «marksisma-ļeņinisma» dogmas («pasaules materiālums», «attīstība kā pretstatu cīņa», «kvantitātes pāreja kvalitātē», «nolieguma noliegums») pilnībā pieder pagājušajam gadsimtam [šeit domāts 19. gs. - t.p.] un tajās nav pat norādes, piemēram, uz tādu jēdzienu kā elektromagnētiskie viļņi. Taču pateikt Padomju Savienībā par to atklāti nav iespējams; tāpēc daudzus gadus notiek filozofiska radioviļņu jēdziena «piedzīšana» zem «marksisma-ļeņinisma» filozofiskās koncepcijas.
Radioviļņiem vismaz ir palaimējies: tie ir atklāti pirms Krievijā nodibinājās padomju vara un paziņot to, ka radio neeksistē būtu visai grūti. Taču nākošie zinātnes sasniegumi Padomju Savienībā ir tikuši paziņoti par neesošiem viens pēc otra, protams, tādā gadījumā, ja nejēgas, kas vada zinātni PSRS ir saskatījuši, ka tie «nav savienojami ar marksismu-ļeņinismu».
Tāds liktenis skāra pat veselu zinātni ar visai cienījamu vecumu — klasisko ģenētiku. Visas mācības par īpašību nodošanu nākošām paaudzēm, pārmantojamību un izmaiņām dzīvajā dabā, sākot no Gregora Mendeļa pētījumiem līdz gēnu teorijai, tika atzītas par reakcionārām, buržuāziskām un stingri noliegtas. Par piesliešanos šai «reakcionārai» mācībai dzīvību zaudēja cietumā nomocītais botāniķis Nikolajs Vavilovs, nošautie profesori levits un Agols, pašnāvību izdarījušais profesors Sabiņins. Tūkstošiem citiem tika iznīcināta zinātniskā karjera — tajā skaitā izcilajam padomju ģenētiķim Nikolajam Dubiņinam un lieliskajam ķīmisko mutagēnu pētniekam Josifam Rapoportam. Toties no 1931. līdz 1964. gadam netraucēti padomju bioloģiskajā zinātnē valdīja agronoms no Odesas Trofims Lisenko, kura murgainās teorijas, atšķirībā no klasiskās ģenētikas lieliski saskanēja ar «marksismu-ļeņinismu». Lisenko, piemēram, uzskatīja, ka dabā neeksistē cīņa par eksistenci vienas sugas robežās; organisms spēj mantot iezīmes, ko viņa vecāki ir ieguvuši dzīves laikā, apkārtējo apstākļu iespaidā; ka noteiktos apstākļos vienas augu un dzīvnieku sugas var pārvērsties citās sugās, piemēram, kvieši — rudzos, bet dzeguzes — ķauķīšos. Lisenko uzskatīja, ka lauksaimniecībā nav vajadzīgs minerālmēslojums, aizliedza kukurūzas šķirņu krustošanu (incuhtu) un viensēklu biešu sēju. Tā vietā viņš uzstāja, ka ziemas kviešus var «pārvērst» vasaras kviešos un mēslojumā ir jālieto tikai organiskās vielas: zemes, kūdras un kūtsmēslu maisījums. Cītigā, draudot ar represijām, Lisenko teoriju «ieviešana» PSRS lauksaimniecībā noveda to līdz pilnīgam pagrimumam.
Kad 1948. gadā radās un sāka vētraini attīstīties kibernētika, tā PSRS tūlīt pat tika atzīta par «buržuāzisku, ideālistisku viltus zinātni» un uz to stingrāko aizliegta. Kaut arī aizliegumu 1956. gadā noņēma, padomju skaitļojamās mašīnas atpaliek no Rietumu paraugiem par divām paaudzēm.
Četrdesmito gadu beigās padomju zinātniskajā literatūrā pazuda visas atsauces uz varbūtības teoriju un «cionistu» Einšteinu, bet 1951. gadā pat iznāca krājums «Pret ideālismu mūsdienu fizikā». Par laimi, līdz pilnīgai varbūtības teorijai aizliegšanai tomēr nenonāca. Toties, pilnīgi tikai noliegta un oficiāli nosodīta ķīmisko reakciju rezonanses teorija.
Ja šodien zinātnes ideoloģiskie spaidi arī nenonāk līdz tādam līmenim, tad tie tomēr eksistē un atstāj ļoti sāpīgu iespaidu uz zinātni un zinātniekiem. Kad mans darbs pie šīs grāmatas jau gāja uz beigām, «Pravdā» viens pēc otra parādījās divi histēriski raksti, kas prasīja «pastiprināt zinātnisko kadru ideoloģisko audzināšanu». Vienā no tām bija atklāti draudi tiem zinātniekiem, kuri autoraprāt, «lepojas ar savu bezpartijismu». Šos cilvēkus «Pravda» apvainoja tajā, ka viņi «pavērš sānus ienaidniekam». Kaut kāda «ideoloģiskā ienaidnieka» tēls, kas pieņem dažādus veidus atkarībā no tekošā momenta («amerikāņu imperiālisms», «rietumvācu revanšisms», «starptautiskais cionisms»), kalpo kā pastāvīgs biedēklis visiem padomju iedzīvotājiem un konkrēti, zinātniekiem.
Ideoloģiskā prese ir ārkārtīgi kaitīga zinātnei vēl tajā ziņā, ka rada nervozitātes atmosfēru, tenkas un savstarpējo neuzticēšanos zinātniskajās iestādēs. Cilvēku dotības nav vienādas un viena no nozarēm, kur cilvēku individuālās atšķirības izpaužas īpaši krasi, ir tieši zinātne. Speciālists, kas izrādās nespējīgs savā zinātnes nozarē, reti izrādās tik drosmīgs un pietiekami godīgs, lai atzītu šo faktu un aizietu. Parasti viņš savas neveiksmes pieraksta, vai nu liktenim, vai — bīstamāk - «ienaidnieku ļaunprātībām». Padomju apstākļos netalantīgam speciālistam ir laba iespēja palikt darbā zinātniskajā iestādē un pat atriebties vieksmīgākajiem un talantīgākajiem kolēģiem. Šī iespēja ir kļūt pat ideoloģisku ortodoksu, teikt «pareizas» runas partijas un citās sapulcēs, raisīt aizdomas uz spējīgākiem, bet idejiski ne tik «noturīgiem» kolēģiem. Ar minimumu veiklības tāds neveiksminieks zinātnē var ātri izveidot sev politisko karjeru zinātniskajā iestādē — kļūstot par partijas organizatoru institūtā, bet tur — skaties — varbūt pat kļūstot par vēl lielāku priekšnieku.
Tā kā šāda karjera neglābjami tiek veidota, apvainojot godīgus cilvēkus, tad atmosfēra institūtā, kurā ir šāds «ideologs», bieži kļūst nepanesama. Par nelaimi, mazspējīgu cilvēku parasti ir vairāk, nekā talantīgu, un šādus «ideologus» var atrast vienmēr. Bet, tiklīdz institūtā vai KPB sākas ķīviņi un spējīgāko medības pēc ideoloģiskiem motīviem, tā tūlīt beidzas zinātniskā darbība, ja tā pirms tam vispār ir bijusi.
Trešā kaite, kas šausmīgi traucē zinātnes attīstībai Padomju Savienībā, ir — rūpniecības konservatisms. Tas protams attiecas uz lietišķajām zinātnēm, kurās rezultāti ir jāiemieso tādos vai citādos tehniskajos jaunumos. Pie šīs kategorijas pieskaitāma arī raķešu būve, kosmosa apgūšana un pēc dažām rindām es minēšu pārsteidzošus piemērus no šīs nozares.
Iepriekš pateikšu tikai to, ka produkcijas izlaides centrālās plānošanas sistēma, no kuras nepalīdz tikt vaļā nekādas biklas reformas, strikti stāv pretī tehnisku jauninājumu ieviešanai. Katra darbojošās ražotnes pārbūve nozīmē tās darba palēninājumu vai apstāšanos uz laiku. Tās ir bezgalīgas raizes par vajadzīgo materiālu, iekārtu «dabūšanu» un tā tālāk. Kamdēļ ir vajadzīgas šādas nepatikšanas? Kam visai problemātiskās prēmijas «par ieviešanu»? Kad vēl tā «ieviešana» notiks? Daudz vienkāršāk ir mierīgi strādāt pie tekošās, apgūtās un pazīstamās produkcijas!
Tā arī Padomju Savienībā spriež (pie sevis, protams) absolūti visi rūpniecības uzņēmumu vadītāji. Neviens no viņiem pēc paša iniciatīvas nesāks lauzt iestrādnes, lai ieviestu kaut vai ļoti vilinošu modernizāciju. Izgudrotāji ir paši nelaimīgākie cilvēki Padomju Savienībā. [Atceros, kādreiz lasīju rakstu par kādu jauna veida ogļrakšanas kombaina izgudrotāju, kas 25 gadus nesekmīgi mēģināja panākt, lai valstī sāktu ražot tādas iekārtas, kas, iegūstot ogles, nepārvērstu lielu to daļu ogļu putekļos, kā tajos laikos strādāja esošā tehnika — t.p.] Viņus oficiāli ir paredzēts atbalstīt, taču īstenībā visi ienīst, tāpēc ka viņi nepārtraukti prasa, lai viņu jauninājumus ievieš dzīvē. Jaunais parādās padomju uzņēmumos tikai tad, ja notiek spiediens no augšas, bet kamēr tāda tieša spiediena nav — katra iniciatīva no apakšas tiek apspiesta visiem iespējamiem iemesliem, līdz pat personīgai izgudrotāju vajāšanai, apvainojumu kampaņām un tamlīdzīgi.
Gandrīz tieši tāpat notiek ar jaunām zinātniskām izstrādnēm uzņēmumos. No tām, protams, grūtāk ir atteikties, nekā no no izgudrotāja-vienpatņa izdomātām lietām, taču arī šeit uzņēmumu direktoriem ir bagāts novilcināšanas, lēmumu atlikšanas, papildus ekspertīžu utt. arsenāls. Izmēģināts paņēmiens, piemēram, ir tāds, ka KPB izstrādātu mašīnu rūpnīca nodod ekspertīzei citam KPB — pat, ja šī mašīna ir izgājusi valsts pārbaudes eksāmenus. Tur, otrā KPB, bieži atrodas «skauģi», kas, neatkarīgi no mašīnas objektīvajiem rādītājiem, cenšas mest ēnu uz tās konstrukciju vai izmantošanas izdevīgumu. Sākas sarakste, lietā tiek iesaistītas arvien jaunas organizācijas, bet tajā pašā laikā rūpnīca bez raizēm turpina ražot iepriekšējo produkciju.
1956. gada 2. septembra «Pravda» ievietoja manu rakstu «Kas traucē izgudrotāju jaunradei». Es tur minu pārsteidzošus piemērus tam, kā tiek bremzēti ļoti vajadzīgi darbi. Raksts, kā parasti tika «apspriests», «Pravdai» rakstīja, ka «mēri ir pieņemti». Taču tikai viena no manis minētajām izstrādnēm pēc gada vai diviem tika ieviesta dzīvē — un arī tikai tāpēc, ka ap to laiku jau eksistēja sekmīgi ārzemju paraugi.
Lūk, šis rūpniecības nepārvaramais konservatisms pēc atgriezeniskās saites likuma iespaido arī lietišķās (un ne tikai lietišķās) zinātnes. Patiešām, vai vērts pūlēties, tērēt spēkus un bojāt nervus, ja tava izstrādne tik un tā tiks «iesaldēta», bet varbūt vispār nenotiks praktiskas pārbaudes? Daudz vienkāršāk un ērtāk paņemt gatavu produkciju vai principu, vai tehnoloģisko procesu no ārzemju žurnāla un vienkārši piedāvāt ieviešanai. Ārzemju tehnikas autoritāte PSRS ir ļoti liela, lai gan atklāti to nekad neatzīs, un nākšana no ārzemēm, kā likums, dod jauninājumam daudz vieglāku ceļu uz ražošanu. [Neaizmirsīsim, ka PSRS īpaši neievēroja ārzemēs noteiktās autortiesības — t.p.] Nav pravieša savā Tēvzemē...
Tagad es pastāstīšu par pilnīgi neparastiem notikumiem, kas vairākus gadus risinājās padomju kosmonautikā.
Nobeigums sekos.