Liecinieki ir vienprātīgi vienā – rāpulis monstrs sasniedz garumā no 2 līdz 15 metrus, ātri pārvietojas un mīt piekrastes rajonos. Un kaut arī monstrs ir redzēts daudzkārt, zinātnieki izpētīt relikto čūsku netaisās.
Pirmā ticamā liecība par to, ka Krievijas teritorijā parādījušās milzu čūskas, piefiksēja XVIII gadsimta vēsturnieks Gerards Millers. Grāmatā “Sibīrijas Caristes apraksts” viņš atzīmēja, ka ceļojuma pa Jeņiseju laikā viņam nācās sastapties ar arincu, kurš paziņoja par veselas cilts bojā eju pateicoties gigantiskām čūskām. “Viena bija neparasta garuma, ar lielu galvu un ar ķermeni, kurš spīdēja, kā zelts”, - Milleram stāstīja aculiecinieks, kuram izdevās izglābties apvelkot ap savu jurtu arkanu no zirga sariem un apberot čūsku ar pelniem.
Vispār, runā, ka tādā veidā izglābās no briesmoņa uzbrukuma ar viens no medniekiem, kurš bija uzaicināts milzu čūskas iznīcināšanai Jekaterinburgas apriņķa dienvidaustrumos. Pēc ilgiem briesmoņa meklējumiem mednieki apstājās netālu no Bobrovkas ciema atpūsties. Negaidīti no meža puses līdz viņiem atskanēja dīvaina šņākšana. Un pēc dažām sekundēm viņi ieraudzīja pļavā milzīgu baltu slīdeņa galvu. Klīst baumas, ka mednieki toreiz nobijās tik ļoti, ka viens no viņiem palīdis zem ratiem, cits sastindzis šausmu pārņemts. Bet trešais, atceroties vecāko pausto, ka čūska nepanes cilvēku smaku, uzvilka sev apaušus. Dzīvnieks parāpoja garām, bet uz zemes palika platas raksturīgas pēdas uz samīdītās zāles.
Bet aizpagājušā gadsimta 60-70jos gados parādījās ziņojums no Ziemeļurāliem no kalnu inženiera Lebedinska. Viņš apgalvoja, ka, braucot pa taciņu, “…ieraudzīju ceļu šķērsojošu milzīgu čūsku. Trijjūgs apstājās un sāka atkāpties. Bet es atgriezos netālu esošajā vogulu ciematā un palūdzu vogulus uzsākt čūskas izsekošanu.
Voguli atteicās: iespējams, viņiem čūska tika uzskatīta par svētu. Pēc ilgām iztaujāšanām man, tomēr, izdevās noskaidrot tās atrašanās vietu. Čūsku es nogalināju iešaujot skrotis galvā. Eksemplārs izrādījās 16 metru garš un resnumā kā pamatīgs 17,8 cm apkārtmērā bluķis”. Lebedinskis apgalvoja, ka čūskas ādu viņš ir nosūtījis uz Angliju. Tas tā ir vai nav – pārbaudīt nav iespējams. Uz Angliju atradums tā arī netika nogādāts.
Ziņojumi par noslēpumainām milzīgām čūskām, kuras nereti uzbrūk cilvēkiem, pienāca visa XX gadsimta laikā. Tā, novadpētnieks B.Kazakovs 50-to gadu beigās apgalvoja, ka pie Aragi ezera (Čeļabinskas apgabals) esot mitis melns slīdenis, kura garums sastādīja 50 metrus. 1961.gada vasarā ir redzējuši lielu čūsku arī Lielā Miasivo ezera tuvumā. Lieciniece pastāstīja, ka viņai ir “…galva liela, kā samam-zivij. Ķermenis kā resna pagale, pelēks, metrus trīs būs”.
Pēdējie dati par noslēpumaino čūsku pienāca 2001.gadā no Tavdas apkaimes, kas atrodas Sverlovskas rajonā. Aculiecinieki apgalvoja, ka radījums sasniedzis 8 metrus garumā un ļoti ātri pārvietojās. Pati čūska bija melnā krāsā, bet uz viņas ķermeņa bija raksturīgi plankumi. Viens no speciālistiem, izlasījis par reliktās čūskas aprakstu, izbrīnījās: sak, līdzīga anakondai. Tomēr pēc tam, kā viņam tika pastāstītas leģendas par lienošo monstru jalpin ui un šem kiške, speciālists vispār atteicās runāt piedāvājot vērsties pie zoologiem.
Genādijs Petrovs no Artemeikova ciema Ačitskas rajonā stāstīja, ka arī šodien Sverdlovskas apgabala teritorijā upju tuvumā var sastapt milzīgu čūsku melnā krāsā un ar brūniem un dzelteniem plankumiem. Nakšņo viņa galvenokārt kokos – pēc viņas uz ķermeņa paliek pēdas no dzinumiem; nereti apēd sev līdzīgos. Marieši sauc milzu čūsku par šem kiške, un tā sasniedz no 2 līdz 16 metriem garumā. To sastapt – uz nelaimi, kas arī nav brīnums, jo rāpulim monstram ir paradums uzbrukt un nogalināt, pie kam aprijot upurus.
Valērijs Čeriscevs, mansi pētnieks, apgalvoja, ka šem kiške un jalpin ui – viena “persona”. Mednieki-mansi negaidīti pastāstīja par tikšanās reizēm ar “svēto zvēru”, kurš atgādināja ķirzaku. Čūska garumā sasniedza apmēram 15 – 16 metrus, bija sarkanbrūnā krāsā un ar zigzagveida zīmējumu. Praktiski visu laiku viņa laiku pavadīja ūdenī, taču nakšņoja tikai kokos. Pavasarī var sadzirdēt jalpin ui skaņas, kuras atgādināja pīles kliedzienu un ūdens pilēšanu: “Pak, pak”. Čūskas dzīvošanas areāls – Obas upe un Sosves augštece, Russuja rajons un Niltang-paulja.
Kas interesanti, muižnieks Ivans Šešins no Ņikito-Ivdeļskogo ciema, kas ir mūsdienu pilsēta Ivdeļa, savās piezīmēs “Par klejotāju cilti vogulu Verhoturskas apriņķa ziemeļos” atzīmēja: “Upēs ir viņiem (mansi) tādas svētās vietas, caur kurām viņi nekad nebrauc laivās, neaizskar par ar kārti dibenu, bet apiet šīs vietas pa krastu uz sevis pārnesot laivas”.
Vai ne tādēļ mansi centās neskart ūdenstilpnes dibenu ar kārtīm, ka dibenā varēja atpūsties jalpin ui? Kas tad ir noslēpumainā milzu čūska, kura izraisa šausmas vairāku reģionu iedzīvotājiem? Neticami, bet mansu rāpuļa apraksts daudzējādā ziņā līdzīgs Amazonijas šausmām – anakondai. Milzīgai čūskai ir līdzīgs krāsojums, tā dzīvo ūdenskrātuvju tuvumā, nakšņo kokos. Tā pat kā jalpin ui (slīdenis un šem kiške), anakonda sasniedz garumā no 2 līdz 16 metriem, atkarībā no rāpuļa vecuma. Amazonijas iedzīvotāji apgalvo: viņiem bieži nākas pārvietoties pa ūdenskrātuvēm neskarot gultnes dibenu, par cik anakondas nereti guļ ierakušās dūņās.
Un tomēr vai ir Krievijas reliktās čūskas radniecīgas amazones anakondām? Gribas cerēt, ka nē. Tomēr grūti neatzīmēt zinātnieku nevēlēšanos izpētīt nezināmo dzīvnieku. Kā saka, “nav pierādījumu – nav problēmas”. Mums atliek tikai zīlēt, kad nākošo reizi mansu anakonda izies medībās pēc laupījuma.
Čipekve, begemotu rijēja, noslēpumi
Kongo upes ielejā atrodas milzīgs mežs Ituri, pat mūsu dienās tas turpina būt par baumu avotu par pašiem neticamākajiem radījumiem. Šis mežs, kura teritorijā varētu izvietoties Francija, ir pilns ar purviem un necaurejamiem brikšņiem, izraisa šausmas pat tajā dzīvojošajām ciltīm, kuras cenšas neaiziet tālu no upes krastiem un neiedziļinās mežā bez īpašas vajadzības. Šajā mežā dzīvo pigmeji, kā arī citas mednieku un vācēju ciltis, kurām ir gandrīz pirmatnējs dzīvesveids. No viņiem tad arī kļuva zināms par to, ka Ituri mežā dzīvo kaut kas, kas saukts par čipekve. 1907.gadā slavens mednieks G.Šomburgs, savā mērķī redzējis ne mazumu dažādu dzīvnieku un daudz ceļojis pa Āfriku, atzīmēja, ka blakus Bangveulu ezeram nav begemotu neskatoties uz to, ka apstākļi kā nekur citur labāk atbilst šiem dzīvniekiem. Iztaujājis pigmeju, viņš noskaidroja, ka begemoti kļuva par upuriem čipekvei, kurš ar vieglumu aprij viņus un izskatās kā degunradzis, tikai viņam ir garš kakls.
Padomju Savienībā par čipekvi pirmo reizi izdzirdēja no TASS korespondenta Sergeja Kulikina, kurā pabija rezervātā, kurš izvietojies Kongo ielejā. Šeit viņš sastapās ar biologu, kurš laiku pa laikam veica pārlidojumus rezervātam helikopterā čipekve radījuma meklējumos. Zinātnieks pastāstīja Kulikam, ka viņš pats pieļāva, ka it kā čipek ekve – mīts, līdz tam laikam, kamēr nepamanīja kaut ko dīvainu ūdenī, tomēr noteikt radījuma izmērus bija pagrūti.
Par netiešu pierādījumu tam, ka čipekve eksistē, kļuva zinātnieku neveiksme ar begemotiem. Bankisilu krastiem tika nogādāti četri begemoti ar nolūku radīt šeit viņu populāciju. Jau pirmajā dienā par vienu begemotu kļuva mazāk, bet pēc tam izzuda arī atlikušie. Nepieciešams atzīmēt, ka begemots – masīvs dzīvnieks un dabā nav zināmu plēsēju, kuri viegli varētu tikt galā ar četriem begemotiem.
Čipekvi meklēja arī biologs Pits, kurš bija mazdēls citam zinātniekam uzvārdā Stainers (viņš pirmais aprakstīja un pat uzzīmēja čipekvi, ar to uzkurināja zinātkāro mazdēlu). Stainers aprakstīja čipekvi kā radījumu, līdzīgu brontozauram. Reiz Stainera mazdēls izlēma doties uz ezeru, lai atrastu radījumu, taču neilgi pirms ekspedīcijas sākuma viņš sastrīdējās ar saviem kinooperatoru. Rezultātā kinooperators nedevās ekspedīcijā un vērsās amerikāņu vēstniecībā, kad Pits neatgriezās. Ekspedīcijas meklējumi neko nedeva.
1981.gadā biologi no Čikāgas universitātes atrada dīvaina radījuma pēdas, tās nofotografēja un iztaisīja atlējumus, taču tas viss tika pieņemts par “āķi” tūristu pievilināšanai. 1983.gadā pētnieki no Kongo pat uzņēma čipekvi. Videoieraksta ilgums ir apmēram desmit minūtes, bet radījums, kurš uz tā saskatāms, patiešām līdzīgs brontozauram. Bet tikai mūsdienu zinātne ir pārliecināta, ka brontozauri bija zālēdāji. Vispār, kādreiz ir eksistējis brontozauram līdzīgs plēsējs spalvzaurs.
Vai noslēpumainais čipekve ir līdz mūsu dienām nodzīvojušais dinozaurs vai pavisam cits, mūsdienās nezināms radījums – nāksies noskaidrot tiem kriptozoologiem, kuri būs pietiekami veiksmīgi vai uzstājīgi.
Piedāvāsim īsu ekspedīciju uzskaitījumu, kurās tiek minēts mokele-mbembe vai kuras bija speciāli organizētas nezināmās ķirzakas meklēšanai:
1909.gads – Karls Gagenbeks organizēja ekspedīciju, kura drīzumā tika apturēta tās dalībnieku slimību dēļ un aborigēnu naidīgās attieksmes dēļ.
1913.gads – kapteinis Fraihers fon Štains cu Lauznics, kuru vācu valdība nosūtīja uz Kamerūnu tās izpētīšanai, nodeva vietējo iedzīvotāju stāstus par “pus ziloni, pus drakonu”. Viņam tāpat parādīja stigu, it kā mokele-mbembe radītu.
1920.gads – Smita institūta ekspedīcija. Tā atklāja milzīgas pēdas gar upes krastu, dzirdēja nezināma dzīvnieka kaukšanu.
1932.gads – amerikāņa Aivena Sandersona ekspedīcija. Atrastas takas, līdzīgas hipopotāmu, rajonos, kuros šie dzīvnieki mīt. Laukā reiz redzēja kaut ko pārāk lielu priekš hipopotama.
1972.gads – amerikāņa Džeimsa Pauela ekspedīcija uz Kongo. Rezultāts – masa liecinieku liecību par mokele-mbembe.
1976.gads – amerikānis Džeimss Pauels organizēja ekspedīciju uz Gabonu lai meklētu mokele-mbembe līdzīgus dzīvniekus.
1980.gads – vācu ekspedīcija, kuru organizēja Hermanis Ragasters un viņa sieva Kia, uz Tele ezeru. Kā paziņo laulātie, viņi ne tikai redzēja mokele-mbembe, bet arī to nofotografēja.
1980.gads – Roja Mekala ekspedīcija un Likuales upi netālu no Tele ezera, kuru organizēja Pauels.
1981.gads – amerikāņu ekspedīcija, kuras sastāvā bija Makals, Grinvels, Vilkinsons un Kongo kriptozoologs Marselens Aņjaņja. Atrada daudz pēdu, taku un dzirdēja liela ķermeņa ielekšanas ūdenī skaņu netālu no Epene, Kongo.
1983.gads – Marselena Aņjaņa afrikāņu ekspedīcija uz Tele ezeru. Pēc viņa vārdiem, esot redzējis mokele-mbembe virs ūdens.
1985.-1986.gadi – Viljama Gibbonsa ekspedīcija uz Kongo.
1990.gads – Redmonda O’Ganlona angļu ekspedīcija. Pēc viņa domām, mokele-mbembe – tie ir upei pāri peldošie ziloņi.
1992.gads – Viljama Gibbonsa un Rori Nadženta ekspedīcija “Kongu-2”. Neliela objekta fotogrāfija Tele ezerā – mokele-mbembe galva?
1997.gads – Džeimsa Pauela un Roja Mekala ekspedīcija. Lidojuma ar aeroplānu laikā virs Tele ezera uzņēma filmiņā 30 sekunžu klipu ar peldošu mokele-mbembe.
2006.gads – Marsi un viņa kolēģu ekspedīcija uz Kamerūnu. Apmeklēja apkaimes, kurās, pēc aculiecinieku vārdiem, mokele-mbembe pabijis pirms dažām dienām. Ekspedīcijas locekļi mokele-mbembe neatklāja.
Gliptodons, gigantisks bruņnesis
Gigantiskie bruņneši (zinātniski – gliptodoni) vēl ne tik sen – evolūcijas mērauklās – dzīvoja uz planētas. Viens no pašiem spilgtākajiem bruņnešu atradumiem notika nejauši. Argentīnā gans atrada gliptodonu ģimenes atliekas. Tas ļāva zinātniekiem rekonstruēt viņu dzīvesveidu.
Gigantiskie bruņneši parādījās Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas teritorijās apmētam pirms 16 miljoniem gadu. Viņu masa bija līdz 2 tonnām un viņi sasniedza gandrīz 3 metrus garumā, viņiem bija ļoti biezas un stipras bruņas.
Zinātnieki uzskata, ka dzīvnieki, kuru atliekas atrada gans, gāja bojā vienlaicīgi. Iespējams, tie bija negaidīti plūdi vai, pretēji, vulkāna izvirdums, kurš visu apkārt apbēra ar lavu, vai arī trakojošs ugunsgrēks.
Gigantiskie bruņneši izmira pirms 12 tūkstošiem gadu, kas bija saistīts ar klimata izmaiņām uz planētas un cilvēku izplatīšanos Amerikā. Cilvēki sastapa gigantiskos bruņnešus un tos medīja. Amerikas kontinentā cilvēki sāka izplatīties pirms 15 tūkstošiem gadu. Indiāņi – tie ir pirmo pārceļotāju, kuri atnāca no mūsdienu Altaja teritorijas, pēcteči. Tad klimats bija aukstāka un Beringa jūras šaurumu varēja pāriet kājām.
Gliptodonta bruņas bija efektīvas pret visiem plēsējiem, izņemot cilvēku. Cilvēki viegli atrada vājās vietas bruņās.
Gigantisko bruņnešu problēma bija vēl tajā, ka viņi bija bara dzīvnieki. Dzīvoja ģimenēs. Un mazuļi nevarēja izdzīvot paši, ja vecāki gāja bojā. Tas padarīja viņus papildus ievainojamus.
Zinātnieki pamēģināja atbildēt uz dažiem jautājumiem par šiem brīnumainajiem dzīvniekiem.
Kur dzīvoja gliptodons?
Tiek pieņemts, ka šīs ķirzakas dzīvoja netālu no ūdens resursiem, tādiem kā ezeri un upes, rajonos ar lielu augu daudzumu, un kuros var ganīties, piemēram, pļavās un piemežu teritorijās. Galvenokārt viņi apdzīvoja Dienvidameriku, bet viņu pārakmeņojušās atliekas tika atrastas Brazīlijā, Argentīnā un Urugvajā.
Kāda bija gliptoodna dzīves vide?
Gliptodoni no sākuma bija no Dienvidamerikas, taču vēlāk pārvietojās arī uz Ziemeļameriku. Viņi deva priekšroku dzīvot tropiskos un subtropiskos rajonos, un tajā laikā, kad daži no viņiem dzīvoja siltā klimatā, piemēram mežu vai submežu apgabalos, citi bija pieraduši pie vēsākiem reģioniem un plašām pļavām.
Ar ko kopā dzīvoja gliptodoni?
Tiek uzskatīts, ka tie bija vienpatņi dzīvnieki. Mātītes parūpējās par saviem pēcnācējiem.
Cik ilgi dzīvoja giptodons?
Vidējais šo aizvēsturisko zīdītāju dzīves ilgums sastādīja 60 gadus.
Kā viņi vairojās?
Kā vairums zīdītāju, giptodonti bija dzīvdzemdētāji, pēcnācēji piedzima dzīvi pēc nobriešanas mātes miesās. Piedzimušo vidējais skaits bija no viena līdz deviņiem mazuļiem.
Kādi ir viņu izmiršanas apstākļi?
Giptodoni izmira pirms apmēram 10 tūkstošiem gadu pēc leduslaikmeta. Interesanti atzīmēt, ka kaut arī giptodoni nevarēja izdzīvot, viņu tuvākais radinieks – bruņnesis, kurš ir nozīmīgi mazāks izmēros, ir aglabājies.
Kā izskatījās giptodoni?
Pārakmeņojies giptodons deva mums priekštatu par to, ka viņi bija lieli dzīvnieki, apmēra pusotra metra augstumā, un bruņās, kā bruņurupuči. Viņu aste bija klāta ar kaula gredzeniem, taču tas ļoti lokans piedēklis, un viņi varēja vicināt asti.
Cik ātri varēja kustēties giptodoni?
Ņemot vērā ķermeņa uzbūvi, smagās bruņas un relatīvi mazos locekļus, viņi nevarēja būt ļoti ātri.
Cik svēra giptodoni?
Gliptodons svēta apmēram 2 tonnas.
Ko ēda gliptodons?
Šie zīdītāji bija zālēdāji un deva priekšroku augiem – kā mīkstiem, tā cietiem. Šo aizvēsturisko dzīvnieku atliekas tika izpētītas lai analizētu viņu ēšanas paradumus. Viņiem bija relatīvi zemas enerģijas prasības, un viņi varēja izdzīvot ar nelielu kaloriju daudzumu. Savu smago bruņu dēļ viņi bija spiesti iegūt pārtiku tuvāk zemes virsmai, kas varēja radīt pārtikas konkurenci citiem zīdītājiem, tādiem kā virszemes sliņķi.
Vai viņi bija bīstami?
Neskatoties uz savu ārējo izskatu, šie zīdītāji bija nekaitīgi. Kaut arī bija labi aizsargāti pret plēsoņām.
Vai no viņiem sanāktu labi mājdzīvnieki?
Diezin vai. Evolūcijas procesā gliptodona izmēri turpināja palielināties. Viņus noteikti nevar attiecināt uz perspektīvo mājdzīvnieku kategoriju, ja tikai jūs nebijāt aizvēsturisko ganību īpašnieks…
Kāpēc izmira gliptodons?
Tiek pieļauts, ka senie cilvēki tos medīja viņu kaulu dēļ, kurus izmantoja sadzīvē. Medību paņēmieni senajiem cilvēkiem uzrāda, ka viņi mācēja nogalināt pat mamutus, kuri pārvietojās baros. Tomēr nenoliedzami, ka viņu izzušana sakrita ar pēdējo leduslaikmetu apmēram pirms 10 tūkstošiem gadu.
P.S. Pirmo reizi viņus atklāja Ričards Ouens XIX gadsimta beigās. Tieši šis biologs 1839.gadā tos nodēvēja par “vītņzobiem”, jeb gliptodoniem. Neskatoties uz to, ka pārakmeņojumi tika atrasti nedaudz agrāk, Ouens bija pirmais, kurš apjauta reto atradumu līdzību un deva vienotu priekšstatu par šo dzīvnieku.
Gigantiskais sliņķis ir redzēts Ņujorkas štatā
Kriptozoologi nodarbojas ar pavisam dīvainiem neparastu dzīvnieku redzēšanas gadījumiem tajās vietās, kur, liktos, sen sen, kā viss jau ir izpētīts un nekas lielāks par lapsu un vilku netika sastapts. Tajā skaitā arī ar stāstu par zvēru no Šermanas.
Šermanas pilsētiņa atrodas amerikāņu Ņujorkas štata rietumos. 1960-jos te kopā ar savu ģimeni dzīvoja 15-gadīgs pusaudzis, no kura šajā nav saglabājies pat vārds. Viņu māja stāvēja blakus purvainai vietai, kurā reti kurš iedrošinājās ieklīst.
Taču reiz no šīm pamestajām vietām pavisam tuvu mājām sāka nākt dīvains zvērs ar baltu kažoku. Bet kādā brīdī ieradās uzreiz divi. Visbiežāk viņus redzēja tas pats pusaudzis, taču citi viņa ģimenes locekļi arī bija redzējuši šos dzīvniekus.
Pēc zēna, kurš bija vairāk izglītots nekā viņa vecāki, vārdiem, ārēji šie ļoti lielie izmēros zvēri kaut kāpēc atgādināja viņam izmirušos aizvēsturiskos gigantiskos sliņķus, kuru attēlus viņš bija redzējis grāmatās.
“Es redzēju baltu briesmoni purvā pavisam blakus mūsu mājai, pēc kā es redzēju viņus pēc tam ne reizi vien, un daudz tuvāk. Reiz naktī šis radījums atnāca mūsu pagalmā. Tas augumā bija 4 – 5 metri, un viņam bija gara, gandrīz divmetrīga aste. Viss no galvas līdz astei bija klāts ar biezu baltu vilnu, - atcerējās jauneklis. – Es vēroju šo dzīvnieku, kurš bija vienatnē vai pārī ar citu tādu pašu. Tie izskatījās tā pat kā aizvēsturiskais sliņķis. Visa mana ģimene tos redzēja, bet es vēl noteikti zinu, ka tos redzēja vēl divi vīrieši no malas. Tas nav izdomājums, šie radījumi ir reāli”.
Gigantiskie sliņķi patiešām kaut kad bija dzīvojuši Amerikas (Ziemeļu un Dienvidu) teritorijā un viņus pat sastapa senie indiāņi, kuri atnāca uz šīm zemēm. Apmēram pirms 10 tūkstošiem gadu šie sliņķi izmira, iespējams, tika indiāņu iznīcināti, taču kas zina, varbūt, atsevišķai nelielai grupai izdevās izdzīvot tālāk līdz mūsdienām slēpjoties tajās vietās, pa kurām cilvēki nestaigā.
Augumā gigantiskie sliņķi varēja sasniegt 6 metrus (megaterijus), tādēļ viņi dzīvoja nevis kokos, bet uz zemes. Tie bija ļoti neveikli un lēnīgi dzīvnieki, kuri pārvietojās uz četrām kājām, un kad noēda kokus, tad pacēlās uz divām kājām. ASV teritorijā gigantisko sliņķu atliekas paleontologi atrada Floridā, Kalifornijā un citās vietās.
Par nožēlu, nekas nav zināms par to, kas notika tālāk ar noslēpumaino dzīvnieku Šermanā. Viss šis stāsts tika īsumā aprakstīts tikai vienā izdevumā, pētnieka Džona Kila, kurš vairāk par visu pazīstams ar saviem darbiem par cilvēku-tauriņu, grāmatā.
Kilam šo stāstu, savukārt, nosūtīja pa pastu tas pats pusaudzis, taču diemžēl, tas viņu neieinteresēja vispār, viņš neatbildēja uz šo vēstuli un neaizbrauca uz to rajonu, lai pamēģinātu patstāvīgi ieraudzītu zvēru no Šermanas. Viņš tikai izlēma, ka šis stāsts ir pietiekami interesants, lai to iekļautu savā grāmatā “Pilnīga rokasgrāmata pat noslēpumainiem radījumiem”, lūk arī viss.
Pēc citu kriptozoologu versijas, gigantiskie sliņķi patiešām nav izmiruši līdz galam un līdz pat šim laikam sastopami Dienvidamerikā, kur vietējie indiāņi viņus sauc vārdā “mapinguari”. Šo vārdu var tulkot kā “smirdīgais zvērs”, vai arī kā “kaucošais zvērs”, taču dažādās Amerikas vietās viņu var saukt dažādos vārdos, tajā skaitā “keit lobo” (apmetnis no šķiedras), “mao de pilao” (resnā roka) vai “pe de garrafa” (kājas kā pudeles).
Ziņojumi par mapinguari novērojumiem galvenokārt pienāk no mazapdzīvotajiem Brazīlijas un Bolīvijas rajoniem, cilvēki apraksta redzēto kā milzīgu, garāku par cilvēka augumu, matainu dzīvnieku ar sarkanbrūnu spalvu, gariem saliektiem nagiem uz ķepām, līdzīgiem parasto sliņķu nagiem.
Dzīvnieki pārvietojas lēni, toties māk izdot caururbjošus un dvēseli stindzinošus spiedzošus kliedzienus, un viņš šausmīgi smirdot, pastāvīgi, kā ar miglu, savas smakas aptverti. Pēc indiāņu pieļāvumiem, šī smaka strādā kā aizsardzība pret plēsoņām, par cik tā viņus dezorganizē.
Visbiežāk mapinguari redz blakus mežonīgo cūku pekari bariem, tas izvairās no atklāta ūdens un īpaši baidās no cilvēkiem, taču, ja ielauzties viņa teritorijā, šis radījums dos striktu pretsparu. Pie tam viņu praktiski nav iespējams nogalināt ar lodēm, viņa biezā vilna ir tik ļoti savēlusies un sajaukusies ar dubļiem un mālu, ka praktiski strādā kā bruņu veste.
Vietējie indiāņi regulāri redz mapinguari un zina, ka viņš nav bīstams cilvēkiem, par cik ēd tikai augus un īpaši viņam patīk dažu koku iekšējā daļa. Mapinguari pārplēš šo koku stumbrus ar saviem garajiem nagiem, lai tiktu klāt līdz maigajai serdenei.
Mapinguari tāpat bija redzējuši arī šurp atnākušie piedzīvojumu meklētāji. Tajā skaitā ir zināma atskaite, kuru uzrakstīja 1975.gadā mednieks vārdā Mario Pereira de Souza. Viņš medīja pekari netālu no Jamaučas upes kad pamanīja, kā pamežā kustas liels spalvains radījums, kuru viņš nekad nebija redzējis.
Souza uzreiz sajuta nepanesamu smaku, kura nāca no šī dzīvnieka, no kā viņam sagriezās un sāka sāpēt galva. Bet šī “ķīmiskā uzbrukuma” sekas viņš sajuta pēc tam vēl dažas dienas.
Bet lūk leģenda par Žuanu.
Sensenos laikos indiāņu ciematā pie Tapažosas upes dzīvoja jauns mednieks vārdā Žuans. Viņa būdiņa atradās pašā ciemata malā, pavisam blakus biezai selvai. Reiz no rīta Žuans sēdēja uz mājas sliekšņa un miermīlīgi pīpēja pīpi, kamēr viņa sieva uz pavarda, kurš bija pagalmā sakrauts no akmeņiem, gatavoja brokastis.
Pēkšņi no meža biezokņa atskanēja caururbjošas gaudas, it kā no sāpēm vai bailēm kliegtu cilvēks. Gaudām pa pēdām atskanēja kaukšana, sāka sprakšķēt zari, un pļaviņā iznāca šausmīgs monstrs. No viņa nāca pretīga fekāliju un pūstošas gaļas smaka, bet ārēji viņš bija līdzīgs milzīgam rudam pērtiķim, kurš pārvietojas uz pakaļkājām. Žuans nebija bailīgs, taču, sastapies ar briesmīgo skatienu, sastinga šausmās.
Bailes iedvesošais radījums piegāja pie sievas, satvēra viņu ar ķepām, kurām bija milzīgi nagi, uzmeta sev plecos un uzreiz izzuda ar laupījumu biezoknī.
Atjēdzies, Žuans metās būdiņā, satvēra ieroci un metās pakaļ laupītajam. Viņš skrēja pa briesmoņa pēdām, bet pēdas bija ļoti dīvainas: it kā monstrs būtu gājis ar muguru pa priekšu. Pakaļdzīšanās turpinājās visu dienu. Vairākas reizes jaunais mednieks gandrīz panāca ienaidnieku, jau redzēja tālumā rudo muguru starp kokiem. Visu šo laiku viņam traucēja šausmīgā smaka, kura nāca no dzīvnieka. No tās reiba galva tā, ka Žuans gandrīz vai zaudēja samaņu.
Pret vakaru mednieks gandrīz panāca laupītāju. Taču te monstrs, kuram apnika skraidīšana. Izdeva šausmīgu kliedzienu, nometa laupījumu zemē un pazuda brikšņos. Pieskrējis pie sievas ķermeņa Žuans ieraudzīja, ka viņai norauta galva!
Bēdu sagrauztais mednieks pēc bērēm aizgāja mežā nozvērējies, ka neatgriezīsies, kamēr neniegūs sava ienaidnieka skalpu. Daudzus gadus viņš klejoja pa selvu izsekojot briesmoni, taču tā arī nespēja viņu atrast. Atriebība palika nerealizēta, zvērests – nepiepildīts.
Un tādēļ, kā runā, pēc Žuana nāves medības turpina viņa gars. Reizēm indiāņu mednieki redz meža biezoknī ugunskuru, kuru iekurinājis mednieka gars. Un tad viņi steidzas atpakaļ uz ciematu, lai nestu upuri dieviem un veiktu attīrīšanās rituālu.
Tas bija viens no daudziem indiāņu stāstiem par mapinguari, kuru pierakstīja Deivids Orens, kurš ir pārliecināts, ka viņam paveiksies vairāk, nekā nabaga Žuanam, un kaut kad viņa dzīves mērķis tiks sasniegts. Jo taču atrada 1975.gadā Paragvajā zinātnei nezināmu pekari sugu Catagomus wagneri, kura tika uzskatīta par izmirušu pirms dažiem simtiem gadu. Kā arī par gigantisko sliņķi, par pekari daudz stāstīja vietējie iedzīvotāji, bet zinātnieki nevēlējās ieklausīties viņu vārdos.
Gigantiskais zemes sliņķis bija viens no tiem lielajiem radījumiem, kuri valdīja uz zemes leduslaikmeta periodā. Nedaudz līdzīgs milzonīgam kāmim, viņš pārtika galvenokārt no lapām, kuras sadabūja no koku un krūmu zemākajiem zariem. Pats viņš dzīvoja uz zemes, atšķirībā no mūsdienu sliņķiem, kuri lielāko dzīves daļu pavada kokos.
Toreiz Amerikas teritoriju apdzīvoja četri gigantu veidi. Pats lielākais no viņiem bija megalonikss jeb Džeffersona sliņķis, kurš izauga līdz mūsdienu ziloņa izmēriem un sasniedza 5 metrus augstumā. Visiem sliņķiem bija milzīgi nagi, taču pie tam viņi pieturējās pie veģetārās diētas. Viņiem bija relatīvi mazi un truli zobi, ar kuriem dzīvnieki pārkoda zariņus. Tiek uzskatīts, ka līdzīgi citiem gigantiem, milzīgie sliņķi izmira pleistocēna beigās, apmēram pirms 10 tūkstošiem gadu.
Pirmo reizi šī dzīvnieka kauli tika atklāti 1789.gadā Luhanas upes piekrastes dūkstīs netālu no Buenosairosas. Par atradumu nebrīnījās tikai vietējie aborigēni, kuri teica, ka gigantiskais kurmis bija izlīdis virspusē un gāja bojā saules staros. Kaulus rūpīgi savāca un nosūtīja karalim Karlam V, kurš tos prezentēja Madrides karaliskajam muzejam.
1895.gadā Patagonijas alā atrada nelielu ādas gabaliņu. Tas bija klāts ar garu brūnu spalvu, un no tā pacēlās pupas izmēra kaulu gabaliņi. Izskatījās, ka tāds “apģērbs” varēja izturēt gan ložu, gan bultu uzbrukumu. Turpmākie meklējumu alās atnesa jaunus atradumus – analoģiskus pirmajam dīvainas “bruņizturīgas” ādas gabaliņus, kā arī gigantisku nagu. Līdz ar oglekļa analīzes parādīšanos XX gadsimtā izdevās noteikt ādu vecumu. Tas izrādījās apmēram 5 tūkstošiem gadu: līdz ar to gigantiskā sliņķa izzušana “pietuvojās” vēl par dažām tūkstošgadēm.
Arizonas universitātes profesors-ģeologs Pols Martins atzīmēja: “Es domāju, ka gigantiskais sliņķis ir izzudis pārāk sen. 13 tūkstoši gadu – tas ir nozīmīgs termiņš. Tomēr ir iespējamība, ka iznācējs no senās pasaules var tomēr vēl eksistēt Amazonijā, par cik šajā reģionā joprojām saglabājušies milzīgi, civilizācijas neskarti mežu masīvi, kuri spēj nodrošināt reliktajam radījumam nepieciešamo izolāciju”.
Blīvais un necaurejamais, bezgalīgi lietainais Amazonijas mežs aizņem pēc platības lielāku teritoriju, nekā vis Rietumeiropa, un šeit mīt 30% visas dzīvnieku un augu pasaules uz mūsu planētas. Gigantiskais sliņķis agrāk daudzskaitlīgi mitinājās abos Amerikas kontinentos, un viņa atliekas atrod no Patagonijas līdz Savienoto Štatu ziemeļrietumiem. Dzīvnieks varēja pārvākties uz Amazoniju, lai tur noslēptos no civilizācijas iebrukuma viņa dabiskajā dzīves vietā.
Kā atzīmēja Pols Martins, “pagaidām tas viss paliek tikai kā drosmīgi sapņi, taču ja Orens tomēr atradīs mapinguri (lai arī kas būtu šis radījums), tad apgriezīs zinātni”.
Briesmonis no Čana ezera
Runā, ka pašā lielākajā Rietumsibīrijas ezerā mīt nezināms radījums – vietējie iedzīvotāji apgalvo, ka tas līdzīgs Lohnesas briesmonim. Ap Čana ezeru, kurš atrodas Novosibirskas apgabala teritorijā, jau sen klīst briesmīgas leģendas par gigantisku čūsku, kura aprij lopus un cilvēkus. Liekas, tās nav bez pamata – 2010.gada vasarā šajā ūdenskrātuvē atgadījās virkne noslēpumainu notikumu.
Dziļā ezera augstajos ūdeņos – ūdenslīdēji nevar sasniegt tā dibenu – sāka pazust zvejnieki un tūristi. Dažu bojāgājušo ķermeņi līdz pat šim laikam nav atrasti. Dzelme, kura aprijusi savu upuru ķermeņus, tā arī nav tos atlaidusi. 2010.gada jūlijā ezerā noslēpumainā veidā noslīka 59-gadīgs vīrietis. Pēc aculiecinieka vārdiem, viņu ievilka dzelmē nezināms radījums.
- Mēs ar draugu Imamentinu Naurusovu makšķerējām no laivas 300 metrus no krasta, - stāstīja 60-gadīgais Vladimirs Goliševs. – Viņam uz makšķeres trāpījās kaut kas liels. Es biju šokā, nekad nebiju redzējis neko tamlīdzīgu. Draugs piepacēlās laivā, lai izņemtu to radījumu, taču tas vilka viņu ar tādu spēku, ka mūs apgāza kopā ar laivu. Ūdens bija ļoti auksts, es baidījos, ka neaizpeldēšu līdz krastam. Taču, paldies dievam, viss sanāca. Domāju, ka Imametins peld aiz manis, taču jau krastā sapratu, ka viņš tā arī nav spējis tikt laukā no ezera.
- Mēs pacēlām virspusē tikai purva zābakus, - nokomentēja Novosibirskas apgabala avārijas glābšanas dienesta Kuibiševas meklēšanas vienības glābšanas vienības priekšnieka vietnieks Konstantīns Savinovs. – Tika veiktas zemūdens nolaišanās, taču cietušā ķermenis nav atrasts.
Barabinskas policijas iecirknī ziņoja, ka makšķernieki nav lietojuši grādīgus dzērienus.
- Pēc Vladimira Goliševa, kuram brīnumainā kārtā izdevās izdzīvot, liecības, vīrieši bija skaidrā, - stāsta kirminālizmeklēšanas nodaļas operpilnvarotais Sergejs Kadoncovs. – Dzīvesvietā abus zvejniekus raksturo pozitīvi.
Pēc oficiālās statistikas, kuru izsniedza Novosibirskas GIMS centrs uz to brīdi, triju pēdējo gadu laikā Čana ezerā noslīkuši 19 cilvēki. Atpūtnieki šurp sabrauc no visām Krievijas malām – Novosibirskas, Omskas, Kemerovas apgabaliem, Altaja novada, Tālajiem austrumiem. Spriežot pēc leģendām, kuras stāsta vecie iedzīvotāji, Čanā dzīvi nezināms briesmonis.
- Es dzīvoju blakus Čanam jau 80 gadus, un šajā ezerā katru gadu pazūd desmitiem cilvēku, - saka Kvašnivo ciema iedzīvotāja Ņina Jakovļevna Doroņina slaukot ar lakatiņu asaras. – Tur man pirms trim gadiem noslīka 32 gadus vecais mazdēls Mihails, jauns, stiprs. Viņš specnazā dienēja. Meitiņa viņam palika – Natašeņka. Tajā ļaunajā dienā Miša kopā ar draugu laivā izpeldēja pamakšķerēt. Ezers bija mierīgs, taču pēkšņi laivu sāka šūpot, tā apgāzās. Mišas draugs izpeldēja, bet mans mazdēliņš gāja bojā. Varbūt, viņu tas radījums ievilka dibenā? Mēs nevērsāmies pie glābējiem, paši nolīgām kuteri un meklējām ķermeni. Atradām tikai pēc divām dienām.
Ber lūk četrus tūristus no Belovo pilsētas Kemerovas apgabalā līdz pat šim laikam nav atraduši. Viņi noslīka pirms dažiem gadiem. Kaut kas no apakšas pagrūda motorlaivu, bija stiprs trieciens, laiva apgāzās novelkot viņus dzelmē. Viens vīrietis mēģināja cīnīties par savu dzīvību, viņš pieķērās laivai, taču arī gāja bojā. Viņa ķermeni atrada kopā ar kuteri, bet četri joprojām nav atrasti…
Pirms dažiem gadiem bojā gājušā tūrista mazdēls vienā no forumiem ar niku Sannijs Velss rakstīja: “Čana ezerā gāja bojā mans mīļotais vectēvs un četri viņa draugi. Stipra vēja laikā kaut kas no apakšpuses stipri pagrūda viņu motorlaivu, bija stiprs sitiens, un laiva apgāzās novelkot viņus dzelmē. Vienīgais, kurš cīnījās par dzīvību, bija mans vectēvs. Viņu atrada pēc pusgada, viņš bija gandrīz bez apģērba, bet tas, kas uz viņa bija, bija pārvērties par skrandām. Tāda sajūta, ka drēbes bija sarautas ar nagiem vai lieliem ilkņiem. Burtiski pēc dažām dienām šajā pat ezerā pazuda Krasnojarskas zinātnieki, kuri bija atbraukuši uz ezeru lai pētītu tur dzīvojošos putnus. Šis ezers it kā iesūc sevī nevainīgus cilvēkus, bet pēc tam nedod viņiem izkļūt ārā. Varbūt, man daudzi nepiekritīs, taču Čani – pati briesmīgākā Novosibirskas apgabala vieta. Un mani ir grūti pierunāt mainīt viedokli”.
27-gadīgais Vladimirs Koļeņikovs atceras to, kas ar viņu notika 2009.gadā.
- Es katru gadu braucu zvejot – un uz Čanu tajā skaitā. Vakarā iebraucu ar laivu ezerā zvejot, taču kaut kā neķērās, pat paspēju iesnausties, kā pēkšņi izdzirdēju kaut kādu plunkšķi. Domāju, ka ķeras, paskatījos, bet ūdenī kaut kas tumšs un nesaprotams. Nav zivij līdzīgs, vairāk kādam dzīvniekam, bija daži uzplaiksnījumi, pēc tam šis kaut kas ienira dzelmē. Es uzreiz sāku peldēt uz krastu. Sacēlās vējš nesaprotami, no kurienes, manu laivu sāka tricināt tā, ka tā gandrīz apgāzās. Pēdējos metrus 10 līdz krastam es jau peldēju pats, viss slapjš. Kopš tā laika es uz šo briesmīgo Čana ezeru vairs nekā. Draugi pēc tam stāstīja, ka kaut ko līdzīgu ir redzējuši, kad braukuši turp zvejot.
26-gadīgajam makšķerniekam Sergejam Mihņenko nakts zvejas laikā izdevās ieraudzīt noslēpumaino četrmetrīgo radījumu, kurš pārvietojās zem ūdens lielā ātrumā. Tajā nelaimīgajā dienā Sergejs Mihņenko devās uz Čani viens pats. Diena izvērtās neveiksmīga – neķērās, un taisījās atgriezties krastā.
- Jau satumsa, bija apmēram vienpadsmit vakarā. Pēkšņi dzirdu kaut ko līdzīgu dūkoņai vai kliedzienam “u-u-u”. Skaņa nāca kaut kur no dzelmes, it kā kaut kas to izdotu dzelmē. Dūkoņa bija tik skaļa – pat ausīs sāka džinkstēt! Es paskatījos apkārt – nekas nav redzams. Bet pēc tam negaidīti kaut kur blakus laivai es izdzirdēju skaļu plunkšķi! Manu laivu sāka šūpot uz dažādām pusēm. Es pametu makšķeri un pieķēros bortam, lai neiekristu ūdenī. Kad parādījās putas no plukšķa, uzreiz pie laivas zem ūdens es ieraudzīju ķermeni. Milzīgs melns ķermenis papeldēja tieši zem manas laivas! Izmērā kā trīs šādas laivas garumā un divas platumā! Man no bailēm pat ceļi sāka trīcēt, visa dzīve aizlidoja acu priekšā! Jo ja šis radījums pat tikai vieglītēm aizķertu laivu, tā viegli apgāztos un es atrastos melnajā ledainajā ūdenī viens pret vienu ar šo briesmoni! Taču pēkšņi kaut kas notika, un tas aizpeldēja! Tad es saķēru airus un cik vien iespējams ātri īros uz krastu. Bet agrāk taču biju dzirdējis kaimiņu sarunas, ka, sak, mitinās mūsu ezerā kaut kas ļoti lieks, taču domāju – joks tas viss. Bet ne joks, izrādījās! Paša acīm ieraudzīju! Vairāk uz Čanu nekad neiešu! Ja tikai nākamībā, kad būšu pārliecināts, ka radījums ir notverts.
32-gadīgais Sergejs Nikitins pastāstīja, kā ir redzējis ūdenī ezera monstra asti:
- Mēs nezvejojām, bet vienkārši atpūtāmies kopā ar draugiem. Bija krēslas laiks. No sākuma mūs padarīja piesardzīgus stiprs plunkšķis, kurš radīja viļņošanos. Mēs sākām ieskatīties un ieraudzījām, ka virs ūdens paceļas kaut kas, līdzīgs kuprim vai astei. Neapšaubāmi, tā bija kaut kā dzīva daļa. Tā peldēja paralēli krastam. Baļķim nebija līdzīga, tādēļ, ka kupris izmainīja kustības trajektoriju, bet pēc tam radījums aizgāja zem ūdens izzūdot mūsu acu priekšā. Kustības ātrums bija ļoti liels, koki tā nepeld. Visu atlikušo nakti mēs negulējām, zīlējām, kas tad bija tā par zivi tādos izmēros. No rīta savācām mantas un aizbraucām mājās.
Čana ciemata iedzīvotājs 24-gadīgais Aleksandrs Grefs padalījās ar savu draugu, kuri pēc tikšanās ar monstru sāka apiet ar līkumu ezeru, stāstu:
- Es ticu, ka Čanā dzīvo kaut kas briesmīgs. Mani draugi aizbrauca zvejot jautri, bet atgriezās bāli kā audekls. Viņi stāstīja, ka vakarā redzējuši ūdenskrātuvē briesmoni. Es viņiem no sākuma nenoticēju – domāju, vienkārši joko, taču pēc tam sapratu, ka draugi saka taisnību – nu ļoti viņi bija pārbijušies! Šis radījums no ūdens pilnībā nelīda laukā, bija redzamas tikai viņa nelielās pelēkās galvas un garā kakla aprises. Dažas minūtes galva bija virs ūdens, it kā apskatījās, ir kāds krastā vai nav, bet pēc tam pagāja zem ūdens. Bija redzams, ka dēļ šī radījuma pārvietošanās pa ūdens virsmu pārgāja sīki vilnīši. Draugi atzinās, ka stipri nobijās, par cik neko tamlīdzīgu nekad nebija redzējuši. Atskrēja uz ciematu un visiem pastāstīja. Acīmredzot, briesmonis pārtiek vēl arī ar putniem – tādēļ, ka kaijas, kuras lidoja virs ūdens, ieraugot šo ļaunīgo galvu, uzreiz pacēlās debesīs. Un uzreiz viss noklusa.
Čana ūdenskrātuve atrodas 106 metru augstumā virs jūras līmeņa. Ezera rašanos attiecina un ledus laikmeta beigām – tas ir aptuveni pirms 10 – 13 tūkstošiem gadu. Ezera laukums nav patstāvīgs, un pēc dažādiem vērtējumiem, sastāda no 1400 līdz 2000 kilometriem. Ezera krasti ir diezgan zemi un stipri līkumoti, apauguši ar meldriem, niedrēm, smilgām un krūmāju. Dibena grunts ir smilšains un dūņains. Maksimālā reģistrētā ūdens temperatūra vasarā – 28,3 0C. Ezers ir vāji sāļš.
Saskaņā ar daudzām leģendām, Čana ezera apkaimē ir ieeja mītiskajā zemē Šambalā – patiesības izziņas un apgaismības zemi.
Mūsu priekšteči, kuri pirms daudziem gadsimtiem bija dzīvojuši rajonā blakus Čanam, tāpat zināja par to, ka šajā ezerā dzīvo nezināms dzīvnieks. Senās kartēs teritorija, kurā patlaban atrodas Novosibirskas apgabals, tika saukta par Lukomorji. Slāvi par Lukomirji aizsargājamu teritoriju Visuma malā, kurā stāvēja Pasaules koks – no pasaules, pa kuru var nokļūt mistiskajās pasaulēs. Ļoti vecs vīrs no Jar Maļinovo ciema Novosibirskas apgabalā pastāstīja par pašiem svētākajiem Čana noslēpumiem rakstniekam Genādijam Bodrovam. Uz šo stāstu pamata Bodrovs uzrakstīja grāmatu “Čana ezera pasakas un leģendas”. Vienā no pasakām Genādijs Vasiļjevičs stāsta par briesmoni, kurš precīzi līdzīgs Nesijai.
- Šis vectētiņš zināja daudzus pasakainus stāstus un bieži vien tos stāstīja man, - atceras Genādijs Bodrovs. – Vienā no tiem vectēvs pastāstīja par briesmoni, kurš dzīvoja Čana ezerā. Es nolēmu uzrakstīt par šo noslēpumaino ūdenskrātuvi – pasaka saucas “Jerofejs un ūdens čīska”. Teiksma par to, kā ūdens čūska sapņoja iemācīties lidot un palūdza par to seno Čanu iedzīvotāju vārdā Jerofejs. Un čūska iemācījās lidot! Varbūt, arī mūsu Nesija arī māk lidot! Es ticu tam, ka ezerā dzīvo šis briesmonis, tādēļ ka tagad, kā nekad agrāk, ezerā ir maz zivju – laikam, šis radījums visas ir apēdis!
Kopš 1971.gada ezera krastā izvietota Krievijas zinātņu akadēmijas Sibīrijas nodaļas Dzīvnieku sistematizācijas un ekoloģijas zinātniski-pētnieciskā bāze, kurā tiek veikti dažādu ezera ekosistēmas komponentu pētījumi. Krievijas fundamentālo pētījumu fonds (РФФИ) ir izdalījis grantu hidroķīmiskiem un hidrobioloģiskiem pētījumiem. No 1995. līdz 1997.gadam ezera dienvidrietumu daļā tika veikti apmetņu, kuras datētas ar VI – VII tūkstošgadi pirms mūsu ēras, izrakumi.
Precīzi pateikt, kas tad īsti ir Sibīrijas Nesija, nevar neviens zinātnieks – monstra meklējumi un ezera izpēte turpinās. Tomēr zinātnei ir vairākas versijas, kā reliktais dzīvnieks, kurš dzīvojis uz Zemes pirms miljoniem gadu, varēja parādīties mūsdienās Čanu ezerā. Saskaņā ar pētījumiem, Čani ezers bija liela sāļa Barabinskas jūra un izmērā nedaudz pārsniedza pašu Baikāla ezeru. Par to liecina sensacionālie arheologu atradumi – blakus Čanam atrada jūras gliemežu vākus. Pirms 100 miljoniem gadu Barabinskas jūrā un uz sauszemes dzīvoja senie dzīvnieki dinozauri.
- Nav izslēgts, ka ekspedīcijas atrastajā ģeoloģiskajā lūzumā Čanu dibenā, kurš neaizsalst ziemā, ir saglabājuies kāda relikta dzīvniek apaugļota oliņa-ikrs, - stāsta antropologs, bioloģisko zinātņu doktors Valentīns Sapunovs. – Ūdenskrātuvē tāpat var dzīvot gigantiska japāņu salamandra, kura dzīvo Ķīnā. Šis abinieks dzīvo ūdenī, slēpjas dziļumā un ir ļoti agresīvs. Apaugļoto ikriņu varēja ienest ūdenskrātuvē jebkurš pārlidotājputns uz savām ķepām.
P.S. SO RAM citoloģijas un ģenētikas institūtā uzskata, ka Sibīrijas Nesija nav nekas cits, kā mutants.
- Ekoloģija izprovocēja mutāciju, - pieļauj bioloģisko zinātņu doktors, SO RAN citoloģijas institūta jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks Vilens Tihovs. – Vulkāniskā lava, kuru ezera dibenā atrada zinātniskā ekspedīcija, varēja ietekmēt dzīvo organismu augšanu. Kaut kas tāds jau notika 1902.gadā. vulkāns Monpele Antiļu salās iznīcināja visu dzīvo, taču dzīvība ātri atgriezās uz salu. Pēc tā tur pat viss kļuva gigantisks: augu valsts, kukaiņi, dzīvnieki! Kaut kas tāds varēja notikt ar dzīvniekiem Čanos. Vulkāna iedarbības rezultātā viņi varēja mutēt. Sibīrijas Nesija var slēpties ziemā neaizsalstošā spraugā, kura izveidojas tektoniskā lūzuma rezultātā.
