Kopš 12.gadsimta dažādos Eiropas manuskriptos var atrast atsauces uz mistiskām “vara galvām” – kaut kādiem seno inženieru mehāniskiem automātiem. Šie stāsti arī pārklājas ar arābu pasakām par nocirstām cilvēku galvām vai galvaskausiem, kas izrunā pravietojumus.
Runā, ka šīs vara galvas bija izgatavotas no misiņa vai bronzas, un tām bija kustīgi, ar eņģēm nostiprināti, apakšējie žokļi. Var šķist, ka runa ir par kaut kādiem agrīniem sarežģītiem mehānismiem, kas līdzinās “Antikythera Computer”, ja nebūtu apveltītas ar “maģisku spēku”.
Stāstīja, ka tie bija visu zinājuši un atbildējuši uz visiem tiem daudzajiem jautājumiem. Tie arī pastāstīja nākotni un dažos gadījumos varēja būt dēmonisku spēku ietekmē. Viduslaiku Eiropā šīs galvas uzskatīja par kulta priekšmetu mistikā un tika uzskatīts, ka to īpašnieki tās izmantoja kā “pieradināto” orākulu – paredzēšanai.
Viena no pirmajām reizēm, kad šāda vara galva tika pieminēta, ir 12.gadsimta hronika. Harijs Viljams Malmesberijs savā “Anglijas karaļu vēsturē” apgalvo, ka Herberts no Oriljakas, kurš dzīvoja 10.gadsimtā, labāk pazīstams kā pāvests Silvestrs II, ir patstāvīgi vadījis vara galvu. Lai to izdarītu, viņš izmantoja savas zināšanas astroloģijā un slepeno zināšanu grāmatā, kas nozagta no Al-Andalusas, ģermāņu reģiona Ibērijas pussalā.
Šī galva runāja tikai tad, kad tai uzdeva īpaši noformulētu jautājumu, un ar nemainīgu precizitāti atbildēja “jā” vai “nē”. Patiesība bija tik precīza, ka it kā esot paredzējusi paša Silvestra II nāvi.
Šis stāsts kļuva ļoti populārs. 12. un 13.gadsimtā vara galvas orākuli tika bieži pieminēti dažādās tā laika grāmatās. Uzskata, ka daudziem ietekmīgiem cilvēkiem bija savas burvju galvas.
Viens no viņiem, angļu vīrs, filozofs, teologs, zinātnieks un Linkolnas bīskaps Roberts Groeteste, kādu reizi ar alķīmijas palīdzību arī izveidoja šādu galvu, taču tā viņam paspēja sniegt tikai vienu pravietojumu, un tad pēkšņi uzsprāga. Kāds cits, Albertus Magnuss, vācu dominikāņu mūks, filozofs, zinātnieks un bīskaps, kas vēlāk tika kanonizēts par katoļu svēto, it kā no dēmona esot ieguvis “elpojošu vara galvu ar noteiktu spriešanas procesu” un, iespējams, pat izveidojis tai veselu vara ķermeni.
Šī galva runāja bez apstājas, un tās nemitīgā runāšana reiz tik ļoti saniknoja Magnusa skolnieku Akvīnas Tomu, ka viņš to kaut kādā veidā iznīcināja.
Dažām citām slavenām tā laikmeta figūrām, domājams, piederēja vara galvas ar līdzīgām spējām, tajā skaitā, Boetijs, Fausts, Arnalds de Vilja Nova, Tūras Stīvens un Enrike de Viljens, taču, iespējams, tā laika slavenākā galva – orākuls bija tā, ko radīja mūsu iepriekš pieminētais Rodžers Bēkons.
Papildus filozofijai un empīrismam Bēkonam ļoti interesēja astroloģija un alķīmija. Bēkons uzskatīja, ka alķīmija ir īsta zinātne un pakļauta dabas likumiem, un tieši šī interese par alķīmiju kādu dienu noveda viņu pie domas mēģināt izveidot maģisku vara sienu apkārt Anglijai, lai to aizsargātu no uzbrukuma un padarītu to neieņemamu.
Pēc viņa paša vārdiem, tas bija nepieciešams, lai “pasargātu Angliju no dāņu un citiem līdzīgiem laupītājiem”. Viņš nezin kāpēc domāja, ka viņam tikt galā ar šo uzdevumu palīdzēs tieši maģiskā vara galva, varbūt, dos viņam pareizo padomu, kā to izdarīt, vai pateiks, vai šī ideja kopumā darbosies.
Ar mūka Buageja un kalpa Mailsa palīdzību Bēkons šim darbam veltīja septiņus gadus, veidoja vara galvu – orākulu. Šī galva tiek aprakstīta kā “precīza cilvēka galvas kopija ar visām cilvēka galvas iekšējām daļām un orgāniem”. Taču šī galva nezin kāpēc nerunāja, lai arī kādus jautājumus Bēkons tai uzdeva.
Neapmierināts ar to, ka galva nerunā, Bēkons nolēma izsaukt dēmonu vai ļauno garu saskaņā ar dažiem paša Velna avotiem, lai saņemtu no viņa padomu, kā likt galvai darboties. Dēmons (gars vai Velns) atsaucās uz aicinājumu un pateica, ka galva runās, ja tā barosies ar “nepārtrauktiem dūmiem no sešiem zināmākajiem vienkāršajiem". Vārds “vienkāršs” alķīmijā attiecas uz noteiktiem augu veidiem.
Šie konkrētie augi bija jāieliek katlā, jāuzsilda un jānoliek zem galvas, lai tvaiki no augiem sildītu galvu. Tas galvai dos enerģiju un dzīvību. Pēc dēmona vārdiem, ja Bēkons un viņa palīgi to darīs nepārtraukti vairākas nedēļas, rezultātā galva atdzīvosies un runās.
Bēkons tieši tā arī izdarīja un dienu no dienas pacietīgi gaidīja, kad galva uzņems pietiekami daudz tvaiku un sāks runāt. Kādu vakaru Bēkons un Bangejs bija šausmīgi noguruši no nemitīgas uguns kurināšanas zem galvas un aizgāja gulēt atstājot visus pienākumus Mailsa ziņā un liekot viņam rūpīgi uzraudzīt galvu.
Kalps darīja visu iespējamo un, lai mēģinātu palikt nomodā, spēlēja vijoli, un tad pēkšņi galva sāka runāt. Tā paspēja izrunāt tikai vienu frāzi: “Ir laiks. Bija laiks. Laiks ir pagājis”, un tad uzsprāga.
Šis stāsts detalizēti bija aprakstīts grāmatā “Slavenā brāļa Bēkona vēsture, kas ietver brīnišķīgas lietas, ko viņš darīja savā dzīvē” (The Famous Historie of Friar Bacon, Conteyning the Wonderful Things That Hee Did in His Life):
“Pēc tam sekoja briesmīgs troksnis ar dīvainiem uguns uzplaiksnījumiem, Mailzs no bailēm bija pusdzīvs. Mailzs nometa vijoli un nokrita uz ceļiem, un istaba piepildījās ar dūmiem. Izdzirdot troksni, abi mūki pamodās, ieskrēja ķellē un ieraudzīja, ka Mailzs sit pa krūtīm un kliedz, un uz grīdas, klāta ar dūmiem, guļ Vara Galva.
Tad, kad dūmi izklīda, viņi ieraudzīja, ka Vara Galva sasista guļ uz zemes. Ieraugot šo skatu, viņi kļuva bēdīgi un vērsās pie Mailza, lai saņemtu paskaidrojumu. Mailzs, pusdzīvs no bailēm, sacīja, ka galva ir sevi iznīcinājusi pati. Mūks Bēkons viņam pajautāja, vai tā ir runājusi. “Jā”, sacīja Mailzs, “tā runāja, bet bez jebkāda mērķa.” Jums ir papagailis, kurš runāja labāk tajā laikā, kad jūs mācījāt šo nekaunīgo galvu.”
Nav skaidrs, cik patiess ir šis stāsts, jo stāsts pirmo reizi parādījās tikai 16.gafsimtā, trīs gadsimtus pēc Bēkona nāves, un nav nekādu pierādījumu tam, ka viņš jebkad būtu radījis maģisku vara galvu.
Taču ir zināms, ka tajā laikā, kad Bēkons it kā radīja galvu – orākulu, par viņu klīda daudz dīvainu baumu, ka viņš ir burvis un, iespējams, velna pielūdzējs, kurš komunicē ar dēmoniem un ļaunajiem gariem.
Šīs pasakas un baumas ir minētas vairākos avotos, tajā skaitā, pat veselā dramaturga Roberta Grīna lugā “Mūks Bēkons un mūks Bangejs” (Friar Becon and Friar Bungay), kurā viņi abi ir attēloti kā nekromanti un melnie burvji. Pieejami arī ļoti konsekventi pierādījumi tam, ka Bēkons aizrāvās ar okultismu.
