“Sveiks, mīļum,” viņa noteica, noglāstot silto spalvu uz dzīvnieka muguras, “vismaz kāds mani še sagaida!”

Morija turpināja kāpt augšup pa kāpnēm, atstājot kaķi guļam. Tas jau nepiederēja viņai, tomēr būtu jauki, ja piederētu … jauki … ja būtu gaisma … Tik daudzas lietas varētu būt, ja kaut viens solis būtu pasperts citādāk, ja pasaule nebūtu apgriezusies otrādi, izsmējīgi ņirdzot viņai sejā.

Nošvirkstēja sērkociņš un maza liesmiņa apgaismoja atslēgas caurumu. Viens klikšķis un durvis tika atslēgtas. Morija nospieda elektrības slēdzi, bet nekas nemainījās.

“Tā!” viņa novilka, “Arī elektrības mums šovakar nebūs!”

Un aizdedza sveces, kas bija iespraustas bronzas kandelabrā. Tas maigi apgaismoja nelielo istabu, pieticīgi iekārtotu, bet ļoti gaumīgu. Neliels dīvāns pārvilkts ar sarkanu samtu, ozolkoka galdiņš un kumode.

“Vismaz šim gadījumam man ir antīkas mēbeles …” viņa nosmējās, nolikdama kandelabru uz galda.

Viņa bija laimīga. Dzīve viņu izsmēja par to, ka Morija bija laimīga. Savā mazajā, visu aizmirstajā pasaulītē … Aiz loga lēnām sniga sniegs. Kā sapnis, kā gaistoša paradīzes ilūzija. Viņa pastiepa roku pretī aukstumam, tumsai un bezgalībai. Atvērts logs. Vēja šalkas. Sniegs viņas tumšajos matos, ko raustīja vējš. Sniegs uz plaukstas. Auksts. Balts. Lidot augšup. Aizmirst visu. Atstāt visus. Tāda bija viņas mazā lūgšana, kuru neviens nedzirdēja.

Sveces izdega … izdzisa, atstājot tikai tumsu … tumsu istabā un viņas dvēselē. Mazā romantiķe, mūžīgā sapņotāja. Jā, tāda viņa bija, gaidot nereālo, gaidot mūžīgo. Nebija vairs nekā kā dēļ censties, cīnīties, dzīvot. Viņas sapņus sīkās drumslās sadragāja realitāte. Morija centās salikt kopā to drumslas, bet sāpīgi sagrieza rokas uz šķembām. Tādi mēs esam – cilvēki – mēs mīlam sadragāt citu sapņus, lauzt solījumus, tā ir tikai mūsu cilvēcība un nekas vairāk.

Viņa domāja par nāvi. Morija daudz domāja par to, kas atrodas tur – otrā pusē. Bet šobrīd viņa atkal vēlējās pasapņot, atgriezt atmiņā savu bērnību, kad viss šķita bezgalīgs, kad nepazīstams bija beigu jēdziens. Aizmirst, ka eksistē realitāte.

“Viņam ir zilas acis,” Morija noteica, lūkojoties tukšumā, sarunājoties ar samtaino tumsu, ar klusumu.

Tumsa sabiezēja, it kā jautājot:

“Kam?”

“Nāvei!” viņa pasmaidīja, “Tik zilas kā aizsalis okeāns …”

Viņa vienmēr nāvi bija identificējusi ar vīrieša tēlu. Pati Morija nezināja, no kurienes šīs iedomas. Bērnišķīgi …. muļķīgi … bet viņa tam ticēja. Akli un paļāvīgi. Nedomājot par loģikas likumiem, ja tādi maz pastāvēja aizkapa dzīvei.

“Un gari, mirdzoši mati,” viņa turpināja, “platīna krāsā. Auksta, tomēr mīloša seja ar gleznainām lūpām. Tā it kā to līnijas būtu vilcis meistarīgs mākslinieks.”

Šķita, ka Morija redz šo seju savā priekšā, tik smalki viņa spēja aprakstīt ikvienu detaļu.

Viņa iemiga turpat uz nelielā dīvāna.

Rīta gaisma pamodināja Moriju un viņa aizsedza seju ar roku. Uz galda mētājās papīra lapa un zīmulis. Viņa paņēma blāvo zīmējumu, ko pati bija uzskicējusi sveču gaismā un pasmaidīja. Muļķīgas iedomas. No baltās lapas uz Moriju lūkojās seja, ko iepriekšējā vakarā viņa tik sīki bija izprātojusi savā galvā. Viņa to ielika kumodes atvilknē un tūlīt pat aizmirsa. Ikdienas steiga aicināja viņu. Jau ierastā rutīna un bezsirdīgie cilvēki ar ko jāsastopas tik bieži. Šīs tukšās dvēseles.

“Patiesi tukšās!” kāds noteica un satvēra viņas roku.

“Vai es patiešām to pateicu skaļi?” Morija sašutusi jautāja.

“Nemāku teikt!” viņš pasmaidīja.

Morija pacēla acis un raudzījās vīrieša ledus zilajās acīs, kas dzirksteļoja smaidā.

“Es atvainojos,” viņa stomījās.

“Nē, nekas!” viņš noteica, “Jums tasnība, mana dārgā, jums pilnīga taisnība!”

“Ak, es taču nestādījos priekšā,” viņš sacīja, “Naitšeids!”

Viņš noņēma melno, adīto cepuri un platīnblondu matu cirtas iemirdzējās blāvajā rīta saules gaismā, vijīgos viļņos tās krita pār viņa pleciem un muguru, kontrastējot ar melno ādas mēteli.

“Morija,” viņa klusu noteica un novērsa skatienu.

Viņš maigi noskūpstīja viņas roku.

“Kāda patīkama tikšanās!” Naitšeids smaidīja.

“Tomēr es steidzos,” viņa ieteicās, “es nokavēšu lekcijas … darbu … viss ir tik neprātīgi izplānots līdz pēdējai minūtei …”

“Aizmirstiet par to!” viņš sacīja, “vienu dienu taču cilvēks var veltīt pats sev, lieciet vilties viņiem tāpat kā tie sāpinājuši jūsu sirdi. Es taču redzu jūsu acīs. Tajās var lasīt kā atvērtā grāmatā. Aiziesim uz teātri, vienalga kurp … jūsu izvēle … Atteikumu es nepieņemšu!”

“Lai notiek!” Morija pasmaidīja.

Tālāk diena ritēja kā sapnis … tik daudz iespaidu … skaistuma … Naitšeida balss … Tā apbūra viņu kā sirēnas dziesma …

Viņš pavadīja Moriju līdz viņas nelielajam dzīvoklim. Sekoja uzaicinājums ienākt. Viņa apburta lūkojās kā sniegpārslas kūst viņa matos. Bezgalīgas sarunas, neizsapņoti sapņi un dzīves filozofija. Tajā vienīgajā dienā Naitšeids bija kļuvis par visu viņas dzīves jēgu, par to lūzuma punktu, kad atklājas jaunas pasaules un atmirdz zvaigžņotas debesis.

Tajā naktī Morija iemiga viņa rokās, nolikusi galvu Naitšeida klēpī. Viņa aukstās rokas viegli glāstīja viņas matus. Viņš smaidīja … tik ļoti skumji …

Morija atmodās. Viņā lūkojās gaiši zilas acis … aizsaluša okeāna krāsas acis … Naitšeida mati šķita sudraboti un tajos atmirdzēja mēnessgaisma … kā vijīgas sudraba stiegras tie skāra viņas seju, tik zemu viņš bija noliecies … Šī seja bija maiguma un skumju piepildīta … Seja no viņas zīmējuma … Seja no viņas sapņiem … Morija nobālēja …

“Mort d`amoure …” Naitšeids čukstēja.

Nāves mīļotā – šie vārdi turpināja skanēt Morijas galvā. Viņš sniedza viņai aukstu roku, garie izsmalcinātie pirksti glāstīja viņas seju. Gleznainās lūpas skāra viņējās. Un sirds iepukstējās straujāk. Auksta dvaša ieplūda viņas ķermenī, liekot tam notrīsēt.

“Nāc!” viņš čukstēja, sniedzot viņai savu roku, “Ja mīli … nāc …”

Un viņa ielika savu plaukstu viņa rokā, piecēlās un sekoja viņam. Divi stāvi stāvēja pie atvērta loga, lūkodamies sniegpārslu dejā.

“Es neko nenožēloju!” viņa čukstēja, “tevis dēļ es ietu jebkur!”

“Es zinu … zinu jau sen,” viņš skumji noteica, “Es nespēju tevi sagaidīt … tev ir silta dvēsele. Tam nebija vēl jānotiek, nebija! Tu vēl vari atteikties!”

Viņa noliedzoši pamāja ar galvu.

“Es esmu izvēlējusies. Es mīlu … šeit vai ārpus robežām … nekas nemainās!”

Sirds sastinga kā izbijusies šī nolemtības mirkļa. Pavediens pārtrūka. Klusums.

Morija palūkojās atpakaļ uz sastingušo ķermeni, kas gulēja uz dīvāna. Vējš rotaļājās ar tā matiem, sniegpārslas krita uz baltās sejas, vējš tās ienesa pa atvērto logu. Bāli pirksti skāra viņas seju, pagrieza to pret sevi.

“Neskaties!” viņš čukstēja, skūpstot viņas lūpas.

Viņi cēlās augšup kopā ar ledaino vēju, bet Morija vairs to nejuta. Viss un visi palika tur lejā. Lai cik savādi, tomēr viņa neilgojās, nebija jau pēc kā.

“Mort d`amour!” viņš čukstēja viņai, “Mort d`amour, nāc, esi mana!”

Un asaras ritēja pār viņa vaigiem, pārtapdamas baltās sniegpārslās.

Iestājās miers … Klusums …