Taču dīvainā kārtā, aizvilkuši tīrradni līdz Sanpaulu, vīri to vienkārši pagaidām ielika savā šķūnītī, ne visai rūpīgi pārklājot ar lupatu. Milzīgos akmeņus tik un tā nekad nevarēja īpaši labi pārdot. Iespējams, ka tas, nevienam nederīgs, vēl ilgi vāktu putekļus, ja kāds no kalnračiem nebūtu atcerējies par kādu viņam pazīstamu uzņēmēju Kenu Koneto no Kalifornijas.

Visus piemānīt

Kens bija piedzīvojumu meklētājs, kurš ar silīcija atradnēm vēlējās kļūt bagāts, taču viņam tas tā atī neizdevās. Pēdējos desmit gadus Koneto kopā ar savu simtgadīgo mammu dzīvoja treilerī. Tomēr viņam bija draugs, tāds pats neveiksminieks –biznesmenis, kurš bija ieguldījis kaudzi naudas jaunuzņēmumos, kas nekādi neatmaksājās. Abi vienojās, ka Latīņamerikā pa lēto nopirks smaragdus un pēc tam tos pārdos, un iegūt apmēram divdesmit piecus miljonus dolāru, lai tos uz izdevīgiem procentiem ieguldītu.

Ierodoties Brazīlijā, viņi atklāja, ka ogļračiem nav vajadzīgo akmeņu. Pa telefonu viņiem bija apgalvots pretējais. Tad strādnieki viņiem parādīja retu atradumu, smaragdu no Bahijas. Koneto nemaz nesajūsmināja akmens gabals, uz kura tobrīd čurāja kaķis, taču Tomass pasaulē lielāko smaragdu uzreiz iemīlēja. Viņš pārliecināja savu draugu nopirkt šo “dārgumu” no brazīliešiem par sešdesmit tūkstošiem dolāru. Viens no kalnračiem par Tomasu teica: “Viņš izskatījās tā, it kā būtu atradis Ali Babas dārgumu”.

Protams, puišiem tādas naudas nebija līdzi. Tālāk bijušo draugu liecības atšķiras. Tomass apgalvo, ka, atgriežoties ASV, pārskaitījis naudu par smaragdu, taču nekad nav saņēmis paku ar kāroto akmeni, savukārt Koneto saka, ka neko nav saņēmis, un tāpēc neesot bijis ko sūtīt. Tajā pašā laikā Brazīlijas kalnrači visādos veidos centās paaugstināt smaragda cenu. Viens eksperts Tonijam teica, ka šī retā eksemplāra vērtība varētu būt aptuveni miljards.

Tas viss turpinājās četrus gadus, līdz Koneto zaļo akmens gabalu nosūtīja uz savām Kalifornijas mājām. Deklarācijā viņš rakstīja: “Akmens. Vērtība – simts dolāri”, un savam partnerim viņš paziņoja, ka smaragds ir nozagts uz robežas ar Meksiku.

Informācijai

Smaragds ir caurspīdīga berila paveids, kas ar hroma oksīdu vai vanādija oksīdu iekrāsots zaļganā krāsā, dažreiz ar dzelzs oksīdu. Caurspīdīgs akmens ar viendabīgu, bagātīgu krāsu tiek uzskatīts par ideālu. Lieli, nevainojami smaragdi ar dziļu toni, kas sver piecus karātus vai vairāk, tiek novērtēti augstāk nekā dimanti.

Bet Bahija ir milzīgs konglomerāts, daudzu zemas kvalitātes kristālu kombinācija. Tas ir trausls, to caurgriež plaisu, dzīslu un ieslēgumu tīkls. Tāpat kā citiem milzīgajiem pirmās kārtas dārgakmeņiem, šādu defektu dēļ to nav iespējams izmantot rotaslietās, un tos pārdot izdodas tikai ekscentriskiem kolekcionāriem.

Smaragdu  gadījumā to tirgus vērtība ir atkarīga tikai no pārdevēja nekaunības un pircēja finansiālajām iespējām. Tie nav dimanti, kuru cenu stingri regulē lielie piegādātāji. Šajā spēlē topošais zaļā akmens īpašnieks riskē pārmaksāt par pirkumu, un nereti šādi īpašnieki sāk meklēt vēl naivāku pircēju, lai no dārguma atbrīvotos.

Kā bites pēc medus

Atgriežoties štatos, Koneto atrada sev jaunu partneri, kādu Leriju Bigleru, kurš stādījās priekšā kā liels uzņēmējs. Biglers, tāpat kā Tomass, attiecībā uz pasakaino smaragdu, kas solīja pasakainu peļņu, zaudēja galvu. Tāpēc viņš uzreiz pārdošanā piekrita kļūt par starpnieku, vienojoties ar Koneto, kuru viņš tik tikko pazina, guvumu dalīt uz pusēm.

Tomēr Lerijs izrādījās un kāds vēl blēdis. Veiksmīgais darbonis patiesībā bija blēdīgs santehniķis. Uzņēmumam, kurā Biglers strādāja, remontēja caurules, meklētājprogrammās bija vienas zvaigznes vērtējums un tādas atsauksmes kā: “Mēs nolīgām Leriju, samaksājām depozītu un palikām bez naudas un trauku mazgājamās mašīnas”.

Šis krāpnieks nolēma piesaistīt īstu uzņēmēju no Ņujorkas apsolot viņam 10%, ja viņš varēs pārdot smaragdu par vairāk nekā divdesmit pieciem miljoniem dolāru.

Vienīgais normālais biznesmenis visā šajā stāstā ātri vien eBay izveidoja izsoli, taču tika saņemts tikai viens reāls pirkšanas piedāvājums, un arī tas bija par kādiem ‘nožēlojamiem” deviņpadsmit miljoniem. Leriju kategoriski neapmierināja šī cena, tāpēc viņš aizliedza Bahiju pārot.

Pēc neveiksmīgās izsoles Biglers sazinājās ar neveiksmīgu nekustamo īpašumu aģentu Džeriju Ferraru. Džerijam tolaik klājās grūti, viņš gulēja savā mašīnā un brokastis zaga viesnīcās. Tāpēc nebija grūti izmisušo vīrieti pierunāt kļūt par smagā dārgakmens pārdošanas uzticības personu.

Bezjēdzīgais dārgakmens

Kamēr Ferrara neveiksmīgi meklēja pircējus lielākajam smaragdam pasaulē, nerimstošais Biglers par gandrīz pusotru miljonu Kītam Morisonsam, mormonim no Aidaho, pārdeva neesošus dimantus.

Kā depozītu Kīts saņēma Bahiju un turklāt pašu Ferraru, ar kuru viņi pat sadraudzējās, un tagad kopā nolādēto smaragdu mēģināja pārvērst īstā naudā.

Koneto un Biglers arī slepeni strādāja pie tā. Dārgakmens, kas atradās seifā, tika rādīts potenciālajiem pircējiem, kuru vidū, pēc Koneto teiktā, bija arī Bernards Medofs, vairāku pasaules lielāko finanšu piramīdu veidotājs. Bet burtiski pāris dienas pēc demonstrācijas Mendorfs tika arestēts un mūsu varoņi atkal palika bez nekā/

2008.gada beigās Biglers paziņoja Ferrāram, ka viņu ir nolaupījusi Brazīlijas mafija un par viņu prasa izpirkšanas maksu. Šīs ziņas satrauca pat lētticīgo Ferrāru, un viņš beidzot nolēma par savu partneri uzzināt vairāk. Tad arī kļuva skaidrs, kas īsti ir viņa kompanjons.

Saniknotie Morisons un Ferrāra no bankas paņēma Bahiju un aizveda uz Lasvegasu. Pēc dažām stundām Biglers ieradās pārbaudīt, vai smaragds ir seifā, taču to neatrada. Biglers nekavējoties policijā uzrakstīja iesniegumu. Daudz nedomājot, viņš policistiem pastāstīja visu par savu brīnumaino izglābšanos no Brazīlijas mafijas ķetnām un apsūdzēja savu uzticības personu dārgakmens zādzībā.

Policija, pārsteigta par dzirdēto stāstu, nolēma novērot Ferrāra māju un pārliecināja viņa sievu sadarboties. Viņai izdevās pārliecināt vīru un Morisonu atteikties no akmens apmaiņā pret brīvību. Ferrara noorganizēja tikšanos Vegasā, kur visus arī aizturēja.

Pēc Bahijas izņemšanas sākās nebeidzamas tiesas prāvas. Tiesājās visi ar visiem. Ferrara un Morisons, apņēmušies palielināt savas izredzes iegūt smaragdu, izveidoja uzņēmumu “FM Holding”. Pēc septiņus gadus ilgas tiesvedības Losandželosas Augstākā tiesa atzina viņu tiesības uz Bahiju.

Neveiksmīgo dārgakmeni gan viņiem neizdevās atgūt, jo Kolumbijas apgabaltiesa tam noteica aizliegumu Brazīlijas prasību dēļ, kas norādīja, ka akmens no valsts izvests nelikumīgi. Tāpēc trīssimt kilogramus smagais minerāls joprojām ieņem goda vietu Losandželosas apgabala šerifa biroja pierādījumu seifā.