G

Cil­vēks, sa­rā­vies em­bri­ja po­zā, sar­gā sa­vu traus­lo stik­la iek­špa­sau­li. Gaiss pie­sū­cies ar ma­za bēr­na bai­lēm. No­trīs skrop­stas. Di­vu lie­lu, iz­bie­dē­tu acu plak­sti­ņi strau­ji at­ve­ras, un pa­sau­le ie­rau­ga za­ļi pe­lē­ku ska­tie­nu.

„LI­LA­LŪ!!! LI­LA­LŪ­ŪŪ­ŪŪ­ūū­ūū...”

Klie­dziens iz­kūst trī­co­šā čuk­stā.

Pa­sau­le līdz­sir­dī­gi klau­sās, bet ne­sa­prot. Ko no­zī­mē šie vār­di? Skaid­ro­jo­ša­jā vārd­nī­cā uz bur­ta „l” ir pa­li­ku­ši ti­kai vār­di „lauv­rē­cī­ba”, „laik­zag­lī­ba”, „liek­ti­cī­ba” u. tml. Pa­sau­le, kas ir ve­cā­ka par vi­su pa­sau­lē, ne­sa­prot...

Tas nav bērns, tas ir ga­dus div pa des­mit ķer­me­nis. No­svī­dis auk­stās bai­lēs.

Vi­ņa ne­sa­prot, kas tā par tel­pu, ne­sa­prot, kā­pēc vi­ņa ir šeit, ne­sa­prot, kur pa­li­ku­šas sar­ka­nās pie­ne­nes. Sa­mul­sums.

Jau no ag­ras bēr­nī­bas vi­ņu ir kai­ti­nā­ju­si pi­lo­ša ūdens ska­ņa. Lo­ga pa­lo­dze ne­pie­lū­dza­mi tur­pi­na at­ska­ņot vil­to­tus „mi” mi­no­ra kla­vier­kon­cer­tus ar lie­tus vī­ra ne­mā­ku­lī­go pirk­stu pie­skā­rie­niem uz skār­da taus­ti­ņiem.

Mi­nors.

Mi­no­ra gam­mā tiek spē­lē­ta vi­sa Kai­jas dzī­ve.

U₂

Kai­ja at­ce­ras sen dzir­dē­tu pa­tie­sī­bu, ka jā­mā­cās piec­reiz no­krist, bet seš­reiz spēt piec­el­ties.

Ska­tiens at­du­ras pret stik­la jum­tu, caur ku­ru vi­ņa redz lid­ma­šī­nu pē­das rau­do­šās de­be­sīs. Vi­ņa al­laž ir il­go­ju­sies dzī­vot zem stik­la jum­ta.

Ste­ri­lā grī­da smird pēc hlo­ra. No­mā­co­ši. Mei­te­ne grib iz­slau­cīt mieg­pil­nās acis, bet, pa­cel­da­ma plauk­stu re­dzē­ša­nas leņ­ķī, ie­rau­ga, ka tā ir no­sai­tē­ta ar tik­pat ste­ri­li bal­tu mar­li. No­sai­tē­ta?

Kā­pēc?

Kai­ja ne­spēj res­tau­rēt va­kar­die­nu, arī aiz­va­kar­die­nu ne, laiks ir pār­stā­jis el­pot vi­ņai pa­kau­sī. Vi­ņa ir ap­stei­gu­si to, tā­pēc ta­gad var gai­dīt.

Gai­dīt? Bet ko gai­dīt?

Gai­dīt dzī­ves vil­cie­nu, ku­rā ie­kāpt un do­ties uz Ibi­zu. Gai­dīt sa­vu kār­tu pie Pa­ra­dī­zes vār­tiem, kur iz­sū­dzēt grē­kus, bet Kai­ja ta­ču ir Nī­čes sa­bied­ro­tā, jo arī vi­ņas pa­sau­lē „Dievs ir mi­ris”, un iz­prat­ne par grē­ku kat­ram ir at­šķi­rī­ga. Gai­dīt, kad cil­vē­kam iz­augs spār­ni.

Gai­dīt ti­kai pa­šas gai­dī­ša­nas pēc, jo gai­das ir skais­tas? Smiek­lī­gi.

Kai­jas at­mi­ņu meln­bal­ta­jā fil­mā pa­vīd epi­zo­des no snieg­pil­nām nak­tīm, kad vi­ņa gai­dī­ja so­ļus, kam bi­ja jā­skan vi­ņas kāp­nēs... Gai­dī­ja.

Sā­ku­mā ar sal­dkais­lām trī­sām, ka te­ju, te­ju būs klāt, tad jau ar uz­trau­ku­mu, at­ce­ro­ties au­to ne­ga­dī­ju­mu sta­tis­ti­ku, bet vēl pēc tam jau ar vien­al­dzī­bu, kad sā­ka sa­ru­nā­ties ar pie­rau­dā­to spil­ve­nu, jau­tā­jot tam – kā garš­o sniegs?

Pēc auk­stu­ma?           Pēc il­gām?                        Pēc cu­kur­va­tes?

Un no­nā­ca pie se­ci­nā­ju­ma, ka vie­nam garš­o, bet ci­tam nē... Sti­lam nav no­zī­mes, vi­su iz­šķir sā­pes.

Slā­pes pēc sil­tu­ma snie­gu no­ga­li­na.

Un no­sai­tē­tās ro­kas ir ti­kai pie­rā­dī­jums tam, ka arī sniegs var ap­de­dzi­nāt.

Sniegs un il­gas.
Il­gas?
Ne­sa­dzir­dē­ti so­ļi un iz­liets šam­pa­nie­tis snie­gā.
Lai sniegs vairs ne­gar­šo­tu pēc il­gām...

Vai il­gu auk­stums cil­vē­ku no­ga­li­na?

N

Kai­ja vē­ro sa­vas ro­kas. Vai tie ir bi­ju­ši spār­ni? Ie­ģip­sē­ti spār­ni? Lai tu­vāk ze­mei. Var­dar­bī­ba, kla­ja var­dar­bī­ba- aiz­liegt vi­ņai mā­cī­ties li­dot!

Ne­žē­lī­gie. Skau­dī­gie ze­mes­vē­ži, kas mūž­dien rā­po ti­kai at­pa­kaļ pa­gāt­nē sil­dī­ties, pār­zie­mot. Kai­jai vi­ņu žēl, žēl spī­ļu, ku­ras ir pil­nas ar no­pu­tē­ju­šām dā­va­nu kas­tī­tēm, ku­ras jau ku­ru zie­mu ir tuk­šas, iz­tuk­šo­tas, no­lie­to­tas, bet vi­ņi tās nē­sā azo­tē, ie­do­mā­da­mies, ka tā ir sil­tāk...

Drī­zāk vi­ņiem te jā­būt, ne­vis Kai­jai.

Hlors. Hlors vi­ņai at­gā­di­na ķī­mi­jas stun­das – hlors, flu­ors, bors... Stā­vēt pie tā­fe­les, rak­stīt re­ak­ci­jas, ku­rās ne­kas ne­ro­das. Vi­ņas re­ak­ci­jās ra­dās ti­kai lies­mas, un no­slā­pēt tās ne­viens ne­mā­cē­ja. Vien no­ska­tī­ties Kai­jas dvē­se­les gruz­do­ša­jās og­lēs. Bet ne­pie­skar­ties. Vē­rot.

No­spiest ctrl+alt+de­le­te kom­bi­nā­ci­ju ne­viens ne­uz­dro­ši­nā­jās.

Diem­žēl. Vai arī par lai­mi?

Vi­ņa ne­kad ne­tei­ca „pal­dies!” , jo vār­di ne­ko daudz ne­no­zī­mē, daudz vai­rāk iz­sa­ka, pie­mē­ram, le­dus­pu­ķu puš­ķis jū­li­ja vi­dū...

Vi­ņa pie­lie­cas pie flī­žu le­dai­nās grī­das un sāk to lai­zīt. Vi­ņa ie­nīst hlo­ra sma­ku. Smilš­pa­pī­ra mē­le sa­jūt auk­stu­mu.

Flī­zes garš­o pēc tās nakts snie­ga.

Flī­zes garš­o pēc šam­pa­nie­ša pu­tām.

S

Kai­jas mē­le vairs ne­jūt ne­ko. Garš­as kār­pi­ņās sūrst ne­pa­teik­ti vār­di. Vi­ņas el­pa smar­žo pēc tik­ko uz­plau­ku­šām maij­pu­ķī­tēm, kaut arī ār­ā krīt lie­tus­sniegs vai līst snie­ga­lie­tus, ne­var sa­prast, bet skaidrs ir viens, ka ār­ā vēl tā­lu līdz pa­liem, kas aiz­ska­los zie­mas or­ģi­ju pē­das.

Tā­lu. Jā­gai­da.

Gai­dīt, kad sniegs pa­liks silts. Pa­gai­dām Kai­ja ska­tās, kā cil­vē­ku dvē­se­les stāv uz pirkst­ga­liem, lai ne­sa­ķer­tu sa­jū­tu ies­nas. Bet cik il­gi cil­vēks var stā­vēt uz pirk­stu ga­liem? Vie­nu mir­kli, di­vus?

Vai dvē­se­lēm var uz­mes­ties zos­āda?

Ne­viens ne­at­bil­dēs. Klu­sēs. Ne­teiks, pat ja zi­nās, jo salt no­zī­mē sirgt ar vien­tu­lī­bu, bet kurš gan lab­prā­tī­gi at­zī­sies, ka sli­mo ar tuk­šu­mu?

Tuk­šums ir tā­pēc, lai to pie­pil­dī­tu, bet ar ko? Vis­pirms jā­sa­la­sa se­vi pa ga­ba­li­ņiem pa pa­sau­les pa­žo­be­lēm, pa sve­šiem dār­ziem un de­bes­skrāp­ju jum­tiem sli­de­niem.

Ti­kai tad var sa­just to, kā trūkst.

Kai­ja zi­na, ka var ļo­ti sā­pī­gi ap­de­dzi­nā­ties, rak­ņā­jo­ties kvē­lo­šās at­mi­ņu og­lēs, mek­lē­jot se­vis pār­pa­li­ku­mus.

Og­les pēk­šņi var uz­lies­mot auk­sta­jās plauk­stās, tad ne­līdz ne pre­tap­de­gu­ma smē­res, ne mai­gums, ne krē­jums... Ne­kas vairs ne­aiz­dzie­dē vā­tis. Tās smeldz ik­kat­ru rei­zi, kad šīs plauk­stas pie­ska­ras tik­ko ie­pa­zī­tai, sam­tai­nai ādai, kad cen­šas no­tu­rēt to, ko laiks rauj lau­kā no ap­skā­vie­na, sāp arī, kad tās slau­ka asa­ras, vien­al­ga – sa­vas vai sve­šas, jo vi­sas tās ir sā­ļas, bet sāls brū­cēs iz­grauž la­bi­rin­tus līdz sird­cdzi­ļu­miem...

Sāls. De­dzi­na.

Ne­ap­dzēst . Ne­no­lai­zīt.

Ti­kai pie­lūgt lai­ku, lai tas ap­žē­lo­jas un dod mal­ku mū­žī­bas, vie­nu lā­si ti­cī­bas, ka ag­ri vai vē­lu ap­rims. Kā ap­rimst vi­si vul­kā­ni, kaut arī la­va tur­pi­na vir­ties kaut kur dzi­ļi, dzi­ļi.

Kai­jas mē­le tur­pi­na lai­zīt grī­du, līdz ta­jā var sa­ska­tīt pa­ti sa­vu at­spul­gu.

Sa­vu? Tā nav vi­ņa.

Tas ir iz­tram­dī­ta zvē­rē­na ne­uz­ti­cī­bas pilns ska­tiens. Va­sa­ras lap­sas krā­sas ma­ti. Un ne mi­ņas no li­dot­gri­bē­tā­jas. Ap­grauz­tas ķe­pas, kas sa­vai­no­tas cen­šo­ties tikt ār­ā no slaz­da.

Vai tad kāds ir re­dzē­jis li­do­jo­šas lap­sas ar pūž­ņo­jo­šām ķe­pām?

Bē­dī­gas lap­sas acis, ku­ra aiz­bē­gu­si no sa­va Ma­zā Prin­ča, sa­juz­da­ma brī­vī­bas smar­žu.

Bet tas iz­rā­dī­jās ti­kai vil­tus in­stinkts, jo gai­dī­tās brī­vī­bas garš­as vie­tā, vi­ņa uz­dū­rās vien­tu­lī­bai.

Flī­zes garš­o pēc vien­tu­lī­bas.

P

Kai­ja zi­na, ka vi­ņas Kajs vairs ne­prot sa­likt vār­du  pie­dod.

To vi­ņa no­jau­ta jau tad, kad ne­sa­dzir­dē­ja vi­ņa so­ļus va­kar­die­nas kāp­nēs.

Ka­jam bi­ja me­dai­ni brū­nas acis, kas arī iz­de­dzi­nā­ja Kai­jas dvē­se­lē Se­mi­ra­mi­das gai­sa dār­zus.

Kai­ja, iz­rai­dī­ta no de­be­sīm, stā­vē­ja kai­las pa­sau­les vi­dū un rau­dā­ja. Rau­dā­ja vil­to­tas asa­ras, ku­ras, ka­jap­rāt, garš­oja pēc hlo­ra. Pēc sau­su­ma.

Kai­jas lū­pas vairs ne­gar­šo­jas pēc pus­ga­ta­vām me­ža ze­me­nēm, ne­gar­šo­ja pēc klu­su­ma, arī pēc uz­ti­cī­bas nē... Tās at­gā­di­nā­ja her­bā­ri­jā no­spies­tus vien­die­nī­šu spār­nus. Čauk­sto­šus. Bez­vēr­tī­gus.

Kai­ja gri­bē­ja bēgt, bet uz­ti­cī­ba tai bi­ja sa­sē­ju­si kur­pju šņo­res un sa­lī­mē­ju­si abus spār­nus ko­pā, bet kur tu, cil­vēk, ar vie­nu spār­nu iz­kus­tē­sies?

Arī ta­gad dzī­ves no­gu­rums ku­ti­na Kai­jas pē­das. Kā­da balss Kai­jai čukst no la­bā ple­ca pus­es:

„Tev jā­grib dzī­vot, cil­vēk, arī ar sa­vai­no­tiem spār­niem! Ja ne­gri­bē­si, būs sim­tiem ci­tu, kas ne­at­teik­sies. Tas cil­vēks ar gal­vu uz gil­jo­tī­nas, bom­zis pa­ze­mes tu­ne­lī, ķīl­nieks ar lo­di pie de­ni­ņiem...Vi­ņiem nav spār­nu, un arī ne­va­jag tos, vi­ņiem pie­tiek ar vie­tu uz ze­mes. Ti­kai pa­ej ma­lā, ne­ka­vē rin­du... Var­būt pa­lik­si un ie­mā­cī­si, ka arī ar sa­vai­no­tiem spār­niem var li­dot? Pa­rā­dī­si ce­ļu uz sep­tī­ta­jām de­be­sīm? Iz­vē­le ir ta­vos spār­nos...”

Kai­jai pa­vi­ci­na ro­kas un sa­liek tās at­pa­kaļ klē­pī. Sūrst. Vieg­lums sūrst. Kas bi­ja tas, kas ru­nā­ja ar vi­ņas do­mām?

Uz flī­žu grī­das ir pa­li­ku­si sār­ta spal­va...

Vi­ņa ne­tic, ka kāds ir no­ti­cē­jis, ka lap­sas var ie­mā­cī­ties li­dot... Lap­sas ta­ču var no­kost ne ti­kai sa­vas kā­jas, bet arī ce­rī­bu ba­lo­žus...

Bet asi­ņu krā­sa ne­pie­stā­vē­tu snieg­bal­ta­jām flī­zēm.

U₃

Kai­ja ne­var gu­lēt uz mu­gu­ras.

Vi­ņai trau­cē spār­ni. Ka­ja uz­audzē­tie spār­ni.

Ko lai da­ra? Kā lai ap­lauž tos? Ci­ti, pie­nā­kot un ie­rau­got tos, tū­liņ no­bīs­tas, ka Kai­ja ku­ru kat­ru mir­kli var aiz­li­dot, prom sa­vās de­be­sīs.

Vi­ņai mī­les­tī­bas de­rī­gu­ma ter­miņš ir uz­te­to­vēts zem krei­sā spār­na.

Ska­tie­ties! De­be­su at­spul­gā var re­dzēt, ka tur ir bez­ga­lī­bas zī­me. Ār­prāc!...

Vi­ņai ie­sā­pas zem krei­sā spār­na. Ne­dzīst. Tas ne­dzīst. Vie­nī­gais pre­tsāp­ju lī­dzek­lis ir Ka­ja pie­skā­rie­ni de­beš­ķī­gie.

Viņš ir Kai­jas de­be­sis...nak­tīs...ci­tur tad nav kur tiek­ties...

Ir jā­spēj at­vērt sa­vas ro­kas(=spār­nus), ja vē­lies tikt pa­tu­rēts.

No­sa­lu­šais ķer­me­nis sa­ro­sās, pie­glau­žas flī­zēm un cen­šas sa­gai­dīt mie­ga sūt­ni... Bet tas ka­vē­jas. Lu­ci­fers to aiz­vi­li­nā­jis ne­ce­ļos, lai past­ās­tī­tu, kā jā­kopj sau­les­pu­ķes.

Bet tik­mēr ru­dais ka­ķu­lap­sa vai lap­su­ka­ķis iz­bra­dā vi­sus stā­di­ņus, sa­met pats sa­vā dār­zā ak­me­ņus...

Starp tiem Kai­ja pa­ma­na arī kā­du mir­gu­ļo­jo­šu nie­ci­ņu. Te­pat flī­žu sprau­gā.

Iz­kni­bi­na to ar pie­pam­pu­šo mē­li. Un ne­jau­ši no­rij!

Ak, vai! No­rīt ba­gā­tī­bu.

Ta­gad Kai­ja do­mā, ka vi­ņai ir lie­la vēr­tī­ba.

Vi­ņa ar na­giem skrā­pē uz sa­vas ādas vēs­tī­ju­mu, ka vi­ņa ir dār­ga. Lai ne­uz­drīk­stas de­dzi­nāt vi­ņu ne­uz­šķēr­žot, bet par at­da­bū­to kris­tā­lu, lai pa­sū­ta vi­ņai sau­les­pu­ķu puš­ķi... Lai ap­rok vi­ņu ta­jās, līdz ga­lam ne­uz­plau­ku­ša­jās, bet par at­li­ku­šo nau­du, lai iz­maz­gā šo flī­žu grī­du ar maij­pu­ķī­šu smar­žām.

Tad tā smar­žos pēc pa­va­sa­ra.

Pēc pa­va­sa­ra, ku­ru Kai­ja vairs ne­sa­gai­dīs.

T

Kai­ja fi­lo­zo­fē par aize­jo­šiem vil­cie­niem, ku­riem ne­kad nav skrē­ju­si pa­kaļ, par asa­ru ne­gai­siem pe­ro­nos, par ne­sa­ņem­ta­jām īs­zi­ņām, par mi­ru­šām at­skai­tēm, kas at­gā­di­na par vā­ju­ma aiz­gā­dā­ša­nu vē­la­ma­jam ad­re­sā­tam un klu­su­mu pēc tam.

Iz­bra­dā­ti at­mi­ņu pur­vi, lē­kā­jot pa sa­mie­ri­nā­ša­nās ci­ņiem. Mazs kri­tiens un ne­vie­nas ro­kas, kas past­iep­tos pa­lī­gā...

Bet Kai­ja dzird viļ­ņu šal­kas. Vi­ņā ie­plūst miers.

Skum­ju nav, ir ti­kai iz­sīk­sto­šas at­mi­ņu ainas, ku­ru tē­li iz­ba­lo ar kat­ru mir­kli vai­rāk.

Līdz pa­liek balts tuk­šums.

Tik balts, ka acis žilbst.

Vai tuk­šums ir balts? Var­būt to­mēr caur­spī­dīgs? Var­būt tas sma­ko pēc hlo­ra?

Vai var pa­mo­di­nāt snau­do­šo dvē­se­li, ie­bā­žot pirk­stus ro­ze­tē? Bet ša­jā bū­rī nav ne­vie­nas ro­ze­tes... Ne­kā­du asu priekš­me­tu. Ne­kā­du ce­ļa­zīm­ju un arī pulk­stens nav. Te laiks nav. Laiks, kas mūž­dien ir rā­vis Kai­ju aiz ma­tiem, kas li­cis vi­ņai kā­ju priekš­ā un tad ska­ļi smē­jies.

Te ne­kā nav. Četr­as sie­nas, aiz ku­rām pa­liek laiks. Un ti­kai.

Kai­lums un klu­sums.

Ti­kai nak­tīs gan kaut kas snaik­stās aiz dur­vīm.

Tad Kai­ja ie­rau­jas stū­rī­tī un rūc.

Rūc „mi” mi­no­rā bēr­nī­bā dzir­dē­tu šūp­ļa­dzies­mu sa­viem ne­dzi­mu­ša­jiem sap­ņiem.

Vi­li­na Lai­ka Ve­ci sa­vos ap­skā­vie­nos, bet tam lā­ču dī­dī­tājs uz­kā­pis uz ausīm.

Laiks ne­dzird. Bet var­būt ti­kai iz­lie­kas.

Ne­pie­lū­dzams.

N₂

So­ļi gai­te­nī. Kai­ja no­trīc. Vi­ņai ir bail no cil­vē­kiem. Vi­ņu bai­da ma­sas, ku­rās cil­vēks pa­zūd. Vi­ņai riebj ka­len­dā­ra sar­ka­nās svi­nam­die­nas.

Kai­ja svin jum­ti­ņa aiz­brauk­ša­nas svēt­kus, pēc­zo­bu­sāp­ju die­nu, pirm­ā snie­ga uz­kri­ša­nas rī­tu, pulk­stens ap­stā­ša­nās mir­kli, bet ci­ti ne­ko vairs sen ska­ļi ne­sa­ka.

Kai­ja ir uz sa­va de­vī­tā viļ­ņa, bet tiem, kam tiek šļa­ka­tas, sū­ta vi­ņu uz auk­sta­jām zem­ēm, tur kur Le­dus jū­ra.

Tie ci­ti jau ne­redz put­na skum­jas bū­rī, ne­dzird zā­li vai­dam zem tik­ko uz­klā­ta as­fal­ta, ne­jūt lap­su smilk­stus ga­rām­ejo­šās kun­dzī­tes ka­žo­kā...

Vi­ņu acis, ausis un ro­kas ir ak­las.

Vi­ņi pērk „se­cond hand” vei­ka­los dvē­se­les, ģērbj tās Zie­mas­svēt­ku va­ka­rā, ejot uz baz­nī­cu, kad pie­nā­cis laiks sū­dzēt grē­kus, jo drīz tiek pa­re­dzēts, ka nāks me­teo­rīts ga­rām ze­mei, un ja aiz­ķer un pa­rauj ne­bū­tī­bā?

Jā­ap­dro­ši­nās.

Ap­dro­ši­nā­ša­nas fir­ma „ Lai aize­jot nav jā­at­grie­žas”.

Dien­nakts ap­kal­po­ša­na.

So­ļi gai­te­nī skan ar­vien ska­ļāk, ar­vien vai­rāk kur­pju kā­jo turp un at­pa­kaļ.

Bet var­būt tas ne­maz nav gai­te­nis?

Var­būt aiz dur­vīm ir tu­ne­lis, met­ro.

Cil­vē­ki tur nāk un iet, šķi­ras un sa­tie­kas, ne­ie­do­mā­jo­ties, ka kāds te­pat bla­kus, ie­mū­rēts aizs­prie­du­mu bū­ros, klu­si aiziet bo­jā?

Klu­si, klu­si uz pirkst­ga­liem.

Bet aiz ku­rām dur­vīm?

Kai­ja ne­redz ne­vie­nas dur­vis.

Ti­kai četr­as sie­nas, kas ar kat­ru mir­kli sa­rau­jas.

Gries­ti nāk tu­vāk. Stik­la gries­ti, kas ķir­ci­na Kai­ju, rā­dot tuk­šus de­be­su tuk­sne­šus, ku­rus ci­ti sen vairs ne­lie­to.

Tiem, ci­tiem, ku­ri so­ļi at­gā­di­na zir­gu pa­ka­vu šķin­do­ņu, nav lai­ka pa­celt gal­vu augš­ā.

Ze­mes­vē­ži.

De­be­sis ir zau­dē­ju­šas sa­vu no­zī­mi.

De­be­sis ir pa­li­ku­šas lē­tas?

So­ļi mē­mi at­bal­so­jas kā klie­dzot akā.

Ka­ja so­ļus vi­ņa uz­reiz at­pa­zī­tu (šī Mor­zas ābe­ce bi­ja pir­mais, ko vi­ņa ie­mā­cī­jās gai­dot).Var­būt. Var­būt arī nē. Jo cil­vēks, kas va­kar bi­ja ar mums, šo­dien var no­lemt uz­spē­lēt kar­ne­vā­lu.

Cil­vēks kat­ru die­nu ir cits. Pos­tpos­tpos­tmo­der­nis­ma „mat­rik­su­ālā” sa­bied­rī­ba.

Ko jūs gri­bat dzir­dēt? Pa­tie­sī­bu?

Pa­tie­sī­ba ir mi­ru­si. Jā, ne­brī­nie­ties, tā sen vairs nav starp jums.

Arī Lu­ci­fe­ra spār­nu švī­kas Kai­ja at­pa­zī­tu. Tās ne­sa­jauk­si ne ar vie­nām ci­tām, tik zī­dai­ni sa­no­šas kā aus­to­ša sau­le pēc naktsspē­lēm drēg­nā rī­tā. Mai­gas. Dze­lo­šas. Vien­lai­cī­gi. Di­vi vie­nā. Bo­nuss.

Aiz­slī­do­šo spār­nu švī­kas, kas snau­do­šās rī­ta de­be­sīs rak­sta at­va­du vār­dus:

„LI­LA­LŪ­ŪŪ­ūū­ū...”

Iz­klieg­tus. Iz­čuk­stē­tus. Iz­el­so­tus.

Ar ap­dul­li­no­šu mus­ku­sa el­pu. Maz­liet rūg­te­nu.

Bet so­ļi gai­te­nī bra­dā pa Kai­jas fo­bi­jām. Mi­zan­tro­pi­jas pil­na ie­rau­ša­nās stū­rī­tī. Kai­ja pat nak­tīs sap­ņo bai­les. Bai­les no pie­skā­rie­niem. Un no slīk­ša­nas ta­jos.

Kai­ja ir ūdens.

Kas vi­ņā ir bi­jis, sauss vairs ne­aiz­iet prom. Slap­jām ro­kām, kā­jām, acīm. Kai­ja ir ūdens, bet ūdens, ku­ru tik vieg­li ap­rij mie­rī­gās jū­ras acis...

Bet vai tad jū­ra nav ūdens? Nē, tā ir jū­ra .

Jū­ra, kas kaut kur kād­reiz sa­tik­sies ar de­be­sīm, ku­rās dzī­vo Kai­ja.

Tā Ne­kur­ne­ka­dze­me ir at­ro­da­ma ti­kai ne­mek­lē­jot.

Tai mir­klī Pa­sau­le no­tup­sies ce­ļos, un Laiks aiz­tu­rēs el­pu. Apo­ka­lip­tis­kās bai­les.

Ta­gad Kai­jai jā­iemā­cās iz­lik­ties, jā­iemā­cās zve­jot zel­ta zi­vis peļ­ķēs.

Iz­lik­ties, ka vēl tic brī­nu­miem.

Ne­no­ti­cēt lai­ka zi­ņām, bet mirt klu­si, klu­si – tā, lai ci­ti ne­dzird un ne­redz, mirt se­vī un ap­gla­bāt brī­nu­mus ...ne­no­ti­ku­šos.

Kai­ja ne­pa­ļau­jas uz lai­ku.

Pā­rāk bie­ži tas vi­ņu ir pie­krā­pis.

Laiks nav. Ša­jā lai­ka jos­lā ne­ek­sis­tē ne die­vi, ne cil­vē­ki, ne rīt­die­na.

Te viss ir sa­stin­dzis. Tā, ka jū­ra pa­liek aiz­do­mī­gi mie­rī­ga un glu­da. Tā no­tiek pirms vēt­ras.

( Tā ve­cais­tēvs vi­ņai bēr­nī­bā stās­tī­ja.)

Pus­stun­das il­gu­mā Kai­ja do­mā par Lu­ci­fe­ru un pus­stun­du par Ka­ju. Ti­kai uz vie­nu ie­el­pu il­gu mir­kli aiz­do­mā­jo­ties par jū­ru.

Pēc pār­is mū­žī­bām pus­stun­das ga­ru­mā, vi­ņa pus­stun­du do­mā par Ka­ju vai Lu­ci­fe­ru un pus­stun­du par jū­ru.

Vēl pēc pār­is bez­ga­lī­bām, Kai­ja do­mā vie­nu ie­el­pu il­gi par Ka­ju vai Lu­ci­fe­ru un at­li­ku­šo pus­stun­du par jū­ru...

Il­go­jas pēc jū­ras?

Bet il­go­ša­nās pēc pie­pil­dī­ju­ma ir skais­tā­ka par pa­šu pie­pil­dī­ju­mu.

Uz Kai­jas bā­la­jiem vai­giem uz­zī­mē­jas di­vi asa­ru ce­ļi. Sma­gas dzīv­sud­ra­ba asa­ras pil uz flī­zēm. Dzīv­sud­rabs ir kai­tīgs cil­vē­kam.

Rau­dāt ir at­tī­rī­ties. No smel­dzēm. Il­gām. At­mi­ņām.

Rau­dāt ir iz­tuk­šot se­vi pa­šai.

Lai va­rē­tu dzī­vot tā­lāk cil­vē­kos. Gais­mā. Lai­kā.

Bet Kai­jai jau vien­al­ga. Vi­ņa nav cil­vēks. Vi­ņa ir li­do­talk­sto­ša ka­ķu­lap­sa.

Vai arī bēr­na sau­ciens pēc pa­lī­dzī­bas, ko ci­ti pār­pra­ta un at­ve­da vi­ņu šurp.

KURP?

Kai­ja ne­var at­bil­dēt uz šo jau­tā­ju­mu, jo vi­ņa pa­ti ne­zin.

(Bet tas, ka šī nav Ne­kur­ne­ka­dze­me, vi­ņa var teikt dro­ši.)

KUR?

Iekš kā vi­ņa dzī­vo?

Iekš jū­ras, ār­pus lai­ka.

Se­vī var­būt.

S₂

De­be­sīs at­spīd Kai­jas sa­šau­ri­nā­tās acu zī­lī­tes.

Kaut kur tā­lu, tā­lu skan vil­cie­nu slie­žu du­no­ņa, kas at­gā­di­na to, ka vi­ņa ir nost no slie­dēm...

Kāds iz­ņē­mis dzelz­ce­ļa pos­mu, un Kai­ja no­skrē­ju­si no slie­dēm, sa­lau­zu­sies prā­tā, mek­lē­jot sen pa­zau­dē­to pe­ro­nu, kur kāds var­būt vēl vi­ņu gai­da, lai iz­dzir­dē­tu „li­la­lū” no vi­ņas smilš­pa­pī­ra lū­pām...

Kaut kur vēl tā­lāk čirkst ra­di­o viļ­ņi sep­tī­to de­be­su frek­ven­cē. Tos spēj uz­ķert ti­kai, kas dzī­vo da­žus centi­met­rus virs ze­mes.

„Uz­ma­nī­bu! Uz­ma­nī­bu! Mek­lē­jam jau­na­vu paš­nāv­nie­ci, kas mā­cās de­jot uz de­go­šas vir­ves!!! Pie­tiek­ties līdz pir­ma­jam pa­sau­les ga­lam Lu­ci­fe­ra kan­ce­le­jā. Līdz­i jā­ņem spār­ni un vi­dē­jā at­zī­me ģeo­met­ri­jā un al­geb­rā, lai pa­rei­zi uz­zī­mē­tu lai­ka jos­las un iz­rē­ķi­nā­tu brī­vās kri­ša­nas āt­ru­mu un spār­nu pre­tes­tī­bu dzī­vot­gri­bai...Uz­ma­nī­bu! Uz­ma­nī­bu! Mek­lē­jam...”

Hmm... Kai­ja ma­te­mā­ti­kā ne­kad nav bi­ju­si stip­ra, arī cil­vē­ku sird­cfor­mu­lu ri­si­nā­ša­na vi­ņai ne­pa­de­vās. Un spār­ni... Tie vēl nav sa­dzie­dē­ti. Vi­li­nošs kār­di­nā­jums.

Bet no kār­di­nā­ju­ma var at­brī­vo­ties ti­kai ļau­jo­ties tam.

Ap­sai­tē­tas plauk­stās kaut kas kņud. Caur mar­li sāk sūk­ties sar­kan­vīns.

Svai­gu ķir­šu garš­a.

Tas pil uz grī­das.

Un sa­šķīst uz flī­zēm ap­šļak­sti­not arī sie­nas.

De­be­sis ir pie­el­po­tas ar ne­pie­pil­dī­tām ce­rī­bām.

Ķir­šu­lie­tus si­tas stik­la jum­ta ko­rē un plūst ga­rām.

Lai­kam Lu­ci­fers raud, un kaut kur plaukst sau­les­pu­ķes.

S₃

Kai­ja do­mā, ka va­rē­tu sākt tir­got de­be­sis. Iz­pār­dot bez­ga­lī­bu kā pēr­les.

Ie­rā­mēt de­be­sis ozol­ko­ka rām­jos, lai cil­vē­ki pie­kar pie sie­nas virs gul­tas un guļ nak­tīs kā de­be­sīs.

Mie­rī­gi. Paš­ap­mie­ri­nā­ti. Miet­pil­so­nis­ki.

Jo ir tik pār­ti­ku­ši, ka spēj no­pirkt ga­ba­li­ņu de­be­su.

Šie mietpilsoņi smejas tad, kad jāsmejas, nevis tad, kad viņiem pašiem nāk smiekli...

Ar ko cil­vēks at­šķi­ras no dzīv­nie­ka? Vie­nī­gi ar to, ka vi­ņam ir vēl­me at­stāt sa­vu vār­du ie­kal­tu ak­me­nī, ie­dru­kā­tu mā­cī­bu grā­ma­tās, pār­sauk­tu pil­sē­tās, ie­lās, pie­mi­nek­ļos...

Vai Na­po­le­ons va­rē­ja ie­do­mā­ties, ka vi­ņa vār­dā no­sauks kū­ku? Jā, un vēl brendiju...

Vai Čaks zi­nā­ja, ka vi­ņa vār­dā no­sauk­tā ie­la būs la­ter­nu un ”nakts­tau­ri­ņu” ie­la?

Kār­tē­jā epi­tā­fi­ja.

Un ti­kai. Bet va­jag. Lai pa­sau­le at­ce­ras.

Kai­ja al­laž ir vē­lē­ju­sies do­ties svēt­ce­ļo­ju­mā pa Pie­na ce­ļu līdz Lu­ci­fe­ra mā­jok­lim. Bet Dievs ir mi­ris. Ai­ze­jot aiz­vil­cis de­be­su priekš­ka­ru un ie­slē­dzis Lu­ci­fe­ru vien­tu­lī­bas bū­rī.

Kai­jas spār­nus prot dzie­dēt ti­kai Lu­ci­fers.

Jo vi­ņam arī ir spār­ni, par ku­riem vien­mēr Kajs ir ti­kai smē­jies. Kajs audzē­ja ka­ņep­ju lau­kus un li­do­ja ta­jos vie­nat­nē. Kai­ja ti­kai skum­ji lū­ko­jās, do­mā­jot, kā lai vi­ņu pār­lie­ci­na, ka tās de­be­sis pa­da­ra at­ka­rī­gu, ie­po­tē ver­dzī­bas sin­dro­mu cil­vē­kā. Pie­sien auk­li­ņās un raus­ta arit­mis­ki. Pret pa­ša gri­bu.

Bū­ris. At­kal bū­ris, uz ku­ru Kajs pār­vā­cās ne­at­va­do­ties no Kai­jas, ne­ļau­jot nākt arī cie­mos.

Kā­pēc viņš ne­sa­prot, ka zā­les­spār­ni pa­ceļ augs­tu, bet augst­āk to­mēr pa­ceļ ot­ra cil­vē­ka pie­skā­riens?

Bet zā­les­spār­ni pa­kļauj te­vi de­be­sīm, ku­ras pēc kā­da lai­ka (s)vi­li­na te­vi līdz at­to­pies, ka tā­lāk iet nav ie­spē­jams, un at­pa­kaļ­ce­ļa vairs nav.

Strup­ceļš.

Un Kai­jas klu­sā balss skan aiz vai­rā­kām at­mo­sfē­rām... Skan „li­la­lū­ūū...”, bet Kajs vairs ne­zin, tā­pat kā pa­sau­le, ko tas no­zī­mē... Ne­at­ce­ras. Bet šie vār­di sil­da. Bet viņš ne­spēj pa­kus­tē­ties, ti­kai rau­dāt bez ska­ņas, jo mē­le sa­sie­ta mez­glā. Pie­nā­ku­ma mez­glā. Ne­at­šķe­ti­nā­mā mez­glā.

Pasaule sadalīta būros. Cilvēkiem iedalītas adreses krātiņos. Garām lido putni un žēli noskatās.

Bet arī putni nespēj lidot mūžīgi.

N₃

Kaija pamostas un redz, ka miegā (murgā) atkal ir grauzusi ķepas. Instinktīvi.

Baltās sienas nomierina, bet tukšums atbrīvo.

Kāpēc mēs apjaušam tukšumu tikai tad, kad to piepildām?

Kaķulapsa ir slima.

Ar trakumsērgu.

Mazākā siekalu noplūde svešās lūpas inficē tās. Ar trakumiņu.

Jādzīvo bez skūpstiem. Vai arī jāmeklē otru, kas piekristu dzīvot Lapsuparadīzē. Bet kas ir skūpsts? Zvērība. Dzīvnieciskums. Tāpat kā lapsošanās.

Lapsošanās ir aizraujoša, kārdinoša, bet bīstama...

Neviens nezin, kurp tā var novest. Varbūt līdz Nekurnekadzemei?

Kaķulapsa baidās no skumjuvilka. Tas lapsu padara par cilpu metēju, tā maldina viņu ar aizpēdotām takām, lai skumjuvilks nomaldītos. Un no lūša bēg. Tas lapsas tikai nokož, bet neēd.

Katram savs prieks.

Galvenais ir medību prieks, nevis ieguvuma apziņa, kas ikdienišķo šo sajūtu...

Riņķa dancis. Kaķulapsa nomierinās, jo šajā „cimdiņā” viņu neviens neatradīs. Šis cimdiņš ir apjozts ar dzeloņstieplēm.

Citi var tikai skatīties, laizīdami novējotās lūpas. Un skaust. Un atkal sēsties ar galvassāpēm tramvajā un braukt uz mājām, kur ieslēgs TV kastīti ar ziepjainām operām un atkal aizmirsīs pabarot kucēnu, kas piesaitēts ar uzticību šim slieksnim. Tas apries katru sludinātāju, kas klauvēs pie durvīm sludinot kārtējo mācību, dalot bukletus un iesaistot cilvēkus jaunos tīklos.

Kas nelec, tas neiemācās lidot.

Galvenais ir neiekrist aizspriedumu tīklos, kur spārnus apgriež sabiedrības mietpilsonisma šķēres...

Kaija skatās nolaizītajās flīzēs un redz sevi tur, kā greizo spoguļu istabā. Viņas āda ir smiltsērkšķu krāsā.

Saburzīts vēstuļpapīrs.

Viņa tik spilgti redz uz tā pirkstu nospiedumus un piepeši sajūtas tik ļoti, ļoti aptraipīta ar pagātni, ka sāk ienīst pati sevi.

Visi, kas viņai ir pieskārušies, alka tikai izdzēst krāsas no viņas dvēseles, atņemt krāsu paleti no plaukstām, kurās iegravēti maršruti uz Nekurnekadzemi.

Gribēja iznīcināt šo mazo lapsukaķi.

Savtīgi. Sev. Viņi tikai gribēja Kaiju ievilkt savos rāmjos. Ierāmēt. Apklusināt. Noslāpēt. Bet dzīvot ir degt.

Rāmji var sadegt, ja Kaija pieskarsies ar lūpām.

Viņa sāk dziedāt sev „Aijā, žūžū” , mierinot sevi, kaut gan tas vairāk izklausās pēc gaudošanas. Bērnībā viņai neviens nedziedāja. Viņa vienmēr esot bijusi Lielā Patstāvīgā meitene, kura nebaidījās palikt mājās viena. Saguldīja visus plīša lāčus, no kuriem mācījās maigumu, sev apkārt un stāstīja tiem pasakas ar nelaimīgām beigām. Tie nevarēja viņu sāpināt.

Tie tikai klusēja un piekrītoši šūpojās caurvējā, kas bija starp loga šķirbām un istabas durvīm. Dzīvoja ar Kaiju. Māte nāca un gāja, Kaiju atstādama sapņojot...

Kaija sēdēja pie loga un vēroja Dzīvi.

Tāpat kā šobrīd, vērojot debesis, kas ir tikpat tukšas kā toreiz aizloga pasaule. Jā, Kaijai toreiz bija sava Aizlogija. Tikai tur cilvēki nekad nesmaidīja un neglaudīja viens otra galvu. Tikai cieši sakniebtām lūpām, galvu nodurtu zemē, lai tik neuzkāpj kādai banāna mizai, gāja uz darbu un atpakaļ. Pelēkām sejām, kas jau sen netic brīnumiem.

Ar laiku arī Kaija saprata, ka nav prinču ne baltos zirgos, ne melnos bumeros. Naf. Un nevajag arī, ja vien pietiek ar debesīm, kurās ir atļauts lidot. Ja vien ir kur tiekties. Ja vien virs galvas nav jumts.

Jumts?

Tas ir starpposms starp debesīm un zemi... Banāli. Vārdu „banāli” Kaija vienmēr jauc ar vārdu „banāni”. Banānos esot daudz meskalīna, jāēd vien iekšā, lai atgūtu krāsaino pasaules redzējumu.

Bet banānu nav. Nav arī prieka.

Nekā nav. Tikai jumts. Četras sienas.

Baltas, baltas. Un vilšanās.

Kārtējā.

Nevar ticēt nekam un nevienam.

Nedrīkst ļaut pieskarties. Jo tā aizzog tevi uz neatgriešanos. Ar katru nākamo pieskārienu Kaijas palika mazāk un mazāk. Līdz savainotiem spārniem, vārgs ķermenis, sarāvies embrija pozā, sargādams atlikušo lidotvēlmi. Un pūkaina, ruda aste, ar ko lapsa slauka asaras, kas ir tikai ūdens... Lapsa kļūst caurspīdīga. Caurredzama. Aizmirsta.

Stikla būrī.

Lapsa, kas grauž ķepas naktīs, kad nenāk miegs un maigums.

Gribas siltumu.

Tāpēc Kaija danco riņķa deju, ķerot savu slapjo asti, līdz viņas acis kļūst sarkanas, sarkanas kā pēc divām negulētām dzīvēm, kuru laikā viņa centusies pierunāt Prometeju, lai tas atņem cilvēkiem uguni, jo viņi ir pārāk izšķērdīgi, nemākulīgi un neuzmanīgi. Viņai bail no uguns. Bail pašai tajā sadegt, bet dzīvot ir degt. Bet stikla būrī nav aizkura, nav dūmeņa. Ja arī spētu aizsvilties, viņa nosmaktu pati savos dūmos...

Stikls ir smiltis.   Sakausētas smiltis.          Caurspīdīgas smiltis.

Bet flīzes?

Flīzes ir slidenas.

Lapsukaķa pēdiņu nagiem nav kur aizķerties.

Tas paslīd un nespēkā saļimst, aizverot infrasarkanās acis... Atkal.

I

Kaija trīc. Izmisums skraida pa viņas nervu galiņiem kā pa eskalatoru līdz nogurst un aprimst.

Pa flīzēm gorās melns kaķis. Kajs mēdza teikt, ka naktī visi kaķi ir melni. Bet tagad taču ir rīts. Medussalds rīts. Un kaķis tiešām ir ļoti melns. Kaķis laikam jūt Kaijas bailes un seko viņai no flīzes uz flīzi, glauzdamies gar viņas kājām tikpat maigi kā Kaja pirkstgali skūpstīja viņas potītes...

Kaija grib tam pieskarties, bet acumirklī kaķis izplēn... Neatkarīgā dvēsele. Kaija glauda savu ēnu uz sniegbaltās sienas.

Viņa mācās pieskarties.

Pieskarties neizlaižot nagus. Un dzeloņus.

Bet pagaidām nespēj.

No vakardienas dzelzsasarām uz flīzēm ir uzplaukušas leduspuķes, kuras Kaija tagad mēģina noskripstināt aizlūzušiem nagiem, savainotiem spārniem, lai tiktu vaļā no šīs butaforijas. Leduspuķes smaržo arī pēc vientulības. Tās zied tikai aukstās telpās, kur nav uguns.

Bet dzīvot ir degt. Vai Kaija vēl ir dzīva?...

Kāpēc māte bērnībā neveda viņu dejot baletu?

To viņa nespēs piedot, māte spārnos allaž iedzina ironijas skabargas.

Baletdejotājas Kaijai atgādina lidojošus tauriņus.

Graciozas sniegpārslas, kas virpuļo mūzikas putenī.

Tauriņi – viendienīši.

Kaija mēģina nostāties un pirkstgaliem, bet tūliņ saļimst uz slidenajām flīzēm.

Taurenis otrādi apgāztā stikla glāzē. Viņas spārni sitas pret stikla jumtu, arvien straujāk un straujāk. Bet mazais bērns ar cukurgaili tobrīd uzšķērž vardes dīķmalā un tauriņus uzsprauž cukurgaiļa kātiņam un ieliek sekcijā aiz stikla. Aiz stikla?

Atkal.

Jau atkal.

Uz flīzēm Kaija sasmaržo kaķu pēdas.

Un laiza atkal.

Pieskaras.                             Tukšumam.

Maigums sāp. Šovakar. Šo(pa)vasar...

E

Kaija gaida dzīvi. Novēro laiku. Viņa grib sēt sapņus briestošās debesīs un gaidīt, kad tie uzplauks. Neiespējami. Laiks esot dārgs. Tam pat nav cenas.

Laikam tomēr šodien atkal līs.

Viņa nevar samierināties ar to, ka Lucifers vairs nenāk. Nenāk skatīties, kā viņa guļ. Nesēž blakām un nesargā no sauleszaķēniem Kaijas vaigus. Nesargā sapņus, kuru vietā nāk murgu troļļi, kas nes Kaijai kritienu epizodes. Kritušus cilvēkus ar kritušām vērtībām.

Un jumtus. Daudz, daudz slidenu jumtu.

Izdarīt kaut ko (at)riebīgu, lai viņa sirdī paliek smeldzošas pēdas? Līst. Viņa sirdī līst. Bet Kaijā aizdegas dusmu sērkociņi. Viņa eksplodētu, ja kāds pieskartos un ieskrāpētu atriebību.

Bet neviena nav.

Atriebība ir salda. Salda? Saldskāba. Rūgta! Aizvainojums soli pa solim ved pretī sabrukšanas robežai, aiz kuras Pagātne šaudās ar naida bultām, kas saindētas ar asaru gāzi. Netuvojieties tai, cilvēki! Smērēt pāridarījumus uz maizes un cienāt blakusesošos. Iestrāvot viņus sāpēm.

Varbūt labāk visu apglabāt sevī? Egoisma mirkļos atriebība apsvilina pirkstus. Katrs pats sev veido pasauli, taču neizvēlas dzīves salduma pakāpi. Atriebība uzberž tulznas uz pulsējošajām, karstajām, bet bieži vien sabojātajām sirdīm. Smeldz.

Bet Pretspēle turpinās.

Lucifers no mākoņu plastilīna veido kāpnes, lai sagaidītu Kaiju uz sapņu vakariņām, kur galdā cels solījumus mērcētus svaigā liepziedu medū.

Acu ielās klaiņo izmisums, kas Kaijai grauž acu kaktiņus.

Atmiņas viņa lēnām, pacietīgi saplēš sīkās kripatās, strēmelēs, un tad vēl sīkākos gabaliņos, ko aizdedzina ar spītību un izkaisa pa dvēseles atvērto loga rūti...

Un atkal flīzes ir netīras.

To spožumu notrulina atmiņu pelni. Bet pelēcību Kaija nevar izturēt vairāk par visu.

Viņa ielaiza to sevī un izraud svina sarkanām lāsēm, no kurām izveido karoti, ar ko ēst pelnu putru. Un atkal ķeras pie darba. Drupina atmiņas, lai barotu dūjas no karotes. Lai barotu, lai pieradinātu.

Gaida dūjas. Savos matos pīdama tīklus, kur noķert tās. Un paturēt.

Uz mirkli.

Bet mirkli nevar paturēt.

Atvērts logs laikam liecina par mirkļa aiziešanu.

Logs. Izdauzīts, sūrstošs dvēseles logs čīkstošām eņģēm „mi” minorā vējojas, ieraujot viņas matus sāpju atvarā.

G₂

Samta lūpas.

Slapjas lūpas kā samirkuša kucēna maigais purniņš.

Kaija pieskaras tām ar neapsaitētajiem pirkstgaliem un klusi murmina nesaprotamu, samtainu lūgšanu.

(lilalū, lilalū, ommm, lilalū, lilalū, ommm)

Ilgāku laiku ieklausoties, tā atgādina jūras viļņu maigo šalkšanu.

Jūra.

Kaija pielūdz jūru.

Tā nekad neaizsalst pat dziļākajā ziemā.

Ielūdz to uz kopīgu saullēkta sagaidīšanu.

Jūrā grimst vilcieni, kuriem Kaija nekad neseko... Tikai skumst pēc tiem.

Un krāj slepeni izzagtos dzelzceļa posmus.

Lai kādreiz uzceltu dzelzceļa tiltu pār Lētas upi uz jūras skaujām.

Dzelzs nedeg. Viņi nespēs šo tiltu sadedzināt.

Nekad.

Tikai kausēt ar elpu, ar karstu naktselpu...

A

Kaija kliedz.

Žēlums kā cunami pārklāj viņu ar mirkļiem, kas pavadīti teltīs, jūras tuvumu jūtot.

Brokastu saulnāciens un vakariņu saulbēgums. Pusdienu dienduss. Un negulētas naktis.

Piepildījums.

Lapsas riestojot februārī. Bet februāra jūra vēl ir salta. Jāguļ, jo tā pavasaris pienākot ātrāk...

Pašapmāns.

Tikai tagad Kaija pamana, ka , kamēr viņa gulējusi, kāds ir pārsaitējis rokas ar baltām mežģīnēm. Tāds smalkums viņas spārnos. Tāds trauslums. Kaija pateicībā noņurd mažorskanīgu pateicību. Bet kam?

Te taču neviena nav!?!

Kur?

Kur ir DURVIS?

Ja kāds te ir bijis, tātad kaut kur jābūt arī durvīm!...

Viņa tramīgi, lapsiski mēģina saostīt pēdas uz slidenajām flīzēm.

Bet laikam viņa pārāk ilgi vakar stāvējusi caurvējā.

Iesnas.

Un nekādu aromātu.

Nekādu pavedienu.

Ariadne ir bijusi šonakt skopa.

Flīžu labirints ir nobiedējis viņu ar savu spoguļgaismu.

Kaķulapsai trīc ķepas. Grauzt ķepas. Aizmirsties smeldzēs.

Ticēt, ka kāds klauvēs pie durvīm.

Ticēt, ka atvērs tās no ārpuses, un viņa reiz tiks ārā no šī sprosta, pirms pavasaris iestāsies rindā pēc maiguma.

Un tad viņa saņemsies - sašķaidīs flīzes, iegrūžot būri aizmirstības bezdibenī.

Uz mūžiem.

Uz visiem pavasariem.

Un aste atplauks savā rudumā.

B

Virs Kaijas galvas uz jumta snieg. Snieg oranžas auzu pārslas. Sniegs aizvieto cilvēkus ļoti veiksmīgi, Kaijasprāt.

Laika diktatūra valda tajā pasaulē, kur snieg balts sniegs, kur tas, vēl neskāris zemi, mirst puspietupienā, jo neprot liekties. Tikai kust. Pludinot zilu un sarkanu. Laiks diktē savu iedomīgo patiesību, baksta ar pirkstiem tos, ko sauc par cilvēkiem.

Tikai putni ir ārpus laika.

Viņi dzīvo otrpus debesīm. Bet laiks valda uz zemes.

Otrpus zemei esot šķīstītava, bet Lucifers atzinās, ka tas viss ir pupu mizas, no kurām aug viena garā pupa, kas balsta debesis un sargā zemi no to smaguma.

Ceļš.

Ceļš, ko var noiet, nemaz nav ceļš.

Tā Kaijai stāstīja kāds mūks oranžā apmetnī un gludi skūtu galvu,

ko Kaija sastapa Francijas Alpos.

Viņš aizbrauca ar vakara vēju uz smilšu dārziem.

Kaija palika sapņu labirintos, no kuriem viņu izglāba Lucifers.

Viņa pieskāriens nosēja maldus no acīm.

Lucifers solīja, ka pieskarsies viņai katrreiz, kad snigs.

Ar devīto sniega vilni viņš būs sasnidzis meitenē uz palikšanu.

Kaija to reizē alka un baidījās no tā.

Šorīt sniga rasotais astotais.

Kaijas bailes bija zaudējušas valodu.

Klusēja.

Tikai mazliet rūca, ņurdēja.

Viņa zīmēja sev uz sejas asaras. Un acis, dūmakzaļās, atgādināja Pjerro.

Arī apsaitētās rokas kā neveiklās Pjerro plaukstas glāstīja zemi.

Aiz sienām kāds skaļi smējās. Arlekīns.

Visa tāpasaule ir pilna ar arlekīniem.

Un zilacainām lellēm Malvīnēm, kas der tikai skatlogu noformēšanai.

Skatlogi, kas rudeņos spīd un kliedz no laimes.

Pērciet laimi!

Arī Kaija varētu kliegt, dejojot uz virves, kas novilkta no Pētergaiļa līdz Zaķusalai.

Viņa kliegtu:

„Pērciet debesis! Pērciet! Sanāciet! Es jums nonesīšu debesis!...”

Bet rudeņos debesis ir tālu.

Gandrīz neaizsniedzamas.

Tad var saskrieties ar gājputniem un dabūt punu pierē.

Un Kaija atlika šo akciju līdz pavasarim.

Ū

Vilšanās ir kā zivju eļļa. Riebīga, bet veselīga.

Ar katru reizi, kad Kaijai nākas vilties,

viņas dvēseles durvju mūrim piepulcējas vēl viens akmens.

Drīz Kaija kļūs neievainojama no ārpuses.

Sēdēs savā akmens dārzā un laistīs tos ar kausētu sniegu.

Gotiskas smailes, kas tiecas debesīs.

Akmeņi, kam plaukst cerību spārni.

Viņa gaidīs.

Akmens laikmeta cilvēku, kam mācīt dzīves ābeci.

Tas vismaz nežēlosies, ka pārāk biezi mūri, jo neko citu viņš jau nemaz nav redzējis savā laikmetā.

Šis cilvēks nav sāpināts un nav sāpinājis.

Mežonīgs daiļums. Sajūtu pirmreizība...

Vai tad kāds cits nāks dzīvot tik pamestā vietā?

Bet starp akmeņiem dīgs spītīgas saulespuķes ikreiz, kad viņa paskatīsies debesīs.

Lucifers viņai atbildēs. Klusējot.

Saulespuķes nesīs gaismu šai viduslaiku mūrī.

Ar laiku tie pārtaps par dārgakmeņiem, kuru pasakainais mirdzums atspīdēs tikai tai naktī, kad Kaija saplūdīs ar jūru.

Tikai jūrai būs ļauts krāšņoties ar tiem, jo Kaija cer, ka tā nebūs kārtējā vilšanās, kas piepulcinās vēl arī Sīzifa akmeni viņas dārzam.

Cer, ka jūra nav sekla, ka nav liekulīga, ka tā prot ieaijāt mierā.                   Ka nepievils.

Kaijas jūras liedags būs akmeņains.

Bet tas tikai nozīmē, ka jūrai būs tam jāpieskaras divtik piesardzīgi, lai nesavainotu rokas...

(Vai dzirdi? Jāpieskaras tā, lai viss mūris nenobrūk vienlaicīgi... Apsoli?)

Ūdenim ir liels spēks.

Tas var izskalot acis, nodzēst kvēlošas dvēseles mieļu ogles, veldzēt tuksneša karavānas.

Lāsi pa lāsei ar laiku tas sadrupina pat cietāko akmeni.

To zināja jau senie grieķi.

Ar pacietību. Ar apņēmību. Ar pieskārienu.

Akmeņu lietus.

Tas līs tai mirklī, kad glāsmainā jūra uz sava devītā viļņa uznesīs Kaiju debesīs.

Tas notiks tikai tad, kad spārni būs sadziedēti un kad akmeņi būs sadrupināti.

Tad, kad pienāks pavasaris. Ja pienāks.

Ja debesis un jūra būs viena ziluma.

Ja saulespuķes uzplauks visā savā dzeltenajā krāšņumā.

Ja ienesīs saules gaismu aiz mūra sienām.

Ja jūra iemācīsies izčukstēt „lilalū”...

Un arī saprast to.

Bet pagaidām Kaija mēģina pierunāt sienas, lai tās nenoklausās viņas sarunas pašai ar sevi.

Kaijai patīk runāt pašai ar sevi naktīs.

Bezmiega naktīs.

Tad viņa izdzīvo desmitus un simtus dzīvju.

Otrpus debesīm. Bezgalībā, par ko nav jāmaksā ar asarām.

Bez akmeņiem.

Bet visam ir sava vērtība.

Akmeni šķeļot pret akmeni var iegūt uguni...

Un pirmatnējais cilvēks gan jau to pratīs.

R

Sakņupis augums raustās elsās. Kajs nogalināja viņā bērnu, kas dzīvoja vēl ticot rītam. Bet agri vai vēlu tā tam bija jānotiek. Kaija zināja, ka tas būs viņš.

Neviens no mums nav eņģelis.

Tonakt viņi to abi teica viens otram vairākkārt. It kā aizbildinoties par savu neprasmi lidot, it kā attaisnojot lētās rētas, gūtās kritiena brīdī.

(Lucifers piekristu.)

Viņi leca no klintīm.

Kaja sirdc sadrupa sīkos kristālos.

Viņš nespēja salikt to sarežģīto vārdu no tiem. Nemācēja.

Kaija viņu žēloja.

Žēloja ar sadzeltiem spārniem pēc neveiksmīga lidojuma.

Žēloja, izcīnot kauju starp eņģeli un slikto meiteni. Nobrāzumu asinis bija svētas. Tajās Kajs ievīstīja mirkļus un paslēpa tos naktī. Kajs nesaprata, kas ir mūžība.

Bet Kaija jau tad zināja, ka mirkļi, tie sadeg un paliek plaukstās tikai pelni.

Pieradināt. Pieradināt katrs neprot.

Un putnus pieradināt nemaz nevajag, ja gribi iemācīties lidot.

Kajs fotografēja putnus. Viņš teica, tas esot postulāts brīvībai.

Tā viņam piederot viss.

Bet viss pāriet.

Vienīgi Kaja balss nav pārejoša.

Tajā runā viss, kas Kaijai ir apkārt. Pat svešās kurpju pazoles.

Tā sauc Kaiju piederēt. Izsaiņot mirkļus. Ieelpot tajos sevi.

Kaija domā, ka labi vien bija, ka Kajs pēdējās reizēs, kad viņa nāca skatīties uz viņu, bija tik tāls un svešs. Un galvenais, ka klusēja, jo balss... Tā atrautu vaļā visus pušumus.

Nekam nedrīkst pieiet par tuvu, lai neapdedzinātos. Bet prasme nesavainoties nāk tikai ar laiku...

Tukšums ir kā nakts, kur neko un nevienu nevar redzēt, kur pat cilvēka paša nav, kur katrs solis var izrādīties pēdējais. Taču rīts pienāk tikpat klusi. Tikai jāaizver acis.

Zvērnīca.

Košana, graušana, rīšana, atrīšana... Laizīšana. Medus izlaizīšana. No pušumiem, kas dabūti naktī, krītot no klintīm.

Vai arī uzlikt vienaldzības zīmogu sev uz pieres, lai visi iet garām? Lai visi lido garām...

No kurienes cilvēkos rodas naids?

Cilvēks vienkārši pretojas sāpēm.

Aizsargreakcija.

Cilvēki nelaiž tās sevī, uzliek bargu masku un asus vārdus, bet iekšā viņam raud mazs bērns, kas alkst tikt nopaijāts, mīlēts.

Jā, mīlēts.

Bet svešu rētu dziedēšana arī ir labs darbs.

Atteikties no kārotā nozīmē kļūt divtik stiprai. Bet mēs raudam, kad kaut ko zaudējam. Kārotais arī rada zaudējuma sajūt.

Zaudēt debesis. Nepietiks asaru, lai tās aizraudātu.

Kaijas augums sakņupis.                  Raustās.               Elsās.

Kā lecot no klintīm un atsitot galvu aizsalušā jūrā.

Bet viņas platuma grādos jūra vēl nav aizsalusi.

Vēl viļņojas.

Kaijas asarkritumā.

Nenoveliet vainu uz spārniem.

Ī

Kaija pusatver acis. Uz stikla jumta guļ miris balodis.

Ar medusbrūnām acīm. Ar Lucifera acīm.

Un tam pāri klusi, klusi snieg devītais sniegs.

Viņa neuzdrošinās pakustēties.                Sastingusi puselpā.

Sienas ir pavisam tuvu. Divi soļi platumā un garumā, un viens spārnu izpletiens augstumā.

Augšā. Tur augšā, aiz baloža, ir simtiem, tūkstošiem, miljoniem acu, kas skatās uz Kaiju.

Vēro.

Sapotēti pret trakumsērgu.

Slimi. Ar mietpilsonību.

Starp tām arī Kaja ledusskatiens.

Šis kvantums acu grib redzēt lapsukaķi būrī.

Acis, kas ir aklas.

Žilbst no baltuma.

Kaija plēš ar zobiem nost sniega mežģīnes no plaukstām un slauka tās pret baltajām sienām.

Zvēriski. Lapsiski.

Sarkanās acis ir pilnas ar sniegu.

Viņa triepj sarkanus, pilošus vārdus :

LILALŪūū...

Jūra.                 Jūra tos noskalos.                  Neatstājot ne lāses no šī kliedziena.          Svešajiem.

Kaijas pūžņojošie spārni pildās ar sniegu. Aizsnieg. Sāpe aizsnieg. Viss pāries. Viss.

Viņa vicina, purina, tramda, vēcina, plivina, drebina, cilā... Bez žēlastības. Ar sniegu.

Viņa lidos.

Par spīti.

Lidos kā balodis.

Trieksies bezgalībā un izknābs tās aklās acis.

Jo viņai nepieder ne daudz, ne maz.

VIŅAI PIEDER DEBESIS.

Baltu flīžu debesis.

Bet kāpēc putni, kad mirst, atgriežas uz zemes?

Kur tad ir apsolītās debesis?

Kas atbildēs? Kas?

Kas uzliks cukurgaili šim jumtam?