Priekšteči

Pastāsti par vampīriem bija zināmi jau sen pirms mūsu ēras. Tā, senie babilonieši ticēja sieviešu dzimtes dēmonam vārdā Lilita – viņa dzēra jaundzimušo asinis. Senajiem ebrejiem Lilita ieguva atpazīstamību kā Ādama pirmā sieva. Viduslaikos šis tēls pārvēršas tā saucamajā sukubā – dēmonā sievietes veidolā, kurš nāk pie jauniem vīriešiem sapnī un paņem viņu dzīves spēku.

Par pašu agrāko materiālo liecību ticībai vampīriem var uzskatīt senpersiešu vāzi, uz kuras atainots cilvēks, kurš cīnās ar briesmoni-asinssūcēju.

Tuvajos Austrumos cilvēki baidījās no gulām – radījumu, kuri dzīvo tuksnesīgās vietās un asiņu dēļ uzbruka cilvēkiem. Filipīnās analoģiskus radījumus (kuri šajā gadījumā mīt džungļos) sauca par mananangapaliem.

Vispār, klasiskais vampīrs – tas ir mironis, kurš izkļūst no kapa, lai dzertu dzīvo asinis. Pirmās tāda veida leģendas atklātas vēl ķīniešu avotos, kuri attiecināmi uz VI gadsimtu pirms mūsu ēras. Ķīnieši savus vampīrus sauca vārdā “somnsi”, kas kā reiz arī nozīmē “dzīvais līķis”. Indijā tieši tādi pat dzīvie līķi bija zināmi kā nitali.

Asinssūcēji izpleš spārnus

No mūsu ēras XI gadsimta plašu popularitāti Eiropā iegūst stāsti par miroņiem, kuru trūdēšanas neskartos ķermeņus atrada ārpus kapiem pēc apglabāšanas. “Anglijas vēsturē”, kuru uzrakstīja hronists Njuburgas Viljams 1196.gadā, ir runāts par Miglainajā Albionā izplatītu ticējumu. Ja tajā vai citā apmetnē sāka pazust vai mirt cilvēki, vietējie iedzīvotāji atvēra “aizdomīgā” nelaiķa zārku un it kā nereti atrada tajā nesatrūdējušu līķi, kura mute bija nosmērēta ar asinīm. Tad viņa ķermeni caurdūra ar zobenu, bet pēc tam sadedzināja. Tādus vampīrus angļi sauca par “asinsūcējiem līķiem”.

Pats termins “vampīrs” pirmo reizi parādījās Ungārijā – par savu izcelsmi tas ir pateicīgs slāvu vārdam “upirj” (“упирь”). Ja atcerēties slāvu apzīmējumu lidvāverei – netpirjs, tad kļūs skaidrs, ka ar šo dzīvnieku jau tad asociēja vampīrus.

Vācieši sauca savus vampīrus par “nakts gremotājiem”. Tika uzskatīts, ka dažiem miroņiem ir paradums kustināt žokļus guļot kapā, bet šī darbība savukārt uzsūta dažādas nelaimes dzīvajiem. Lai novērstu tamlīdzīgas intrigas no nelaiķu puses, viņu mutes pirms apglabāšanas nereti piebāza ar akmeņiem. Veicot izrakumus Vācijā ne reizi vien atrada skeletus  ar akmeņiem mutē.

Starp citu, tieši vāciešiem vampīram nebija ēnas un tas neatspoguļojās spogulī. Ēna un atspulgs – dvēseles, kura mironim būt, protams, nevar, pazīme.

Vampīrs mēra laikā

Gandrīz visas citas ziņas par vampīriem, kuras plaši zināmas šodien, atnākušas pie mums no Centrālās Eiropas – patiesā pasaules vampīrisma epicentra. Tieši tur izveidojās pati stabilākā un dziļākā ticība vurdalakiem. Viss sākās ar mēra epidēmiju, kura bija izplatījusies tajās vietās XIV gadsimtā. Nāvju un cilvēku panikas valdošajā atmosfērā bieži vien kļūdas dēl apglabāja cilvēkus dzīvus. Bet kad atgriezās kapenēs ar nākamo ķermeni, atklāja kapā sarāvušos un ar asinīm noķēpājušos dzīvi apglabātā ķermeni, par cik pirms jau patiesās nāves tas bija atjēdzies un neveiksmīgi mēģinājis izkļūt ārpusē. Tomēr tāds izskaidrojums iedzīvotājiem galvā neienāca – pretēji, viņi nešaubījās, ka viņiem ir darīšana ar vampīru.

Izrēķinājās ar tamlīdzīgiem “vampīriem” tā pat, kā Anglijā – caurdūra ar dzelzs rīkiem un sadedzināja. Vēlāk procedūra kļuva sarežģītāka – caurdurt vampīru vajadzēja tieši ar apses mietu. Pēc tam noteikti nogriezt tam galvu, aplaistīt ķermeni ar svēto ūdeni un tikai pēc tam jau sadedzināt.

Mēra epidēmijas atnāca un aizgāja, taču ticība vampīriem palika jau patstāvīga. Vampīru teiksmu galvenā daļa nāk no Karpatu kalnu rajona. Tajā skaitā, simttgažu periodā izmantoja arī tādas metodes, kā naglas iesišana nelaiķa pierē un tā mutes piebāšana ar ķiplokiem. Bet viss tādēļ, lai mirušais nepārvērstos vampīrā.

Vispār, tā izrīkojās ne ar visiem miroņiem. Potenciālo vampīru riska grupā iegāja pirmkārt jau grēcinieki, kuri bija izslēgti no baznīcas, tie, kuri bija miruši bez grēksūdzes un dievgalda, pašnāvnieki vai tie, kas bija pārgājuši citā ticībā.

Ar laiku vampīrisms apauga ar arvien jauniem sīkumiem. Izplatījās viedoklis, ka vampīri māk pārvērsties vilkos, žurkās un zirnekļos, kā arī pavēlēt šiem dzīvniekiem. Taču pati nozīmīgākā vampīru prasme – spēja pārvērsties miglā, jo tikai tā var tikt laukā no kapa. Vēl viena interesanta detaļa: visbiežāk vampīri uzbruka cilvēkiem uz ielas, par cik jebkurā mājā karājās svētbildes. Tomēr, ja saimnieks pats ielaida vampīru pie sevis mājās, vampīram briesmīgā kristiešu simbolika zaudēja savu spēku.

Tad kāpēc tieši Centrālajā Eiropā tik ļoti izplatījās ticība vampīriem? Visa lieta tajā, ka katoliskās un anglikāņu baznīcu karstas cīņas pret jebkuru ķecerību apstākļos Rietumeiropas mietpilsoņiem nebija līdz asinssūcējiem – ka tik pašu neuzskatītu par velna pakalpiņu vai raganu. Bet pareizticīgā baznīca pret māņticībām izturējās ne tik stingri – iztēlei bija kur izvērstie bez raizēm par personīgo dzīvību.

Vispār, laucinieku paradums mēra epidēmijas uzliesmojumu laikā izrakt līķus meklējot slepkavas-vampīrus stipri pagrūtina varas iestādes, jo tamlīdzīgas darbības veicināja vēl lielāku slimības izplatīšanos. Galarezultātā ar ticību vampīriem sāka cīnīties. Piemēram, 1657.gada Valahijas likumu krājums satur pantus ar kopējo nosaukumu “Par mirušo, kurš var tikt uzskatīts par vampīru vai asinssūcēju, un to, kā vajag ar viņu izdarīt”. Raksts beidzās tā: “Ziniet tad, ar ko līķis, kura dzīslās tek asinis”, - tas ir velnišķīgs uzplūdums”. Tāda pat uz priekšu būs baznīcas pozīcija dotajā jautājumā. Tomēr parastie valahi, rumāņi un serbi paliks pie savas pārliecības.

No Plagoimca līdz Drakulam

1725.gadā pa visu Eiropu izskanēja serbu zemnieka Petra Plagoimca lieta, kuru izskatīja austriešu tiesa. Plagoimcs bija pēc nāves apsūdzēts dažu cilvēku nogalināšanā Kitelevo ciemā. Vietējais ierēdnis atskaitē priekšniecībai par šo notikumu norādīja, ka deviņus ciema iedzīvotājus, kuri bija nomiruši no smagas slimības, visi kā viens uzrādīja par savu pazudinātāju Plagoimcu, kurš bija nomiris divus ar pusi mēnešus pirms tam. Sak, apsūdzētais nelaiķis “nāca pie viņiem sapnī, apgūlās uz viņiem un spieda tādā veidā, ka viņiem negribot apstājās elpošana”. Tālāk ierēdnis rakstīja: “Par cik tamlīdzīgām personām (kuru dēļ viņiem ir katastrofas), ir dažādas zīmes, viņu ķermeņi negruzd, kamēr tajā pat laikā mati, bārda un nagi aug, kā var redzēt, viennozīmīgi iemesli atvērt Petra Plagomica kapu un pārliecināties, vai tiks atrasti uz viņa īpašas zīmes”.

Pēc kapa atvēršanas atklājās, ka Petra ķermenim nebija smakas, bet “vecā āda atdalījusies un zem tās izrādījās jauna un svaiga”. Mutē līķim bija “kāds daudzums svaigu” asiņu, kuru, pēc kopīgiem rādītājiem, viņš bija izsūcis “no nogalinātajiem”. Kad Plagomica sirdi caurdūra ar asu mietu, no viņa ausīm un mutes tomēr iztecēja daudz asiņu.

1746.gadā Plagomica un dažu citu tamlīdzīgu stāstus aprakstīja benekdīniešu mūks Ogostens Kalme savā “Traktātā par spokiem miesā, par atšķeltajiem no baznīcas, par upiriem (упирьям) jeb vampīriem, par vurdalakiem Ungārijā, Morāvijā un Silēzijā”. Autora morāle bija paredzama: vampīri – izraidītie, kurus radījis nelabais. Tomēr pārmērīgi izglītotais mūks uzrakstīja par to tik juceklīgi, ka daudzi viņa pieļāvumus saprata burtiski otrādi: vampīri – nešaubīgi briesmīga realitāte.

Nav zināms, vai tiek turpināts atrakt kapus upirju meklējumos pēc vairākiem gadsimtiem, kad Brems Stokers izdeva slaveno romānu par rumāņu vampīru “Drakula”. Taču tas, ka rumaņi arī tad turpināja ticēt vurdalakiem – fakts.