Tiānas Apolonijs

Tiānas Apolonijs ir leģendāro seno jūdu vēstures un sadzīves ainu laikabiedrs, kurš dzimis 3.gadā pirms mūsu ēras. Viņš apmeklējis neskaitāmas antīkās pasaules valstis, studējis Senās Indijas un Babilonijas priesteru slepenās zinības, un laikabiedri viņam piedēvējuši spējas veikt par brīnumiem dēvējamos darbus. Pārdzīvojis 10 romiešu imperatorus, 70 gadu vecumā Tiānas Apolonijs atgriezies Romā, kur pēc imperatora Domiciāna pavēles nodots tiesai saistībā ar apsūdzību buršanā. Taču esot noticis kārtējais ar viņu saistītais brīnums: Tiānas Apolonijs vienkārši izkūpējis gaisā, bez pēdām pazūdot no ļaužu pārpildītās tiesas zāles.

Kopš tā momenta ilgus gadsimtus valdījis uzskats, ka Tiānas Apolonijs spējis izgatavot tā dēvēto nemirstības eliksīru, kas viņam dodot iespēju vēl līdz šai dienai slēpties cilvēku vidū un, iespējams, turpināt veikt dažādus noslēpumainus brīnumus. Piemēram, 17.gadsimtā kāds filozofs un alķīmiķis, kurš sevi dēvējis par Artefiusu, radījis divus ļoti mīklainus līdz mūsu dienām saglabājušos artefaktus – traktātu par Filozofu akmeni un darbu par dzīves paildzināšanas paņēmieniem, kas ir noslēpumu un līdz galam ne gluži saprotami noformulētu apgalvojumu apkopojums. Vairākums laikabiedru gluži nesatricināmi uzskatīja, ka aiz Artefiusa vārda maskējas Tiānas Apolonijs, kā arī centās likt galdā dažādus pierādījumus, kas daudziem esot šķituši pat ļoti pārliecinoši.

Ahasvērs jeb Mūžīgais žīds

Joprojām vēl atgriežoties pie skandalozajiem jūdu vēstures traktējumiem tajā ļoti zīmīgajā laikposmā, var atgādināt, ka apritē ir noturīga leģenda par to, ka Jēzus Kristus savā mokpilnajā gājienā ar lielo krustu uz muguras kādā momentā atspiedies pret sienu mājai, kas piederējusi kādam Ahasvēram, taču šis cietsirdīgais jūds nav ļāvis moceklim ne sekundi atpūsties un dzinis prom. Tad Jēzus visnotaļ ļauni nolādējis Ahasvēru nolemjot viņu mūžīgai klimšanai pasaulē un bez cerībām rast ne tikai mieru, bet arī nomirt. Kopš tā laika daudzās vietās ilgus gadu simteņus mēdz uzrasties kāds noslēpumains cilvēks, kurā visi allaž saskata Ahasvēru.

Itāļu astrologs Gvido Bonati 1223.gadā paudis, ka esot Ahasvēru sastapis Spānijas karaļgalmā. Vēl pēc pieciem gadiem viņš pieminēts Anglijas Svētā Albāna abatijas hronikā, un armēņu arhibīskaps savukārt vēstījis par to, ka saticis viņu Armēnijā. Katrā ziņā cilvēks, kurš uzdevās par Ahasvēru, vairāk nekā lieliski orientējās notikumos pirms tūkstoš gadiem, atcerējās apustuļu ārējo veidolu un daudz citu detaļu no to ļaužu dzīves, par kurām nevarētu zināt neviens no attiecīgajā laikmetā dzīvojošajiem cilvēkiem.

1242.gadā šis cilvēks uzradies Francijā, pēc kā uz aptuveni diviem ar pusi gadsimtiem visās pieejamās hronikās iestājies klusums, bet 1505.gadā Ahasvērs uzradies Bohēmijā, vēl pēc dažiem gadiem viņš sastapts Austrumos Arābijā, bet 1547.gadā viņš atkal redzēts Eiropā, vispirms Hamburgā. Un tad 1575.gadā viņš redzēts Spānijā, 1559.gadā – Vīnē, 1604.gadā – Parīzē, 1633.gadā – atkal Hamburgā, 1640.gadā – Briselē, 1642.gadā – Leipcigā, 1658.gadā – Stamfordā Britānijā.

Bet, kad 18.gadsimta pašās beigās šis Mūžīgais žīds atkal uzradās Anglijā, viņš nokārtoja profesora eksāmenus Oksfordā un arī Kembridžā, un visus klātesošos esot šokējušas viņa unikālās zināšanas vēsturē un visattālāko Zemes nostūru ģeogrāfijā. Turklāt viņš esot pratis runāt gandrīz visās zināmajās eiropiešu un austrumnieku valodās. Pēc kāda laika viņš esot uzradies Dānijā un tad arī Zviedrijā, pēc kā atkal iestājusies dažu gadsimtu pauze viņa pieminēšanā.

Senžermēns

Kopš 18.gadsimta laikabiedru pastiprinātu uzmanību sāka piesaistīt vēl viena noslēpumaina persona – grāfs Senžermēns, kurš visus pārsteidza galvenokārt ar savām neparasti dziļajām vēstures notikumu zināšanām. Viņa uzrašanās pārsteidza un samulsināja padzīvojušus aristokrātus, kuri pēkšņā pārbīlī atcerējās, ka šo cilvēku redzējuši jau savā bērnībā savu vecmāmiņu salonos, un kopš tā laika viņš ne nieka nebija mainījies…

Senžrmēns arī pazuda tikpat pēkšņi un noslēpumaini, kā bija uzradies. Viņa nāve it kā esot iestājusies 1784.gadā kādā nomaļā Holšteinas pilī, taču apkārtnē ne uz vienas kapa plāksnes nav iegravēts Senžermēna vārds. Un daudzus gadus pēc šīs it kā nāves viņu iepriekš pazinuši ļaudis pēkšņi satika grāfu Senžermēnu vairākās Eiropas pilsētās. Piemēram, viņš jau gadu pēc savas it kā nāves piedalījies masonu sanāksmē Parīzē, bet 1788.gadā viņš redzēts Venēcijā, savukārt Franču revolūcijas laikā viņš atpazīts kādā no cietumiem, kurā turēti aristokrāti. Vismaz 30 gadus pēc grāfa it kā nāves kāda jau novecojusi aristokrāte Žanlisas kundze, kura savā jaunībā itin tuvu pazinusi Senžermēnu, pēkšņi pilnībā nemainītā paskatā sastapusi Vīnes kongresa kuluāros…