Iespējams, ka pateicoties tādai biogrāfijai Votsa darbu valoda nav standartizēta. Jūtama, nevis komerctekstā iesista profesionāla fantasta roka, bet dzirkstošs zinātnieka intelekts, kurš vēlas dalīties ar saviem atklājumiem. Ložmetēja ātri dialogi, kur informācija tiek dota ar mūsdienu zinātnisku piesātinātību - tikko spēj izsekot - mijas ar filozofiskiem ekskursiem un galvenā varoņa atklāmēm. Katrā gadījumā, "ūdens" un bezmērķīgi apraksti viņa darbos tikpat kā nav: kā labā kino, kur viss pakļauts vienotam mērķim.

«Echopraxia» — ir nosacīts turponājums romānam "Viltus aklums" («Blindsight»), kas padarīja Votsu par zvaigzni 2006. gadā. To sižetus saista uz Zemi sūtīts kosmiskās stacijas "Tēzejs" signāls, tā pirmajā romānā dreifēja tālajā kosmosā, meklējot pirmo kontaktu. Faktiski - kontakts notika - taču visai negaidītā formā. Šie notikumi arī kļuva par iemeslu kuģa "Ērkšķu kronis" ekspedīcijai, kas aprakstīta "Ehopraksijā".

Bez tā, viens no otrā romāna varoņiem ir tā paša Siri Kitona tēvs, no kura personas notiek stāstījums «Viltus aklumā». Taču ar to saskarsme beidzas; «Ehopraksiju» var lasīt atsevišķi no pirmās grāmatas - galu galā te tiek pieņemtas un risinātas pavisam citas problēmas.

 «Ehopraksijas» galvenais varonis — ir postapokalipses pasaules biologs Dens Brukss, kurš pēta nedaudzās dzīvas palikušās dzīvības formas tuksnesī, kur viņš aizbēdzis, uzzinot, ka viņa pētījumi ir izmantoti masu slepkavošanā. Pats viņš ir viens no "izejmateriāla" - cilvēkiem, kuri uz romāna darbības laiku (2096. gads) nav nekādi paspējuši sevi modificēt.

Bruksa vientulību traucē zombiju armija, kas uzbrūk kaimiņu - divpalātnieku - klosterim. Mūski ir pārcilvēki, kuri ar vadāmiem vēža audzējiem ir palielinājuši savas smadzenes un attīstījuši transcendentālas spējas. Kopā ar šiem mūkiem, kā arī ar vairākiem kuborgiem, supersievieti-vampīri Valēriju un viņas to pašu zombiju armiju, kas uzbrūk klosterim, Brukss nonāk uz "Ērkšķu kroņa" borta.

Kāpēc tik raibs ekspedīcijas sastāvs? Kāpēc tur atrodas pats Brukss, kuru visas šīs pārdabisko spēju būtnes sauc par «tarakānu»? Visai aizvainojoši, kamēr galvenais varonis nesaprot, ka tā ir cieņas iztrādīšana - pēc būtības viņi apskauž varoni, vienīgo dzīvo būtni bez piemaisījumiem - tieši tāpēc viņš ir nonācis starp pārējiem.

Aizraujošs, gandrīz komiksa sižets, kas ietver sevī gan mentālas, gan tīri kontakta kaujas (šajos momentos darbība pēc intensivitātes nezaudē labam slešeram), detektīvs un psiholoģisks trillēris, ko balsansē Votsa tradicionālās, daudzu lapaspušu garās zinātniskās piezīmes grāmatas beigās - vispār, eksistenciāls romāns.Tas pirmkārt, piespieda mani, kurš pret fantastiku izturas aizspriedumaini, par tās sižetisko līniju vieglumu, pa īstam iemīlēt šo darbu.

Kā arī pirmajā grāmatā, Zemes notikumi un dzīve varoņiem lielākā daļā ir tikai atmiņas. Pat ainas, kas notiek uz Zemes, ir pilnas ar "tās" un "šīs" dzīves salīdzinājumiem. Šis pats paņēmiens, manuprāt, ir grāmatas galvenā dihotomija - atšķirības un līdzības starp cilvēku un vampīru.

Pēc būtības, visas grāmatas laikā Votss ļoti nestandarta veidā liek lasītājām apcerēt savas dzīves lomu pasaules apzināšanā. No «Ehopraksijas», kā no labas monogrāfijas, nākas periodiski atrauties, lai mazliet savā galvā sakārtotu jaunas zināšanas, ne tikai par sižetu, bat arī par to, kas vispār notiek ar tevi pašu.

Kā īstā grieķu traģēdijā, galvenā varoņa tēls kulminācijā nopietni izmainās - atjaunotais brukss romāna beigās rosina lasītāja pārdomas, kas vēl ilgi nedod mieru. Liekas, ka tas ir galvenais efekts no grāmatas izlasīšanas - ja neskaita estētisko baudu.