20.03.1987.

Domas

Pasaule pastāv un ir skaista pateicoties savai daudzveidībai, taču tas nekavē katram to censties pārveidot pēc sava ģīmja un līdzības nerēķinoties ar citu domām un viedokli tikai vairojot pelēcību un tukšumu.

29.03.1987.

Dažas dziesmas un sakāmvārdi no Frenka Herberta triloģijas par planētu Kāpa

(tulkojums no krievu valodas)

Mana sieviete

Tu stāvi pie loga, mana sieviete.

Viegls stāvs cauri stiklam spīd

Un pilnas tavas rokas

Zelta saules siltuma.

Nāc pie manis…

Nāc pie manis, es gribu 

sajust siltumu no tavām rokām.

Priekš manis siltums no tavām rokām.

Priekš manis…

Priekš manis siltums no tavām maigajām rokām.

Mīlas dziesma

Šis trakais pēdējo redzamo stūrīšu laiks…

Košā zelta saule, kas pazūd agrīnā mijkrēslī.

Šīs trakās jūtas, nevaldāms vaids.

Laulāto atmiņas…

Nakts, kurai vajadzīgs kvēpināms vīraka trauks.

Tas mums!

Un arī spēles šīs…

Tavu acu gaisma….

Šīs mīlas dzirksteles,

Kas iegailējas mūsu sirdīs…

Šīs mīlas dzirksteles.

Kas mūsu vēlēšanās pilda…

Sakāmvārdi

• Lūk, kas tevi palīdzēs iepazīt pa īstam – tas, ko tu ienīsti…

• Labāk sauss rieciens un tūlītējs miers, nevis māja, kas pilna labumu, un ķildas.

• Bailes nogalina prātu.

03.04.1987.

Smilšu dziesma – mīlētāju dziesma (arī no F.Herberta)

Ak, dvēsele mana,

Nesapņo par paradīzi šajā naktī, 

Un, zvēru es pie Šaibuluda,

Tu nokļūsi tur,

Klausot manai mīlai.

***

Stāsti man par savām acīm,

Un es pastāstīšu tev par tavu sirdi,

Stāsti man par savām kājām,

Un es tev pastāstīšu par tavām rokām.

Stāsti man par savu miegu,

Un es pastāstīšu tev par tavu gaitu.

Stāsti man par savām vēlmēm,

Un es pastāstīšu tev par tavām vajadzībām.

03.04.1987.

Domas

Cilvēks, kas mīl tikai vienu un ar nicinājumu izturas pret visu pārējo, līdzīgs cilvēkam, kurš aizsējis sev vienu aci, aizbāzis ausis, aizlīmējis muti un apsaitējis rokas, lai ar vienīgo aci, otro pāri palikušo, skatītos tikai uz vienu pusi.

05.04,1987.

Vēl kaut kas no Herberta

Atziņas

• Kad likums un pienākums, reliģijas apvienoti, sasaistās kopā, tad cilvēks nekad vairs nespēj pilnīgi iepazīt sevi, vairs nesajūt savu “es”. Viņš vienmēr tad būs kaut kas savādāks par personību.

• Ļoti bieži notiek tā, ka sadusmota cilvēka niknums maisa viņam dzirdēt to, ko saka tava iekšējā balss.

Sukija Kellera dziesma par skumjām

Dārzi un vīnogulāji,

Hūrijas – pilnbriedu krūtīm, 

Kausi, pilni ar vīnu man priekšā.

Kādēļ gan atceros es kaujas,

Smilšu klātajos kalnos?

Kādēļ man asarās seja?

Virs manis debesu plašums.

Tiek solītas man bagātības jebkādas,

Tik plaukstas apakšā liec.

Kādēļ man domas kā labirints,

Nāvīga inde, kas gremdēta kausā?

Kādēļ man asarās seja?

Mani vilina brīnišķas rokas,

Darot aklu ar skaistumu savu,

Solot Elema jūsmu.

Kādēļ gan man domas ir rētās,

Domas, domas par vecajiem grēkiem…

Un kādēļ gan aizmiegu asarās es?

07.04.1987.

Pēdējais F.Herberta sakāmvārds

• Miesa nedrīkst sakropļot garu.