XVIII gadsimta sākumā līdz Parīzei nonāca miglainas baumas par kaut kādiem gigantiskiem kauliem, it kā atrastiem argentīniešu pampās. Runāja, ka izmēros tie atgādina ziloņu kaulus. Parīzes Zinātņu akadēmija nolēma apiet šo faktu klusējot, jo vairāk tādēl, ka jau bija zināms, ka ziloņi Amerikā nedzīvo. Protams, Dienvidamerika pagaidām vēl nebija pārāk labi izpētīta, tā ka… lai spāņi no sākuma piedāvā pierādījumus. Un pierādījumi parādījās!
No sākuma pētnieki atklāja tikai dažus kaulus, parasti tos atrada tajos pampas rajonos, kuros augsni pārgrieza upju gultnes. 1789.gadā tika atklāts skelets, par laimi, ne pārāk tālu nu Buenosairesas, vietiņā Luxana. Karaļa vietvaldis pavēlēja izrakt kaulus un aizvest uz Madridi. Zinātnieks Garriga viņus savāca un 1796.gadā publicēja pirmo to aprakstu.
Dzīvnieks pēc izmēriem atgādināja ziloni vai varēja tāds būt patiesībā, ja ne viens apstāklis – viņa locekļi bija daudz garāki. Viņš bija trīs metri augstumā līdz pleciem, un viņa ķermeņa pilnais garums sastādīja piecus ar kaut ko metrus. Dzīvnieka locekļi bija neticami smagi, daudz masīvāki nekā atbilstīgie ziloņa kauli. Aste arī bija ļoti masīva un, acīmredzot, skāra zemi. Pie tam salīdzinājums ar ziloni uzreiz apgāzās pētot dzīvnieka pēdas, skeletu un galvaskausu. Tie nebija līdzīgi nekam agrāk redzētam, katrā gadījumā līdzīgos izmēros. Bet galvaskauss skaidri norādīja uz to, ka gigants attiecināms pie sliņķiem!
Vārds, ko iedeva šim dzīvniekam, bija sastādīts no diviem grieķu vārdiem “megas” (liels) un “terion” (zīdītājs) – megaterium amerikanum.
Drīzumā zinātnieki noskaidroja, ka ir eksistējušas vairākas gigantisko sliņķu sugas. Viena no tām, saukta par milodonu, atšķiras no iepriekšējā ar to, ka tās priekšējās ekstremitātes bija tik pat garas, kā pakaļējās.
Hermanim Burmeisteram, vācu zinātniekam, bija piecdesmit gadu, kad viņš aizbrauca uz Dienvidameriku 1861.gadā, nolemjot nodarboties ar gigantiem. Viņa tuvākais zinātniskais kompanjons, bet vēlāk arī darba pārņēmējs, bija profesors Florentino Amegino. Kopā viņi atraka daudz gigantisko zālēdāju dzīvnieku kaulu. Taču nekādi nevarēja atbildēt uz jautājumu: cik gadu ir kauliem? Tajos gados bija grūti dot precīzu atbildi. Burmeisters bija pārliecināts par to, ka cilvēks un megatērijs nekad nav tikušies, par cik vietējiem iedzīvotājiem nav saglabājušies nekādi pieminējumi par tamlīdzīgiem dzīvniekiem, klīda tikai leģendas par kauliem. Viņi uzskatīja, ka šis lielais dzīvnieks, kurš ar kaut ko atgādināja lielu kurmi, kuru pēkšņi nogalinājusi saules gaisma, kad tā netīšām “uzlaiza zemes virskārtu”.
Burmeistera spriedumi bija visumā loģiski, taču fakti pavērsās pret viņu. Megatēriju, gigantisko sliņķi, bieži salīdzina ar gigantisko bruņnesi – gliptodonu, un abi šie dzīvnieki dzīvoja, acīmredzot, vienā un tajā pašā laikā. Tika atrastas gliptodona atliekas un senā cilvēka apmetnes, un pats vērtīgākais atradums bija cilvēka skelets, kurš bija sēdošā stāvoklī gigantiskās ķirzakas gliptodona iekšienē. Šī senā apbedījuma forma bija, acīmredzami, pieņemta priekš īpaši nozīmīgām personām. Bet 1789.gadā izraktais megaterija skelets bija nepilnīgs. Kaut arī visi četri locekļi bija veseli un neskarti, taču vairums citu kaulu nebija. Starp locekļiem bija saglabājušās uguns pēdas. Acīmredzot, gigantiskais sliņķis bija iedzīts bedrē, notverts un izcepts tieši lamatās.
Tas nozīmē, indiāņi viņu zināja, taču atbilde uz jautājumu “Kad?” tā arī netika saņemta.
Netālu no Patagonijas dienvidu robežas ir fjords, kuru vietējie iedzīvotāji dēvē par “kanālu”, ar nīkulīgu nosaukumu Ultima Esperanza (Pēdējā Cerība). Tur savā laikā apmetās un vientulīgi dzīvoja pašrocīgi uzceltā mājā kāds Eberhards, tālbraucējkapteinis, vācietis pēc izcelšanās. Cilvēki, kuri bija apmeklējuši Eberharda rančo, apgalvoja, ka esot redzējuši tur uz krūmiem uzstieptu liela dzīvnieka ādu. Daži, kā runāja pēc tam, pat mēģināja nogriezt gabaliņus no ādas, tomēr tā izrādījās neparasti grūta lieta. Iemesls tajā, ka ādā bija ieauguši liels daudzums “kaulu”, pupas izmēros.
Reiz – precīzs datums nav zināms, taču tas bija jau pēc Burmeistera nāves – tādas ādas gabaliņš nokļuva pie Amegino. Vai bija šis gabaliņš no Eberharda rančo, nevar pārliecinoši apgalvot, un arī pats zinātnieks tam neticēja. Svarīgi ir kas cits – ādas gabaliņš bija svaigs, vai, katrā gadījumā, tāds izskatījās. Protams, tas nebija ādas svaigums, kādu var ieraudzīt miesnieka veikaliņā, - to var salīdzināt ar neģērētu ādu, seglinieka apstrādātu. Katrā gadījumā, Amegino nolēma, ādas gabaliņš nebija izraktenis, un tajā ir grūti noticēt.
Zinātnieks sasauca preses konferenci. Visas pasaules avīzes publicēja rakstus ar virsrakstiem no sērijas: “Gigantiskais sliņķis vēl nav izmiris”.
Profesors Amegino apgalvoja, ka nekādu citu liecību viņam nav. Vēl bez nezināma avota ādas bija vēl viens stāsts, kuru pastāstījis kāds Ramons Lista, ierēdnis no Santakuzas provinces. Reiz viņš medīja kopā ar vienību Patagonijas centrā. Kad iestājās nakts, mednieki ieraudzīja nezināmu dzīvnieku, kurš bija līdzīgs ķirzakai, ja nu vienīgi tā ķermenis bija klāts ar garu spalvu. Dzīvnieks paslēpās neskatoties uz to, ka vietējie dzīvnieku ķērāji šāva uz viņu no lokiem.
No sākuma Amegino nenoticēja Lista stāstam, taču pēc tam nez’ kāpēc mainīja savu viedokli un vēlāk pat deva radījumam zinātnisku neatkarīgu nosaukumu “Lista neomilodons”. Bet mednieku neveiksmi izskaidroja ar to, ka viņu bultas diezin vai varēja radīt kaitējumu dzīvniekam, kura ādā bija kaulu ieaugumi. Vietējo iedzīvotāju leģendas vēstīja par kādu lielu nekaitīgu nakts zvēru “iemišu”, kurš augas dienas palika savā alā, kuru izracis ar ķepām, kuras līdzīgas lielām spīlēm. Aamegino uzstādīja sev uzdevumu – sameklēt agrīnos aprakstos šī dzīvnieka pieminējumus un viņa nosaukumus vietējās valodās. Savos meklējumos viņš negaidīti uzdūrās tēva Pedro Lozano grāmatai ar nosaukumu “Paragvajas, Rio de la Platas un Tukamanas iekarošanas vēsture”, kura bija publicēta 1740.-1746.gados, kurā bija pieminēts radījums ar nosaukumu “su” vai “sukkarats”. Grāmatā tika teikts, ka šim iespaidīgu izmēru dzīvniekam ir paradums nēsāt savus mazuļus uz muguras. Neskatoties uz to, ka tas bija bīstami, vietējie iedzīvotāji to medīja, lai iegūtu tā ādu tās izturības dēļ.
Līdz tam laikam Eiropā maz kurš zināja par tēvu Lozano, taču pēc Amegano paziņojuma par su zinātniskā žurnālā visi eiropiešu zinātnieki momentāni atcerējās analoģisku dzīvnieku. Tā attēli, diezgan fantastiski, rotājās Šveicas zinātnieka Konrāda Gesnera, kurš bija dzīvojis XVI gadsimtā, milzīgas zooloģijas grāmatas, kuru lasīja visa Eiropa, lappusēs.
Gesnera grāmatā “Dzīvnieku pasaules vēsture” ir paragrāfs ar virsrakstu “De Subo”, kurā ir vēstīts: “Pats pretīgākais dzīvnieks, kuru varēja redzēt uz zemes, Jaunajā Pasaulē saucas par su. Tur nesen atklātajās zemēs dzīvo cilvēki, kuri sevi dēvē par patagoniešiem, un par cik šī valsts nav īpaši silta, viņi apsedz sevi ar dzīvnieka, kuru viņi sauc par su, kas nozīmē “ūdens”, par cik šis dzīvnieks galvenokārt dzīvo pie ūdens, ādu. Tas ir pats briesmīgākais un pretīgākais dzīvnieks, kuru tikai var redzēt. Kad viņu medī, viņš savāc savus mazuļus uz muguras un, piesedzot viņus ar asti, bēg prom. Viņu iedzen bedrē un nogalina ar bultām”.
Tam visam nepiedeva īpašu nozīmi līdz tam laikam, kamēr ap gigantisko sliņķi neiedegās kaislības.
Amegino turpināja meklējumus. Noskaidrojās, ka dotās rindas Gesners bija ņēmis no Andrē Teve grāmatas. Taču Teve tālāk bija tā: “Kad viņi redzēja, ka zvērs ir noķerts, viņi nesa viņam bojājumus un pie tam izdeva tādas skaņas, no kurām mežonīgie zvēri kļuva bikli un nobiedēti. Galu galā viņu nogalināja ar bultām”.
Paliek jautājums: no kurienes uzradās neievainotā āda Eberharda rančo?
Stāsta, ka kapteinis reiz pats sāka rakt zemi blakus savai mājai cerībā atklāt jebkādas liecības par dzīvnieku. Un uzdūrās aizbērtai bedrei. Tā bija diezgan šaura, ar gar malām sabērtu akmeņu kaudzi. Bedres iekšienē pētnieki-amatieri vēlāk atrada cilvēka skeletu un divas ādas, bet pašu bedri pieņēma par pirmatnējā cilvēka apmetnes vietu. Vēlāk profesionālie zinātnieki-zoologi atklāja bedrē milodona mēslus apmēram 40 centimetru dziļumā, bet pēc tam daudz lielāku izrakumu laikā atrada augu kātu daļas, kuri bija burtiski “nogriezti”. Tikai dzīvnieka zobi varēja atstāt tādas pēdas.
Viens no pētniekiem, profesors Santjago Rots, piedāvāja dot dzīvniekam jaunu vārdu – “hipoterijs domestikum”, pieļaujot, ka dzīvnieku pieradināja indiāņi, kas pats par sevi nebija tik neticami. Tomēr pret to skeptiķiem bija viens iebildums: mājdzīvnieks diezin vai izmirtu. Daudz ticamāk, ka dzīvnieku aplenca un iedzina bedrēs, kurās viņus varēja atstāt dzīvus un pat piebarot līdz tam laikam, kamēr nepienāks laiks viņus nogalināt un izlietot pārtikā. Pagājušā gadsimta sākumā Londonas Dabas vēstures muzeja direktors Rejs Lankasters pieļāva, ka kaut kādos Patagonijas maz zināmos nostūros vēl mīt gigantiskais sliņķis. Zinātnieka viedoklis izrādījās pietiekami cienīgs priekš avīzes “Daily ekspress” īpašnieka, lai finansētu ekspedīciju uz Patagoniju ar mērķi sameklēt milodonu. Ekspedīciju vadīja kāds Heskets H.Prigčards, kurš, tomēr, nenoveda to līdz galam un atgriezās Londonā ne ar ko.
Taču tas viss bija sen. Kā tad lietas sastāv tagad?
Viens no mūsdienu zinātnes pašiem precīzākajiem instrumentiem – radioaktīvā analīze – atklājusi pagaidām ļoti maz: mēsliem un atkailinātajiem kauliem ir vecumā no 10 800 līdz 8600 gadiem. Tas liecina par to, ka giganti bija mūsdienu cilvēka laikabiedri, taču nepierāda, ka viņi ir nodzīvojuši līdz mūsdienām.
P.S. Pritčarda ekspedīcija nebija pēdējā. Tika organizētas vēl divas, un abas atgriezās ar tukšām rokām. Protams, tas vēl neko nepierāda.
Buņips no Austrālijas purviem
Vārds “buņips” no Austrālijas aborigēnu valodām tulkojas kā “nelabais” vai “ļaunais gars”. Tomēr šis tulkojums ir nekorekts un nevar precīzi nodot buņipa lomu aborigēnu mitoloģijā vai tā tēla iespējamo izcelšanos līdz tam momentam, kad bija radītas pirmās rakstītās atskaites par tikšanos ar viņu.
Daži mūsdienu avoti norāda uz vārdu bunyip un Bunyil – mītisko “Lielo cilvēku”, “kurš radīka kalnus un upes, cilvēku un visus dzīvniekus” – valodniecisko saikni. Vārds bunyip, iespējams, nerastos vispār (un pilnīgi precīzi neparādītos masveidā) līdz 1840-to gadu pusei presē angļu valodā, kaut arī ir informācija, ka pirmo reizi presē tas parādījās Sidnejas avīzē 1812.gadā.
Kriptozoologs Bernārs Eivelmans arī uzskatīja, ka, iespējams, šis vārds var rasties no bunyil (vai pundyel), kas aborigēnu, kuri apdzīvo mūsdienu Viktorijas štatu, vidū ir dieva apzīmējums.
Bunips – milzīgs mītisks dzīvnieks no austrāliešu aborigēnu mitoloģijas, it kā dzīvojošs purvos, billabongos, strautos, upju gultnēs un dažādās ūdenskrātuvēs, pat nelielās. Eksistē daudzums šī radījuma aprakstu, pat visai atšķirīgu, taču, kā likums, aborigēnu stāstos figurē aste, līdzīga zirga astei, pleznas un ilkņi, līdzīgi roņiem. Naktīs it kā varot izdzirdēt viņu šausmīgos kliedzienus, kad viņi ēd dzīvniekus vai cilvēkus, kuri neuzmanīgi pagājuši garām pārāk tuvu viņu slēpņiem. Viņu mīļākais ēdiens, pēc aborigēnu viedokļa, ir sievietes.
Vārda “bunip” izcelsmi saista ar vemba-vemba (vergaia) valodu – vienu no Dienvidaustrumu Austrālijas aborigēnu valodām. Tomēr bunips, pēc visa spriežot, ir daļa no aborigēnu tradicionālās ticības un stāstiem visā Austrālijā, kaut arī viņa vārds variējas atkarībā no konkrētās cilts. Savā 2001.gada grāmatā rakstnieks Roberts Holdens norāda mazākā mērā deviņas reģionālās variācijas (ārējā izskata nozīmē) radījuma, pazīstamam kā bunips Austrālijas aborigēnu vidū. Dažādi rakstiskie avoti par bunipiem bija eiropiešu radīti XIX gadsimta sākumā un vidū, kad Austrālijas kolonizācijas laikā viņu apmetnes izvietojās visā zemē.
Austrālijas kolonizācijas sākuma periodā tika uzskatīts, ka bunips – reāls, taču pagaidām vēl neaprakstīts dzīvnieks: liecības par viņu bija ne vairāk dīvainas, kā par citiem Austrālijas dzīvniekiem, tādiem kā pīļknābis. Mūsdienās bunips tiek uzskatīts par reālu dzīvnieku tikai kriptozoologu vidū: oficiālā zooloģija apskata ziņojumus par viņu kā izdomu, kaut arī daži pētnieki pieļauj, ka aborigēnu stāstiem par šo radījumu var būt reāls pamats un apraksta izmirušu pirms apmēram 50 tūkstošiem gadu gigantisku somaino dzimtas pārstāvi dipotodonu, kuru kontinenta mūsdienu iedzīvotāju tālie senči formāli varēja redzēt dzīvu.
Bunipu apraksti stipri atšķiras cits no cita. Aculiecinieku liecības, kuri it kā esot redzējusi bunipu, var iedalīt divās grupās: vieni apraksta to kā radījumu, kurš atgādina suni vai roni, 1,2 – 1,8 metra garumā, klātu tumši brūnu vai melnu vilnu. Saskaņā ar tāda veida aprakstiem bunipam ir apaļa galva, kura atgādina buldoga galvu, ar izciliem ilkņiem un labi redzamām ausīm. Vairumā tamlīdzīgu stāstu tiek runāts par to, ka viņam nav astes, peldspuru un ūsu. Citi aculiecinieki apraksta bunipus kā garus radījumus 1,5 līdz 40 metru garumā. Viņiem it kā ir melna vai brūna vilna, lielas ausis un mazi ilkņi. Galva atgādina zirga galvu vai ir līdzīga emu strausam. Kakls tievs (reizēm ar krēpēm), gandrīz viena metra garumā, ar daudzskaitlīgām krokām uz ādas. Ir aste, līdzīga zirga astei.
Bunipa dzīvesveidu iezemieši apraksta kā nakts dzīvi. Dzīvo viņi upēs, ezeros un citās ūdenskrātuvēs. Bunips, pēc aborigēnu domām, peld ļoti ātri ar peldspuru vai ķepu palīdzību. It kā bieži var izdzirdēt, kā viņš rada skaņas kā ļoti skaļu un draudīgu kaukoņu. Bunipi it kā pārtiek no vēžiem, kaut arī daudzas leģendas runā par to, ka viņi ir asinskārīgi, kā arī uzbrūkot cilvēkiem, īpaši “vērtējot” sievietes un bērnus. Olas viņi it kā dējot ligzdās, kuras izveidojuši pīļknābji.
Džordžs Frenčs Anguss aprakstīja bunipu savā stāstā par “ūdens garu”, kuru bija dzirdējis no Murrejas upes moroundi tautas līdz 1847.gadam, paziņojot, ka “viņi ļoti baidās no tā… Viņš dzīvo Murrejā, taču… ir grūti viņu aprakstīt. Daudz vienkāršākas formas… kā saka, ir kaut kas līdzīgs milzīgai jūras zvaigznei”. Roberts Bro Smits savā 1878.gada grāmatā “Viktorijas aborigēni” veltīja bunipam desmit lappuses, taču secināja, ka “patiesībā ir maz kas zināms melno vidū par viņa formu, krāsu vai paradumiem: viņi, liekas, bija tādās bailēs, ka nevarēja atcerēties viņa raksturlielumus”. Tomēr vispārīgos vilcienos daudzās XIX gadsimta reportāžās uzrādīts suņa purns, tumša vilna, zirga astei līdzīga aste, pleznas (vai peldspuras), roņa ilkņi vai ragi, līdzīgi pīles knābim.
P.S. No 1800-gadiem zinātnieki mēģina izskaidrot, kāda varēja būt patiesā bunipa izcelsme. Daži pētnieki pieļauj, ka šis radījums nav nekas vairāk kā aborigēnu kultūras atmiņa par tagad izmirušiem dzīvniekiem, tādiem kā dipotodons (gigantisks vombats), zigomaturss vai palorhests.
Šo teoriju, kuru pirmo reizi piedāvāja doktors Džordža Bennetts 1871.gadā, turpināja paleontologs Pets Vikerss-Ričs un ģeologs Nils Arčbolds savā grāmatā “Austrālijas mugurkaulinieku peleontoloģijas vēsture” 1990-gadu sākumā. Viņi pieļauj, ka kolonisti esot redzējuši dromornitīdu, tagad izmirušu aizvēsturisku putnu, kuru mūsdienu paleontologi ir nodēvējuši par “dēmonisku pīli”.
2017.gadā zinātnieks Karls Brandts no jauna izteica pieļāvumu par binipa iespējamo putna izcelsmi. Rakstā žurnālam Australian Birdlife viņš apgalvoja, ka aborigēni, iespējams, sadūrās ar putnu, kas pazīstams kā dienvidu kazuārs, kurš vairāk līdzīgs amerikāņu mežonīgajam tītaram, nekā mītiskam ūdens radījumam no dzīlēm.
Dienvidu kazuārs patiesībā tika aprakstīts 1845.gada avīzēs “Džilongas reklāmdevējs” un “Skvottera advokāts”.
Taču visvairāk vispārpieņemto šī radījuma izskaidrojumu deva 1933.gadā austrāliešu ģeologs Čarlzs Fenners. Viņš pievērsa īpašu uzmanību radījuma ar “garu kaklu, apaļu galvu un ķermeni, līdzīgu lamantīnam” aprakstam un nonāca pie diezgan vienkārša secinājuma savā grāmatā “Bunipi un Billabongi”: stāsti par doto kriptīdu, iespējams, bija pamatoti uz dienvidu jūras ziloņu un jūras leopardiem, kuri bieži dodas augšup pa Mjurejas un Darlingas upēm, aprakstiem.
Kalnu lauva – izmiris dzīvnieks?
Šie dzīvnieki eiropiešiem ir zināmi jau kopš XVI gadsimta. Lielie kaķi radīja bīstamību kolonistiem un lopiem, tādēļ dzīvniekus masveidā šāva nost, lika lamatas viņiem un indēja ar dažādām indēm. Bez tam, baltie kolonisti medīja galveno kuguāru laupījumu – baltastaino briedi, kā arī aktīvi izcirta mežus samazinot šo zvēru izplatības areālu.
Un lūk tagad austrumu pumu, zināmu arī kā kalnu lauvu jeb kuguāru, oficiāli atzina par izmirušu. Lēmums tika pieņemta pamatojoties uz “pieejamo zinātnisko un komercijas informāciju” un spēkā stājās 2018.gada 22.februārī, tiek ziņots oficiālajā ASV valdības Federālā reģistra ikdienas žurnāla saitā.
Šis lielais kaķis ir pieradis klejot pa mežiem, kalniem un pļavām visos amerikāņu štatos uz austrumiem no Misisipi, taču pēdējo astoņu desmitgažu laikā viņu neviens nav redzējis.
Pēdējo reizi dzīvnieku, kurš tiek attiecināts uz Puma concolor couguar sugu, novēroja 1938.gadā. Ir atzīmēts, ka plēsēju nogalināja mednieks no Menas štata. Zinātnieki ilgu laiku meklēja citus šīs sugas pārstāvjus, tomēr meklējumi nedeva rezultātus. 1973.gadā ASV Zivju resursu un savvaļas dzīvnieku aizsardzības dienests ienesa austrumu pumu to dzīvnieku sarakstā, kuriem draud izmiršana, 2015.gadā sugu piedāvāja uzskatīt par izmirušu, galīgo lēmumu pieņēma šī gada janvārī.
“Ir ļoti maziespējams, ka kāda nebūt no austrumu pumas populācijas pumām varēja eksistēt nepamanīta kopš pēdējā apstiprinātā atklājuma 1938.gadā,” – ir atzīmēts dienesta ziņojumā.
Puma concolor couguar bija pats lielākais pumu dzimtas pārstāvis. Starp citu, pieauguša dzīvnieka garums sastādīja 100-180 centimetrus, astes garums – 60-75 centimetri, aukstums kakla rajonā – 61-76 centimetri, un svēra apmēram 105 kilogramus (tēviņi). Austrumu pumas dzīvoja Ziemeļamerikas teritorijā, katrā štatā uz austrumiem no Misisipi. Pārtika viņi pārsvarā no briežiem. Par galveno viņu izzušanas iemeslu tiek uzskatītas sistemātiskas medības uz šo dzīvnieku.
Mngva – Austrumāfrikas šausmas
Šausminošs sievietes kliedziens iztraucēja maza ciematiņa Tanganjikas ezera krastā klusumu. Blāvajā rīta gaismā no rasas vēl svaigajās smiltīs gulēja bezformīga kaulu un gaļas masa, kura tikko bija cilvēks.
Pamazām apkārt sapulcējās iedzīvotāji. Visi klusēja. Un viens, pieejot tuvāk, pacēla dažus sirmus matus.
- Mngva!
Šis vārds kā atbalss atsaucās citu iedzīvotāju vidū.
- Mngva! – atkārtoja cits, noliecies virs pēdām uz mitrās zemes.
Tas bija atradis sev jaunu upuri.
Mngva – vēl viens Āfrikas noslēpums. Suahili valodā tas saucas mu-ngva, kas nozīmē “neredzamais”.
Ļoti bieži afrikāņi jauc šo dzīvnieku (viņu vēl sauc par nunda) ar nandi-beru (nandi lācis). Tajā laikā vēl viens afrikāņu noslēpumainais zvērs čemosits uzstājas daudzos tēlos, mngva – izsenis kaķveidīgs radījums – mehānisms no tieviem muskuļiem, kuri darbojas lēciena laikā kā tērauda ressori, neatsakāmi jaudīgiem nagiem un zobiem. Pirmā izplatītā apdzīvotā vieta ir uz dienvidiem pat līdz Transvālai, otram ir ļoti ierobežots areāls – Tanganjikas ezera krasti.
“Var pieļaut, ka tāds dzīvnieks neeksistē, - raksta U.Hičenss. – Taču es tik daudzas reizes esmu dzirdējis par viņa upuriem, ka man nav šaubu, ka šis neticamais dzīvnieks mīt biezajos mežos pie ezera. Daudzi šī meža nostūri vēl nezina cilvēku”.
Var teikt, ka mngva – tāds pat mistisks dzīvnieks Tanganjikas zvejniekiem, ka vilkatis mūsu mežiem. Viņš figurē daudzās teiksmās un dzejoļos suahili valodā. Kapteinis Hičess piedāvā karotāja Leongo Fumo va Ba-Urinu dziesmu:
Sikae muyini kuwa kitu duni
nangie mwituni haliwa na mngwa.
(Es nedzīvoju pilsētā, lai nekļūtu slinks.
Es iedziļinos mežā, lai būtu mngvas aprīts.)
Šai dziesmai ir 1150 gadi. Šodien šis tēls joprojām dzīvo vietējo iedzīvotāju vidū.
Ja vērsties pie leģendas par sultānu Madžnunu, ko piedāvā Edvards Stills “Suahili pasakās”, var pārliecināties, ka tur šis tēls ieņem to pašu vietu, ko drakons Austrumu leģendās. Spriediet paši.
Reiz sultāna kaķis aizbēga no mājām un devās medīt vistu kūtī. Apsardze palūdza sultānam atļauju nogalināt kaķi, taču tas atbildēja: “Kaķis ir mans un vistas manas”.
Kaķis piebeidza vistas un sāka uzklupt aitām un govīm, neaizmirsa pat kamieļus. Un katru reizi sultāns neatļāva nogalināt kaķi sakot, ka kurus viņš nogalināja, pieder viņam, sultānam. Tas viss ilga tik ilgi, kamēr reiz kaķis nesaplosīja trīs sultāna dēlus. Šajā reizē Madžnuns izmainīja savu politiku: “Tas vairs nav kaķis, tas ir nunda!”.
Septītais sultāna dēls nolēma nogalināt ļauno dzīvnieku. Viņš nogalina lielu suni un atgriežas mājās ar dziesmu:
Mama wee niulaga
Nunda mia watu.
(O, mamma, es nogalināju nundu-cilvēkēdāju.)
Taču māte sāka šaubīties. Jauneklis pēc tam nogalināja civetu, zebru, žirafi, degunradzi, ziloni, katru reizi domājot, ka ir nogalinājis nundu, un katru reizi māte teica, ka viņš ir kļūdījies.
Un, lūk, reiz, brīdināts par to, ka viņu nelaidīs mājās bez nundi līķa, jauneklis iedziļinājās mežā un tur ieraudzīja īsto slepkavu. “Tam ir jābūt nundu. Māte man teica, ka viņai ir jābūt platai kaulos, bet ne iegarenai. Tā tāda ir. Viņai ir jābūt diviem plankumiem, kā civetai, un tie tai ir. Aste tik īsa, kā tai, ko pieminēja māte, un visas pazīmes ir acīmredzamas”, - nodomāja jauneklis.
Jaunais cilvēks nogalināja to ar ieroci. Māte sagaidīja viņu ar dziemu:
Mwanangu ndiyiyi
Nunda mla watu!
(O, dēls, viņa ir tava, nunda-cilvēkēdājs!)
Notikuma beigas ir klasiskas: dēls manto tēva varu, apprecas ar skaistu meiteni un ilgi dzīvo mīlestībā un saskaņā ar tautu. Šai leģendai ir viens būtisks aspekts. Tā mēģina pietuvināt nundu visiem zināmam dzīvniekam – kaķim.
Kas ir mngva? Kaut kāds mītisks dzīvnieks, kuru radījusi afrikāņu iztēle. Tā domāja līdz 1920-jiem gadiem.
Šodien, kā ar viņam raksturīgu humoru saka Frenks Leins, virkne notikumu, kuri atgadījusoes Tanganjikas ezera krastos, pārcēla nundu no fantāzijas pasaules uz valdības ziņojumu sadaļu.
Dosjē, ko šajā sakarībā savāca kapteinis Hičenss, ir daudz sīkāks. Pirmie ziņojumi aizved mūs uz 1922.gadu, Lindi pilsētiņu.
“Vietējie tirgotāji katru vakaru atstāja visas savas preces galvenajā laukumā, lai no rīta atjaunotu tirdzniecību. Lai nosargātu preces no zagļiem, tām blakus palika askari – policists no vietējo vidus, kurš mainījās ar diviem kolēģiem pēc katrām četrām stundām.
Atnākot nomainīt biedru, askari neatrada viņu uz vietas. Pameklējot blakus, viņš viņu ieraudzīja – saplēstu gabalos. Baltais virsnieks, kurš ieradās slepkavības vietā, konstatēja, ka kareivis kļuvis par lauvas upuri. Nogalinātā roka drudžaini spieda pelēkas vilnas kušķi no lauvas krēpēm. Taču pilsētiņas tuvumā jau daudzus gadus netika manīts neviens lauva.
No rīta mēs sēdējām pie vietējā ciemata vecākā un apspriedām šo stāstu, kad pie mums atnāca livali, arābu gubernators ar diviem nobiedētiem iedzīvotājiem. Viņi bija redzējuši to pašu gigantisko kaķi, kurš bija saplosījis askari.
Livali pastāstīja, ka nunda jau ir iegriezies ciematā. Tas nav ne lauva un ne leopards, bet gigantiska kaķa tips ēzeļa augumā un “tabbi” nokrāsā (kā mūsu parastais kaķis). Tajā naktī cits policists tika saplosīts gabalos. Viņa savilktajos pirkstos bija tāda pat vilna…”.
Ciematā izveidojas baiļu un aizdomīguma atmosfēra. Karavīru skaits palielinājās. Sāka runāt par burvestību. Pārliecināts, ka runa ir par lauvu, Hičenss nosūtīja uz dzīvokli-štābu šos vilnas kumšķus, kuriem vajadzēja piederēt lauvam. Atbilde bija negaidīta. Tie nebija raksturīgi krēpēm un vispār lauvam nepieder. Tam jābūt kādam citam kaķim.
Uz visurieni izsūtīja saindētu gaļu, izvietoja lamatas – neviens neiekrita. Policija “izķemmēja” visu apkaimi. Diemžēl. Slepkavības turpinājās. Un reiz, cik negaidīti sākās, tā negaidīti beidzās.
Atjaunojās tikai pēc desmit gadu pārtraukuma, 30-to gadu beigās. No jauna vērsīsimies pie Hičensa piezīmēm:
“Diezgan sen Mčingā, nelielā ciematā Tanganjikas krastā, mani pasauca pie nestuvēm, kurās gulēja cilvēks, kuram bija uzbrucis liela izmēra dzīvnieks. Viņš pateica, ka tas bijis mngva. Viņš bija pieredzējis lauvu, leopardu un citu plēsēju mednieks.
Viņš nevarēja kļūdīties atpazīstot viņam uzbrūkošo plēsēju par nezināmu monstru. Un arī melot viņam nebija izdevīgi: uz spēles taču likts viņa gods. Vietējiem iedzīvotājiem valodā skaidri izdalīti trīs nosaukumi – simba (lauva), nsui (leopards) un mngva – kaut kas pa vidu starp visiem lielajiem kaķiem”.
Doktors Patriks Bouens, kurš izteica tik daudz skeptiskas piezīmes sakarā ar lāča-nandi darbošanos, pierakstot tās ļaunprātīgajiem burvjiem, izrādījās pavisam citās domās attiecībā uz mngvu. Lieta tajā, ka viņš savām acīm bija redzējis šī radījuma pēdas.
Pazīstama mednieks-bura pavadībā Bouens aizgāja uz ciemu, kurā neilgi pirms tam mngva bija nogalinājis cilvēku. Ejot pa nelaimes vaininieka pēdām, abi no sākuma padomāja, ka pēdas pieder lielam lauvam. Taču pēc tam viņi nonāca līdz smilšainai augsnei, kurā nospiedumi bija skaidri redzami. Pēdas vairāk līdzīgas gigantiska leoparda ķepām, taču nekādi ne lauvas.
Vilna, kuru atrada uz krāāla, kurā bija darbojies mngva, pīķiem, bija lāsumaina, taču pilnīgi ne līdzīga leoparda spalvu klājumam…
