Sludinājums, kas būtu atbilstošs viduslaiku Eiropai, bet ne 20.gadsimta beigu laikam, publicēšanas iemeslu paskaidroja Parīzes senlietu tirgotāju asociācijas prezidents Emīls Frenē:
“Spogulis policijas noliktavā glabājas kopš tā laika, kad tas izraisīja vairāku cilvēku nāvi. Taču mūsdienās kāds ielauzās noliktavā un nozaga vairākas lietas, tajā skaitā arī jau minēto spoguli. Mēs domājam, ka zaglis mēģinās to pārdot. Tāpēc, lai potenciālie pircēji ievērotu piesardzību un nekavējoties vērstos pie varas iestādēm, mēs informāciju cenšamies izplatīt pēc iespējas plašāk”.
Spoguļu meistars
Par spoguļu izgudrotāju Lois Arpo līdz mūsdienām ir saglabājies ļoti maz ticamas informācijas. Zināms ir tikai tas, ka viņš bija alķīmiķis un melnais burvis.
No inkvizīcijas uguns viņu izglāba tikai cieša saikne ar visvareno marķīzi Pompadūru, karaļa Ludovika XV favorīti, kura faktiski valdīja pār karali un visu Franciju. Ko īsti un kādam nolūkam meistars ielika vienā no saviem darinājumiem, joprojām paliek noslēpums, taču tas, ka šim darinājumam piemīt nāvējošs spēks, nerada šaubas.
Lielākā daļa Louisa Arpo spoguļa īpašnieku mira no insulta vai, vēl pārsteidzošāk, pazuda bez vēsts. Pats spogulis pēc izskata maz atšķiras no vairuma līdzīgu šī laikmeta priekšmetu. Spoguļa stikls ir ietverts masīvā greznā rāmī, kas izgatavots no apzeltīta sarkankoka, kas veidots baroka stilā.
Rāmja augšpusē ir attēloti divi eņģeļi, kas pūš trompetes. Tā apakšā ir iegravēts uzraksts: “Louis Arpo, 1743”. Līdzīgas preces bieži var atrast Eiropas antikvariātos. Tomēr šī spoguļa vēsture to īpašā vietā noliek ne tikai antīko lietu cienītājiem.
Viens upuris, otrs upuris…
Mūsdienās ir zināmi vairāki patiesi fakti par spoguļa-slepkavas upuriem. Pirmais no viņiem bija ievērojams armēņu izcelsmes Parīzes baņķieris Kirakos Gandzakeci, kurš spoguli iegādājās izstādē. Vairākus gadu spogulis nekādā veidā neizrādīja savu velnišķo būtību, līdz 1769.gadā Gandzakeci kungs neaizbrauca uz savas māsas dzimšanas dienu vienā no Parīzes nomalēm.
Kā dāvanu baņķieris nolēma uzdāvināt jau minēto spoguli, un tam, acīmredzot, šis lēmums ļoti nepatika. Māsa un viesi, kas bija ieradušies uz dzimšanas dienas svinībām tajā vakarā Gandzakeci kungu tā arī nesagaidīja. Nākamajā dienā žandarmērija saņēma paziņojumu par baņķiera pazušanu.
Meklēšana turpinājās vairākas dienas, un rezultātā mežā, netālu no Gandzakeci mājas, tika atrasta tukša kariete, ar kuru viņš devās ciemos. Zirgi bija iejūgti, taču tuvumā nebija ne paša baņķiera, ne viņa kučiera, ne arī viņu līķu. Turpmākie meklējumi nedeva nekādus rezultātus.
Izmeklēšana bija spiesta atteikties no versijas par nolaupīšanu, kas saistīta ar laupītājiem, jo dārgā kariete, čemodāns ar baņķiera mantām un pat viņa maks bija neskarti. Neskarts izrādījās arī nelaimīgais spogulis. Baņķieris un viņa kučieris pazuda bez vēsts. Kur pēc pirmās “slepkavības” gandrīz simts gadus glabājās Louisa Arpo spogulis nav zināms. Nākamā informācija par to parādījās tikai 1853.gadā. Jauna sieviete, vārdā Noela, savā 23.dzimšanas dienā to saņēma kā dāvanu.
Izsaiņojusi dāvanu sieviete paskatījās spogulī, uzreiz nobālēja un sabruka, viņa nomira daudzu viesu klātbūtnē. Nāves cēlonis, kā vēlāk izrādījās, bija asinsizplūdums smadzenēs. Spogulis ar to nesamierinājās un turpināja slepkavot, līdz 1910.gadā žandarmērija to paslēpa slēgtā policijas pierādījumu noliktavā.
Pazudusī mūķene
Šķita, ka ar to stāstam par asinskāro vajadzēja beigties, taču tā liktenī iejaucās Otrais pasaules karš.
Savu nākamo upuri spogulis paņēma 1943.gada 10.septembrī. Tajā vakarā marķīza de Fornaroli greznajā villā bija daudz viesu. Marķīzs, kurš labprāt sadarbojās ar nacistu okupantiem un no tā ieguva labu atlīdzību, Vērmahta un SS virsniekiem sarīkoja bagātīgu pieņemšanu.
Uzaicinātais orķestris spēlēja Vāgneru, daudzi sulaiņi, tērpušies livrejās, nēsāja dzērienu paplātes, bet pavāri virtuvē uzbūra gardus desertus. Tuvojās pusnakts. Tad bija paredzēts salūts, tāpēc viesi, gaidot elpu aizraujošu skatu, pamazām pārvietojās no zāles uz dārzu.
Marķīzs, pamanījis savas sievas prombūtni, pajautāja sulainim, kur viņa atrodas. Sulainis atbildēja, ka marķīze ir aizgājusi uz savu guļamistabu. De Fornaroli aizsteidzās uz turieni, lai sievu pasteidzinātu. Tomēr guļamistabā viņas nebija. Divas kalpones apstiprināja sulaiņa vārdus, ka marķīze tikko iegājusi guļamistabā un aizvērusi aiz sevis durvis.
Uzaicināto vidū bija SS standartfīrers Vilhelms Fukss, pie kura marķīzs vērsās pēc palīdzības. Virsnieks nekavējoties piezvanīja, un dažu minūšu laikā villā parādījās gestapo aģenti. Rūpīga villas un apkārtnes pārmeklēšana nedeva nekādus rezultātus. Pārmeklējot marķīzes guļamistabu, atklājās, ka viņa patiešām atrodas istabā un sēž pie spoguļa un saved sevi kārtībā. Uz tualetes galdiņa atradās kosmētika.
Krēsls, uz kura viņa sēdēja, bija apgāzies, un uz grīdas atradās pērļu kaklarota un viena kurpe. Uz tualetes galdiņa pulētās virsmas bija skaidri saskatāmi skrāpējumi, kas radušies no tā, ka marķīze it kā būtu izmisīgi mēģinājusi noturēties, kamēr kaut kāds spēks no aizmugures viņu vilktu atpakaļ. Guļamistabas logi bija cieši aizvērti no iekšpuses.
Obergrupenfīrera Rūdolfa Heines vadītās izmeklēšanas rezultātā pazudušās kundzes pēdas neizdevās atrast, taču izmeklētāju atklātie fakti lika gestapo vadībai šo lietu uztvert vairāk nekā nopietni. Izrādījās, ka 1935.gadā, dažus mēnešus pirms marķīzs ieguva īpašumā šo villu, tajā pašā istabā bez vēsts pazuda iepriekšējo mājas īpašnieku meita. Viņas ķermenis tā arī nekad netika atrasts.
Mēnesi pēc traģēdijas pie marķīza villas piebrauca gestapo automašīna. No tās izkāpa Fukss un Heine nezināma drūma vīrieša, kuram mugurā bija melns mētelis, pavadībā. Nezināmā persona sevi pieteica kā Francs Šubahs, SS hauptšturmfīrers un Trešā reiha slepenā dienesta “Anenerbe” darbinieks, tajā skaitā kā paranormālo parādību izpētes dalībnieks. Tiklīdz viņā iegāja marķīzes guļamistabā, Šubaha kungs uz tualetes galdiņa ieraudzīja spoguli. Viņa sejas izteiksme izmainījās, un viņš lika to nekavējoties pārklāt ar biezu audumu.
Vēl pēc pusstundas pie villas piebrauca kravas automašīna ar karavīriem, kuri pēc Šubaha pavēles iesaiņoja spoguli koka kastē un aizveda nezināmā virzienā. Sarūgtinātajam marķīzam Šubahs sacīja: “Lai cik skumji man jums to ir teikt, marķīz, esmu pārliecināts, ka jūs nekad vairs neredzēsiet savu sievu”. Viņš arī sacīja, ka konfiscētais spogulis ir tas pats, bēdīgi slavenais Arpo spogulis, kas ir atbildīgs par desmitiem cilvēku upuru.
Slepkava brīvībā
Pēc kara spogulis atkal par sevi atgādināja palielinot upuru skaitu, līdz 1990.gadā tas atkal nokļuva “aiz restēm”. Vairākus gadus tas mierīgi atradās policijas pierādījumu noliktavā un nevienam neko ļaunu nenodarīja. Bet 1997.gadā noliktava tika aplaupīta. Pazuda daudz vērtīgu lietu, arī nelaimīgais spogulis. Šis notikums arī piespieda Parīzes antikvāru tirgotājus, kas labi pārzina spoguļa-slepkavas vēsturi, publicēt presē brīdinājumu.
Līdz šai dienai slepkava atrodas brīvībā un tā atrašanās vieta nav zināma. Ar modernu pārvietošanās pieejamību un Eiropas iekšējo robežu neesamību tas varētu būt atstājis Franciju. Tāpēc, kamēr pastāv Arpo spogulis, neviens antīko lietu cienītājs nevar justies droši.
