***

Plaši atvērts – rīts.

Labs draugs – saule.

Zilas debesis – prieks.

Skūpsts – mūžība.

Protams, es nevienam par to nestāstīšu –

Viņi man neticēs, es zinu,

Brīža bezgalībā...

***

Es atjēdzos... Zāle ir gara,

Pakāpieni ir grūti, un pavedieni ir nemanāmi,

Laika un vēja izkaisīti,

Un man joprojām bezcerīgi jāpūlas,

Tās tinot spožās bumbiņās –

Laimes bumbiņās... Atmiņu bumbiņās...

Es atjēdzos!.. Zāle ir gara.

L.

Un tajā naktī ielavījās viegls lietus.

Un rīts bija sarkans kā uguns.

Un mazais laukums pamodās.

Un bulvāris ieskāva zemi.

Un vējš aizcirta loga rāmi.

Un jūras smarža piepildīja istabu. 

Un melnā papele sēja baltas pūkas,

Kā mūsu šķirto ziemu sniegs...

Tu gāji cauri vasaras rīta pūderim,

Un klusums dziedāja, elsdams aizturēts...

Un es joprojām biju tikpat piesardzīga,

Tikpat piesardzīgi smieklīga.

***

Nāc pie manis, mīļais!

Redzu, ka esi nosalis.

Dienas laiks bija tik mitrs.

Tu biji tik vientuļš.

Es iekuršu kamīnu.

Es atnesīšu vīnu.

Šeit ir mana šalle — uzmet to,

Un es saritināšos pie tavām kājām.

Es aprakšu savu pieri tavos ceļos,

Es pieskaršos tavai rokai ar savu vaigu...

Nepamet manas mājas,

Līdz es aizmiegu.

Mierīgi — pirmo reizi,

Bez delīrija, bez raizēm...

Neiznīcini, vismaz līdz rītam,

Manu mierinājumu!..

***

Neīstenojamo cerību spožās gaismas ir nodzisušas.

Nepiepildāmo cerību spožās gaismas ir nodzisušas. Šodien,

Tāpat kā Jaungada pasakas spoks,

Atkal ir parādījusies Ziemassvētku eglīšu smarža.

Bet... nokritušu priežu skuju sausums

Asi iedzeļ manās plaukstās,

Atriebjot asarām notraipīto eglīti

Pie mežā sasalušā celma

Un izkusušu sveču vasks

Ir zaudējis savu burvību:

Bērnība vairs nemirdz

Peldošas gaismas zvaigznēs.

Un nevis stikla tupele,

Bet novalkāta mājas tupele

Stāv... Nu, kāpēc man raudāt?

Tajā nav dāvanas, draugs...

No kāda portāla, tulkots ar MI palīdzību.