Jūrnieki valkāja aptuveni vienādu apģērbu neatkarīgi no tā, vai viņi dienēja uz pirātu kuģiem vai uz tirdzniecības un militāriem kuģiem. XIX gadsimtā pirms tekstilrūpniecības parādīšanās apģērbs bija ļoti dārgs, un lielākajai daļai jūrnieku piederēja tikai viens apģērbu komplekts, un to viņi valkāja nepārtraukti, līdz tas bija pilnībā novalkāts. Pirātiem tomēr uz upuru rēķina radās zināma iespēja atjaunot savu garderobi, taču ir grūti pateikt, cik reāla bija šī iespēja. Maz ticams, ka vienkārša jūrnieka apģērbs, kas apliets ar asinīm un sadragāts abordāžas cīņā, bija pievilcīga trofeja, bet dārgas, izsmalcinātas drēbes varēja labi pārdot, tāpēc tās tika pielīdzinātas apkalpes kopējām trofejām un ostas tirgos pārdotas kopā ar pārējām nozagtajām precēm.

Pretstatā strauji mainīgajai modei turīgo aprindās, jūrnieku apģērba izskats mainījās diezgan lēni. Jūrnieki parasti staigāja basām kājām. Sākot ar XVI gadsimtu viņi sāka valkāt brīvas, maisveida bikses, kas bija apgrieztas starp ceļgalu un potīti. Tam visam bija pilnīgi racionāls izskaidrojums. Apavi pa slidenu klāju vai kāpšanu pa virvju kāpnēm apgrūtina staigāšanu, savukārt īsas, brīvas bikses ļauj pārvietoties ātrāk. Starp citu, apavi tajā laikā bija ļoti dārgi.

Labos laika apstākļos tropiskajos platuma grādos jūrnieki uz kuģa valkāja tikai bikses. Izkāpjot krastā, virsnieki un matroži uzvilka līdz ceļiem garu tuniku, viengabalainu apģērba gabalu, kas atgādināja garu kreklu, kas jostasvietā bija apsiets ar jostu. Viduslaikos matroži valkāja līdzīgas tunikas un garas zeķes, kas cieši piekļāvās kājai.

XVI gadsimtā jūrnieki valkāja ļoti brīvas bikses, ko sauca par “sloops”, un kas sedza kājas tieši zem ceļgaliem, zeķes un tuniku līdz gurniem, kura, to iebāžot biksēs, kļuva par kreklu. Kapteiņi uz kuģa valkāja aptuveni tādu pašu apģērbu kā lielākā daļa jūrnieku, bet, izkāpjot krastā, viņi ģērbās elegantāk.

Sers Valters Reilijs, sers Frānsiss Dreiks, Tomass Kevendišs, Žaks de Sors, Fransuā Le Klērks un citi kungi valkāja savam rangam atbilstošus kostīmus. Tie bija vai nu legingi, vai legingu un pusgaru bikšu kombinācija (bikses, kas cieši pieguļ kājām, vai brīvas bikses ar lentītēm vai zeķturiem pie ceļgaliem). Virsū viņi uzvilka džemperus, jakas un apmetņus. Kaklu viņi aptina ar platu volānu, un gandrīz katram kapteinim bija bārda un ūsas.

Tāpat kā citi XVII gadsimta jūrnieki, Karību jūras pirāti valkāja brīvas bikses, kas bija apgrieztas tieši zem ceļgaliem, bet aukstā, vējainā laikā valkāja vilnas zeķes un blūzi vai jaku līdz gurniem. Daudzi valkāja “sieviešu bikses”. Ļoti platas, tās atgādināja līdz ceļgaliem dalītus svārkus vai bikses, kuras sauca par kulotēm.

XVIII jūrnieki, kas kuģoja vēsajos Atlantijas okeāna platuma grādos un ziemeļu jūrās, labprātāk valkāja platas bikses līdz potītēm, lina kreklus un zilas vai pelēkas biezas jakas līdz gurniem (holandiešu jūrnieki aukstā laikā valkāja garākas bikses un jakas).

Parasti drēbes bija izgatavotas no biezas vilnas, bet dažreiz jūrnieki savas drēbes šuva no saplēstām burām. Bukanieri, dzīvnieku mednieki, bieži vien no nogalināto dzīvnieku ādām izgatavoja rupjus kreklus, bikses un citu apģērbu. Virsdrēbes (jakas, lietusmēteļi) parasti bija tumšā krāsā un bieži tika piesūcinātas ar sveķiem lai pasargātu no aukstuma un ūdens.

Bieži vien pirātiem bija tikai viens apģērba komplekts, tāpēc viņi pa kuģi staigāja netīti un nodriskāti. Tomēr krastā daži kapteiņi šokēja sabiedrību ģērbjoties kā dižciltīgi cilvēki. Kilikiešu pirātu vadītāji valkāja tunikas un togas, tāpat kā romiešu patricieši. 1603.gadā Kristofers Oloards uzstāja, lai viņu pakar tērpā, kas izgatavots no samta un zīda. Pirms kaujas Bartolomejs Robertss valkāja tumši sarkanu damaska vesti un bikses, cepuri ar sarkanu spalvu un dimanta krustu zelta ķēdītē.

Ļoti maz filmu par pirātiem tā laikmeta pirātu apģērbu attēlo precīzi. Filmās par Anglijas karalienes Elizabetes I laikiem varoņi ir rūpīgi noskūti un tiesā parādās diezgan drūmās drēbēs. Filmās par Karību jūras reģionu pirāti netiek rādīti “sieviešu biksēs”. Tas ir saprotams, jo vēsturiski precīza kostīmu reproducēšana var būt pretrunā ar filmas galveno ideju. Piemēram, filmā “Jūras vanags” Erols Flinns tiek attēlots kā ļoti vīrišķīgs vīrietis un kostīms, kas viņam būtu jāvalkā atbilstoši realitātei, mūsdienu skatītājam šķistu sievišķīgs un pilnīgi nepiemērots. Tādi ļaundari kā Edvards Tīčs būtu izskatījušies smieklīgi, nevis ļauni, ja viņi uz ekrāna būtu parādījušies platās “sieviešu biksēs”, lai gan Tīčs valkāja tieši “sieviešu” bikses.

Dažreiz pirātu tēlu var redzēt ar dzelzs roku āķa formā. Patiesībā pirāti nenēsāja nekādus āķus. Āķis pirmo reizi parādījās 1904.gadā Dž.M.Barija filmā “Pīters Pens”, kur vienam no ļaundariem, kapteinim Āķim, vienas rokas vietā bija dzelzs āķis. Šīs bērnu pasakas popularitātes dēļ plaši izplatījās arī tās tēli un atribūti. Pats Barijs vēlāk atcerējās, ka pasaku rakstījis pamatojoties uz bērnu sapņiem un apzināti savus tēlus veidojis ne tādus, kādi tie bija realitātē ieskaitot briesmīgo kapteini Āķi.

Dažos materiālos Karību jūras pirāti dažreiz tiek attēloti ar “čigānu” gredzeniem (vara vai zelta) vienā vai abās ausīs. Reālajā dzīvē, pēc tam, kad katoļu baznīca XIII gadsimtā aizliedza jebkādu cilvēka ķermeņa rotāšanu, Eiropas vīrieši auskarus (nevis gredzenus) valkāja tikai XVI gadsimtā. Pat sievietes vēlākos laikmetos, kad ausis sāka segt gari mati, parūkas vai galvassegas, pārstāja valkāt auskarus.

XVI gadsimtā, kad modē nāca īsi mati, spāņu un angļu dižciltīgie, kas tika uzņemti karaļa galmā, dažreiz nēsāja auskarus. Bet tie bija auskari ar pērlēm vai dārgakmeņiem, nevis metāla gredzeni. Sers Valters Reilijs, sers Frānsiss Dreiks, Kamberlendas grāfs un sers Entonija Šerlijs, iespējams, galmā nēsāja auskarus, bet, dodoties ceļojumā, atstāja tos kastītē. Francijā auskari īslaicīgi modē nāca homoseksuālā karaļa Henrija III (1551. – 1589.) valdīšanas laikā,

Auskari zaudēja savu popularitāti XVII gadsimtā, kad aristokrāti atkal sāka dot priekšroku līdz pleciem gariem matiem. Anglijā vīriešu auskaru mode, kas puritāņu laikā nebija iedomājama, pēc monarhijas atjaunošanas 1660.gadā neatsākās.

Pastāv leģenda, ka auskarus nēsāja jūrnieki, kas apceļoja pasauli. Varbūt jūrnieki to dara arī tagad, taču šai leģendai nav nekādu dokumentālu pierādījumu. Tāpēc tā joprojām ir tikai skaista leģenda.

Cita leģenda vēsta, ka ausī tika nēsāts zelta gredzens, lai atradējs apraktu krastā izskalota miruša jūrnieka ķermeni un ņemtu gredzenu kā samaksu. Leģenda neapšaubāmi ir skaista, taču arī tai nav apstiprinājuma.

Tomēr šajā leģendā ir zināma patiesība: dažreiz jūrnieki ausī nēsāja zelta vai sudraba monētu. Tas tika darīts, lai ja jūrnieks nomira jūrā un viņa ķermenis tika izskalots krastā, tad persona, kas viņu atrada, viņu apglabātu saskaņā ar kristīgo tradīciju un par samaksu paņemtu monētu. Tomēr šķiet, ka šī tradīcija nebija īpaši populāra.

Mītu par auskariem un gredzeniem izcelsme ir diezgan neskaidra. Tos nepiemin ne Eksvelins (1578.), ne Čārlzs Džonsons savā Vispārīgajā vēsturē (1724.-1720.). Tie nav atrodami arī tādos XIX gadsimta romānos kā “Pirātu grāmata” (1837.), “Dārgumu sala” (1883.) un “Pīters Pens” (1904.). XIX gadsimta deviņdesmitajos gados Hovards Pails pirmo reizi tekstā pieminēja auskarus un tos ilustrēja. Tiesa, viņa pirāti valkāja sudraba auskarus ar dārgakmeņiem, nevis čigānu gredzenus. Pailu var uzskatīt par pirmo, kurš attēloja pirātu ar auskaru ausī. Pirāts ar gredzenu jau ir XX gadsimta mākslinieku iztēles auglis.

Jautājums par pirātiem, kuri valkā lakatus, ir diezgan sarežģīts. Daudz attēlos ir redzami pirāti ar lakatiem ap galvu, taču visi šie attēli ir radušies vēlākā laikā, un tos ir radījuši mākslinieki, kas dzīvoja XIX – XX gadsimtā. Acīmredzams ir fakts, ka šos attēlus nav radījuši pirātu laikabiedri, un tāpēc tos nevar uzskatīt par pierādījumiem. Līdz šim agrākais zināmais galvas lakata attēlojums ir mākslinieku Bendžamina Vesta un Džons Trambula gleznā “La Hogas kauja” un Vesta gleznā “Nelsona nāve” (1806). Abās gleznās ir attēloti trīs jūras spēku virsnieki sarkanās galvassegās, kas ļoti atgādina šalles. Ņemot vērā, ka abas gleznas ir gleznojuši mākslinieki, kuri bija laikabiedri attēlotajiem notikumiem, var pieņemt, ka apģērbs (ieskaitot galvas lakatus) ir kopēts no dzīves, tas ie, var apgalvot, ka gadsimtu mijā krāsainus galvas lakatus varēja izmantot parasti jūrnieki. Vai tagad varat apgalvot, ka arī pirms 100 gadiem tās kā galvassegas izmantoja jūrnieki un pirāti? Ja stingri neievēro zinātnes nostādnes un zinātniskās metodes, tad jā. Ja pieturas pie faktiem, tad ir pāragri izteikt šādus apgalvojumus.

Turklāt atklāts paliek jautājums par to, cik masveidīgi (tradicionāli) tas bija? Teiksim tā, kad parādījās trīsstūra cepuru mode, tās tika nēsātas gandrīz visur, kad parādījās cilindru vai katliņu cepuru mode, gandrīz visi jūrnieki tika attēloti ar šādām galvassegām. Un to visu skaisti ilustrē mākslinieki, kuri zīmēja, tajā skaitā, arī no dzīves! Bet ar lakatiem tā nenotika.

Protams, daži, iespējams, valkāja galvas lakatus vai vienkārši izmantoja auduma gabalus kā galvas lakatus. Bet šis raksts nav par atsevišķiem gadījumiem, bet gan par tradicionālo apģērbu, kas veido noteiktu tēlu par konkrēta laikmeta jūras laupītāju.

Tāpat pirāti jūrā nevalkāja platmales, kuras, acīmredzot, būtu aizpūtis pirmais vējš. Lakatu un platmaļu vietā pirāti valkāja cieši pieguļošas cepures, bieži vien ar klapēm uz ausīm, kurām vienmēr bija zem zoda sasienamas aukliņas.