Parasts lidojums

Šajā lidojumā nebija gaidāmi nekādi pārsteigumi vai nepatikšanas. Lidmašīna (B-25. divu dzinēju bumbvedējs) ir uzticama, modelis darbojas kopš 1941.gada (nav sūdzību, piloti slavē mašīnu), maršruts (no Selfridžas gaisa spēku bāzes Mičiganā līdz Olmstedas gaisa spēku bāzei Pensilvānijā) ir zināms līdz vismazākajam sīkumam. Nav iespējams saskaitīt, cik reižu piloti šajā maršrutā jau ir lidojuši.

Viljama Dotsona, Čārlza Smita, Džona Džemisona un Alfrēda Elimena ekipāža nav jaunpienācēji, un debesīs viņi jūtas pārliecinātāki nekā uz zemes. Pēdējā brīdī pie viņiem piegāja Džons Ingrahams un Calters Soucie, arī piloti, un lūdza viņus aizvest uz Pensilvāniju. “Protams, puiši, kāda runa! Tiesa, būs  nedaudz pašauri, pacietīsieties?”. “Pacietīsimies”. 1956.gada 31.janvārī pulksten 11:30 B-25 pacēlās gaisā. Ekipāža un pasažieri pēc 1 stundas un 40 minūtēm cerēja būt Pensilvānijā. Taču viņi nenolidoja pat pusi maršruta, kad sākās problēmas.

Avārijas nosēšanās

Čārlzs Smits pievērsa uzmanību neadekvātam degvielas patēriņam: “Komandierim ar šādu tempu degviela mums nepietiks pat līdz Olmstedai, nokritīsim pa ceļam!”. Dotsons deva pavēli mainīt kursu un lidot uz Pitsburgu, lai veiktu degvielas ārkārtas uzpildi.

Pilsētai lidmašīna tuvojās kā tai dziesmā “uz goda vārda un viena spārna”, sadedzinot pēdējos degvielas pilienus. Degvielas tik un tā nepietika. B-25 krita tieši uz pilsētu. Komandieris pieņēma lēmumu lidmašīnu nosēdināt uz upes Monangohilas, kas tek cauri pilsētai. Lidmašīna nokrita ūdenī un dažas minūtes turējās virs ūdens. Apkalpe un pasažieri krastā centās nokļūt peldus. Trīs no viņiem uzņēma kuteris, kas atsteidzās palīgā. Ellemans līdz krastam nokļuva saviem spēkiem. Divi no viņiem noslīka (ko darīt, janvāra beigas nav labākais laiks peldēšanai).

Pazudusī lidmašīna

Pēc pilotu glābšanas varas iestādes satraucās par problēmām ar lidmašīnu. Lai nokritušais B-25 netraucētu kuģošanai, tas bija jāizceļ no ūdens, un tad sākas visdīvainākais, lidmašīnu nevarēja atrast, tā bija pazudusi!

Jā, upe vietā, kur avarēja lidmašīna, bija dziļa: seši metri. Galu galā lidmašīna nav nekāds mazs nieciņš, kas var paripot zem gultas, 16 metrus gara, ar 20 metru spārnu platumu, un tomēr ne aste, ne spārni virs ūdens nebija redzami.

Kuteri un zvejas kuģi šaudījās pa bumbvedēja avārijas vietu mēģinot atrast daudzmetrīgo tērauda mašīnu, taču bez rezultātiem. Otrajā meklēšanas dienā civiliedzīvotājiem pievienojās militārpersonas, ieradās krasta apsardzes kuģis. (Militāristus ļoti satrauca neizskaidrojamā degvielas pazušana no lidmašīnas tvertnēm lidojuma laikā.) Tomēr pat militārpersonas ar visu savu zinātnisko aprīkojumu neko neatrada.

Varas iestādes nogrimušo lidmašīnu izlika izsolē. Tiesības izcelt “nogrimušo” un pārdot to metāllūžņos ieguva kāds Džons Evanss par 10 000 dolāriem. Vienīgais, kas bija jādara, bumbvedējs bija jāatrod. Evansa nolīgtie ūdenslīdēji pārmeklēja visu upes gultni un pēc nedēļu ilgas meklēšanas stingri apgalvoja: “Monogahelā lidmašīnas nav”.

Kas notika ar B-25? Kādā “bedrē” iekrita 16 metrus garā mašīna? Kāpēc palielinājās degvielas patēriņš? Jautājumi ir, bet atbilžu nav.