Pirmā tikko dibinātajai Latvijas Republikas Pagaidu valdībai lojālo latviešu karavīru parāde notika 1918.gada 27.decembrī Rīgā, tagadējās Brīvības un Stabu ielas krustojumā. Šajā parādē piedalījās instruktoru rezerve un daļa Studentu (Atsevišķas) rotas, parādi komandēja kapteinis Jānis Balodis, vēlākais ģenerālis un kara ministrs. Parāde tika noorganizēta lielā steigā, jo vajadzēja sabiedroto lielvalstu – Lielbritānijas un Francijas – militārajiem pārstāvjiem parādīt, ka Latvijas Pagaidu valdībai vēl ir savas karaspēka vienības un ka ne visi latvieši ir lielinieku aģitācijas saindēti. Patiesību sakot, toreiz bez šīm vienībām Ulmaņa Pagaidu valdības rīcībā vēl bija tikai viena uzticama rota…
Šī 27.decembra parāde vija ievērojama ar to, ka Rīgas ielās pirmo reizi militārās komandas skanēja latviešu valodā. Tās iepriekšējā dienā uz ātru roku no krievu valodas bija pārtulkojis kapteinis Aleksandrs Plensners, kurš pildīja Ģenerālštāba priekšnieka pienākumus.
Latviešu karavīrus militārajā ierindā Rīga redzēja arī 1919.gada 8.jūlijā, kad pēc uzvarām Cēsu kaujās un vācu karaspēka atkāpšanās galvaspilsētā ar tvaikoni Saratov atgriezās Pagaidu valdība. Šo parādi komandēja ģenerālis Dāvids Sīmnsons, kurš pēc divām dienām tika oficiāli iecelts par Latvijas armijas pirmo virspavēlnieku. Karavīru solis Rīgā skanēja arī tā paša gada 12.novembrī, dienu pēc Pāvela Bermonta komandētās Rietumu Brīvprātīgo armijas padzīšanas no Pārdaugavas. Abas šīs parādes notika toreiz lielākajā laukumā Rīgas centrā – Esplanādē.
Protams, arī pēc Neatkarības kara noslēgums mūsu valsts lielākajās gadadienās notika armijas parādes. 1920.gada 20.maijā, atzīmējot Latvijas Kara skolas pirmo izlaidumu, Esplanādē notika karaspēka parāde ar Latvijas valdības vīru, armijas virspavēlniecības un ārzemju militāro pārstāvju piedalīšanos. Esplanādē parādes tika rīkotas arī turpmākajos gados – toreiz šī vieta vēl nebija pārveidota par parku, tas bija laukums, kuru lieliski varēja piemērot militārā varenuma demonstrēšanai.
1920.gada 11.novembrī pirmo reizi parādi rīkoja par godu gadadienai kopš Bermonta padzīšanas no Rīgas. Parādes laikā Satversmes sapulces priekšsēdētājs pasniedza arī pirmos Lāčplēša Kara ordeņus. Vēlākajos gados 11.novembri sāka atzīmēt kā Lāčplēša Kara ordeņa un armijas gada svētkus. Šajā dienā militārās parādes notika ne tikai Rīgā, bet saskaņā ar kara ministra gadskārtējām pavēlēm arī visās citās pilsētās, kur bija izvietoti armijas garnizoni: Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā, Krustpilī, Rēzeknē, Alūksnē, Vecgulbenē, Cēsīs, Valmierā un Ventspilī.
Rīgā Lāčplēša svētku neatņemama sastāvdaļa bija arī valsts amatpersonu un armijas vadības pārstāvju došanās uz Brāļu kapiem, godinot par Latvijas brīvību kritušos cīnītājus. Ap pusdienas laiku sākās Rīgas garnizona parāde. Lūk, kā par 1926.gada Lāčplēša svētkiem rakstīja Jaunākās Ziņas: “Tad sākās parāde. Viena pēc otras, brašas un skaisti apģērbtas, gar skatītājiem paiet kājnieku un artilērijas pulku vienības ar karaskolu priekšgalā un četriem bruņotiem auro beidzot. Iespaids no karaspēka ļoti labs. Kareivji iet vingri un braši kā spēlēdamies. Galīgi izzuduse senāk un krievu armijā novērotā nedabīgi sastingusē poza. Pēc parādes karaspēks novietojas Esplanādes vidū divās daļās, kurām pa vidu, visiem pulkiem godam sveicot, ar mūziku un orķestri priekšgalā jaunapbalvotie karavīri (līdz 1927.gadam pirms parādes notika karavīru apbalvošana ar Lāčplēša Kara ordeni – J.C.) dodas uz viņiem sarīkoto kopmielastu, bet kuplā skaitā sanākusē publika vēl ilgi noskatās, kā viena pēc aiz otras, braši dziedādamas, no Esplanādes aiziet karaspēka daļas”.
Pēc 1936.gada Lāčplēša svētku svinīgajiem pasākumiem piepulcējas arī Lielā junda pie Brīvības pieminekļa. Lielā junda bija svinīga paplašinātas godasardzes maiņa pie pieminekļa. Tradīcija tika atjaunota pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas. Mūsdienās ir atjaunota arī godasardze pie Latvijas Valsts prezidenta mītnes – Rīgas pils – vārtiem. Tāda pastāvēja arī laikā pirms Otrā pasaules kara, tikai toreiz (sardzes dienestu Latvijas armijas karavīri pilī sāka pildīt 1923.gadā) šī sardze nepildīja reprezentācijas funkcijas, bet gan tieši apsardzes pienākumus.
Pirmskara Latvijā Lāčplēša svētkos, 11.novembrī, sardzē pie Brīvības pieminekļa Štāba bataljona karavīrus nomainīja Kara skolas kadeti, kuriem šajā dienā uzticēja valsts pirmo kaujas posteni (sardze pie Brīvības pieminekļa bija klasificēta nevis kā godasardze, bet gan kaujas posteinis).
Arī 18.novembrī, Latvijas valsts svētkos, militārās parādes līdzās svinīgajam dievlklapojumam Māras (tagadējā Doma) baznīcā ar valsis augstāko amatpersonu piedalīšanos, studentu korporāciju gājienam uz Brāļu kapiem, Saeimas svinīgajai sēdei un Valsts prezidenta radio uzrunai bija neiztrūkstoša svinību sastāvdaļa. “Plkst. 10.30. Rīgas garnizona karaspēka daļas svētku tērpā nostājās Esplanādē gar Kalpaka, Valdemāra un Elizabetes ielām, Kara skola, 4.Valmieras, 5.Cēsu, 6.Rīgas kājnieku pulki, Vidzemes artilērijas pulks, tehniskais un aviācijas divizions utt. (..). Orķestris spēlē maršu, tad Valsts prezidents griežas pie karavīriem ar īsu uzrunu, kurā sveic armiju valsts gada svētkos un aicina to joprojām stingri un nelokāmi stāvēt par brīvu un neatkarīgu Latviju. No Bastejkalna un kara kuģa Virsaitis atskan 21 artilērijas zalve, pār galvām lido Latvijas kara aviācijas lidmašīnas,” – tā 1924.gadā Jaunākās Zinas aprakstīja 18.novembra parādi.
Līdz 1940.gadam divas reizes militārās parādes pieredzēja arī Brīvības piemineklis. 1931.gada 18.novembrī, kad tika iesvētīts pieminekļa pamatakmens, gar topošo monumentu soļoja Latvijas armijas karavīri, tas pats notika 1935.gada 18.novembrī, kad tika atklāta Kārļa Zāles tēlniecības šedevrs. Valsts prezidents Alberts Kviesis pieņēma militāro parādi, stāvot Brīvības pieminekļa pakājē. Vēlākajos gados, kad mūsu valsts jau bija okupēta, gar simboliskajiem vārdiem Tēvzemei un Brīvībai parādes maršā soļoja arī svešos šineļos tērpti karotāji – 194.gada vācu armijas vienības, bet 1944.gada padomju karaspēka sastāvā esošie latviešu gvardes divīzijas karavīri. Pēc neatkarības atjaunošanas Brīvības piemineklis savā pakājē atkal piedzīvoja Latvijas Nacionālo bruņoto spēku parādes, līdz šie pasākumi tika pārcelti uz pulcēšanās un demonstrēšanās ziņā daudz ērtāko 11.novembra krastmalu.
Pēc Brīvības pieminekļa atklāšanas Latvijas armijas militārās parādes atkal tika pārnestas uz Esplanādes laukumu, līdz 1939.gada rudenī svinīgo notikumu atzīmēšanai veltītās militārās parādes pārcēla uz Uzvaras laukumu Pārdaugavā.
